Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā māte var parūpēties par to, lai meita augtu laimīga, ar dzīvi un savu lomu apmierināta? Šo jautājumu dzirdot, ārste psihoterapeite Inta Zīle atbild īsi: ja mamma pati būs laimīga un ar savu dzīvi apmierināta, viņa neviļus šo izjūtu nodos tālāk arī savai meitai.
Sievietei nav tikai viena – mammas – loma. Ja sievietes dzīve grozās tikai ap meitu, viņa savam bērnam kļūst pārāk smacējoša – meita kļūst par viņas dzīves galveno jēgu, bet atvasei tā nav balva, bet gan milzu slogs.
Tad mamma nevis parāda meitai, kā priecāties par dzīvi, bet gan uzliek bērnam par pienākumu iepriecināt viņu.
Lai meita saņemtu izjūtu, ka būt sievietei ir jauki, viņai jāredz, ka mammai ir savi prieki dzīvē – savi hobiji, aizraušanās, arī darbs, kas patīk, un attiecības, kas piepilda. Ja mamma pati jūtas labi, viņa spēs priecāties par meitu un šo prieku nodot arī tālāk. Vienlaikus meita no mammas gaida, lai viņa būtu klātesoša, lai viņa pamanītu tās vajadzības, kas katrā vecumā meitai ir savas.
Agrīnā sievišķības pieredze
Meitenes pirmo izjūtu par dzīvi un attiecībām ar apkārtējiem vispirms nosaka tas, vai meitiņa tiek gaidīta. Arī tad, ja bērniņš ir plānots un gaidīts, liela nozīme ir mammas pašapziņai. Piemēram, joprojām nav retas situācijas, kad tuvākie radinieki, uzzinot par ģimenes pieaugumu, neslēpj savu vēlmi pēc tā, lai pirmdzimtais būtu dēls.
Ja mamma pati jūtas stabili, viņu neietekmēs tas, ko runā un vēlas citi, attiecīgi arī viņas meitiņa sajutīs, ka mamma par viņu priecājas.
Savukārt, ja mammas iekšējā sieviete ir ievainota, apkārtējo attieksme viņu ietekmē un neviļus arī viņai pašai ir grūtāk priecāties par meitu tāpat kā par dēlu. Tas diemžēl neapzināti iekrāso mazās meitenītes paštēlu un vēlākos gados arī viņai liek vīriešus nekritiski vērtēt augstāk par sievietēm.
Zīdainīša vecumā meitenei (un arī zēnam) ir svarīgi, ka pieaugušais ne tikai nolasa viņas vajadzības, bet arī par viņu priecājas. Ja mamma bērnam smaida, viņu glāsta, ar viņu mīļi runājas, bērns saņem izjūtu, ka ir labs. Ļoti labi, ja pirmo dzīves gadu mamma var būt kopā ar savu bērniņu. Tomēr māmiņas ir dažādas. Ir sievietes, kuras saprot, ka nespēj ilgstoši būt tikai mammas, kurām ir svarīgi strādāt, sevi apliecināt arī ārpus ģimenes.
Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir jāuztver kā fakts.
Zīdainis ciešu piesaisti var veidot ar četriem cilvēkiem. Tāpēc mammai, kurai nepieciešama sava aktīva dzīve, labāk sameklēt bērnam mīļu auklīti un pašai strādāt, bet, pārnākot mājās, veltīt nedalītu uzmanību bērnam. Bērnam jebkurā vecumā svarīgs ir kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi kopā pavadītais laiks. Arī ļoti mazas meitenes iekšējo kodolu, sajūtu pašai par sevi rada tieši apkārtējo attieksme. Ja mamma, atsakoties no darba, nebūs priecīga, meitiņa to nolasīs. Turklāt jebkurš mazs bērns sevi izjūt kā pasaules centru, un, ja mamma ar savu attieksmi rāda, ka nav apmierināta, bērns to izjūt kā savu vainu.
Nereti arī mammas, kas bērnu dēļ atteikušās no saviem mērķiem, neapzināti sāk tajā bērnu vainot. Un tad meitene jūtas vainīga, ka mamma viņas dēļ upurējusies. Meitenei neko citu nevajag kā vien to, lai viņai būtu laimīga mamma.
Meita un citi cilvēki
Agrīnajā posmā būtiskāks ir mammas aspekts, bet vēlākos gados meitenes dzīvē ļoti pieaug tēva nozīme. Šai laikā svarīga arī mammas attieksme pret pretējo dzimumu. Tieši mamma meitai nodod tālāk vēsti, ka vīrieši ir forši un uz viņiem var paļauties, vai arī – ka viņi ir neuzticami. Meita vēro un par vīriešiem izdara secinājumus pēc tā, kā mamma runā un izturas pret viņas tēti vai partneri, ar ko ir kopā.
Varētu domāt, ka visas mammas grib, lai meitām būtu labas attiecības ar viņu tēvu, tomēr tā ne vienmēr ir.
Ja mammai dzīvē nav piepildījuma, veselīgas pašvērtības, viņa vēlas meitu sev blakām un tikai sev.
«Sievietei ir vajadzīga pietiekami liela pašapziņa, lai viņa spētu priecāties, ka meitai ir labas attiecības ar tēvu, ka ir brīži, kad viņai mamma nav pirmajā vietā. Ja mamma emocionāli jūtas tukša, šīs izjūtas būs neizturamas, jo, kamēr meitai vajag mammu, dzīvei ir jēga. Tiklīdz meita attālinās, tiklīdz viņai veidojas labas attiecības vēl ar citiem cilvēkiem, mammas pasaule sabrūk, viņa jūtas viena, pamesta. Viņai nepieciešama izjūta, ka ir vismaz viens cilvēks, kas nespēj bez viņas dzīvot,» stāsta Inta Zīle.
Šādā situācijā meitai ir ļoti jāpacīnās, lai viņa varētu kļūt laimīga.
Jo meita būs trauslāka, jo vairāk viņai būs pietrūcis tēta atbalsta, jo lielāks risks, ka viņa nodzīvos tādu dzīvi, kādu to vēlas redzēt viņas mamma. Bet tā sieviete, kas neuzdrošinās dzīvot pati savu dzīvi, diezin vai ir laimīga. Visbiežāk tie ir skumji stāsti, kuros ir milzu sarūgtinājums starp mammu un meitu.
Attiecības, kas iedragā sievišķību
- Apmēram piecu gadu vecumā meitene izdzīvo tā saucamo Elektras kompleksu, kad meitene sacenšas ar savu mammu par tēva uzmanību. Meitene tā arī var teikt: viņa precēs tēti! Meitenei vajag lūpukrāsu, nagulaku, smaržas, augstpapēžu kurpes, kurās staigā māte, lai pievērstu tēta uzmanību. Šādi meitene trenējas būt par sievietei. Būtiski, lai tētis to novērtē.
Tai pašā laikā tētim jāparāda, ka meita ir viņa mīļā princese, tomēr karaliene ir mamma.
Ja vecāki ir šķīrušies – karaliene ir tā sieviete, kas tētim ir blakus. Ja tēvs dzīvo neveselīgās partnerattiecībās un tādēļ meitu ieceļ karalienes lomā, meitene panāk to, par ko sapņojusi, – viņa mammu vai citu pieaugušo sievieti ir uzvarējusi, taču tas meitenei nāk tikai par sliktu. Viņa ir izkonkurējusi sievieti, kurai pēc būtības ir liela loma meitenes attīstībā, pieaugšanā par sievieti.
Viņa tēta dzīvē sāk ieņemt svarīgāko lomu, bet tālāk dzīvē par to maksā ar savām partnerattiecībām.
Sievietēm, ko savulaik tētis iecēlis par karalienēm, ir grūtības veidot ilgstošas partnerattiecības, jo viņas pavada izjūta, ka neviens nav bijis tik labs kā tētis, viņām bieži ir arī seksuālas problēmas – nespēja gūt organismu, vaginisms un citi seksuāli traucējumi.
- Meiteni traumē destruktīvas attiecības starp viņas mammu un tēti. Ja vecāki šādi dzīvo gadiem un nešķiras, viņu modeli neapzināti pārņem arī meita. Tāpēc labāk, ka ikdienā blakus ir patēvs, ar kuru mammai ir labas attiecības, nevis tēvs, ar kuru mamma dzīvo kā suns ar kaķi. Ar piebildi, ka tēvs nepazūd no meitenes dzīves.
- Var būt arī situācijas, kad mamma veido jaunas attiecības, bet meita kļūst greizsirdīga. «Šādās situācijās mammai iekšēji jāspēj pieņemt to, ka meita nav mammas dzīves centrs, lai kā viņa to gribētu.
Mammai ir tiesības veidot attiecības, tāpat kā atvēlēt laiku savām interesēm, draugiem, kas dažkārt arī var sarūgtināt meitu.
Ja mamma sapratīs, ka nevar būt ideāla, taču spēj būt pietiekami laba māte savai meitai, viņa pret meitu nekļūs uzbrūkoša vai atstumjoša,» stāsta Inta Zīle. Taču arī šajā situācijā ir stāsts par pašpietiekamu sievieti, kura dzīvo savu dzīvi un ļauj to darīt arī meitai.
- Ja mamma ir viena, bet pēc būtības ir atkarīga, jo nespēj dzīvot bez vīrieša līdzās, tas arī nelāgi ietekmēs meitu. Viņa nespēs dzīvot priecīgi, redzot, ka mamma ir nomākta. Vēl vairāk – mammas nomāktība rada izjūtu, ka meita ir atbildīga par to, lai mamma justos labāk.
- Ja mammai vīrieši mainās nepārtraukti, meitai rodas izjūta, ka nevienam nedrīkst pieķerties, jo tāpat jaunpienācējs drīz pazudīs, arī viņā nostiprinās pārliecība, ka vīrieši ir neuzticami.
- Ja māte pēc šķiršanās no tēva jaunas attiecības vairs neveido, arī meitai savā dzīvē var būt grūti kādu ielaist. Tas nenozīmē, ka viņai nebūs attiecību, bet viņai var būt krietni sarežģītāk veidot ilgstošas attiecības, kurās tiek dibināta ģimene, radīti bērni.
Būt meitai blakus
Klātesoši un atbalstoši vecāki bērnam ir svarīgi visos vecumos. Atbalsts un uzmundrinājums ir tas, kas palīdz mazai meitenei doties pasaulē (sākotnēji uz bērnudārzu, skolu un pulciņiem), to izzināt, lai pati ar laiku veidotos par patstāvīgu un pašpietiekamu cilvēku.
Savukārt pusaudzes vecumā meitene meklē savu identitāti, tāpēc ir normāli, ka meita distancējas no vecākiem, noliek viņus pie vietas, paziņojot, ka vecāki ir pārāk vecmodīgi, lai kaut ko saprastu no mūsdienu dzīves.
Šai brīdī ļoti daudz kas atkarīgs no vecākiem: tie, kas jūtas par sevi pārliecināti, dzirdot bērna kritiku, nejutīsies ievainoti. Savukārt, ja pašiem vecākiem pašapziņa nav stabila, pusaudžu gadi var attiecībās ienest nepatīkamu vēsumu. Piemēram, mamma, kas jūtas ievainota, lai cik ļoti mīlētu meitu, no viņas kritikas aizsargāsies distancējoties, vainojot vai uzbrūkot meitai. Tāpēc pats svarīgākais priekšnoteikums tam, lai meita augtu par laimīgu sievieti, ir pašas mammas spēja priecāties par savu dzīvi, savu vīrieti un meitu.
Citāds skatījums
Daiga Konošonoka, Daya Yoga pasniedzēja
Mamma neko nevar darīt, lai dotu meitai izjūtu, ka būt sievietei ir feini. Dzimums, kuru mēs iemantojam automātiski, vēl nenozīmē to, ka sieviete ir sasniegusi savu sievietes garīgo briedumu.
To nevar pārmantot, to nevar nodot, no tā meita var tikai iedvesmoties, vērot, jo viņai būs pašai savs ceļš līdz šā brieduma sasniegšanai, un nav teikts, ka tas būs tieši tāds pats kā mātei.
Nodot var dažādas sievietes lomu prasmes (sieva, māte, meita), bet tikai prasmju līmenī, nevis augstākā iekšējā brieduma izpausmē. Vispirms jau reti kura sieviete īsti zina, kas ir viņas garīgais uzdevums kā sievietei. Līdz ar to bieži meitai arī nav, no kā iedvesmoties. Sievietes garīgais briedums ir mīlestības izpaušana bez nosacījumiem, to viņa apgūst katru dzīves sekundi, lai reiz pienāktu tāda dzīve, kurā viņa to spētu arī pārvaldīt.
Mammai ir jāprot rast iekšēju saskaņu ar sevi pašu un ar ārējo pasauli. Lielākais bēdu iemesls ir sievietes tiekšanās pēc izdomātas ilūziju pilnas laimes – kā ir jābūt un kādiem cilvēkiem ir jābūt ap viņu, lai viņa spētu iekšēji justies laimīga.
Tā ir dzīves režisēšana nevietā, ko izmantojot sieviete zaudē spēju mīlēt un pieņemt cilvēkus, arī iepazīt sevi, jo pirmais cilvēks, kas ir jāiemīl, esi tu pati.
Ir svarīgi iemīlēt savas stiprās un vājās puses, tiekties pēc vājo pušu nekultivēšanas, bet apzināti attīstīt Dieva dotās stiprās puses, kas radīs pārsvaru pār vājajām. Ja sevī nešausta vājās vietas, tad tās nešausta un nemeklē arī otrā cilvēkā.
Vēl sievietei ir jāpiepilda sevi garīgi. Bez ticības kaut kam augstākam un bez spēcīgas garīgās dzīves (ikdienas lūgšanas, dievkalpojums, prakses, meditācijas) sieviete sevi pazaudē prāta aktivitātēs un negūst iekšēju spēku un enerģiju, kas ir daudzkārt stiprāka par vīrieša plecu. Neviens vīrietis nevar radīt drošības izjūtu, jo tāda mainīgajā pasaulē neeksistē. Ja sievietē radusies nedrošība, tad tikai tāpēc, ka viņas iekšējais sauciens pēc saskares ar garīgo ir palicis nepiepildīts. Sievietei tas ir ļoti būtiski.
Sievietes lielākā kļūda ir iedoma, ka meita var pieļaut tieši tādas pašas kļūdas kā viņa.
Fakts, ka viņa savā dzīvē kaut ko vērtē kā kļūdu vai nevēlamu, liecina, ka viņa pati nav tikusi galā ar šo pieredzi kā garīgu mācību. Tikai tāpēc, ka viņa to joprojām nepieņem, viņa cenšas no tās pasargāt meitu. Mātei nav jābaidās no meitas kļūdām, jo viņai pašai ir pietiekami aktīvi jāstrādā ar savu dzīvi, tad no tās meita iegūst, tad notiek bagātināšanās dvēseļu līmenī. Māte par meitu vienmēr var lūgt, tas ir daudz spēcīgāk par izteiktiem vārdiem, tā teikts senajos tekstos.
Elvita Rudzāte, Sokrata tautskolas vadītāja
Meitas dzīvē noteicošā loma ir nevis mammai, bet tētim. Sajusties sievietei, prast mīlēt vīrieti un izveidot laimīgu laulību – visas šīs kvalitātes sākotnēji meita mācās attiecībās ar tēvu. Ja meita mīl tēvu un viņš mīl meitu, no tā vien tiek ielikts pamats, lai nākotnē meita intuitīvi prastu veidot attiecības ar pretējo dzimumu un spētu pārvarēt tās grūtības, kas rodas dzimumu atšķirību dēļ.
Mātes galvenais uzdevums ir meitai iemācīt spēju mīlēt savu vīru, bērnus un citus cilvēkus bez nosacījumiem.
Diemžēl tie ir ļoti reti gadījumi, kad sievietes patiešām to prot. Vēl meita no mātes mācās modeli, kā tiek veidotas attiecības ar vīrieti. Ja vecākiem ir konfliktsituācijas, meita skatās, kā mamma tās risina no sievietes viedokļa. Ja mamma konfliktus risina nepareizā veidā, piemēram, attiecības šķir, meitai rodas duāla situācija: izdarīt secinājumus un mācīties no mammas kļūdām vai rīkoties līdzīgi. Meita var augt caur mammas kļūdām, jo arī mamma ir meitas Skolotājs. Bet, ja viņa nemācās, nostājas mammas pusē, viņa pārņem nepareizu piemēru.
Lai bērni būtu laimīgi, viņiem nepieciešams tikai redzēt, kā vecāki viens otru mīl bez nosacījumiem.
Ja to redz, tad caur šo pieredzi bērns mācās, kā veidot harmoniskas attiecības. Diemžēl šādu ģimeņu tikpat kā nav…
Diskutabls ir jautājums, vai meita var būt laimīga tikai tad, ja viņai ir ģimene. Sieviete var pieaugt un būt laimīga viena – bez bērniem un vīra. Tas ir daudz augstāks līmenis, kad cilvēks iemācās būt laimīgs pats savā sirdī un nesaista savu laimi ar ārējo pasauli. Lai to iemācītos, ir gluži vienalga, kurš no vecākiem bērnu ieinteresē par garīgo pasauli. Ja tas izdodas, bērns iemācās, ka nekad nav viens, ka vienmēr līdzās ir augstākie spēki, kam lūgt palīdzību.
Dažkārt vecāki pieļauj kļūdu, pievēršot bērnu reliģijai, bet neizskaidro to dziļāk.
Kad bērns sāk patstāvīgi domāt, viņš reliģiju sāk uztvert kā dogmu un var no tās novērsties. Tas nozīmē, ka pievēršana garīgumam nav notikusi pareizā veidā. Cilvēks, kurš iet pareizu garīgās attīstības ceļu, no tā vien top laimīgs. Bet, tā kā lielākā daļa to nav piedzīvojuši, pārsvarā cilvēki laimi saista ar laicīgām lietām – laimīgu ģimeni, labu darbu, labu materiālo nodrošinājumu. Taču tas viss uz laiku var radīt apmierinājumu, bet ne patiesu laimi.
