Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Slikti, labi, pareizi, nepareizi – kādi ir gadījuma sakari?
Tas vienmēr atkarīgs no konkrētās situācijas. Labais un sliktais mainās atkarībā no tā, vai skaties uz to no malas vai tas notiek tavā dzīvē. Bet vissvarīgākais jautājums, kas jāuzdod, arī domājot par gadījuma sakariem: – vai tiešām tas ir tas, ko tu pats gribi un kam tavās acīs ir vērtība. Vai tu gribi attiecības? Vai arī gribi realizēt visus savus impulsus, piemēram, pārgulēt ar pēc iespējas vairāk sievietēm?
Fizioloģija mums varbūt arī liek vēlēties pārgulēt ar daudziem, bet mums tomēr ir apziņa, ar kuras palīdzību varam darboties tā, lai respektētu otra cilvēka intereses un vēlmes. - Ko cilvēks panāk ar gadījuma sakariem?
Piepilda vēlmi pēc uzmanības. Un arī vēlmi būt vērtīgam, pievilcīgam un seksuālam. Katrā situācijā un ar katru savu darbību cilvēks grib ko sev iegūt, kaut ko panākt un kaut ko dabūt, kaut ko piepildīt – gadījuma sakari nav izņēmums. - Kāpēc vieni nekad neiesaistās vienas nakts attiecībās, bet citi to dara regulāri?
Lai cik neinteresanti tas izklausītos – tas nāk no ģimenes. Ja ģimenē tēvam ir bijušas paralēlas attiecības un citas sievietes, visticamāk, dēls šo scenāriju atkārtos, uzskatot, ka katrs tāds gadījuma sakars ir kā vēl viena nozīmīte pie krūtīm.
Es personīgi domāju, ka daudzos gadījumos tā ir tāda izniekošana. Sevis un laika izniekošana. Bieži gadījuma sakaros iesaistās cilvēki, kuri nespēj nodrošināt sev līdzvērtīgas attiecības, bet gūst baudu, kādu izmantojot. Un ir diezgan liela daļa cilvēku, kas to dara, bet paši no tā cieš, jo saprot, ka nodara pāri savam partnerim. Tas notiek kā kaut kas negaidīts, impulsīvs, un tu pat nesaproti, kā… Vai negribi saprast.
Ja tie ir jauni cilvēki – lai eksperimentē, lai meklē. Bet, ja no gadījuma sakariem «pārtiek» vīrietis, kuram ir pāri 30, jāsāk domāt, ka šī vīrieša spēja veidot attiecības un attiecīgi arī kļūt par tēvu, ir bloķēta.
Nevajadzētu ieslīgt apcerējumos, vai tas ir labi vai slikti, bet vairāk domāt par to, kā augt un attīstīties. Un kā gūt gandarījumu. Piemēram, 18 gados patiešām var gūt gandarījumu no tā, ka tev ir viena, otra, trešā meitene. Bet 30 gados būtu tikai normāli, ja gandarījumu gūsti no tā, ka tev ir dēls un ka jūs kopā pavadāt piepildītu laiku. Vienkāršoti sakot, tas pierāda, ka tu esi audzis un esi arī pieaudzis. - Vai tas nav savā ziņā terapeitisks līdzeklis: jā, izdarīju slikti, bet tagad vainas apziņā esmu labāks pret savu pastāvīgo partneri?
Jā, tā var būt. Bet to noteikti nevar ieteikt kā zāles, jo mēs nekad nezinām, kas no tā sanāks. Terapeitisks šāds pasākums varētu būt no tāda viedokļa, ka vīrietis beidzot sajūtas pievilcīgs. Ka pieaug pašapziņa – jo viņš taču var atrast citu sievieti! Jā, pēc tam viņš izvēlas palikt ar savu sievu, bet jau citāds – brīvāks. Tad tas var būt pozitīvs ieguvums. Bet ar noteikumu – partnere par to neuzzina.
Reāls piemērs. Sieviete dzīvo attiecībās 15 gadus – tās ir pelēkas, vienmuļas attiecības, kurās nav ne sarunu, ne laba seksa. Un tad nāk gadījuma sakars. Pēc kura viņa skaidri saprot, ka ar to vīrieti kopā palikt nav jēgas. Ka viņai var būt cita, daudz interesantāka dzīve. Manā skatījumā – tā ir attīstība. Interesantāka dzīve cilvēka paša acīs – tā vienmēr ir attīstība.
Bet var būt arī sliktais variants. Dzīvo 15 gadus kopā, iesaistās citās attiecībās, sabrūk ģimene. Un cilvēks vairs vispār nespēj nodibināt stabilas attiecības, viņam paliek tikai gadījuma sakari. Līdz beidzot vispār sāk no attiecībām vairīties. Tā savukārt jau ir degradācija. Un ne jau gadījuma sakari ir tie, kas degradē. Stāsts ir par to, ka cilvēks dzīves laikā var kļūt stiprāks un var sevi sagraut. Un gadījuma sakari ir tie, kas var palīdzēt panākt vienu vai otru variantu. Pacelt vai nogremdēt.
Diezgan bieži ir tie gadījumi, kad vīrietis atnāk pie psihoterapeita ar dilemmu: ir sieva un ir mīļākā. Bet realizēties nespēj ne vienās, ne otrās attiecībās. Un abās baidās pateikt nē. Baidās pat pateikt savu viedokli. Tādos gadījumos jautājums «labas vai sliktas ir paralēlās attiecības?» vispār nav aktuāls, jo par galveno kļūst: kā man sevi realizēt, un ko tad es vispār gribu.
Jo dažreiz viss ir vienkārši – ja tu esi bijis resns, klasē apsmiets puika, bet tagad to visu labo, pārguļot ar glītām sievietēm, tev jāsaprot, ka no tā nekas nemainīsies, tu tāpat jutīsies nevērtīgs. - Vai gadījuma sakars var būt arī reāla iespēja tikt pie ilglaicīgām attiecībām? No gadījuma sakara taču vienmēr var kaut kas izaugt, kamēr no nekā nekas arī neizaugs.
Gadījuma sakars ir viens gadījums. Viens seksuāls gadījums. Ja tas gadījums notiek ar brīvu vīrieti un brīvu sievieti un ja mēs pieņemam, ka viņi no tā gūst baudu un patīkamas emocijas – tas vienkārši ir forši, pat ja tā patiešām ir tikai viena nakts. Bet tas neko nenozīmē un nemaina svarīgākajā jautājumā – vai šie cilvēki vispār spēj veidot nopietnas attiecības vai nespēj? Ja cilvēks pāriet tikai uz gadījuma sakariem, viņam netrenējas prasme būt kopā. Un tas jau ir bīstami. Cilvēki pārsvarā tomēr tiecas pēc attiecībām – jo tur ir miers un drošība. Gadījuma sakars neko tamlīdzīgu nedod. Ne velti pat pie terapeita parasti ar stāstiem par gadījuma seksu neviens nelielās. Tā vispār savā ziņā ir tāda slepenā, pelēkā zona.
Ir daudz cilvēku, kas dzīvi idealizē. Kas apgalvo, ka ļoti ilgojas pēc attiecībām, bet patiesībā nemaz nespēj tās izveidot, kur nu vēl noturēt.
Piemēram, gadu vecs zēns – viņš kniebj, kož un smejas vienlaikus. Un gūst no tā baudu. Pēc pāris gadiem viņš iemācās, ka labāk ir nesist cilvēkam, bet futbolbumbai. Ja vīrietis ir iestrēdzis tajā gada vecumā, viņš turpina sāpināt savu sievu un traumēt savu mīļāko. Attīstības ceļš paredz, ka cilvēks rīkojas tā, lai pašam ir labi un otram arī ir labi. Mazāk attīstītais visu mūžu turpina otru traumēt.
Vai sieviete, kas pasludina, ka Latvijā jau normālu vīriešu nav. Cik daudzas sievietes ar šo vārdu palīdzību triumfē! Un vienlaikus tajā pašā brīdī zaudē arī iespēju, ka viņām var būt labas attiecības. «Redz, kāda es laba, redz, kāda es karaliene!» – bet vīrieša nav… Tas triumfs ir tik bērnišķīgs. Viņa iznīcina vīrieti, pakāpjas uz viņa rēķina augstāk, bet viņa paliek viena. Viņa pati nespēj mīlēt un viņu arī neviens nemīl.
Viens ir tas, ko cilvēki demonstrē. Otrs – kā ir īstenībā. Ir tāds smuks zīmējums, kurā divi zvēriņi šķērsgriezumā audzē katrs savu bieti. Vienam ir milzīgi laksti un maza tā bietīte apakšā, bet otram mazi laksti un milzīga biete. Un tas, kuram ir tie lielie laksti, smejas par to otru. Un tas arī tur sēž tāds sašļucis. Tā arī dzīvē notiek. Ļoti bieži tie, kam neiet, ārēji izveido tādu falšu labklājību un tad demonstrē to citiem. Tāpēc es teiktu, ka pilnīgi neko nenozīmē tas, ka viens lielās: «Redz, man ir tik daudz gadījuma sakaru,» – bet otrs lepns, ka „man nekad dzīvē nav bijis vienas nakts attiecību». Jo ļoti iespējams, ka abos variantos šie cilvēki ļoti cieš.
Gadījuma sakari nav ne labi, ne slikti, bet ir viens biedējošs faktors – pats vārds gadījums. Gadījums nozīmē, ka kaut kas ārpus tevis paša nosaka tavu dzīvi. Un tas man kā psihoterapeitam nepatīk. Jo psihoterapeits nodarbojas tieši ar to, lai palīdzētu cilvēkam pēc iespējas labāk pārvaldīt sevi, savu ķermeni, domas un attiecīgi dzīvi kopumā. Lai cilvēks kļūst par jātnieku, kuru zirgs klausa. Bet gadījuma sakars nozīmē, ka pēkšņi zirgs kaut ko ir ieraudzījis, lecis un jātnieks tajā brīdī bijis pilnīgi bezpalīdzīgs.
