Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Negribēju atdot visu dzīvi
Ieva Nikoleta Dāboliņa, saimniekoja veikaliņā Vecrīgā
«Vispirms man bija darbnīca, kurā darināju tautiskas lelles, bet tās bija ļoti grūti pārdot. Interneta veikali tolaik vēl nebija populāri – mēģināju tādu izveidot, bet gāja grūti. Turpināju lolot lelles, biju jau satikusi savu vīru Daini, un viņš teica: ja tev ir tāds talants, jāmēģina ar to nopelnīt!
Tikai labākajā vietā!
Dainis arī jautāja, kas man būtu vajadzīgs, lai uzsāktu savu biznesu. Sākumā teicu, ka man vajag līdzekļus, lai varētu izgatavot divus suvenīrleļļu modeļus, un tad viss būs labi. Bet, protams, nebija labi.
Lelles tik un tā sanāca dārgas, pārdot joprojām bija grūti. Ienāca prātā doma: ja man būtu savs veikaliņš, tad gan es visas lelles pārdotu.
Nebija tā, ka no tirdzniecības neko nesapratu. Biju vadījusi mēbeļu veikalu, strādājusi Senajā klētī un zināju, ka man padodas pārdot arī dārgas lietas. Skaidri sapratu – ja atvēršu savu veikalu, tad tikai ļoti labā vietā, jo pietiek veikalam atrasties piecus soļus nost no skudru takas, un bizness neies – varēsi censties, no ādas līst ārā, bet cilvēku nebūs.
Bija sajūta – es jau nu gan mācēšu!
Brīnumainā veidā uzradās telpas labā vietā – Vecrīgā, Audēju ielā 6. Īre, kā jau Vecrīgā, šausmīgi augsta. Saimnieks, aizdomu pilns ārzemju latvietis, skatījās ar lielu neuzticību, bet mums ar Daini tomēr izdevās radīt pārliecību, ka esam nopietni cilvēki un īrei spēsim nopelnīt. Iemaksājām pirmo iemaksu, un saimnieks piekrita iznomāt telpas. Tā sākās Ciku caku veikaliņa-leļļu darbnīcas stāsts.
Skatīties uz bagātajiem
Iekārtojām ļoti skaistu amatniecības darinājumu veikalu – nebaidos teikt, vienu no skaistākajiem vismaz Eiropā. Pie durvīm nolikām kaltu metāla riteni, vietējie bērni un tūristi bariem nāca fotografēties. Ļoti centos, domāju par mārketingu un reklāmu, bet veikaliņš izturēja vien trīs gadus. Vēlāk man vairāki cilvēki atzinās – stāvējuši, pa gabaliņu skatījušies, bet baidījušies ienākt, jo viss tik skaisti, ka licies: nē, nē, tas man nebūs pa kabatai.
Apzinos, ka pieļāvu vairākas kļūdas.
Pirmām kārtām – nepareizi izvēlējos mērķauditoriju. Domāju, ka varu mērķēt uz vidusslāni, bet vajadzēja uzreiz skatīties tikai uz bagātajiem. Dārgais gals jebkuros krīzes laikos izbrauc cauri daudz sausākām kājām – pat lielā postā bagātākie cilvēki kļūst arvien bagātāki, bet vidējam slānim un nabagākajiem jāsavelk jostas vēl ciešāk.
Man vajadzēja tirgot tikai kvalitatīvus, dārgus un pat ļoti dārgus mākslas priekšmetus: gleznas, izcilu keramiku, tekstilu, kalumus un to papildināt ar latviskiem elementiem – savām lellēm, kvalitatīviem rokdarbiem, koka, un ādas izstrādājumiem.
Es mēģināju nošaut visus zaķus reizē.
Sākumā aizgāju līdzi koka rakstu zīmju, magnētiņu, krūzīšu un burvju lietu modei – šis tev nesīs veiksmi, tas laimi, tas bagātību –, un vienlaikus gribēju pārdot kvalitatīvas un tīras lietas.
Labi, ka atjēdzos laikus
Man bija ļoti lielas ambīcijas, bet nebija pieredzes, turklāt nebiju gatava tik lielam nodokļu slogam. Bet vistrakākais tomēr bija milzīgā īres maksa un saimnieka attieksme – viņš nebija ar mieru nomas maksu kaut nedaudz samazināt.
Tirdzniecību būtiski ietekmēja laikapstākļi – viena vasara bija pārāk karsta, otra – ļoti slapja. Turklāt ielas pretējā pusē atvēra sporta apavu veikalu, no kura skanēja tik skaļa repa mūzika, kas pārkliedza visu apkārt, – reizēm man šķita, ka nedzirdu pati sevi.
Ik pa laikam inventarizācijās secināju, ka dažu preču trūkst, visticamāk, kāds apmeklētājs veikli paguva paķert, piemēram, kādu galdautu par simtiem, lai pēc tam pārdotu desmitreiz lētāk.
Ņēmām preces no izciliem amatniekiem, kas nemaksā PVN, un arī tāpēc zaudējām, jo nodokli vajadzēja samaksāt mums pašiem uz priekšu.
Pienāca brīdis, kad sapratu – viss, es vairs nespēju to pavilkt. Paldies Dievam, ka to apjēdzu laikus. Izpārdodot lelles, varēju samaksāt amatniekiem un nosegt trīs gadu laikā no veikala nozagtās preces vērtību aptuveni 10 tūkstošu vērtībā, tomēr PVN parādu valstij nespējām nomaksāt.
Domāju, ka Ciku caku radīja ļoti lielu dzīvību Audēju ielā. Aizvērās mans veikals, Dzintara veikaliņš, mākslas galerija, un, man liekas, iela morāli nomira. Tagad tur tirgo alkoholu, elektroniskās cigaretes, atļautās kaņepes un dzīvību velk divi standarta suvenīru veikali.
Laime bez naudas
Tagad esmu grāmatveža palīdze ļoti jaukā, inovatīvā uzņēmumā, strādāju arī veikalā. Darbā ir noteikti pienākumi, bet tas ir pavisam cits atbildības līmenis nekā savā uzņēmumā. Es nekad nemēģinātu ko tādu darīt vēlreiz. Iespējams, cilvēkam ar pieredzi, kas pazīst situāciju, izdotos visu izdarīt citādi, bet iesācējam uzņēmējdarbība prasa visu dzīvi.
Ja neesi tam gatava, pat nevajag sākt.
Man katra diena sākās un beidzās veikalā, bet sapratu, ka tā nevaru – man svarīga ir ģimene, vīrs, manas intereses nesākas un nebeidzas tikai ar veikalu. Turklāt esmu uz sociālo labumu orientēts cilvēks, man grūti iekrampēties vienā domā – ka vajag naudu. Es varu būt ļoti laimīga arī bez naudas.»
