Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
«Mēs esam ģimene, kas cenšas investēt sajūtās un piedzīvojumos, nevis tērēt naudu jaunām mantām, bez kurām varam iztikt,» pirms došanās uz ģimenes treniņnometni Portugālē stāsta Anda un Artūrs. Uz Portugāli atpūsties un sportot viņi brauks jau ceturto gadu, to dēvējot par ģimenes ikgadējo restartu. Portugālē plānots ne vien sagatavoties gaidāmajai orientēšanās un vieglatlētikas sezonai, bet arī apskatīt jaunas vietas un netraucēti baudīt laiku kopā ar bērniem. Šis būs mazā Pētera pirmais lielais ceļojums.
Sportisks azarts it visā
Lai veiksmīgi sagatavotos sacensībām, ikdiena bez sportiskām aktivitātēm nav iedomājama. Ziemā tā ir slēpošana, bet siltākā laikā – skriešana un riteņbraukšana. «Piedzimstot bērniem, nepārtraucām sportot, taču ir mainījušies mērķi, ko vēlamies sasniegt, – tagad svarīgākais ir gūt labus rezultātus mūsu vecuma grupā vai atsevišķās distancēs, nevis, piemēram, pārstāvēt Latviju starptautiskās sacensībās. Tagad laiks ir vairāk ierobežots un arī jāpielāgojas ģimenes vajadzībām. Lai dotos uz treniņiem, viss ir rūpīgi jāsaplāno,» skaidro Anda. Tomēr abi uzsver, ka nav profesionāli sportisti vai sportiskākā ģimene Latvijā. «Tas ir hobijs, kas mums labi padodas. Šādi uzturam sevi formā un uzlabojam pašsajūtu. Ikdienā treniņi nereti ir vienīgā brīvā stunda, kad atvilkt elpu no mīlīgā haosa, ko rada bērni, darbs un pienākumi mājās.»
Pirms astoņiem gadiem tika izveidots savs uzņēmums Eko Solis – ģimene tirgo dabai draudzīgas lineļļas, kā arī ražo un iznomā apkurināmus koka kublus un mucveida pirtis. Artūram šis ir pilna laika darbs, bet Anda strādā mājās un darbu apvieno ar bērnu pieskatīšanu un pienākumiem citā uzņēmumā reklāmas un mediju jomā. Artūrs piebilst, ka arī ģimenes biznesā viņus vada sportisks azarts. «Šis ir hobijs un bizness vienlaikus. Priekšrocība ir, ka paši plānojam laiku. Tomēr viss ir mūsu atbildība – vari noslinkot, bet vari arī pastrādāt vairāk un nopelnīt labāk.»
Citi lasa
Sportā kopš bērnības
Anda ir cēsniece un jau kopš četru gadu vecuma nodarbojas ar orientēšanās sportu, savukārt Artūrs ir ogrēnietis, viņa sportiskā aizraušanās ir vieglatlētika. «Ģeogrāfijas studiju laikā draudzējos ar puišiem, kas nodarbojās ar orientēšanās sportu. Reiz tika rīkota ballīte Andas jaunajās mājās Ogrē. Turp kopā ar draugiem devos arī es, un tā mēs ar Andu iepazināmies,» atceras Artūrs. Kopā daudz sportojuši arī pirms bērnu piedzimšanas. «Piedalījāmies piedzīvojumu sacensībās, kurās distances bija jāveic pat sešu stundu garumā, bez atpūtas skrienot, braucot ar riteņiem vai laivojot.» Kamēr bērni ir mazi, šādās sacensībās Anda un Artūrs nepiedalās – pagaidām tas būtu par grūtu, jo nav iespējams pilnvērtīgi sagatavoties tik ilgai slodzei.
Anda smej, ka savā lauciņā pārvilinājusi arī Artūru. Un bijis pat laiks, kad mežā orientēties ar karti un kompasu rokās vīrs devies biežāk nekā uz stadionu. Pamazām sportošanā iesaistās arī četrgadīgā Paula. Tas noticis dabiski, vērojot, kā sporto un sacensībās piedalās vecāki. «Paula jau no mazotnes spēlē, ka skrien sacensībās ap dīvānu. Bērni kopē vecākus, dzird mūsu sarunas, redz, kā gatavojamies treniņiem un sacensībām.»
Ogrē, kur ģimene dzīvo, ir laba sporta infrastruktūra un daudz iespēju sportot ne vien pieaugušajiem, bet arī bērniem. «Paula divreiz nedēļā dodas uz vispārējās fiziskās sagatavotības treniņiem pie paralimpieša, vieglatlēta Edgara Kļaviņa. Viņš lieliski saprot bērnu pasaules uztveri, un treniņi pie viņa ir ļoti vērtīgi.» Tomēr Paulas sportošana virzīta nevis uz sasniegumiem, bet uz bērna enerģijas novadīšanu lietderīgā gultnē.
Pagaidām sportiskās aktivitātēs nav iesaistījies tikai Pēteris, taču viņam ir ļoti sportiska auklīte. Kopš šī gada sākuma liels atbalsts mazā Pētera pieskatīšanā ir auklīte – soļotāja, divu olimpisko spēļu dalībniece Agnese Pastare. Interesanti, ka viņa bijusi klāt arī tad, kad Pēteris spēris pirmos soļus. «Agnese izbrīvē laiku starp diviem treniņiem dienā un atnāk palīgā pieskatīt bērnus. Tās mammas, kurām nav neviena, kas ikdienā varētu palīdzēt, sapratīs, cik milzīgs atbalsts ir kaut viena brīva stunda dienā,» atzīst Anda.
Arī uz sacensībām visi kopā
Bērni nepaliek mājās ne tad, kad vecākiem jādodas uz treniņiem, ne sacensību laikā – kamēr viens vecāks sporto, otrs pieskata bērnus. «Orientēšanās sacensībās izlozējam numurus, kādā secībā startēs dalībnieki. Ne vienmēr izdodas startēt abiem. Pēdējā laikā ar bērniem biežāk paliek Artūrs, bet es piedalos sacensībās,» stāsta Anda. «Parasti izplānojam gada svarīgākos notikumus katram no mums. Man vienmēr ļoti svarīgi ir piedalīties triju dienu sacensībās Kāpa, bet Artūram ir svarīgāk kaut kur aizbraukt ar puišiem. Arī Paulai ir ieplānots kāds pasākums. Katram ir savs mērķītis, un kopā tiecamies uz to, lai tas izdotos.»
Ko dara tētis, kad mamma dodas distancē pa mežu? Kamēr bērns ir mazs un guļ ratiņos, pieskatīt ir vienkārši, bet četrgadniece Paula jau ir jāuzmana vairāk, lai neaizskrien par tālu mežā un nenomaldās. Galvenais ir paņemt līdzi visu nepieciešamo – autiņbiksītes mazākajam bērnam, ēdienu un maiņas drēbes. Orientēšanās neprasa lielus finansiālus ieguldījumus un ir ģimenēm draudzīga – parasti sacensībās ierīkots kāds atpūtas stūrītis bērniem un var ieturēt siltu maltīti.
Ar punci uz slēpēm
Arī abu bērnu gaidīšanas laikā Anda turpināja būt aktīva un sportot. «Pirmā grūtniecība bija mierīgāka, tomēr arī tad piedalījos sacensībās – distances staigājot, nevis skrienot. Gaidot Pēteri, jutos labāk un pārliecinošāk, tāpēc regulāri staigāju, slēpoju un gāju uz baseinu. Slēpoju gandrīz līdz pēdējam brīdim, pat divas dienas pirms Pētera dzimšanas sanāca noriņķot kādu apli.»
Ārstu uzskati par aktīvu sportošanu grūtniecības laikā esot bijuši atšķirīgi – viena daktere bijusi kategoriski pret, jo slēpojot ir liela iespēja sevi savainot, otra devusi zaļo gaismu – ja dari to, ko proti, kas patīk, un jūties labi, vari droši slēpot.
«Katrai mammai, protams, ir individuāli, bet mana pieredze liecina, ka zīdīšana un sports ir savienojami. Paulu zīdīju līdz divu gadu vecumam, arī Pēteri joprojām baroju ar krūti. Pirms starta pabaroju un mierīgi dodos distancē!» Aktīvā dzīvesveidā zīdīšana gan nenotiek pēc grafika, drīzāk pēc pieprasījuma. Protams, pavisam atslēgties sacensību laikā un nedomāt, kā iet bērniem, neizdodas.
Investējam ceļojumos
Pirms bērnu dzimšanas Anda un Artūrs regulāri devušies piedzīvojumu ceļojumos. «Paši tos saucam par budžeta braucieniem. Parasti iegādājāmies lētas aviobiļetes un devāmies uz eksotiskām valstīm. Ar mugursomām plecos braukājām ar īrētu motorolleru vai vietējiem autobusiem, tā labāk iepazīstot vietējo iedzīvotāju ikdienu un sadzīvi. Esam pat gulējuši salmu būdā Taizemē un apšaubāmās vietās Indijā.» Ceļojumos bijis daudz dažādu piedzīvojumu, piemēram, 2010. gadā viņi pat nejauši iekļuvuši Mumbajas teroraktā. Tomēr braucienos kopā ar bērniem priekšroka tiek dota drošībai un komfortam. «Pēc meitas piedzimšanas pirmajā lielajā ceļojumā uz Itāliju devāmies, kad Paulai bija vien seši mēneši, un līdz meitas divu gadu vecumam pabijām deviņās valstīs.» Ar Pēteri sanācis ceļot mazāk, un brauciens uz Portugāli būs viņa pirmais lielais ceļojums. «Pirmkārt, ar diviem bērniem, īpaši, ja viens ir ļoti aktīvs, bet otrs pavisam mazs, ceļot ir grūti. Otrkārt, bērniem no divu gadu vecuma aviobiļetes ir dārgākas, kā arī pieaug dzīvošanas izmaksas.» Artūrs arī uzsver – vecākiem jārēķinās, ka, ceļojot ar bērniem, tas ne vienmēr izvērtīsies kā atpūtas brauciens, jo laiks un aktivitātes ir jāpakārto bērna vajadzībām, tomēr viņš ir pārliecināts, ka tas ir labs piedzīvojums. «Kad piedzima bērni, mēs neatteicāmies no darba vai sporta, tad kāpēc būtu jāatsakās no kopīgas pasaules apskatīšanas?»
Bērnu labsajūta pirmajā vietā
«Ja runa ir par bērnu drošību, noteikti esmu bailīgākā mamma pasaulē – bērnu drošība un komforts ir pirmajā vietā gan mājās, gan ceļojot vai dodoties uz sacensībām. Vienmēr rūpīgi pārdomājam ceļojuma maršrutu, lai vairākas naktis varam pavadīt vienā naktsmītnē, tas bērnam dod drošības izjūtu.» Plānojot ceļojumu, iepriekš jānoskaidro, vai izvēlētā naktsmītne būs piemērota bērniem – vai tajā nebūs bīstamu trepju vai karstas krāsns bez norobežojuma, kā reiz gadījies ceļojumā Spānijā.
Savukārt pēc sacensībām mežā vienmēr rūpīgi tiek pārbaudīts, vai bērniem nav piesūkusies kāda ērce. Kamēr bērni ir mazi, ģimene vēl nav nakšņojusi teltī, taču šāds plāns ir, tāpat kā sapnis par savu māju Tīnūžos. «Galvenais ir iemācīties nekautrēties par saviem bērniem un viņu uzvedību. Jāmācās pieņemt, ka viņi vēl ir mazi un bērnam nav jābūt kā pieaugušajam,» ir pārliecināta Anda. «Kad piedzimst bērni, prāts lēnām visam pielāgojas – nav pārdzīvojumu, ka kaut kur netiksi, neaiziesi ar draugiem uz bāru, ka būs ilgāk jāģērbjas vai mašīnā vēl jāspēj ielikt bērnu ratus. Ķermenis un prāts pielāgojas pārmaiņām. Galvenais ir kopā pavadītais laiks, ko varam izbaudīt, atpūšoties pie dabas vai ceļojot ar bērniem,» uzsver Artūrs.
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada maijā.
Populārākie raksti
