Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sajaucu prieku ar uzņēmējdarbību
Ginta Zentele, gribēja savu kafejnīcu
«Esmu aizrautīga, man viss jāpamēģina, tāpēc sāku cept kūkas –garšīgas, skaistas, oriģinālas. Mazie kēksiņi ar pildījumu un greznu krēma cepuri pirms septiņiem gadiem bija kas jauns – likās, ka esmu tos izgudrojusi. Pamazām sāku cept kūkas ne tikai sev, bet arī draugiem un paziņām. Visi slavēja, un radās doma, ka kūkas un kūciņas varētu būt mans bizness.
Neviens neteica, ka nevarēšu
Ogrē, Brīvības ielā, noskatīju mazu baltu namiņu ar terasīti. Uzrunāju īpašnieku, viņš pastāstīja, ka drīz beigšoties līgums ar pašreizējo nomnieku, un tad to varot noslēgt ar mani. Biju tik priecīga – man būs kafejnīca, man būs Saldumu bufete!
Aizgāju no darba, lai sāktu audzēt muskuļus profesionālai kūku cepšanai. Izveidoju mājaslapu, kur likt piedāvājumu ar cenām. Iekārtoju ražotni – nopirku lielo cepeškrāsni, pamatīgu galdu, traukus.
Jutos kā režisore – zināju, kā manā Saldumu bufetē izskatīsies, kā tur smaržos, kāda būs noskaņa, ar kādu sajūtu cilvēki ies mājās, jau redzēju, kā rosīsimies, organizēsim meistarklases.
Turklāt visu gribēju darīt pati. Ne tāpēc, ka neuzticos citiem, bet tāpēc, ka man tik ļoti tas viss patīk.
Aizrāvusies ar ideju, neizvērtēju savu patieso varēšanu un prasmi. Tolaik man vajadzēja aprunāties ar kādu, kam ir pieredze līdzīgā biznesā. Mēs dzīvojam burbuļos – apkārt ir cilvēki, kuriem patīkam, un viņi parasti ir jūsmotāji: tu vari, tev būs! Šajā lokā var nebūt neviena, kas godīgi pateiktu: nē, tu neproti, tev nesanāks, tu nevarēsi! Neviens mani pie zemes nenolika.
Neviens nejautāja: kā būs ar grāmatvedību, nodokļiem, darbiniekiem?
Vienīgi reiz kāds cilvēks, kurš saprot vairāk, padzirdējis, kā un ko plānoju, jautāja: un kā tu pelnīsi naudu? Man likās, ka es visu varēšu – sākšu, darīšu, un aizies! Bet tad… laipni lūgta realitātē!
Zaudēju savas superspējas
Viss saķērās ķēdītē. Mājās sacepu kūkas, aizbraucu uz gadatirgu. Pēc tam visu sarēķināju un secināju – pa nullēm esmu, bet peļņas nav. Sapratu, ka neesmu biznesa cilvēks. Man patīk ar kūkām pārsteigt, iepriecināt sevi un citus, bet tajās neredzu naudu. Biju sajaukusi biznesu ar prieku.
Reiz, kad pieņēmu pasūtījumu divstāvu kūkai, krēms nesaputojās, trijos naktī viss bija jāsāk no jauna, jo septiņos pasūtījums jāatdod. Kad kūku tomēr uzcepu un pa slidenu ceļu aizvedu pasūtītājam, no iecerēto telpu saimnieka saņēmu ziņu, ka viņš tomēr man tās nedošot.
Pamodās veģetatīvā distonija. Sirds klapēja, rāpoju pa sienām un sapratu, ka vairs nespēju izpildīt pasūtījumus.
Tas mani novilka pie zemes un lika padomāt – ja jau tagad nevari tikt galā, kā varēsi vēlāk? Esmu galējību cilvēks, tāpēc nevis domāju, kā kaut ko darīt citādi, bet izlēmu – nekāda biznesa nebūs. Cepeškrāsni pārdevu neizpakotu.
Kad mazliet atguvos, sociālajos tīklos ierakstīju: «Esmu zaudējusi spējas. Savas superspējas cept kūkas. Jo kā gan citādi nosaukt to, ka jau mēnesi prāts nealkst un rokas nedara. Esmu kļuvusi parasta. Laikam jau vienmēr tāda esmu bijusi, tikai uz brīdi biju iedomājusies, ka varu vairāk. Ka esmu gatava aiziet no ierastā un sākt darīt to, kas līdz šim bijis tikai hobijs. Ka man ir spējas mainīt savu dzīvi…
Izklausās varbūt dīvaini, bet tas īsumā ir viss, ko varu paskaidrot par to, kur esmu palikusi, kāpēc necepu kūkas, vai man būs sava kafejnīca, vai var veikt pasūtījumus…
Nē, nevar, nebūs un necepu. Pēc mēnesi ilgām pārdomām un miera meklēšanas sevī varu to apgalvot gandrīz droši. Piedodiet. Šobrīd meklēju darbu kantorī. Vēlams, Ogrē vai rajonā. Tuvāk mājām.»
Es pārdegu savā gribēšanā un varēšanā un, paldies Dievam, uzņēmējdarbību nemaz neuzsāku, jo sapratu, ka netieku ar visu galā.
Rozā busiņš
Daudzi skatās uz citu biznesu un gudri runā: nu kas tad tur – nekā tāda jau tur nav, bet, ja man būtu bizness, o-ho-ho, tad gan es parādītu! Ja būsi pamēģinājusi, nekad tā nedomāsi, jo zināsi, cik daudz darba, enerģijas un emociju tas prasa. Mans kafejnīcas stāsts beidzās nesācies, bet tāpēc nejūtos kā lūzere. Vairāk būtu nožēlojusi, ja nepamēģinātu, bet es vismaz pagāju uz to pusi.
Tomēr ik pa laikam aizdomājos, ka man varētu būt sava kafejnīca. Ja mēģinātu vēlreiz, joprojām rēķinātos tikai ar savu naudu – kredītu neņemtu.
Bet… varbūt laimēšu miljonu! Tad gan nopirkšu smuku rozā busiņu un braukāšu pa tirdziņiem un pilsētu svētkiem ar kafiju un saldumiem. Viss smaržos un garšos!
Kamēr man miljona nav, ar prieku eju uz darbu, kurā esmu rāmītī no pulksten 8 līdz 17, bet pārējā laikā daru, ko vien gribu, – sapņoju, gleznoju vai ar prieku un vieglumu dekorēju un fotografēju savas kūkas. Ja jādomā par naudu, tad negribu un nevaru, jo tas man ir par grūtu.»
