Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla «Annas Psiholoģija» arhīva.
Spēlējot uz jūtām
Psiholoģiska manipulācija ir citu cilvēku izmantošana savu mērķu sasniegšanā bez viņu apzinātas piekrišanas. Spēlējot uz mūsu jūtām, manipulators panāk, ka mēs it kā brīvprātīgi piekrītam darīt to, ko viņš vēlas. Var manipulēt ar dažādām metodēm – ar emocionālu uzbrukumu, šantāžu, glaimiem, miglas pūšanu, iežēlināšanu un pat ar seksualitāti.
Ne vienmēr manipulēšana ir apzināta. Dažkārt tā var būt arī neapzināta – šādu manipulētāja rīcību, visticamāk, nosaka uzvedības modeļi, kas sakņojas dziļi bērnības pieredzē un ir tik ierasti, ka norit gandrīz automātiski. Taču ir cilvēki, kas ļoti labi apzinās, ka, pateicoties manipulācijām, viņi spēj iegūt varu pār citiem. Piemēram, apelējot pie pienākuma apziņas, lojalitātes vai bailēm no atlaišanas darba devējs var iesaistīt savus padotos dažādās shēmās, kurās darbinieki diez vai piedalītos, ja uz viņiem neizdarītu emocionālu spiedienu.
Cilvēki, ar kuriem manipulē, var apzināties un neapzināties uz viņiem izdarīto ietekmi.
Kamēr cilvēks nepamana manipulācijas un tic savai brīvībai, viņš var justies gana laimīgs. Daudz grūtāk ir tad, ja esi atklājis manipulatora patieso seju, taču tev nav drosmes to atzīt un stāties pretī.
Manipulēt mēs iemācāmies jau bērnībā
Parasti pirmā manipulācija, ko iemācās bērns, ir pievērst vecāku uzmanību ar raudāšanas palīdzību. Piemēram, bērns vēlas gulēt vecāku gultā, bet mamma neļauj. Viņš sāk raudāt, mammu pārņem vainas apziņa, un viņa padodas. Ar laiku bērns saprot, ka līdztekus raudāšanai ir arī citas metodes, piemēram, pielabināšanās, apvainošanās. Ļoti izplatīts manipulāciju veids bērnu vidū ir slimošana vai žēlošanās par dažādām likstām. Visu šo manipulāciju mērķis patiesībā ir viens – iegūt vairāk mīlestības un rūpju. Daļu no uzvedības modeļiem bērns iemācās no saviem vecākiem un izspēlē ar viņiem to, ko vecāki kādreiz izspēlējuši ar bērnu, piemēram, sāk šantažēt vai izvirzīt ultimātus pēc principa ja – tad.
Te varētu rasties loģisks jautājums: bet kāpēc gan mēs neizsakām savas vajadzības tiešā veidā? Patiesībā mēs to bērnībā mēģinājām, bet, negūstot atsaucību, sapratām, ka vieglāk un drošāk savu mērķi sasniegt pa aplinkus ceļiem. Iespējams, vecāki radīja mūsos sajūtu, ka mūsu vēlmes nav pareizas vai arī tas, ko vēlamies, mums nepienākas, vai arī – tikām pārlieku baidīti ar to, ko teiks citi, un tas drupināja pārliecību par sevi. Tāpēc pieaugušā vecumā mēs turpinām būt piesardzīgi un dodam priekšroku manipulācijām, nevis atklātam kontaktam, jo baidāmies, ka, runājot tieši, tiksim atraidīti vai nesaprasti tāpat kā bērnībā.
No kā slēpjas manipulētājs?
Tas, ko manipulētājs visbiežāk slēpj, ir viņa bailes. Bailes atzīties savā vājumā, bailes tikt atraidītam, bailes piedzīvot zaudējumu. Manipulētāji labāk iesaistās dažādās spēlītēs nekā izvēlas veidot tuvu kontaktu.
Atklāt savas patiesās jūtas manipulētājam nozīmē noņemt bruņas, bet tas viņu var padarīt ievainojamu.
Kamēr nerunājam tiešu valodu, mums vienmēr pastāv atkāpšanās ceļš, turklāt mums tā īsti neko nevar pārmest, jo mēs jau neesam ar varu nevienu piespieduši rīkoties tā vai citādi.
Piemēram, vecāki, kas cenšas panākt, lai bērni viņus biežāk apciemo, mēdz it kā starp citu stāstīt par savu kaimiņieni, pie kuras katru nedēļas nogali brauc bērni, tādējādi spēlējot uz bērnu pienākuma jūtām. Bieži kā iegansts tiek izmantota slimība vai pat ledusskapis, kas nez kāpēc sācis rūkt skaļāk nekā parasti. Tas, ko vecāki šādi cenšas panākt, – nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – no vienas puses, palikt labajā sarakstā, tiešā veidā nenorādot bērniem, kas viņiem darāms, un strīda gadījumā saglabājot iespēju notēlot naivumu, no otras puses – panākot, ka bērni viņus tomēr apciemo, turklāt dara to labprātīgi. Daļa izvairās no atklātām sarunām, jo baidās no atraidījuma un konfrontācijas, daļa baidās atzīt savu vientulību, bet citiem tas ir vienīgais veids, kā realizēt savu kripatiņu varas.
Saglabāt ietekmi par katru cenu
Lai arī manipulētāji bieži vien izturas pašpārliecināti, patiesībā viņi sev neuzticas. Viņi nav pārliecināti par savu dabisko spēju iekarot apkārtējo simpātijas un panākt sev labvēlīgu rezultātu, tāpēc izmanto manipulatīvas metodes. Viņi neuzticas arī apkārtējiem, tāpēc cenšas nepārtraukti kontrolēt gan paši sevi, gan citus. Manipulētāju galvenais ieguvums ir ietekmes saglabāšana, taču, lai to panāktu, dzīve kļūst par nepārtrauktu darbu. Un no tā izriet arī galvenais zaudējums – nespēja atslābt un būt pašiem.
Bieži vien manipulētāji slēpj kādu savas personības daļu un tādējādi uzceļ mūri ceļā uz patiesu intimitāti. Manipulatoriem ir grūti veidot dziļu kontaktu pat tad, kad viņi to vēlas. Manipulatori nereti ļoti pieķeras cilvēkiem, taču viņu bailes tikt pamestiem ir tik lielas, ka viņi uztur attiecībās distanci, lai pamešanas gadījumā nebūtu jāpaliek zaudētāja pozīcijā.
Manipulatoru tipi
Manipulatorus nosacīti var iedalīt trijās lielās grupās: aktīvajos manipulatoros, pasīvajos manipulatoros un tādos, kas ieņem pozīciju atkarībā no situācijas.
Dzīves laikā mēs varam ieņemt dažādas lomas, tomēr kāda no tām būs vairāk noteicoša.
Aktīvais tips
Pie aktīvā tipa pieder cilvēki, kam raksturīga varas pozīcijas ieņemšana. Viņi cenšas diktēt savus noteikumus, ir kritiski, nosodoši. Aktīvie manipulētāji neizrāda vājumu un ar grūtībām atzīst savas kļūdas.
Šā tipa manipulatori izmanto apkārtējo neizlēmību un atkarību no viņiem, lai uzspiestu savu viedokli. Viņi mēdz mākslīgi saasināt situāciju vai radīt laika deficītu, lai izsistu citus no līdzsvara. Bieži šādu lomu cilvēki ieņem tad, ja viņi arī objektīvi atrodas augstākā vai spēcīgākā pozīcijā, piemēram, vecāki vai skolotāji attiecībā pret bērniem, priekšnieki attiecībā pret padotajiem vai vīrs, kurš ir vienīgais ģimenes apgādnieks, tāpēc jūtas kā noteicējs.
Aktīvās manipulācijas piemēri
- Priekšnieks padotajam: «Ja uzvarēsim konkursā, man nevajadzēs samazināt jums algas. Varbūt tomēr vari palikt mazliet ilgāk un palīdzēt man sagatavot projekta pieteikumu?»
- Vīrs sievai: «Es saprotu tavu vēlmi apmeklēt kursus pa vakariem, taču vai pēc visa, ko daru ģimenes labā, es nebūtu pelnījis, ka, pārnākot mājās, mani sagaida sieva ar siltām vakariņām?»
Pasīvais tips
Pasīvais manipulētājs izmanto nevis citu, bet pats savu vājumu. Viņš izliekas bezpalīdzīgāks vai dumjāks, nekā ir patiesībā. Aktīvais manipulētājs mēdz izteikt draudus citiem, bet pasīvais manipulētājs var draudēt nodarīt pāri pats sev. Viņš ieņem cietušā jeb upura lomu un labprāt atzīst savu sakāvi, taču ne jau tāpēc, ka patiešām būtu gatavs zaudēt, bet tāpēc, kā tā ir viņa taktika, lai uzvarētu. Šādi viņš atmodina apkārtējos pienākuma un vainas apziņu.
Pasīvās manipulācijas piemēri
- Bērns mammai: «Labāk nezvani man, kamēr esmu skolā, jo, kad citi ierauga, cik vecs man telefons, viņi smejas par mani.»
- Māte, reaģējot uz savu pieaugušo bērnu plāniem pārcelties dzīvot citur: «Brauciet vien laimi meklēt; ja palikšu uz gultas, gan jau sociālais dienests atsūtīs kādu kopēju.»
Jauktais tips
Pie šā tipa pieder cilvēki, kas cenšas panākt savu, pielāgojoties situācijai un spēlējot to lomu, kura konkrētajā brīdī sniedz lielāko labumu. Viņi prot būt gan iztapīgi glaimotāji, gan soģi un upuri.
Jauktās manipulācijas piemēri
- Pusaudzis, vēloties iegūt lielāku kabatas naudu, sarunā ar omīti ieņem cietēja lomu, attiecībās ar tēti izmanto šantāžu, bet ar mammu lieto pielabināšanās metodes.
- Sieviete, uzzinot par vīra krāpšanu, var izmantot visplašāko manipulāciju arsenālu – manipulēt ar bērniem, izvirzīt ultimātus, ieņemt bezpalīdzīga upura pozu, manipulēt ar seksualitāti.
Kāpēc ļaujam ar sevi manipulēt?
Apkārtējiem izdodas ar mums manipulēt, ja mums trūkst pārliecības par sevi un savu lēmumu pareizību. Mēs baidāmies būt slikti, nevajadzīgi un nemīlēti.
Visbiežāk ar mums manipulē ar baiļu, pienākuma un vainas apziņas palīdzību.
Bērnībā piedzīvotās bailes var atdzīvoties, jo emocionālā atmiņa mēdz būt spēcīgāka par racionāliem apsvērumiem. Arī pienākuma un vainas apziņa bāzējas bērnībā. Piemēram, ja vecāki mūs bieži piesauca kā savas sliktās pašsajūtas cēloni, pastāv liela varbūtība, ka sevi vainosim sava partnera garastāvokļa svārstībās un tā kļūs par vājo vietu, lai ar mums manipulētu. Jo vairāk mūsos ir šaubu un baiļu, jo vieglāk pakļaujamies manipulācijām.
Kā neļauties manipulācijai?
Pirmais solis ir sevis iepazīšana un manipulāciju apzināšanās. Ir jāatklāj savas vājās vietas un frāzes, uz kurām uzķeramies. Kādam tā būs pārspīlētā pienākuma un atbildības sajūta, tāpēc viņam jābūt uzmanīgam pret manipulācijām, kas skan apmēram šādi: «Man nav neviena cita, kam to lūgt! Bez tevis viss zaudē jēgu! Tev tas izdodas vislabāk! Mēs visi ceram uz tevi!» Citam tās būs bailes tikt atraidītam, tāpēc viņam jābūt jūtīgam pret tādām frāzēm kā «kas nav ar mani, ir pret mani. Aiz tevis rindā stāv arī citi. Nav neaizvietojamu cilvēku. Tev otrreiz netiks dota šāda iespēja». Ir būtiski iepazīt arī pašu manipulatoru. Jo labāk pārzināsim viņa taktiku, jo labāk spēsim sagatavoties, lai atbildētu manipulācijai.
Nereti palīdz, ja protam izmantot laiku savā labā un nesteigties ar atbildi. Ja vien situācija, protams, nav ārkārtēja. Visbiežāk mēs piekrītam darīt to, ko paši nevēlamies, jo rīkojamies impulsīvi un kārtīgi neapdomājam savu lēmumu. Ja neesat pārliecināti, labāk atbildēt, ka padomāsiet. Saglabājot mieru, mēs varam labāk izsekot gan savai, gan otra domu gaitai. Manipulators uzvar tad, ja viņam izdodas izjaukt mūsu emocionālo līdzsvaru.
Ir jāmācās uzdot vairāk tiešu jautājumu un pārjautāt vēlreiz, ja nesaņemam skaidru atbildi. Piemēram, kaimiņiene vēršas pie mums ar tekstu: «Kāpēc jums vajadzīgas divas mašīnas? Viena gandrīz visu laiku stāv pie mājas neizmantota. Mēs gan uz pilsētu pēc produktiem ikreiz ejam to gabalu kājām.» Ja pamanām manipulāciju, kas ietverta replikā, varam atklāti pajautāt: «Jūs man to prasāt, jo vēlaties, lai es jūs aizvedu uz veikalu?»
Manipulatoriem nepatīk, ja viņus atmasko un uzdod konkrētus jautājumus.
Lai iemācītos novilkt robežas un pateikt nē, vispirms mums pašiem sev jādefinē, cik daudz esam gatavi darīt citu labā, nepazaudējot emocionālo komfortu. Ko mēs zaudējam un ko iegūstam brīdī, kad pakļaujamies manipulācijai?
Brīvība būt tam, kas esi
Mums katram ir savas vājās un stiprās puses, taču arī vājās puses var būt vērtīgas, ja vien protam tās pareizi izmantot. Ja esam cilvēki, kas viegli pakļaujas manipulācijām, iespējams, mūsos slēpjas tādas īpašības kā līdzjūtība, izpalīdzība un dāsnums. Ja iemācīsimies savu labestību atdot tiem, kam tas patiešām vajadzīgs, nevis tiem, kas to vēlas savtīgi izmantot, mūsu vājums kļūs par spēku. Savukārt, ja mums piemīt spēja ietekmēt apkārtējos, mēs varam šo prasmi izmantot kādu svarīgu mērķu vārdā un kļūt par līderiem.
Izvēle pastāv vienmēr – meklēsim attaisnojumus savai rīcībai, apelējot pie smagās bērnības pieredzes, vai arī mācīsimies defektus pārvērst par efektiem un atrast savu brīvību šeit un tagad.
