Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Runāšana bez ieklausīšanās
Mēģināt runāt ar cilvēkiem par viņiem svarīgām lietām nepamācot ir samērā grūti. Jo, lai arī paši bieži vien pat nepamanām, ka mūsos iezadzies skolotāja tonis – izdari, aizej, saņemies –, no malas citiem izklausās, it kā mēs kādu mēģinātu pāraudzināt vai rātu.
Lai notiktu saruna, patiesi būtiska ir klausīšanās. Jo tikko runāšana notiek vienā virzienā, cilvēki jūtas neuzklausīti, un tas nevienam nepatīk. Pat ja runā par jautājumiem, kas ir svarīgi un attiecas uz viņu dzīvi.
Filozofam Sērenam Kirkegoram pieder laba doma: ja jūs ar kādu cilvēku no sirds gribat runāt par viņa dzīvi, jums jāsadzird, kādā valodā viņš runā, un jānostājas viņam blakus. Pat vēl vairāk – jāiekāpj tā cilvēka kurpēs. Tas ir respekts un līdzvērtība ar sarunas biedru.
Ir ļoti būtiski saprast – kaut kādos brīžos cilvēki rīkojas tā, kā viņi ir bijuši spējīgi rīkoties.
Katram no mums var būt bijusi pieredze, kas ietver sevī kādas psiholoģiskas grūtības. Un tā ir traucējusi pieņemt pareizos lēmumus dzīvē – nepīpēt, nedzert, nedusmoties un tamlīdzīgi.
Ja otrs par šīm grūtībām neko nezina, ja tās nekad nav izrunātas, tad ļoti viegli iekrist nosodījumā vai vispār pārlēkt pāri būtiskajam. Un tad tas ir savas pieredzes, zināšanu, uzskatu pārākuma apliecinājums. Tāpēc savā ziņā mācīšana dzīvot un padomi no sērijas «es zinu, kā ir labāk», tomēr ir augstprātība.
Rodas sajūta, ka tas otrs pavisam noteikti zina, kā man vajadzētu dzīvot. Cilvēki, šajos padomos klausoties, viļas, aizvainojas, sadusmojas un galu galā aizbāž ciet ausis. Nākamreiz ar šo pašu sarunu biedru viņi jau ir aizslēguši sevi ciet.
Taču monētai vienmēr ir divas puses. Citreiz tieši un apzināti, citreiz aizplīvurotāk, bet cilvēki paši prasa padomu – ko man darīt? Jo nekas nav tik sāpīgs un grūts kā apzināšanās vai iedziļināšanās tajā, kas notiek ar manu dzīvi. Jo varbūt tiešām man traucē paša slinkums un remdenums?! Varbūt man neizdodas izveidot attiecības ar kādu tāpēc, ka baidos no tuvības?! Ja pašiem šķiet ļoti grūti kaut ko mainīt savā dzīvē, tad ir vēlme ar kādu par to parunāt. Jo galu galā dalīta bēda ir pusbēda.
Tas, ko mēs varam darīt un kas cilvēkiem ir būtiski, – sarunājoties par dzīvi un grūtībām, palīdzēt nonākt līdz atziņai, ka, lai dzīve uzlabotos, kaut kas pašiem ir jāmaina.
Nav jau tā, ka mēs nezinām, kas ir labi un kas slikti. Lielākā daļa cilvēku to ļoti labi apzinās. Tad kāpēc cilvēkus «besī ārā» padoms – mīliet sevi?! Jo, ak dievs, ja vien mēs zinātu, kā to darīt… Un, ja neviens tā īsti nemāk pateikt, kā tieši iemācīties mīlēt sevi, tad tā kļūst par kaitinošu teorētisku un abstraktu frāzi. Tāpat mēs skaidri zinām, ka nevajag kliegt uz saviem bērniem, bet mēs to darām. Un tad, kad esam to izdarījuši, jūtamies slikti. Tāpēc vērts atcerēties vēl vienu dimensiju – netiesājiet citus, un jūs paši netiksiet tiesāti! Un pamācīšana tomēr ir tiesāšana, samērā tiešs atgādinājums cilvēkiem par viņu kļūdām. Savukārt palīdzēt kādam saprast, kāpēc nekliegt uz bērniem ir tik grūti un kāpēc mēs ar sevi netiekam galā, gan ir laba lieta. Tieši palīdzība otram ceļā uz pārmaiņām ir būtiska un svarīga.
Kaut ko mainīt dzīvē varam tikai mēs paši
Savās grūtībās cilvēks jau tāpat jūtas vājš, stulbs un muļķis. Ja mēs otram to iebakstām acīs ar pirkstu, neticot, ka viņš jebko savā dzīvē spēs mainīt, tad pēc šādas sarunas viņš jutīsies vēl sliktāk. Un ir vēl viena lieta. Ja padoms cilvēkam tiek dots brīdī, kad viņš pats vēl nav nobriedis kaut ko mainīt savā dzīvē, tas nestrādās. Jo šajā dzīvē kaut ko sev būtisku var izdarīt tikai cilvēks pats.
Mazliet citā kategorijā nekā padomi ir ieteikumi, kas ietver sevī maigāku formulējumu – vai tu negribētu pamēģināt? Kas būtu, ja tu izdarītu tā?!
Un ne visi ieteikumi ir metami pār vienu kārti. Jo jebkas, kas liek cilvēkiem aizdomāties par savu dzīvi, par to, kādā virzienā gribētos kaut ko mainīt, lai justos labāk, var uz kaut ko rosināt. Un, iespējams, vispostošākais pārmaiņām negatavam cilvēkam ir teikt – dari tā!
Kaut vai piemērs no sērijas vecāki un bērni. Vecākiem «a priori» ir lielāka pieredze nekā bērniem. Bet, kad divgadīgs bērns, kurš iegriezis pirkstā, atnāk pie vecākiem, viņā ir milzīgas bailes. Jo viņa veselumā kaut kas ir nopietni izjaukts. Viņam ir gan savs jautājums, gan ar to saistītas emocijas. Un, lai notiktu dialogs, vecākam ir «jāpaņem» bērna emocijas sevī, jāsaprot tās. Vispirms ar sirdi. Patiesībā vecākiem kādu brīdi jākļūst par bērnu, kurš ielaiž viņa emocijas sevī un tās caur savu pieredzi pārstrādā. Tikai tad šo emociju var atdot atpakaļ bērnam. Jo ieteikums «viss būs labi», nepieņemot bērna bailes un emocijas, īsti nestrādā. Tieši tāpat var notikt divu pieaugušu cilvēku saruna. Ja kāds sarunā nejūtas uzklausīts, šim dialogam īsti nav jēgas. Tu pat vari teikt – «es saprotu, kā tu jūties», bet emocionāli otram nepieslēgties. Un arī tādā gadījumā viņam tas diez vai palīdzēs nomierināties.
Nedod padomu, ja tev to neprasa!
Uzkrājoties pieredzei un izejot cauri personisko kļūdu virknei, cilvēki spēj kļūt aizvien empātiskāki un patīkamāki sarunu biedri. Ne velti mēdz teikt, ka dzīvot citiem parasti māca tie, kuriem pašiem dzīve nav izdevusies.
Paradokss ir tāds, ka cilvēki nereti dod padomus lietās, ar kurām paši netiek galā. Jo tā viņi kaut kādā ziņā aktualizē paši savas grūtības. Nu, piemēram, kāds, kas pats netiek galā ar atkarības problēmām, nereti tās piesien citiem. Kaut arī viņiem ar to nav nekāda sakara.
Un vēl.
Nedodiet cilvēkam padomu, ja viņš jums to nav prasījis.
Jo tad tā jau ir ielaušanās viņa teritorijā. Kāpēc mēs to tomēr darām? Visticamāk, paši sevis dēļ. Varbūt tā ir vēlēšanās būt pārākam vai arī vēlme kādu tiesāt, lai pats savās acīs izskatītos labāk.
Arī psihoterapeita atbildība ir saprast, kā palīdzēt, nedodot padomus. Un tā ir pati sarežģītākā lieta. Reizēm var paiet vairāki gadi, lai cilvēks pats izdarītu sev būtiskus secinājumus.
Kas der visiem, neder vienam
Kāpēc mūs, piemēram, tracina ieteikums – tev jābūt veiksmīgam!? Tāpēc, ka, pirmkārt, mēs varbūt tieši tajā dzīves mirklī esam samērā tālu no veiksmes un, otrkārt, mēs varbūt paši sev pat neesam noformulējuši, tieši kāda veiksme mums vajadzīga. Un tādā ziņā ir apstrīdams pat teiciens – nav jāizgudro no jauna divritenis. Ļoti daudzos gadījumos ir. Un pat ļoti unikāls.
Kanādas latvietim psihoterapeitam Voldemāram Gulēnam bija kāds stāsts, ko viņš bieži mēdza stāstīt auditorijai. Un tas ir tieši par to, kā dot padomus. Viņa meitai, kurai patika rakstīt, bija piedāvātas trīs iespējas – izdot vai nu skolas avīzi, vai avīzi vairākām skolām vai arī avīzi visam reģionam. Viņai bija jāpieņem lēmums, un viņa šaubījās, tāpēc nāca pēc padoma pie tēva. Un viņš teica tā: saprātīgi būt sākt ar mazumiņu, tāpēc es tev labāk ieteiktu skolas avīzīti. Kad meita jau bija pie durvīm, viņš viņu apturēja un turpināja: tomēr tev vajadzētu pamēģināt otro variantu. Un viņš atrada virkni argumentu, kāpēc tas ir labs diezgan. Kad meita, «sakot tev taisnība, tēt», jau grasījās doties prom, viņš viņu apturēja trešo reizi. Viņš bija paspējis atrast virkni argumentu, ka izdot avīzi visam rajonam nemaz nav tik liels risks un – kas mazliet neriskē, tas nevinnē. Kad meita atkal grasījās doties prom, tēvs viņu pasauca un teica tā: un tagad atrodi citus argumentus, kāpēc tomēr tas pirmais variants varētu būt svētīgāks. Meita sadusmojās, aizgāja un pati izdomāja, kā labāk darīt. Šis stāsts ir labs piemērs tam, ka visi cilvēki šaubās, pārdomā un šaubas ir daļa no procesa. Tāpēc var prasīt padomu, bet līdz galam lēmums tomēr jāpieņem pašam.
Lai arī nevajag uzbāzties ar padomiem, tomēr, ja kādam mums svarīgam cilvēkam ir «piekārtas konservbundžas» un viņš pats to neredz, tad kaut kā mēs tomēr varētu tam pievērst uzmanību. Kaut vai pajautājot – vai tu droši zini, ka tev viss ir labi? Tikai dot otram signālu par to, ka redzi – viņam ir grūti un, iespējams, vajadzīga palīdzība. Mēs visi gribam, lai mūs mīl tādus, kādi esam. Bet reizēm astē piesietās «bundžas» var būt labs iemesls atklātai sarunai par dzīvi. Bez pamācībām pareizi elpot, smieties vai uzvesties, bet vienkārši ieklausoties otrā cilvēkā.
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2017. gada 2. numurā.
