Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
74
-
3
-
1
-
20
-
4
-
3
-
1
-
Izkāpjot no mašīnas, jūtos kā citā pasaulē nonākusi. Pļava san, aiz uzkalna rāmi elpo ezers, malkas māja ar velēnu jumtu izskatās pēc rūķu namiņa. Apkārt malkas mājai izbārstītas dažādas nelielas koka konstrukcijas, tāpēc pirmajā mirklī pat apjūku – uz kuru pusi doties? Bet kājas pašas vispirms aiznes nevis uz māju, bet uz stabu iekļautu apli, kura vidū izlikti bluķīši. Apsēžos uz viena no tiem un vaicāju Laurim, kas te taps. «Jau tapis,» viņš atbild. «Sešpadsmit stabi, astoņi vārti, astoņas debess puses, astoņi ugunskuri. Te tiek veikti īpaši rituāli. Savu ikdienas dzīvi no šamaniskā nemaz nevaru atdalīt, jo – kas tad ir šamanis? Cilvēks, kas dzīvo ciešā saiknē ar dabu.» Mājas nosaukums ŠamBungas radies no vārdiem šamanis un bungas – šamaņa padarīšana Laurim piedēvēta viņa dzīves pieredzē sasmelto un gudri izmantoto zināšanu dēļ, savukārt bungu izgatavošana līdztekus klūdziņu pīšanai tagad ir viņa maizes darbs.
Vispirms – dzīve teltī Pokaiņos
Izrādās, pirms ŠamBungām Laurim ir bijusi būdiņa, tad telts Pokaiņos – tur mitinājies laikā, kad strādājis par gidu Pokaiņos. Visādas maģiskas vietas un lietas Lauri interesējušas tik ļoti, ka pametis labi apmaksātu zobu tehniķa darbu Rīgā, visus pilsētas nodrošinātos civilizācijas sasniegumus un labumus un atļāvis sev iet citu ceļu. Bagāža tam jau bijusi iekrāta – apgūta neirolingvistiskā programmēšana, praktiskā hipnoze, astroloģija, hiruloģija, Maiju kalendārs.
Līdzīgas intereses uz Pokaiņiem aizvedušas arī Arnitu. Tur arī iepazinušies, pirmajai tikšanās reizei sekojušas citas, līdz abi sapratuši, ka nav satikušies nejauši. «Mūsu kopdzīve sākās Pokaiņos uzslietā teltī, dzīvojām tajā līdz ziemas saulgriežiem,» stāsta Lauris. «Ārā aukstums, snieg, bet mēs – teltī pie ugunskura. Traki bijām? Nu jau krietnu laiku uzskatām, ka traki esam nevis mēs, bet tie, kas lielpilsētās skrien kā vāveres ritenī. Tolaik gan Arnita vēl strādāja un uz Pokaiņiem brauca tikai brīvdienās, arī dzīvoklis Rīgā tad vēl bija – kā drošības spilvens pirmajam laikam. Tagad uz šo posmu atskatāmies kā uz treniņnometni dzīvei ŠamBungās.»
Malkas māja paša rokām
Kad pārliecība izkāpt no iepriekšējās dzīves standartiem un klišejām izkristalizējusies un nostabilizējusies, Lauris un Arnita sākuši lūkoties pēc zemes pleķīša, kur varētu īstenot savu dzīves modeli. Piemērotu vietu uzgājuši Foļvarkas ezera krastā – uzreiz bijusi sajūta, ka tā viņus jau gaidījusi. Tad arī sarautas visas atlikušās saites ar iepriekšējo dzīvi – savākuši tikai nepieciešamāko, iekāpuši busiņā un atbraukuši dzīvot pļavā teltī.
Pirms pārcelšanās uz šejieni gan Lauris izrēķinājis, ka ar klūgu pīšanu un bungu gatavošanu varēs ģimeni nodrošināt.
Lauris jau iepriekš izpētījis malkas mājas būvēšanas tehnoloģiju – tā nākot no Īrijas, bet, pirms ķerties pie pastāvīgās mājas būvēšanas, vispirms uzslējis mazu pagaidu mājiņu. Gan tad, gan vēlāk – arī vajadzīgās mēbeles, interjera un sadzīves priekšmetus paša rokām izgatavojot –, Laurim lieti noderējušas Ogres daiļamatniekos gūtās zināšanas. Mājai vajadzīgie materiāli – baļķi, velēnas – nekur tālu nav bijis jāmeklē, viss iegūts pašu īpašumā (ģimenei pieder hektārs meža un pļavas). Tikai lielākie bluķi iegūti, iemainot pret bungām.
Rudenī jau bijuši zem droša jumta, ziemā veikuši iekšdarbus. «Būtībā ar visu tiku galā viens, Arnitai bija sava rūpe – viņa gatavoja ēdienu, uzraudzīja mūsu mājaslapu,» stāsta Lauris. «Bet tas nenozīmē, ka esmu perfekts – visu zinu un māku. Dzīve visu laiku liek justies kā skolniekam. Līdzko nodomā, ka kaut kādā ziņā jau esi nobriedis, tā seko jauna mācību stunda. Pēdējā laikā to jūtu ļoti izteikti, un ne es vienīgais. Grūti saprast – tas ir vecums, līdz ar kuru mainās laika izjūta, vai laikmets kopumā. Es tomēr sliecos domāt, ka laikmets, jo mūsdienu intensīvo informācijas plūsmu cilvēka smadzenes nepaspēj apstrādāt un tāpēc sāk krist laukā laika brīži – hroniski pietrūkst laika, un šķiet, ka viss nenormāli joņo. Bet – joņo jau tikai domas cilvēka galvā, fiziskā pasaule no tā nemainās. Ja nu vienīgi apziņa to iespaido.»
Vai Lauris dabas klēpī dzīvotu arī tad, ja nebūtu saticis Arnitu? «Pavisam noteikti, jo uz šo mērķi virzījos diezgan apzināti. Bet, vai, nesaticis viņu, būtu uzcēlis šādu malkas māju, to gan nezinu.»
Ieejot mājā, mani apbur idillisks skats – laimīgi smaidoša Arnita, un Dāvids, tikko paēdis, arī smaida pasaulei. Mājas iekšpusē ir viena telpa, kurā draudzīgi sarūmējusies virtuve, darba telpa, guļamistaba. Logi mājiņā katrs sava izmēra, uz guļamistabu jākāpj otrajā stāvā, virs guļvietas tāds kā kupols ar četrām lodziņu acīm. Tiešām kā rūķu namiņā no pasakas. Vīri, kas paši būvējuši mājas, ienākuši Laura meistardarbā, parasti neizpratnē jautājot: uz kā tas viss turas? Uz apļa – tad atbildot Lauris. Tas esot dabas princips – visdabiskākā un racionālākā forma, tā būvētas jurtas, vigvami.
Iepērkamies veikalā un pastalās nestaigājam
Pārlaidusi skatienu saimniecībai, attopu, ka nekur neredzu dārziņu, pat nevienu dobi, kur augtu zaļumi vai kāds dārzenis. Laukos taču ļoti iederētos. Laurim par saimniekošanu laukos ir citāds viedoklis: «Tas ir tikai pieņēmums, viens no neskaitāmajiem stereotipiem – tā ierasts, tātad tā jābūt. Arī gotiņa taču piestāvētu šādai videi, suns un kaķis. Bet – ir liela atšķirība starp tiem, kas no pilsētas uz laukiem pārceļas, lai dzīvotu lauku dzīvi ar visiem tai raksturīgajiem darbiem un pienākumiem, un mums – mēs gribam dzīvot dabā, organiski tajā iekļauties, nevis, beiguši kalpot darba devējiem pilsētā, sāktu kalpot savam vēderam un sabiedrības priekšstatiem.
Dārza mums nav kaut vai tāpēc vien, ka līdz ar to dzīvē atkal tiktu ielaists stress – īstajā laikā jāsēj, jāstāda, jāravē, jānovāc.
Ja nu uznāk sausums vai raža noslīkst lietavās? Tāpēc pārtiku pērkam veikalā un no vietējiem zemniekiem. Tāpat nenoliedzam mūsdienu medicīnu, nestaigājam pastalās, mājas celšanā izmantoju naglas un skrūves, mums ir jaudīga mašīna, Dāvidam pērkam pamperus un piebarojam ar speciālo maisījumu. Jā, mazgājamies mēs rasā un ezerā, ziemā – uz plīts uzsildītā ūdenī. Jā, mums nav elektrības, bet grāmatas Arnita lasa un es grozus pinu ne jau skala gaismas, bet ap galvu apliekama lukturīša apgaismojumā. Mēs dzīvojam šajā laikmetā, mūsu mērķis ne mirkli nav bijis atgriezties aizvēsturē. Protams, Dāvida piedzimšana mūsu dzīvē ir ieviesusi dažas korekcijas, un droši vien ieviesīs arī vēl citas. Piemēram, mājā uz zemes uzklāto ruberoīda kārtiņu būs jānomaina ar kārtīgu dēļu grīdu, jāuzbūvē pirtis un pagrabs. Grīda jāliek jau tūliņ, bet ar citiem darbiem gan nesteigšos – vārds steiga mums jau kļuvis par svešvārdu.»
Trīs bērnus piebungojām, savējais atnāca pats
Dāvids ir Laurim ir trešais, bet Arnitai pirmais bērniņš. Ārsti savulaik teikuši, ka viņai bērnu nebūs, un vēlāk Arnita šos vārdus ne bez sāpēm atkārtojusi Laurim. Viņš tad allaž atteicis: lēnām, lēnām – nekad neko nevar zināt! Lai gan pašam šķitis, ka nez vai ko tādu vēl piedzīvos. Vecākajam dēlam jau 28, jaunākajam – 25 gadi, tad kur nu tagad vēl mazs bērniņš! Tomēr brīnums notika. Arnitu šī ziņa, protams, spārnojusi, darījusi bezgala priecīgu un pateicīgu – 42 gados viņa beidzot to piedzīvoja! «Šamaņu rituāli darbojas!» saka Lauris. «Speciāli sev gan tādu neesam rīkojuši, bet trīs pāri bija lūguši tos veikt, un – trīs krustbērnus tā esam sev piebungojuši. Pēc tam bija kārta pašu bērniņam.
Kāpēc dēlam izvēlēts tieši šis vārds? Izrādās, neilgi pēc tam, kad Arnita satikusi Lauri, viņa redzējusi sapni – pie viņas atnācis puisītis, pateicis, ka grib būt Dāvids. Arnita tam ļoti gribējusi ticēt, bet, tā kā piedzīvot šādu brīnumu bijis maz cerību, tad par sapni vairs nav domājusi, ilgas gan saglabājušās…
«Dāvida atnākšana patiešām ir brīnums, Dieva dāvana,» saka Arnita. «Acīmredzot šai dvēselītei ļoti iepatikāmies gan mēs, gan mūsu pļava, gan mūsu dzīvošana laikā. Dēlu dzemdēju slimnīcā. Ņemot vērā manu vecumu un ķermeņa uzbūvi, dzemdības bija apbrīnojami vieglas. Pirmo mēnesi gan nodzīvojām pie vecākiem pilsētā. Ir tāds interesants fakts – mani vecāki ir mediķi, tēvs reanimatologs anesteziologs, pašas radikālākās medicīnas pārstāvis, bet vīrs – šamanis. Un es – arī man ir medicīniskā izglītība – viņiem pa vidu. Tad nu viena mana puse saka – šausmas, ko tik mušas nepārnēsā! –, bet otra: mušas taču ir no dabas, tā ir zemes enerģija, vajadzīgā informācija – iekodīs, izstrādāsies imunitāte! Mēs ar Lauri pārrunājām, vai Dāvidu vakcinēt, un izlēmām to darīt. Mana sirds saka, ka tas jādara, un sirdij jāklausa. Kur bērnu vannojam? Kādas tad vasarā problēmas – vanniņā ielieto ūdeni saule sasilda. Piemet klāt āboliņa, ozoliņa lapas, un gatavs.»
Tāda vienīgā
«Lauris ir vīrs, kurš mūsu dzīvošanu lasa un nolasa, savukārt es sastrukturēju jau nodzīvoto laiku, savelku visādas sakarības,» stāsta Laura. Par to man pat grāmata tapusi, tikai tagad izdošana sabremzējusies. Grāmata sākas ar brīdi, kad mēs ar Lauri iepazināmies, un beidzas ar brīdi, kad atnāca Dāvids. Mūsu pirmajā tikšanās reizē Lauris uzlika Valda Atāla Šūpuļdziesmu vilka bērnam… Pēc trim gadiem vasaras saulgriežos Valdis atbrauca pie mums, mēs trijatā pie ugunskura šo dziesmu nodziedājām. Ar to beidzās grāmata, un, kā vēlāk atklājās, – Dāvids šajā brīdī jau bija klāt. Tagad jāsāk rakstīt jaunu grāmatu! Mammas pieredze man vēl jāapgūst. Viss par to lasītais – arī ezoteriskās gudrības – dzīvē nepalīdz, tāpat pļavā dzīvojot gūtā pieredze. Tas ir kaut kas pavisam jauns. Turklāt atšķirībā no gados jaunām māmiņām, kurām bērna piedzimšana ir pats par sevi saprotams notikums, man tas ir kaut kas īpašs – es jūtos svētīta, man Dāvids ir kaut kas daudz vairāk nekā bērns. Vai tas būs labi viņam, nezinu. Nāksies atrast līdzsvaru, Lauris noteikti palīdzēs to noturēt. Bet pagaidām lai bērns aug savā ritmā. Par šo pieredzi pēc gadiem varēšu sarakstīt grāmatu Mātes dzīve ar bērnu pļavā.
«Man šķiet, ka Arnita tāda ir vienīgā pasaulē – neviena cita tik rimti nevarētu sadzīvot ar dabas skarbumu,» uzsver Lauris.
Un turpina: «Mēs savu dzīvi gribam nodzīvot tā, lai pēc tam par mums varētu teikt: reiz dzīvoja… Pasakas tā sākas. Nav lepnums jāaudzē, lai par tevi runātu, bet jādzīvo tā, lai norietā varētu teikt: es esmu dzīvojis! Un mēs dzīvojam. Savā pļavā, savā ceļa vējā. Un mīlestība ir mūsu buras – kad tā ir, nekas nešķiet grūti,» saka Lauris, ar to mūsu sarunai pieliekot punktu.
