Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Pieturzīmes
- Dzimusi 1976. gada 6. aprīlī
- Mācījusies Kultūras akadēmijā krievu kultūru, beigusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju zinātnes nodaļu.
- Televīzijas karjeru sāka pirms 17 gadiem ar raidījumu LNT brokastis, bija Radio Rīgai reportiere, vēlāk – ziņu diktore. Bijusi radio dīdžejs un radio raidījumu vadītāja Star FM un FIT FM.
- Pašlaik TV3 raidījuma Bez tabu vadītāja, arī apbalvojumu ceremonijas Latvijas lepnums vadītāja.
- Līdztekus darbam televīzijā – praktizējoša dūla apmācībā, krūts barošanas konsultante.
- Precējusies, mamma četriem bērniem*: Fridriham (19), Beatrisei (17), Mereditai (5) un Stīnai (1 gads un 9 mēneši). Vīrs – IT speciālists Ivars Strazdiņš.
*Intervija publicēta 2016. gada 31. augustā žurnālā Ieva.
Citi lasa
Ieva: Ap ko šobrīd riņķo tava dzīve?
Evelīna: Svarīgākā un lielākā manas dzīves daļa noteikti ir mani bērni un vīrs. Mazākajai meitiņai ir gads un deviņi mēneši, un – kā jau šī vecuma bērniņi – vienu dienu viņa man saka atā un laiž uz darbu, bet otru – ķeras man biksēs un bēdājas, kad eju prom. Lēnām, bet arvien vairāk esmu atgriezusies darbos. Televīzija ir mana mūžīgā aktualitāte, šo darbu ļoti mīlu, tas ir darbs ar pievienoto vērtību. Man cilvēki mēdz prasīt, kāpēc tik ilgi esmu vienā darbavietā? Bet man šķiet, ka tieši ilglaicīgumā ir vērtība. Faktiski arī paši skatītāji ir tie, kas mums netieši pasaka, kas mēs esam, un viņiem par mūsu raidījumu ir laba versija. Iedomājies, kad ar ģimeni aizbraucām uz Pāvilostu, man pienāca klāt milzīgs vīrs, kas kādreiz bijis zvejnieks, spieda roku un teica paldies par to, ka esam izglābuši mammu, kurai pārpratuma pēc bija noņemti bērni. Tas ļoti silda sirdi, kad redzi, kā sveši cilvēki pārdzīvo par citu nelaimēm.
Sacīji, ka tev mēdz jautāt, kāpēc tik ilgi esi vienā raidījumā. Tev jāturas pretim uzskatam, ka cilvēkam ik pēc noteikta laika jāpieņem arvien jauni darba izaicinājumi?
Jā, protams, bet tas savukārt arī man uzreiz rada pretjautājumus. Ja pieņem, ka darbs jāmaina ik pēc pieciem gadiem, tad man gribas jautāt, vai pieci gadi ir pietiekams laiks, lai cilvēks uzskatītu, ka profesionāli sevi šajā darbā jau ir izsmēlis? Profesionalitāte ar gadiem taču tikai aug. Un profesionalitāte var augt visa mūža garumā.
Man šķiet, ka runas par nepieciešamību ik pēc dažiem gadiem mainīt darbu ir tikai tāda koķetēšana. Visdrīzāk cilvēkam vienkārši apnīk konkrētais darbs – tātad tas viņam kaut kādā ziņā ir bijis formāls.
Ja darbā esi pilnveidojies, pienāk brīdis, kad jūti, ka profesionalitāte strādā tavā vietā – tu vari baudīt un plūkt savas pieredzes augļus. Jo nav vairs tā drebelīguma: vai es daru pareizi? Mācību process, protams, ir ļoti interesants, iesācējam būt vispār ir ļoti labi, jo tev tiek dotas atlaides. No profesionāļa prasa daudz lielāku atbildību. Bet man labāk patīk kādu darbu pamatīgi izzināt, es noteikti neesmu no tiem, kas ik pa laikam vēlas mainīt nodarbošanos.
Taviem jaunākajiem bērniem bija tikai trīs mēneši, kad atgriezies darbā televīzijā. Kāpēc tāda izvēle?
Es nevaru dzīvot mājās gadu, jo arī es esmu autore raidījumam – mani kolēģi nevar bez apstājas strādāt bezgalīgi. Savukārt es varēju atgriezties raidījumā pēc trim mēnešiem, jo bija iespējams ieplānot laiku starp vienu un otru bērna barošanas reizi. Kolēģi ļāva drusku vēlāk nākt uz darbu, daļu mana darba paņēma uz saviem pleciem.
Tomēr savā ziņā pašlaik tavā dzīvē arī ir sācies jauns posms un jauni pienākumi.
Jā, manā dzīvē līdztekus televīzijai parādījusies vēl viena jauna tēma. Man šķiet, ka jebkuras sabiedrības labākā daļa ir bērni. Laimīgi bērni var būt tad, ja laimīgas ir viņu mammas un tēti. Un tā vienā jaukā dienā man radās jautājums: kāpēc gan es nevarētu kļūt par dūlu? Pati esmu piedzīvojusi četras dzemdības, no kurām divas notika stacionārā, bet divas mājās. Esmu sapratusi, kādai vajadzētu būt topošo māmiņu aprūpei un kāds no tā ir ieguvums, ja māmiņa bērna gaidīšanas un dzemdību laikā jūtas labi. Ir pētījumi, kas rāda, ka dzemdības, kurās piedalās dūlas, ir vieglākas un veiksmīgākas, un tas tādēļ, ka māmiņas jūtas mierīgākas. Tas mani noveda pie domas, ka es varētu darboties šajā lauciņā. Kad pieņēmu lēmumu kļūt par dūlu, izjutu pat eiforisku sajūsmu: jā, tas ir tas, ko es arī gribu darīt! Lai kļūtu par dūlu, jāmācās trīs gadus. Divus jau esmu gandrīz pabeigusi, palicis vēl pēdējais studiju gads, tāpēc saku – esmu praktizējoša dūla apmācībā.
Tomēr tev ir darbs televīzijā, savi četri bērni. Ko dūlas darbs no tevis ikdienā prasa?
Dūla ir tā, kas sievietei sniedz emocionālu atbalstu, viņa nekonsultē medicīniskos jautājumos. Sieviešu, kurām cenšos palīdzēt, nav neizmērojams skaits. Šobrīd ir viena māmiņa, kurai nesen piedzimis bērniņš, otra, kurai tūlīt dzims, trešā, kuras bērniņš parādīsies pasaulē pēc diviem mēnešiem, un ceturtā, kurai radības būs pēc četriem mēnešiem. Katra no viņām ir savā posmā, un katra vēlas, lai ir kāds cilvēks, kas spēj sniegt kompetentas atbildes uz viņu interesējošiem jautājumiem, būtu klāt, mazulīti gaidot, uzklausītu un atbalstītu. Ir māmiņas, kas vēlas, lai dūla ir klāt arī dzemdībās, jo tad viņa jūtas mierīgāk un drošāk.
Ko tas no manis prasa? Jā, visai ģimenei jāspēj mobilizēties, kad kāda māmiņa zvana un man jābrauc… Par laimi, man ir mana mammīte, kas mani piesedz, bet pārējā ģimene zina, ka tagad dzīvosim gaidīšanas režīmā – drīz jādzimst mazulim. Bet redz, šim darbam līdzi nāk milzīgs gandarījums.
Es jau esmu izmācījusies arī par krūts barošanas konsultanti. Mazuļa zīdīšanas uzsākšana patiesībā ir jauns posms sievietes dzīvē un ne vienmēr vienkāršs. Ir ļoti labi, ja blakus ir kāds cilvēks, kas var dot labus padomus. Man pašai tas arī kādreiz būtu noderējis.
Teici, ka tev bērni dzimuši gan slimnīcā, gan mājās. Kāda bija tava pieredze?
Man nav nekādu pārmetumu stacionāriem, bet tur ir savi nosacījumi, kas jāņem vērā. Slimnīcā ir savs reglaments, kas ļauj mediķiem strādāt vienlaikus ar vairākām sievietēm. Savukārt mājās bērns dzimst savā ritmā, viņa piedzimšanai tiek dots, kā mēdz teikt, viss pasaules laiks. Dzemdības un miers ir īsti sabiedrotie. Bet es noteikti negribu mammas aģitēt, ka visām jādzemdē mājās. Tam jābūt rūpīgi izsvērtam lēmumam.
Kā tu nonāci līdz lēmumam, ka jaunākie bērni dzims mājās?
Es domāju, ka biju kļuvusi mentāli nobriedušāks cilvēks, kas var uzņemties šo atbildību. Jo stacionārā kaut kādā ziņā tu tomēr atbildību deleģē mediķiem, bet mājdzemdībās uzņemies savu daļu atbildības. Tu nevari būt pasīva, mājās tevi nevar izdzemdināt ar stimulēšanu, tev jāpiedalās šajā procesā.
Manā gadījumā nozīme bija tam, ka sastapu vecmāti Astrīdu Milleri, man apkārt bija arī mammas, kas bija piedzīvojušas dabiskas dzemdības mājās.
Ja salīdzinu, tā galvenā atšķirība ir tā, ka, esot mājās, esi savā ierastajā vidē, tev blakus ir tavs otrs cilvēks, kas arī ir savās mīļajās mājās. Pēc mirkļa atbrauc vecmāte, un jūs vienkārši lēnām dzīvojaties. Tev blakus ir tavi kaķi vai tavi bērni, nav nekāda stresa par vides maiņu vai svešiem cilvēkiem apkārt. Bet, protams, slimnīcai jābūt aizsniedzamā attālumā…
Kā tu sagatavoji savus vecākos bērnus tam, ka jaunākie dzims mājās?
Es pat vairs neatceros! Kādreiz gan viņi komentē manas idejas: «Tu tiešām esi traka!» Vai vaicā: «Kāpēc tev to vajag?» (smejas). Bet tad es vienkāršā veidā viņiem savu ieceri vai lēmumu skaidroju.
Kad dzima ceturtais bērniņš – mēs ar vīru izdomājām, ka dzemdībās kopā ar mums būs arī mūsu Meredita. Lielie bērni aizgāja kur nu kurais, viņi godīgi teica, ka dzemdībās piedalīties negrib. Man gan atklāti jāsaka, ka liela jezga mājās man arī īsti tai brīdī nebūtu palīdzējusi. Jo tas, kas ir patiešām vajadzīgs, ir miers. Bet mana meitiņa, kurai tobrīd bija četri gadi, dzemdībās izrādījās vislabākā dūla pasaulē. Viņa turēja manu roku, savējo lika man uz pieres, palīdzēja man piecelties. Es viņai stāstīju, kā jūtos. Vienā brīdī gan vairs nevarēja sagaidīt un prasīja: nu kad beidzot tas bērniņš nāks? Tagad pret jaunāko meitiņu viņai ir izteikti mātišķas jūtas. Domāju, ka toreiz ne tikai es kārtējo reizi piedzimu kā mamma, bet kaut kādā ziņā arī manā bērnā šī dzemdību pieredze modināja mātišķumu. Tas ir tiesa – visi, kas ir blakus sievietei dzemdību laikā, ļoti dziļi pieslēdzas bērniņa dzimšanas procesam un piedzīvo noslēguma pacēlumu, pat eiforiju. Tas ir ļoti maģisks brīdis, kurā veidojas ļoti cieša saikne starp visiem. Arī pavisam racionāli pētījumi rāda, ka dabiskos bērniņa dzimšanas procesos sievietē mijiedarbojas ļoti daudz hormonu, kurus mēdz dēvēt par dabiskajiem opiātiem. Pēc dzemdībām šie laimes hormoni ir atrodami kā sievietes, tā bērna un arī tēva asinīs. Emocionāls uzrāviens ir visiem, un cilvēki patiešām kļūst kā viens. Tie pāri, kas pēc ilgāka laika laiž pasaulē bērniņu, piedzīvo attiecību restartu.
Bet pēc tam nāk rūpes, uztraukumi un negulētas naktis…
Jā, nu, protams, ar katru nākamo bērnu rūpes nāk klāt, un tajā rutīnā ir grūti nepazaudēties. Ikdiena ļoti ievelk, mēs no tā neviens neesam pasargāti. Un svarīgi, lai vīrietis nepazaudētu sievieti, bet sieviete – vīrieti. Taču, lai tas nenotiktu, ir svarīgi meklēt atbalstu, nekautrēties atzīt, ka neesam supervarones un nevaram ar visu tikt galā pašas. Es godīgi varu teikt – man nebūtu tik daudz bērnu, ja man nebūtu manas mammas. Viņa ir lielākais palīgs. Vēl ir arī auklīte, kas palīdz atsevišķos brīžos. Un vēl jau palīgi ir arī mani lielie bērni. Kad apkārtējie saka: tev ir četri bērni, es parasti izlaboju: man ir divi lieli un divi mazi bērni. Pavisam citādi būtu, ja pieskatīt vajadzētu četrus mazus bērnus.
Kad apprecējies, tavi vecākie bērni bija jau paaugušies, varēji dzīvot sev. Bet tu izlēmi radīt vēl divus bērniņus un sākt visu no jauna.
Man ir otra laulība, un – jāsaka godīgi – mums gribējās arī kopīgu bērnu. Meitiņa, kas pie mums atnāca, bija tik forša un viss bija tik jauki, ka mēs izdomājām – vajag vēl vienu. Un atkal atnāca jauka meitiņa, kas tik ļoti izskatās pēc mana vīra – balts, balts lācītis.
Teici, ka ikdienas rūpes ievelk visus, bet svarīgi ir pārim vienam otru nepazaudēt. Ko jūs darāt, lai tas nenotiktu?
Ir grūti atrast laiku sev, bet vismaz jāatceras par to, ko patīk darīt kopā. Mums ļoti patīk klausīties mūziku. Esam iegādājušies bezvadu austiņas, kas mums sinhroni ļauj klausīties vienu un to pašu mūziku, bet netraucē bērniem gulēt. Arī filmas šādā veidā skatāmies. Bet, protams, ka tas iespējams tagad, kad jaunākā meitiņa jau ir apvēlusies un vairs pa naktīm tik bieži nemostas. Iepriekš ar vīru filmu varējām paskatīties pirmās piecpadsmit minūtes, tad atkal skrēju pie bērna, līdz secināju, ka laikam šovakar filmu vairs skatīties nesanāks (smejas).
Mēs ne ar neatšķiramie no jebkura cita pāra, kas cieš no rutīnas, brīžam ar to mokās, tad atkal meklē risinājumus, kā no tās tikt laukā. Neesam nekāda ideālā ģimene, kas ar visu tiek galā.
Vīram šie ir vienīgie bērni?
Viņam ir arī vēl viena meita.
Parasti saliktajās ģimenēs sarežģīts ir jautājums, kā panākt, lai visi justos vienlīdz mīļi un kāds nebūtu apdalīts.
Vīra meita ir jau pieaugusi, viņai jau ir sava ģimene, mazs bērniņš. Viņa dzīvo ārzemēs. Ja attālums ir tik liels, skaidrs, ka mēs tikai ilgojamies viens pēc otra, un satiekoties visi priecājas. Mums ir brīnišķīgas attiecības.
Bet kā bija taviem vecākajiem bērniem pieņemt, ka viņi tev nebūs vienīgie?
Redz, tas jau bija mans un vīra lēmums. Bet tas gan – vecākajiem bērniem bija pilnīgi skaidrs, ka trīs bērni ir pietiekami un ka ceturtais pilnīgi noteikti ir par daudz (smejas). Kad viņi uzzināja, ka gaidu mūsu mazāko meitiņu, viņi reaģēja apmēram tā: «Kā, būs vēl viens? Ceturtais?! Jūs taču esat pilnīgi traki!» Mēs tagad par to varam pasmieties, bet, ja viņiem teiktu, ka varētu būt vēl piektais, viņiem noteikti būtu ļoti, ļoti lielas acis. Jo vecākajiem bērniem tomēr arī nav viegli. Viņiem jādzīvo līdzi šim ikdienas grūtumam, trūkst uzmanības. Dažkārt viņi prasa: «Mammīt, kad mēs aiziesim kaut kur divatā?» Viņiem to vajag un man arī! Protams, vecākie bērni jau kļuvuši pašpietiekami un uzmanību prasa mazāk, bet tāpat vajag tos brīžus, ko veltu tikai viņiem vien. Un ideālajā variantā – katram atsevišķi. Tas nedalītais laiks ģimenē jau vispār katram vajadzīgs, lai labi justos.
Tev bijušas divas ilgstošas kopdzīves, bet tikai otrajā esi apprecējusies. Tev ir svarīgi būt precētai?
Par bijušajām attiecībām es noteikti negribu runāt. Iedomājies, tas bija pirms padsmit gadiem, mums sen katram ir sava dzīve, un neviens nejūtas forši, ja visu laiku tiek asociēts ar pagātni. Ne velti pasakās atkārtojas fabula: kad dodies no kaut kā prom, tu nedrīksti skatīties atpakaļ, citādi pārvērtīsies par akmeni. Bet pasakās ir liela dzīves gudrība. Ir jādzīvo tagad un jāskatās uz priekšu, jo tad var piedzīvot daudz ko labu, nevajag cilāt to, kas noticis pagātnē.
Ja par šīm attiecībām. Gan man, gan arī manam vīram bija svarīgi apprecēties. Kad tu esi kopā ar otru cilvēki un saproti, ka jums ir vienkārši forši, tad doma par precēšanos kādā brīdī vienkārši atnāk. Tam ir zināma jēga, jo apprecoties tu pārējai pasaulei pasaki, ka vairs neesi brīva vai brīvs, jūs abi apkārtējiem pasakāt, ka citiem starp jums vietas nav. Un vēl, kā teica mans vīrs: labi nosvinēt kāzas ir gandrīz kā puse no dzīves (smejas). Mums bija ļoti jaukas kāzas, tagad ir tik daudz atmiņu, ko ar prieku atcerēties. Jā, varu atzīt: man patīk būt precētai.
Teici, ka nevēlies skatīties atpakaļ. Bet dažkārt pagātnes pieredze pat neapzināti traucē veidot jaunas attiecības.
Tas gan nav par mani. Bet, protams, pagātnē piedzīvotais var radīt bailes no attiecībām. Jo tur, kur ir mīlestība, tur ir arī sāpes. Ja tu paraksties uz mīlestību, tev jārēķinās, ka to vari zaudēt. Ja ir bail no attiecībām, pēc būtības tas nozīmē, ka cilvēkā bailes mīlestību zaudēt ir lielākas par viņa vēlmi pēc mīlestības. Bet pēc mīlestības taču ilgojamies mēs visi. Kā saka budisti: otru mīlot, mēs neiztukšojamies, jo mīlestība mūsos ir bezgalīga, tāpat kā žēlsirdība. Jo vairāk to citiem sniedzam, jo vairāk paši ar to piepildāmies.
Man šķiet, svarīgi ir apzināties, ka mēs neesam mūžīgi, un labāk baudīt dzīvi un mēģināt nodzīvot labi šodienu. Domāju, es noteikti vairāk esmu dzīvojusi nekā baidījusies. Un attiecības – tas vienmēr ir stāsts par otra cilvēka pieņemšanu, otra cilvēka izvēles pieņemšanu, kas dažkārt ved pie saprašanas, ka taisnība un patiesība ir kaut kur ārpusē.
Man ļoti patīk doma, ko reiz teica Pēteris Kļava: elle ir mūsu pašu prāta iesaldēta apskate. Tāpēc svarīgākais jautājums ir par to, kas notiek mūsu galvās, pie kā mēs turamies un uz ko mēs skatāmies – uz gaišo vai tumšo pusi.
