Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
50
-
2
-
2
-
5
-
0
-
2
-
2
-
Intervija publicēta žurnālā KLUBS, Nr. 2 2020
1993. gadā pirmais un vienīgais Latvijas Republikas jūras lietu ministrs Andrejs Dandzbergs nodibināja uzņēmumu Baltijas transporta apdrošināšana (BTA). 1996. gadā pēc tēva aiziešanas mūžībā to nācās pārņemt vecākajam dēlam Gintam, kurš kopā ar abiem brāļiem Martu un Paulu BTA sekmīgi vadīja vairāk nekā divus gadu desmitus – līdz 2015. gadā uzņēmums tika pārdots austriešu kompānijai Vienna Insurance Group AG.
Gints KLUBAM ir interesants arī tāpēc, ka pēc daudziem biznesā pavadītajiem gadiem viņš arvien biežāk sācis aizdomāties – vai tiešām bez naudas dzīvē vairāk nekā nav? Garīgie meklējumi noveda līdz Bruknai, kur priesteris Andrejs Mediņš izveidojis rehabilitācijas vietu atkarībās nonākušajiem. Pērn vienatnē noieta daļa no Santjago ceļa. Ar Ginta atbalstu Bārbelē izveidota zēnu pamatskola ar aviācijas novirzienu.
BTA
- Dibināts 1993. gada 1. novembrī. Vadītājs Andrejs Dandzbergs.
- Pamatkapitāls dibinot – 127 000 latu (180 000 eiro).
- Kopš 1996. gada vadītājs Gints Dandzbergs.
- Apgrozījums 1996. gadā – 2,48 miljoni eiro, 70 darbinieku.
- Pārdots 2015. gadā, pašu kapitāls – 48 miljoni eiro. Apgrozījums – ap 164 miljoniem eiro. Vairāk nekā 1400 darbinieku.
– Tātad 29 gadu vecumā nonācāt tur, kur neplānojāt būt. Kā bijāt iedomājies savu dzīvi līdz tam?
– Man bija daudz plānu. Dzīvoju Lapmežciemā. Patika daba. Vazājos pa Ķemeru tīreli, Dūņezeru – no rīta aizgāju, vakarā atnācu. Meklēju putnu ligzdas. Visus Latvijas putnus zināju no galvas. Bet tad sapratu: daba un ornitoloģija kā hobijs – jā, bet kā profesija… Mani vienmēr interesējusi arī militārā joma. Gribēju pat stāties karaskolā un mācīties par iznīcinātāju pilotu. Bet, daudz lasot, nosēdināju kreiso aci. Ārsts mani izbrāķēja, karaskola atkrita. Vēl es gribēju būt čekists.
– Nopietni?
– Jā, nesen izlasīju, ka padomju laikā Iekšlietu ministrija mačojās ar čeku. Vieniem bija Znatoki, otri heroizēja izlūkus ar Jūliana Semjonova Septiņpadsmit pavasara mirkļiem. Fāters bija šausmās, bet teica: «Labi, ej uz juristiem, pēc tam varēsi iet, kur gribi.»
– Savulaik gribējāt būt arī žurnālists.
– Tēvs atrunāja: «Zini, dēls, žurnālists par juristu kļūt nevar, bet jurists par žurnālistu var.» No augstskolas 1985. gadā mani paņēma armijā, dienēju Rīgā milicijas daļā. Mana vada komandieris Sergejs Krotovs pēc tam aizgāja uz OMON. 1987. gadā viņš mani sauca līdzi, bet atteicos. Otrajā dienā pēc OMON uzbrukuma Iekšlietu ministrijai Krotovs uzrakstīja atlūgumu, jo saprata, ka viņus politiski izmanto. Viņš, šķiet, Labvakaram gatavojās sniegt interviju. Pēc tam Krotovu atrada nošautu Mārupes mežā…
– 1993. gadā tēvs nodibināja uzņēmumu, dzīve puslīdz droša, paredzama. Un pēkšņi nokļūstat situācijā, kad jāuzņemas atbildība. Šie gadi pagāja kā armijā?
– Visgrūtākie bija pirmie. Sajūta – kā ielu kautiņā. Pirmie divi gadi no dzīves nodedzināja kādus piecus, jo bija baigi jāšancē, cēlāmies piecos un atpakaļ uz Lapmežciemu braucām desmitos vakarā. Iedomājies, kā tev mainās attieksme, kad darbinieks varbūt ir labs čoms, bet slikts padotais – ļurinās, nespēj neko izdarīt. Pēkšņi redzi, cik plašs spektrs jāaptver: attiecības ar konkurentiem, jāzina, kā drošina kuģus, aviāciju. Apdrošināšana ir samērā slēgta nozare.
Man ļoti daudz palīdzēja ģimene. Un palīdz arī šobrīd. Ir ļoti labi, ka tev ir bračkas, jo nav subordinācijas, aiztures, varam ļoti atklāti runāt. Viņi bez ceremonijām pateiks visu, ko domā. Tādā veidā mēs kopā uztaustām pareizo virzienu. Tāpēc apbrīnoju uzņēmējus, kuri darbojas vieni. Piemēram, kā Ķirsons spēj visu nomenedžēt?
– Kādi bija BTA pirmsākumi?
– Tēvs savulaik bija kolhoza Padomju zvejnieks priekšsēdētājs. 1991. gadā Godmanis pasauca viņu par jūras lietu ministru. Bija jāizstrādā visi pamati, likumi.
Pirms BTA viens jūrnieks piedāvāja veidot prāmju līniju, otrs – uzsākt apdrošināšanu. Rīgas osta, Rīgas transporta flote, stividorkompānija Rīnūži, Ventspils un Liepājas ostas, Hanzas kuģu aģentūra sameta kapitālu – 120 000 latu – un iedeva tēvam 10 procentus, taisām apdrošināšanu. Tēvs noskaidroja, ka autovadītājiem, kas kā nerezidenti brauc iekšā, uz robežas jāpērk polise. BTA pierobežā izveidoja pārdošanas punktus, tur arī tas kapitāls veidojās. Kad sāku BTA vadīt, 70 000 latu mēnesī ienāca no robežām. Tā tas bija līdz 2007. gadam, kad Latvija pievienojās Šengenas zonai. Ļoti agresīvi konkurējām ar Parex. Karguša ar to otru par mums regulāri rakstīja denunciācijas, jo nespēja pārdzīvot, ka BTA rezultāti ir labāki nekā Parex.
– Tas bija visu brāļu kopējs lēmums – turpināt tēva misiju?
– Par to, ka jāpaceļ tēva uzņēmums, – jā! Par to, ka nedrīkst nosviest uzvārdu, lai pa to bradātu, – jā! Arī atbildība par darbinieku ģimenēm. Tēvs aizejot nedeva mājienus, ka man jāpārņem uzņēmums.
Martam, vidējam brālim, bija visātrākā reakcija: «Nav ko muļļāties, tu vecākais, tev jāņem! Mēs palīdzēsim!»
Tas bija kopīgs lēmums vēl nedēļu pirms tēva nāves. Bet akcionāriem vēl bija jābalso.
Viens no vietniekiem, vēl tēvam dzīvam esot, braukāja apkārt, lai viņu liek amatā. Kad tēvs nomira, man ar lielāko akcionāru, pirmo Ventspils ostas šefu Aleksandru Aleksejeviču Rimaru, bija ļoti emocionāla saruna. Pirms tam Godmanim kāds bija iečukstējis, ka Rimars esot interfrontietis, kaut tā nebija, un viņu noņēma, bet vietā iecēla Stepanovu, kurš kopā ar Lembergu nofenderēja Ventspils naftu un visu pārējo. Rimaram sirds vienmēr sāpēja, ka osta iet uz grunti, labas kravas aiziet prom.
Rimars teica – strādājām ar tēvu, strādāsim arī ar dēlu. Sēdē opozīcija visādi izpildījās, bet jūrnieki, akcionāri, kuriem piederēja 90 procentu, nobalsoja par 29 gadus vecu puiku.
– Latvijā tā ir diezgan netipiska situācija – trīs brāļi uzņēmuma vadībā. Kā Sicīlijā.
– Man labāk patīk salīdzināt ar latviešu pasakām – trijos brāļos ir kas ļoti spēcīgs iekšā. Vecākajam ir vislielākā atbildība un visīsākā bērnība. Jaunākais brālis Pauls bija sarunu vedējs, Marts – bērnībā liels kauslis. Tas noderēja bandītu laikos, jo klienti bija dažādi. Zinājām, ka auto zādzības tiek arī organizētas. Ar bandītiem runāja Marts – pats Adidas treniņtērpā, ķēde ap kaklu… Mēs kā džudisti daudzus no bandītiem zinājām, taču gadījās arī asas sarunas.
– Gribēja jumtu uzlikt?
– Nē, tas bizness viņiem bija pārāk sarežģīts. Nav jau veikals vai točka. Turklāt tēvam čoms bija Čevers ar fondu Drošība, kurā BTA bija kā biedrs. Tā kā strādājām uz robežas, bandīti zināja, ka esam saistīti arī ar robežsargiem.
Tēvam ar Čeveru, kā jau bijušajiem ministriem, bija labas attiecības līdz brīdim, kad Čevers sametās kopā ar Kažu, Meļņiku un tēvu nodeva. Tēvs ar saviem sakariem uz ostu bija atvedis vienu no pasaules lielākajiem konteineru termināļiem. Kaža un Meļņiks, kuri bija privatizējuši Rīgas kuģu būvētavu, teica – lasieties! Tā bija tēva pēdējā vasara, viņš baigi pārdzīvoja. Kaža kā valsts uzdevumu ministrs atbrauca uz sapulci un pateica – man vajag daļu, ja nebūs… Uzlika apsardzi un nelaida iekšā konteinerus. Tēvs zvanīja Čeveram – Ziedoni, kā tā? Tas sāka locīties – ja ņe ja, hata ņe moja… Tēvs pateica: «Ko tu, Ziedoni, man te stāsti!» – un ar spēku nometa klausuli!
– Kā nonācāt līdz domai par BTA pārdošanu?
– Labāk pārdot un nožēlot, nekā nepārdot un nožēlot. Ja nāk pircējs, nekad nevajag atteikt. Mēs izvirzījām mērķi kļūt par lielāko apdrošināšanas kompāniju. Mērķis bija foršs, kamēr uz to gājām. Tad kļuva garlaicīgi. Sākās krīze, un visus preciniekus vējš aizpūta. Vispār nezinājām, vai pastāvēsim. Pirms tam lēnām izpirkām akcijas. Ielīdām parādos, bija ļoti grūti. Neviens nesaprata, kas notiek. 2009. gadā aizgājām uz Maltu…
– To pašu, kuru savā TV raidījumā, intervējot Jaunās konservatīvās partijas līderus, minēja Jānis Domburs, – viens no partijas ģenerālsponsoriem esot Panamas papīros…
– Mēs Maltā neslēpāmies, nekad neesam bijuši ēnakcionāri. Līdz šim Domburu cienīju kā žurnālistu, bet esmu vīlies. Pēc ziedošanas ne 2018., ne 2019. gadā viņš nepavaicāja manu viedokli, bet raidījumā pats uzdeva jautājumus un pats atbildēja.
Panama ir melnā zona, bet Maltā ļoti labs holdinga režīms. Tur var atrast pazīstamus latviešu uzņēmējus, kas ir atklāti holdingu īpašnieki. Es to uztveru kā vienu no brīvības elementiem, ka drīkstu veidot kompānijas un brīvi sērfot Eiropas Savienībā, kur vien vēlos. Ja viena valsts saiet sviestā, birokrātija sāk žmiegt uzņēmējus, kā tas notiek Latvijā, viņi brīvi iet citur. Tobrīd mēs nezinājām, kas Latvijā notiks ar nodokļu režīmu, vai ekonomika vispār nesabruks. Scenāriji bija ļoti katastrofāli. Domburs neizpētīja, ka interneta resurss, kurš reklamē Panamas papīru arhīvu, piedāvā arī saiti uz Maltas reģistru. Tas ir tāpat kā tad, ja Lursoft reklamētu iespēju iepazīties ar Panamas papīriem, un kāds, pamatojoties uz to, paziņotu, ka visi Lursoft esošie uzņēmēji ir Panamas papīros.
– Kāpēc ziedojāt tieši Bordāna partijai?
– Ar Jāni esmu kopā studējis. Viņš ir godīgs ideālists. Mans tuvs draugs un kursabiedrs ir arī Jutas Strīķes vīrs Maigurs. Godīgs ments, nu jau pensijā. Pirms laika gulēju hospitālī ar saplēstu plecu un izdarīju to, ko nekad nedaru, – pārgāju pāri visām partiju programmām. Man patīk JKP ģimeniskās vērtības, viņi tās varētu vairāk akcentēt.
Es pats atradu Jāni un pateicu, ka esmu gatavs zaudēt politisko nevainību. Un neiešu ar sīknaudu mētāties, ziedošu maksimumu. Biju monogāms, bet brāļi – poligāmi. Viņi noziedoja gan JKP, gan PAR. Jaunākais brālis Pauls, ziedojot naudu, Bordānam un paristiem pateica – mēs no jums nekad neko neprasīsim un to arī konsekventi ievērosim. Pa šo laiku pie manis ir bijuši deviņi staiguļi, pēkšņi draugi. Vai tu vari aiziet un JKP pateikt to? Nē! Kāpēc? Mums ir princips. Daļa apvainojas, daļa netic. Tas diemžēl raksturo mūsu politisko kultūru, šādā veidā veidojas tas slānis, ka uzņēmēji, noziedojot salīdzinoši nelielu summu, gūst ietekmi un kļūst par rešalām. Vara no Saeimas pārvietojas uz kaut kādiem kaktiem.
– Bet atgriezīsimies pie pārdošanas lēmuma.
– Pēc krīzes, kad jau bijām izpirkuši uzņēmuma daļas, sanācām kopā, lai vienotos par to, kāds skaitlis mums patīk. 2015. gada decembrī trijos naktī pēc smagām sarunām parakstījām līgumu. BTA par 90% pārdevām austriešu Vienna Insurance Group AG, atdevām arī tirdzniecības marku, savukārt mēs ar uzņēmumu Balcia un 10% joprojām palikām iekšā. Austrieši, kuri Austrumeiropā nopirkuši vairāk nekā 60 uzņēmumu, perfekti ievēroja norunu.
– Tagad ir nožēla?
– Bija, vairs nav. Jo tas ir, kā meitu pie vīra izdodot. Pirmais, ko izdarīju, nopirku helikopteru. Nē, vispirms savai sievai Ilvai pārskaitīju apaļu skaitli. Par katru bērnu.
– Kāpēc? Tāpat taču dzīvojat kopā.
– Es tagad domāju (pauze).
Man ar sievu pirms gadiem desmit bija smaga saruna. Viņa teica – kad pelni naudu, tu pats kļūsti kā nauda. Droši vien tā ir mana kompensācija sievai par laiku, ko atņēmu ģimenei.
Darbā tu kļūsti arvien nežēlīgāks, asāks, runā īsāk. Tas pats, atnākot mājās. Ģimene cieš.
Ja sievu un vīru uztver kā vienu veselu, jebkurš uzņēmējs kaut ko var realizēt tikai tad, ja ir droša aizmugure. Līdz ar to sasniegtais ir arī sievas darba rezultāts.
Otrā darbība bija nopirkt helikopteru. Bet prieks par pirkumu bija nesalīdzināmi mazāks nekā tad, kad tēvs nopirka riteni.
– Jums pieder ļoti kolorīta frāze – uzņēmējdarbība ir labi organizēta alkatība.
– Kas ir uzņēmējdarbība? Nopelnīt! Cik daudz tev vajag? Nopirkt to, to un pēc tam Ferrari. Uzņēmējdarbības pamatā ir alkatība. Labi organizēta alkatība. Lielākais ļaunums – kā pasakā par vērdiņu – tu pats kļūsti tāds kā nauda. Brauc uz darbu un domā – atkal visu dienu būs sarunas par naudu. Peļņas un zaudējuma aprēķini, bilances… Bļāviens, būtu forši uzspļaut kā filmā, kur Ričards Gīrs un ielasmeita Džūlija Robertsa. Viņš negāja uz lietišķu tikšanos, bet gulēja parkā. Bet tev visa diena saplānota. Kamdēļ? Tādas kā lomkas, tu domā – vai tiešām dzīvē nekā vairāk nav? Piķis, un viss?
– Un nevar izkāpt.
– Es laikam izkāpu. Bet tā izkāpšana notika lēnām. Meklējos, darbojos jogā. Braucu uz Indiju, Nepālu, bet tik un tā bija tukšums. 2013. gadā nomira Rimars. Diemžēl reti tikāmies. Pēc bērēm aizbraucu uz Ķemeriem, kājas pašas naktī aiznesa uz pareizticīgo baznīciņu. Tā bija apgaismota, ārā ikonas – Kristus bilde. Skatos, un asaras sāk tecēt. Nevaru to izstāstīt. No tā laika arī saprotu, kāpēc neticīgie ņirgājas, jo ticību ir ļoti grūti aprakstīt. Tāpat kā mīlestību.
Nākamajā dienā atkal aizbraucu. Nosēžos, bet kāda sieviņa saka: «Kas ir, dēliņ? Es tev iemācīšu krustīties.» Manī ienāca miers. Piestaigāju uz to baznīcu un 2013. gada vasarā nokristījos.
Man bija 46 gadi. Domāju, ka tā ir tā pusmūža krīze. 2015. gada maijā noliku 10 eksāmenus un iemācījos lidot ar helikopteru. Tas bija mans bērnības sapnis. Brālis Pauls, kurš lido no 2009. gada, visu laiku bakstīja – kad tu lidosi? Apsolīju, ka to izdarīšu. Ar lidošanu aizpildīju laiku pēc aiziešanas no padomes, tad arī sākās smagais periods. Māte saslima ar Alcheimeru. Nevienam to nenovēlu. Tu neko nevari izdarīt, kas ir īpaši smagi uzņēmējam, jo esi radis rast risinājumu. Vari tikai pieņemt un lūgties.
Sieva redzēja, ka mokos. Viņa ir psihoterapeite, kaut beigusi arī juristus. 2016. gadā sieva parādīja žurnālu Ieva ar priestera Andreja Mediņa interviju. Sapratu, ka viņš domā tāpat kā es! Man šķiet, viņš ir tikpat neatkarīgs kā Rubenis, tikai katoļu baznīcā.
Zvanu. «Čau, Mediņa kungs!» – «Nevis kungs, bet Andrejs!» – «Gribu ar tevi iepazīties.» – «Labi, brauc!» – «Bet es lidošu.» – «Ko tu darīsi?» – «Es lidošu.» «Labi, lido.» – «Kur sēsties?» – «Tur, pie baznīcas…»
Iepazināmies, piebraukāju vienreiz, otrreiz. Andrejs strādā ar atkarīgajiem. Pie viņa bijis vairāk nekā tūkstoš cilvēku, katrs piektais ticis ar sevi galā. Rītos, vakaros viņi lūdzas – baigi stiprās mises sanāk. Viņiem visiem biogrāfija ļoti krāšņa, tāds dzīvesstāsts, ka seriāli nav jāskatās. Ceļas divos, trijos naktī, iet uz adorāciju, pa dienu strādā – tāda tur terapija. Pamazām sāku viņos redzēt cilvēkus. Mīlestība, kas caur tevi plūst, nešķiro, vai viņš ir narkomāns, alkoholiķis. Dzeršana bieži liecina par ļoti lielām iekšējām sāpēm. Ieņemti un auguši nemīlestībā, veči mēģina to aizliet. Esmu mācījies no Andreja – kad uzmanīgi skatīsies, tu aiz tā cilvēka ieraudzīsi dvēseli.
Reizēm domāju – ja Mediņš būtu romantiskais mācītājs, mēs nekad nesačomotos. Viņš ir tiešs, reizēm rupjš, ar to kontingentu un arī mums, vīriešiem, citādi nevar.
– Kā nonācāt līdz domai par zēnu skolu?
– 2016. gada decembrī nolēmu atkal doties pie Andreja. Aizbraucu, bet viņa nav. Uzņēmējdarbībā necietu, ka kāds kavē, – ja nav 15 minūtes, gāju prom: tu necieni manu laiku, es necienu tavu. Bet šī situācija mācīja ļauties. Meitene mani nosēdināja bibliotēkā un pastāstīja, ka Andrejs bēdīgs, jo noskatījis Bārbelē skolu, kura tiek izsolīta, bet viņam nesanāk. Andrejs man nekad nav prasījis naudu…
Kad Andrejs atbrauca, prasu: «Kas tev ar to skolu? Ko tu tur esi izdomājis?» Andrejs: «Es uzskatu zem sava vīrieša goda mērīties ar naudu… Man ir privātie meži, tos pārdošu, aizņemšos kaut ko.»
Bet man tieši 40 dienu, kā ir nauda kontā pēc BTA pārdošanas. Saku: «Zini, es tev ieskaitīšu!» Andrejs nesaka jā, tikai: «Iešu palūgšos!» Pēc kāda pusgada jautāju, par ko viņš lūdzies. Andrejs atbildēja: «Kad tiek pieņemts pareizs lēmums, tevī ienāk miers.»
Pārējie drošības naudu neiemaksāja, bijām vienīgie. Paņēmām skolu, kurai ir 150 gadu, tā sešus gadus bija ciet. Izveidojām to puikām ar aviācijas novirzienu. Sākumā nopirkām divus hektārus, tad vēl 40, izrakām dīķi, sakārtojām teritoriju. Šobrīd 16–18 puikas no visas Latvijas mācās dažādās klasēs. Bērnudārzs arī ir. Skolā ir princips, ka reizi nedēļā arī tēvam jābūt klāt. Protams, kā nu kuram tas izdodas. Tas nav biznesa projekts, jo maksa simboliska – 50 eiro mēnesī. Šī vieta man ir отдушина.
– Skolā jums apkārt līp bērni… Jūtaties vajadzīgs?
– Nē, tas ir kas cits. Kaut kas no saknēm. Dziļš un pamatīgs. Man ir arī meitas, dēls, mazmeita, krustmeitas. Kā teicis klasiķis, dvēsele atpūšas pie bērniem. Viņi ir patiesi. Tāds pie tāda pievelkas.
– Droši vien arī tāpēc brāļu bērniem rīkojat militārās nometnes.
– Henrijam ir 10 gadu, Teodoram pieci. Viņiem tas ir periods, kad svarīgi darīt veču lietas – mācīties, kas ir šaušana, kā ātri jāapģērbjas, caur kuru plecu jāgriežas. Puikas pat no maizes izlipinās šaujamo. Tas vīriešiem ir asinīs. Šķirtās ģimenes vīriešiem atņem vīrietību, jo vīrieti iniciēt spēj tikai vīrietis. Agrāk to darīja armija vai grūtības. Tāpēc es atbalstu obligātā dienesta atjaunošanu.
– Pašam iniciācijas nav pietrūcis?
– Nē, vislielākā laime, kad audz pilna ģimene. Tēvs mani ņēma līdzi uz darbu, vadāja pa objektiem. Neatceros, ko viņš runāja, bet – kā. Ne tā, kā šodien māca mārketings. Viņu cienīja. Tas ir tas, ko esmu uzsūcis. Daudzi padomju saimnieciskie darbinieki bija augsta līmeņa menedžeri. Bija jāmotivē kolektīvs, jātiek galā ar dzerošiem kolhozniekiem. Zvejnieku kolhozos dzēra lopiski… Vienlaikus zvejnieki padomju laikā bija vistuvāk kapitālismam.
Kad gāju Santjago ceļu, man patika vakarā ieiet kādā spāņu bārā – veči sēž, šmigo, uzsaucu viņiem. Esi Džeku Londonu lasījis, kā ar večiem jāatrod kopēja valoda?
– Esat dāsns.
– Mums visiem trim brāļiem ir tas fātera jūrnieka plašums. Tēvs naudu neskaitīja. Atbrauca mājās ar piecām, sešām štukām – guļajut vse! Nopirka bračkam mēbeles. Paņēma divus takšus un brauca uz Rīgu, vienā pats, otrā – cepure. Kad māte rūca, viņš teica – reizi mēnesī man vajag aiziet ar večiem iedzert. Mamma viņu dzina ārā, tad viņš nāca pie mums uz istabu.
Te, Bārbeles skolā, es pārskatu attiecības ar bērniem, novērtēju to, kas ir, turpinu mācīties, ka ir lietas, kuras vienkārši jāpalaiž. Nebūs tā, kā savā galvā esi iedomājies. Jāpieņem tās, kuras nevari ietekmēt. Par daudz ko brīnos. Piemēram, par lūgšanu spēku. Kāds skolotājs aiziet, Andrejs lūdzas. Nākamajā dienā pienāk e-pasts no pilnīgi sveša cilvēka: dzirdēju, ka skolā vajag skolotāju. Izskaidrojiet, neticīgie, kā tas notiek! Sagadīšanās? Kā man teica viens dzejnieks – koncentrēšanās uz sakritību teoriju ir nespēja iznēsāt sevī ticību.
Bija brīdis, kad mammai kļuva arvien sliktāk, depresija mani dzina zemē – skatījos stulbus seriālus, negribējās ne ar vienu runāt. Tad vienā dienā nopirku biļeti un aizlidoju uz Madridi. 1. februārī sāku iet Santjago ceļu.
– Pie kādām atziņām nonācāt?
– Tas bija lūziena brīdis. Meditatīvs stāvoklis. Kairinātāju maz, vairāk pievērs uzmanību sev un dabai. Astoņos no rīta sāc un tad līdz sešiem, kad saule riet. Tu lēnām domās ej cauri savai dzīvei, spēj tikt klāt emocijām, kādas tev bija, kad mācījies pirmajā klasē, kādas pirmās atmiņas par tēvu un māti, ko atceries pat no divu gadu vecuma.
Pirmajās dienās bija satraukums, nezināju, kur nakšņošu, kā risināšu citus sadzīves jautājumus, tad lēnām iestājās miers. Tu netērē enerģiju, lai kalkulētu variantus, riskus, vienkārši ļaujies. Ekskluzīva psihoterapija. Cits pēc cita nāk mirkļi – dzīvnieki, cilvēki, dabas parādības. Prāts visu laiku saka – tā ir sagadīšanās, bet beigās loģika salūst. Gandrīz fiziski varēju sajust, ka kļūstu tīrāks. Pazuda bailes, jo sapratu, ka mani pieskata. Līdz tam domāju, ka Dievs ir, bet kā makromenedžments. Tad pierādījās, ka ir arī mikromenedžments.
Man līdzi bija tikai podziņu Nokia, ar sievu sazvanījāmies vakaros. Sestajā dienā no rīta prātoju – par ko domāt šodien? Labi – kā iepazinos ar sievu? Kā pirmo reizi skūpstīju? Tajā brīdī no sievas atnāca īsziņa – es tevi mīlu! Ar prātu nevar izskaidrot, kā tā var būt? Pēc tam sievai jautāju, kāpēc viņa tā darīja, jo līdz tam nesūtīja īsziņas. Atbilde – man bija ļoti liela vēlme tev uzrakstīt.
– Santjago atradāt atbildes uz jautājumiem, kas mocīja?
– (Pauze.) Es teiktu, ka lēnām ienāca ticība, bet tā ir pilnīgi citāda, es nevaru to izstāstīt. Tā nav skaļa, tā atnāk klusumā – tas ir tas īstais. Tu atrodi sevi!
Kopumā nogāju 260 kilometru un sapratu, ka svarīgu lietu, kas dzīvē nepieciešamas, ir ļoti maz – lai esi paēdis, siltumā un vari gulēt.
Atbraucu atpakaļ, iegāju benzīntankā, skanēja radio, un bija sajūta, ka atkal samazgas tev gāžas virsū un tu tās nevari izslēgt. Tāpēc cenšos nelasīt ziņas.
– Reiz teicāt: lai saprastu cilvēka vērtības, paskatieties, kam viņš tērē naudu, bet pats svarīgākais – kam tērē laiku.
– Daudz laika paiet Bārbelē. Ģimene brīžiem pat ir greizsirdīga. Bet labākās zāles pret novecošanu ir būt pastāvīgi aizņemtam. Laiks ir visvērtīgākais resurss. Smilšu pulkstenis tek un klāt nenāk. Tas, ka tu izstum domu par nāvi, neko nenozīmē. Novērtēt laiku man iemācīja uzbeku partneri. Pie viņiem pat miljonāri naktī uz lidostu sagaidīt vecākus brauc paši, nevis sūta šoferi, jo tādā veidā tiek izrādīta mīlestība.
– Kā ir dzīvot, kad ir nauda, bet vairs nav biznesa?
– Man ir dažādi biznesi – Balcia un citi. Naudas princips ir kā ar mēsliem – tie vienmērīgi jāizkliedē. Ar lielāko kaifu Nākotnē nopirku heliportu, tur ir 50 hektāru zemes. Tas ir bizness, kas izaugs.
Ādažos ir neliela siera ražotne Soira. Mārtiņš Rītiņš, kad Kalnciema tirgū noprovēja šo sieru, iesaucies – beidzot! Tas nav dabonams veikalos, to iepērk restorāni. Pirms kāda laika ražotne nonāca grūtībās, jo kāds Krievijas uzņēmējs ar dažādiem līdzekļiem mēģināja to iegūt savā īpašumā. Nopirku zemi, lai Soira var pārcelties uz citu vietu. Divas latviešu meitenes ar mīlestību gatavo sieru. Man biznesā galvenais ir cilvēki, ne firmas nosaukums vai stilīgs biznesa plāns.
– Droši vien esat palīdzējis vēl kādam?
– Ebreju gudrības grāmatā lasīju, ka iedot nepazemojot ir jāmāk. Īsta labdarība ir anonīma. Ziedošana, kad visi redz, ir ego barošana. Ir lietas, kuras nestāstu ne sievai, ne kam. Iedodu un aizmirstu.
– Vai tādā veidā izpērkat kādu grēku?
– Nē, nav man tik daudz to grēku.
– Ir tāds stereotips, ka pusmūža krīzē veči maina sievu.
– Tā ir, es uzņēmēju paradumus un viņus pašus zinu kā raibus suņus.
Nauda šķietami rada visvarenības iespaidu, ka visu vari nopirkt. Vienā brīdī gribi domāt, ka vari nopirkt arī laiku un mīlestību.
Uzņēmējs kopā ar mašīnu pērk māju un maina sievu. Jaunāku, pupīgāku, federīgāku. Nav viena iemesla, tur viss sajaucies: kāds komplekss, ideāls, ir arī pierādīšana sabiedrībai – man ir jauna sieva, tātad man, atvaino par izteicienu, vēl stāv. Bet tik un tā aiz visa tā ir tukšums. Uzņēmēji var publiski stāstīt daudz ko, bet, kad tu ieskaties acīs, tās ir izdzisušas, jo apakšā ir falšums.
Mantiskās attiecības, kas nomaskētas aiz laulības. Uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja kāda vācu jūrnieka stāsts. Viņu kuģis nostājās remontā uz diviem mēnešiem. Jūrnieki uz šo laiku no bordeļa paņēma ielasmeitas. Samaksāja naudu un kā ģimene divus mēnešus kopā dzīvoja, gatavoja ēst, gāja uz kino. Man šķiet, ka tā ir godīgāka attieksme, nekā reizēm laulība kopā ar uzņēmēju.
Domāju, ka vajag precēties jauniem. Kad ar sievu apprecējāmies, man nebija nekā. Nevienu brīdi, pat nakts vidū pamostoties, nav bijis jāšaubās, ka viņa pie manis atnāca naudas dēļ. Tā ir mīlestība. Atceros sajūtu, kad eju pāri vietai, kur tagad ir Melngalvju nams. Atveru maku, bet tur – pieci lati. Nezinu, kad būs alga, bet mājās sieva un mazā Elva, kurai divi gadi. Šī sajūta ir draņķīga, bet tā arī visus šos gadus dzen uz priekšu.
– Kas ir sieviete?
– Vīrieša otra puse. Tikai kopā ar sievieti tu esi viens vesels. Negribas plātīties, bet man ir šī sajūta. Tā ir liela svētība. Mediņš pēc 26 laicīgajā laulībā pavadītajiem gadiem mūs salaulāja. Viņš teica – tā, nu ņemiet vērā, ka tagad gultā esat trijatā. Kas vēl? Pa vidu Dievs… Nevaru izskaidrot, bet jūtas kļuva dziļākas. Tu kļūsti tāds maigs. Tā visa hroniski trūkst, arī man agrāk, mūsdienu vīriešiem, viņi skumst, meklē piepildījumu sportā, tā vērošanā, agresivitātē, pornogrāfijā…
Vīrietim, kad viņš satiek sievieti, vispirms ir iekāre. Bieži vien tālāk par to netiek, tas ir īstermiņa process. Pārguļ, liekas, ka mīl, bet otrā dienā skatās kā uz svešu.
Tas ir dziļi gēnos, tāda mūsu daba – iekaroji, ej meklē nākamo. Veči, mainot sievietes, naivi domā, ka kvantitāte kādā brīdī pāries kvalitātē, bet nepāriet. Es iesaku piebremzēt.
Un mācu arī saviem bērniem – nav jāsteidzas ar seksu. Ja vīrietis vēlas mīlestību, jāspēj apvaldīt seksuālo enerģiju, tad kādā brīdī tā transformējas mīlestībā. Paceļas no zemās čakras uz augstāko. Tas strādā. Man bija un ir laime to piedzīvot.
– Juris Rubenis saka: pirmajā dzīves posmā vīrieši pumpē savu ego, bet otrajā – no tā jāiet prom.
– Ne tikai Rubenis, arī Rors to saka. No sākuma tev jāaudzē ego, tad jāgriežas uz otru pusi. Daudzi veči mēģina iet uz ārpusi, bet jāiet uz iekšu. Es uz iekšu gāju caur ciešanām. Tas ir neizsāpētais tēva zaudējums, ko pa īstam izraudāju tikai Santjago kalnos. Mamma septiņus gadus gāja prom. Tie bija mani septiņi gadi Tibetā.
Nemiers un agresivitāte ir no tā, ka zemapziņa dod signālus – tuvojas laiks, kad no smilšu pulksteņa viss izbirs…
– Kas ir aiz nāves?
– Nezinu. Visas reliģijas saka vienu un to pašu. Ja pieņem, ka nāve nav beigas, tad tas ir ceļš. Tam ticu arvien vairāk. To ir grūti pieņemt, grūti tam noticēt, bet miers palēnām ienāk. Kad aiziet vecāki, tu saproti, ka starp nāvi un tevi vairs nestāv vecāks gadagājums. Tu esi vecākais. Tava kārta rindā. Tā sajūta…
– Spiež?
– Vairs nē. Man nav bail. Miers manī ienāca tad, kad beidzot emocionāli palaidu mammu. Kaut gan, kad uzlieku viņas mīļāko dziesmu, acīs uzreiz ir asaras.
Enerģijas ir daudz vairāk nekā 40 gados, jo viss nav jākontrolē, iekšēji esmu daudz dzīvīgāks. Daži cilvēki mirst 25 gados, bet kapā nokļūst tikai ap 75. Apkārt tādu daudz. Ar smaidu pieņemu šo vecumu, ar sievu runājām – cik forši, ka bērni ir pieauguši, cik forši, ka ir mazbērns. Un tu spēj visu izgaršot šeit un tagad.
– Ir sajūta, ka pēc daudziem biznesa gadiem ķerat kaifu iracionālajā pasaulē.
– Jā, kļūstu dabisks, atbrīvojas enerģija. Lēnām saproti, ka kāds tevi visu laiku pieskata. No materiālās pasaules esmu pārgājis uz garīgo. Sākumā jūties kā salaga, bet tad saproti, ka arī te ir tādi, kuri ir īsti, un tādi, kuriem forma dominē pār saturu.
– Ir kas tāds, ko tu tagad nožēlojat par biznesa gadiem?
– Jā, esmu daudz cilvēku aizvainojis. Savu vedējtēvu atlaidu no darba, pakļaujoties menedžera prasībām. Man joprojām kauns, ka neaizstāvēju. Viņam vēl neesmu paprasījis piedošanu. Ir cilvēki, kuriem vairs nevaru to paprasīt, tikai vēlreiz domās izdzīvot to emociju. Ejot Santjago ceļu, daudziem domās paprasīju piedošanu.
– Biznesā pret valsti var būt godīgs?
– Kļūst aizvien grūtāk. Tā ir liela tēma, kas baigi sāp. Lai gan man Facebook profilā ir tāda bilde, spārni man neaug. Ja paskatos uz sevi pirms padsmit un plus gadiem – biju tipisks KNAB klients. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Tikai paša KNAB vēl nebija. Ir lietas, ko zinu tikai es.
– Nezina ne brāļi, ne kāds cits?
– Nē, man vajag, un viss – cash! Es atrisināju jautājumu.
– Kādreiz kādam to pateiksiet?
– Nē.
– Bet brāļi tagad izlasīs…
– Es visu esmu aizmirsis (smejas). Recidīvi reizēm parādās, kad gribas kādu jautājumu atrisināt šortkatā. Tad domās sev jāuzsit pa rokām – tā vairs nevar. Ļoti ātri sapratu – ja tu šādi rīkosies, padotie vairs nemācēs konkurēt. Paļausies uz to, ka šefi visu sarunās. Viņi būs sešnieki, kas izpilda tavus rīkojumus, par kuriem esi vienojies zem deķa vai pirtī. Savējiem teicu – tas ir tas pats, kas no meža vilcēnu paņemt. Tu viņu baro, pēc tam palaid mežā, bet viņš nosprāgst, jo nemāk medīt. Konkurējiet ar godīgām metodēm.
Bieži vien svētība ir nedabūt to, ko esi izštukojis. Ir skaists Ventspils stāsts. Tēvs labi zināja Lembergu. Atceros, pēdējā vasarā iegāju kabinetā, viņš sēž, nervozi smēķē, baigā dusma iekšā. «Sēdies! Tikko ar Lembergu parunāju. Ņem vērā, ar Ventspili mēs laikam nekad nestrādāsim.» Kas notika? «Kad biju ministrs, viņš nāca muguriņu noliecis. Tagad, kad piezvanīju par apdrošināšanu, mazais sāka bļaut…»
Tēvs skaļi nolika klausuli: «Labi, man viss skaidrs!» Mēs reizi pa reizei mēģinājām šturmēt, drošināt Ventspils naftu, piedalījāmies konkursos, bet visur bija bloks. Ar šodienas acīm skatoties – paldies Dievam. Kad viņi tur sāka savu pilsoņu karu, mēs noteikti būtu kādā no frontes pusēm. Būtu kas jādara pret sirdsapziņu… Bija kompānijas, kas pumpēja piķi un nesa atpakaļ. Samaksāja lielāku apdrošināšanu, norakstīja izdevumus. Tā bija shēma, ko lietoja. Nav nekādas garantijas, ka tad arī mums nebūtu jāsēž uz apsūdzēto sola.
Kaitējums, ko ventspilnieki nodarīja tautas pašcieņai, nav novērtējams naudā. Viņi parādīja, ka var dabūt naudu, neko nedarot.
Jābūt aprobežotam, lai aizbrauktu uz Maskavu un pateiktu – kur jūs liksieties, vēl atrāposiet pie manis. Bet siens pie zirga neiet. Krievu naftinieki man to atstāstīja. Nevienam nenovēlu tādu likteni – ar dēlu sēdēt uz apsūdzēto sola. Vai tas bija tā vērts?
– Kāpēc būt godīgam pret valsti kļūst aizvien grūtāk?
– Pati par sevi birokrātija nav slikta, bet pie mums tā nospiedusi visu. Birokrātijai ir tieksme nekontrolējami augt. Mēs svinam nevis Latvijas Republikas, bet Latvijas Birokrātiskās Republikas dzimšanas dienu. Latvijas paliek aizvien mazāk.
– Vaina ir pieredzes trūkumā?
– Šķiet, ka 1918. gadā arī nebija pieredzes.
– Bet bija uzrāviens, dega acis.
– 1989. gadā arī dega acis, taču pēc tam priekšplānā izvirzījās citas vērtības, zagļi, turklāt ne muļķi. Mazākais žēl par naudu, ko nozaga. Viņi piesmēja Latviju, uzņēmēja radošo garu. No biznesa tur ne smakas. Taisot biznesu, komanda saliedējas, bet zagšana – tā ir apziņa. Pa labi, pa kreisi – visur shēmas, intereses. Par zagļiem jāsauc ne tikai shēmotāji, bet arī klerki, kuri zina, ka darbu var izdarīt divi, bet uztur lieku štatu. Vēl vecajā gadā satiku kādu draugu, viņa seja bēdīga: «Tikko mūs pasauca uz ministriju un izlamāja. Par to, ka neesam notērējuši vairākus miljonus. Tātad nākamgad budžets samazināsies, ja to summu ātri neiztērēsim.» Nespēju noticēt. Tikko bija ārstu, skolotāju protesti. Visi lūdza naudu…
Man šķiet, ka, nemainot morālo bāzi, uz kuras būvēta mūsu valsts, rezultāts būs tāds pats – zagļi zags vairāk, šķērdētāji šķērdēs vēl vairāk. Šī paaudze aizies, bet, ja nemainīsies cilvēku morālais rāmis, nāks citi.
Tā sanāca, ka pārdevu BTA, lai uzbūvētu skolu.
Tagad esam nolēmuši veidot meiteņu skolu. Kā es sevi mierinu? Kad mazmeita prasīs, ko tu, opi, darīji, teikšu – mēģināju ko labot. Varbūt nesanāca, bet vismaz mēģināju. Manī tomēr ir sajūta, ka sanāks. Ne valsts to izdarīs, bet paši cilvēki.
