Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla «Annas psiholoģija» arhīva.
– Vai, esot partnerattiecībās, savā prātā iespējams atšķirt – vientulība ir tava iekšējā stīga, kas tev nāk līdzi dzīvē un izbāzusi galvu no ūdens, vai arī aktuāla izjūta par notiekošo šeit un tagad?
– Iemīlēšanās periodā parasti neviens nejūtas vientuļš, bet, kad rozā brilles nokrīt, var rasties dziļa vilšanās par attiecībām, kas reizēm izpaužas arī kā vientulības izjūta. Tomēr šajā attiecību posmā kopā ar neizbēgamo vilšanos klātesošas ir cerības, ka būs labāk, kā arī vēlme un centieni otru mainīt. Partneri vēl ne tik daudz skumst, kā cīnās. Ir daudz spēcīgu pārdzīvojumu, daudz strīdu, sadursmju, aizvainojumu – kā viņš(-a) tā varēja! –, kas neļauj vientulībai iznākt pirmajā plānā. Citādi ir, ja vientulība pārņem jau attiecību sākumā. Tad, visticamāk, motīvi, kāpēc šīs attiecības sāktas, nav veselīgi. Un – nav veselīgi tās tādā veidā turpināt.
Ja attiecības turpinās un partneri jau viens otram pieslīpējušies, vairs īsti nav, ko dalīt, it kā ir labi, vientulības izjūta var piezagties. Atšķirt, kāpēc tā noticis, nav viegli, bet ir iespējams.
Ja ir izjūta, ka tev kaut kā pietrūkst, ir ilgas pēc kaut kā cēla, tāla un nezināma, visticamāk, nav atrisināts katram ejamais izlīgšanas ceļš ar saviem iekšējiem vecākiem. Tevī atmodies mazs bērns, kuram ir dziļa sāpe par to neiepazīto, bet nepieciešamo izjūtu, ko vecāki reiz nav varējuši iedot. Proti, iekšēju pārliecību, ka esmu labs(-a), esmu mīlams(-a), ko var gūt, saņemot beznosacījumu pieņemšanu.
Cilvēks, kam atraidījumu un aizvainojumu attiecībās ar vecākiem bijis par daudz, pēc šīs neiepazītās pārliecības ilgojas, jūt, ka viņam kaut kā trūkst, bet nav jau īsti skaidrs, kas tas ir. Rodas iekšējs tukšums, ko nekas cits nevar piepildīt kā vien apzināta sāpju izdzīvošana un samierināšanās.
Taču, ja tās nav skumjas kā neskaidras ilgas, no kā tu ciet un ko izjūti kā vientulību, bet ir skumjas kopā ar izpratni, ka kaut kādu iemeslu dēļ radusies atsvešināšanās ar partneri, ir jārīkojas.
Jāatver savas sirds vārti otram plašāk vaļā – jārunā par to, kā jūties un ko vēlies.
– Tik vienkārši?
– Reizēm tas ir vienkārši. Gadās, ka abi daudz strādājuši, rūpējušies par bērniem, maz bijuši divatā, tikai skrienam un neparunājamies jau kļuvis par ieradumu, tāpēc attiecības kļuvušas vēsākas. Tad jācenšas otram paust to, ko jūti un domā, patiesi painteresēties par viņa iekšējo pasauli. Citreiz tam vajag ilgāku laiku.
Piemēram, abi dodas stundām ilgās pastaigās gar jūru vai brauc tālu ceļu mašīnā, sākumā izrunā lietišķas, ierastas lietas, tad klusē, līdz beidzot nāk uz augšu dziļākas domas un jūtas, kas netiek slāpētas.
Ja emocionālā tuvība bijusi, bet notikusi attālināšanās, jebkurā brīdī ir iespēja partnerim atkal pieiet tuvāk.
Vajag tikai sevi, savas ieraduma barjeras pārvarēt un atkal no sirds uzticēties otram. Tālākais atkarīgs no abu vēlmes un brieduma. Ja otrs atsaucas, satuvināties ir vienkārši. Bet, ja, piemēram, sieviete mēģina tuvoties, taču partneris to nesadzird, jo tajā brīdī ir aizņemts ar kaut ko citu, noguris, tālāk ir divi scenāriji.
Varbūt sieviete atmet ar roku, ka nekas nesanāk, apvainojas un noslēdzas, līdz ar to viņas vientulības izjūta pieaug. Bet varbūt viņa pārvar aizvainojumu, pieņemot, ka otrs nav kā mamma, kam visu laiku jāpauž pieņemšana un pretimnākšana, un mēģina vēlreiz.
Jā, jā, visiem savu reizi gribas, lai partneris ir kā mamma: lai arī bērns atnāk mājās nosmērējies, sakāvies, mammai viņš tāpat ir mīļš. Partneris reizēm var būt atsaucīgs un pieņemošs, reizēm nebūt, un tas ir normāli. Varbūt viņam tiešām pašam savas raizes, tāpēc neatbild uz pirmo mēģinājumu tuvoties. Varbūt viņš atsauksies citreiz vai arī atgriezīsies pie iesāktās sarunas, kad spēs. Labi, ja tikmēr sieviete (tikpat labi pirmo soli var spert vīrietis) savus sirds vārtus nav aizvērusi – neuzbūvē aizvainojuma sienu. Kaut arī tas ne vienmēr ir viegli.
Tas ir darbs ar sevi, kas pieaugušo dzīvē jebkurās attiecībās jādara katram – jākāpj pāri aizvainojumiem un jāsaprot, ka otrs kādā brīdī drīkst nespēt un negribēt atsaukties, var atraidīt, var nokritizēt, var pateikt ko tādu, kas sāpina. Tāpēc nevajag uzreiz pagriezt muguru. Izaugsmes ceļš mudina saprast, pieņemt, paciesties, nogaidīt. Un turpināt būt tuvu. Tas maina cilvēku.
Cita lieta, ja partneris pārsvarā vai ļoti bieži ir emocionāli nepieejams.
Tad jāpajautā sev: kāpēc es dzīvoju kopā ar šādu cilvēku? Esot ilgstošās attiecībās ar emocionāli nepieejamu cilvēku, tātad attiecībās, kurās tuvības allaž ir izteikti par maz, ir vēsi un vientuļi, darbojas apzināti vai nepazināti nolūki un vēlmes.
Lūk, divi piemēri! Ja baidies no tuvām attiecībām, baidies uzticēties, atvērt sirdi, tad kopā ar izteikti atturīgu partneri jutīsies drošāk, mierīgāk, jo neviens tevi nespiedīs atklāt savu iekšējo pasauli. Vai arī, iespējams, ka pretējā dzimuma vecāks ir bijis emocionāli auksts, tāpēc bērnībā tev bijušas ciešanas. Lai sadziedētu šo bērnības traumu, nereti gadās, ka tu izvēlies partneri, kas līdzīgs pretējā dzimuma vecākam: vēsu, neieinteresētu, savtīgu. Centies pārveidot viņu, atkausēt viņa sasalušo sirdi, tādējādi cerot gūt kompensāciju mazotnes ciešanām. Gribas beidzot šajā cīņā sajusties kā uzvarētājai(-am). Tas visbiežāk notiek neapzināti un nekad nesniedz cerēto rezultātu, bet vēl vairāk padziļina sāpes un vilšanos, padziļina vientulības izjūtu.
Vēl smagāk ir tad, ja partneris ir skarbs, daudz nosoda, kritizē, varbūt pat izturas aizskaroši vai pazemojoši, redzot tavas kļūdas un neveiksmes. Tas jau robežojas ar emocionālu vardarbību. Atvērt savu sirdi cilvēkam, kas reaģē klaji ļaunprātīgi, nedrīkst. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Dažās partnerattiecībās mēģinājumi tuvoties abiem ir kā spēle, lai paliktu gana lielā distancē. Kādā brīdī viens ir gatavs sarunai, bet otrs nav, citā brīdī – tieši otrādi. Spēles noteikumi: viens drīkst atraidīt, jo otrs spēj to izturēt, un pēc tam mainās lomām, tā arī nesatuvinoties. Šādas distancētas attiecības var būt ilgstošas – tās sauc arī par atkarības deju: viens tuvojas, otrs izvairās, tā tas notiek, nemitīgi mainoties lomām. Jo abi vienlīdz spēcīgi dzīvo gan ilgās pēc otra, gan aizvainojumā, kas būvē sienas, tāpēc arī abiem ir vientuļi.
– Kas traucē pārkāpt aizvainojumam? Abiem taču kļūtu vieglāk.
– Traucē egocentrisms, fiksēšanās uz sevi, savu sāpju un savu vajadzību sadzirdēšana, bet otra sāpju un vajadzību nedzirdēšana. Iekšējā izjūta vēsta: es nevaru un negribu uzticēties, atvērties tādam cilvēkam. Bet patiesībā, visticamāk, tev ir kauns runāt par savām jūtām, kas saistītas ar sāpēm un vilšanos, nedrošību, šaubām, arī ar cerībām, ilgām, vēlmēm.
Visgrūtākais ir parādīt, ka otrs ir svarīgs un var tevi sāpināt. Vieglāk ir pārmest – tu mani nedzirdi! – nekā atzīties: es ļoti ilgojos, lai tu mani sadzirdētu! Patiesībā aiz jebkura pārmetuma slēpjas nepiepildītas ilgas: lūdzu, ieraugi tās! Atvērt sirdi nozīmē kļūt ievainojami(-am). Ir risks, ka sāpēs un būs jāspēj sāpes izturēt. Jo otrs tiešām var nesaprast, neatsaukties. Šāda pieredze bijusi katram, bet ir labi tikt tai pāri. Taču ir cilvēki, kas pat skaļi apgalvo, ka viņi nevienam neuzticas, vai žēlojas, ka neviens tāpat nesapratīs, lepojas: neviens nezina, kā es patiesībā jūtos! Šīs gan vairāk ir manipulācijas.
Neuzticēšanās un piesardzība ir vēlme sevi aizsargāt. Kā tas rodas?
Ja ideja, ka attiecības ir bīstamas, tuvība ir bīstama, iesakņojas, tad atrodas arī situācijas, kas to pabaro. Vienreiz draudzene tev nodarīja sāpes, bet tu nolēmi kāpt aizvainojumam pāri, otra nodarīja pāri, tad vēl trešais izmisīgais mēģinājums… Un rodas pārliecība, ka cilvēki ir ļauni, ka pasaule ir ļauna..
Pa vidu jau droši vien bija tādi, kas nepievīla, saprata, izpalīdzēja, bet tie palika nepamanīti. Jo tavs skats uz pasauli, ko radījis vecāku mīlestības trūkums un pastiprinājuši attiecībās ar citiem piedzīvotie atraidījumi un aizvainojumi, ir nedrošības pilns. Tāpēc tev bail atvērt sirdi, lai kāds nenodara pāri. Tomēr pamatu tam ielikuši paši pirmie un mazotnē vissvarīgākie tuvie cilvēki. Tāpēc vienīgais risinājums – izlīgt ar iekšējiem vecākiem sevī.
– Jūs jau otro reizi pieminat izlīgšanu ar iekšējiem vecākiem sevī. Ko tas īsti nozīmē?
– Iekšējie vecāki ir vecāku tēli cilvēka psihē, atmiņas un priekšstati par viņiem. Izlīgt ar iekšējiem vecākiem nozīmē izjust un pieņemt viņu doto mīlestību, par spīti negatīvajai emociju bagāžai, kas to aizēno. Viņi mīlēja tā, kā spēja, kaut arī, iespējams, mīlestība izpaudās ļoti izkropļotā veidā.
Vecāki visbiežāk sāpina un nodara pāri savam bērnam tā, kā paši ir tikuši sāpināti un cietuši no saviem vecākiem. Šādi problēmas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, katrs cilvēks var šo ķēdīti apturēt, sadziedējot savus ievainojumus. Apzinoties, cik tas svarīgi, saviem spēkiem vai psihoterapijā ir iespējams atrast veidu, kā savus vecākus pieņemt un piedot viņiem.
Ja vecāki izturējušies ļoti slikti – situši, pazemojuši, pametuši –, tas ir grūts darbs pat psihoterapijā, un piedošana tad var arī nebūt iespējama, bet pieņemšana, ka viņi bija tādi, kādi bija, gan.
Tas ne vienmēr nozīmēs labas attiecības klātienē. Jo vecāki jau var nemainīties un turpināt izturēties veidā, kas sāpina. Bet savu iekšējo izjūtu, attieksmi, pagātnes redzējumu iespējams pārveidot, izdziedināt.
Par izlīgšanu ar iekšējiem vecākiem vēsta tas, ka tu beidzot spēj noticēt, izjust, ka esi ir mīlams(-a), esi mīlestības vērts(-a), ka mīlestība nav jānopelna, cenšoties kļūt labākam(-ai). Tu iegūsti iekšēja veseluma un piepildījuma izjūtu, kam līdzi nāk lielāka neatkarība no citu, arī mīļu cilvēku, attieksmes, atteikumiem, nesapratnes, atraidījumiem. Tie vairs tik ļoti nesāp, saprātīgās devās tos vari panest bez apvainošanās.
– Ja lasot šo rakstu vai kādā seminārā nāk apjausma – tas ir par mani! –, varbūt sagribas sākt teju katru vakaru dalīties ar partneri par to, ka vientulība māc un māc, jo vecāki par daudz atraidīja.
– Tā ir savu problēmu risināšana uz otra rēķina. Pietiks, ja partnerim kādu reizi izkratīsi sirdi par savu iekšējo vientulības izjūtu un tās saknēm, bet ne katru vakaru. Izlīgšanas darbs katram pašam ar sevi vien ir paveicams. Ja partnerim būs par daudz, par to liecinās viņa reakcija – maskētas vai atklātas dusmas, nepatika līdzjūtības vietā.
Otram nav visu laiku tevi jāžēlo, tas neko neatrisina.
Ja otrs šādu bezgalīgu sūdzēšanos pacietīgi pacieš, tas norāda – tāds tādu atradis. Nereti šādi pāri tiešām izveidojas – abiem ir mīlestības deficīts.
Ja partneris ir neapzināti vai apzināti izlēmis nopelnīt mīlestību, paciezdams tavu žēlošanos par grūto bērnību, tās nav veselīgas attiecības, bet stagnējošas. Šādās attiecībās abi turpina būt nelaimīgi, tikai izveidojuši modeli, kas ļauj ar iegūtajām brūcēm puslīdz pieņemami dzīvot.
– Neizklausās labi. Bet varbūt kādam veicas izveidot tuvas partnerattiecības, kas spēj radīt izjūtu, ka esi mīlestības vērts(-a)? Tad nav jāmokās ar izlīgšanu, ja attiecības ar vecākiem bijušas un/vai ir ļoti sarežģītas?
– Cerība, ka partneris piepildīs tukšumu, kas mājo tevī, ir visiem. Un pašā sākumā tā tiešām notiek. Bet jaukais brīdis vienmēr paiet un vientulības izjūta atgriežas. Tie, kas nepavisam nespēj šo izjūtu izturēt, tieši šajā brīdī attiecības pārtrauc un meklē citas.
Gaidīt, lai partneris aizpilda iekšējo tukšumu, – tās ir pārāk lielas gaidas, kad atbildība par savu dzīvi tiek uzlikta otram. Turklāt prasīgums parasti pieaug, partnera iedotais šķiet pašsaprotams, bet neiedotais sagādā sāpīgu vilšanos, izsīkst prieks, pieaug saspringums. Šādā situācijā cilvēks liek otram nopelnīt mīlestību ar labiem darbiem. Taču mīlestību nevar nopelnīt. Vai nu tevi mīl, vai nemīl. Vai nu tu mīli, vai nemīli.
Turklāt, ja sieviete ievieto vīrieti tēva lomā, līdz ar ilgoto gādību, rūpēm, pasargāšanu nāk arī vara un noteikšana pār sievieti. Un šis aspekts parasti ir nepatīkams. Izsīkst arī seksuālās attiecības – ar tēvu seksa nav.
– Ja partneriem ir labi seksā, vai tas liecina, ka šajās attiecībās neviens nejūtas vientuļš?
– Sekss tiešām ir patvērums no vientulības cilvēkiem, kas mīl viens otru un tuvības laikā atveras viens otram. Bet tā nebūs, ja seksuālās attiecības ir tikai fizioloģiskas, bez intimitātes. Tādas tās, piemēram, ir starp cilvēkiem, kas viens otram neko nenozīmē, vai arī ilgstošās attiecībās, kurās sakrājies daudz negatīvu jūtu, kas atsvešinājušas partnerus. Par emocionālu tuvību seksa laikā liecina maigums, vēlme dot, iepriecināt otru, skatīšanās acīs, labi vārdi, skūpstīšanās. Ja tā visa nav, vientulības izjūta var būt klātesoša pat mīlējoties un vēl skaudrāka – pēc tam.
Attiecību sākumā kaislīgs sekss palīdz aizmirst un nogludināt strīdus un domstarpības.
Vēlāk, pēc pārvarētām krīzēm, grūtībām, pietiekami labi atrisinātiem konfliktiem, tas liecina par zaudētās tuvības atjaunošanos.
– Varbūt viens no partneriem attiecībās un jo īpaši mīlējoties jūtas vientuļi, jo otram ir mīļākais vai mīļākā?
– Ja neuzticība ir atklāta, zināma, tad tā ir krīze, ar pavisam citiem procesiem un likumsakarībām – esošā dzīve ir sabrukusi. Ja neuzticība ir slēpta, var būt dažādi. Izvairīgums, vēsums, noslēgtība var radīt neizpratni, kas ir noticis, kāpēc otrs attiecībās ir atsalis.
Šādā situācijā vislabākā ir atklāta saruna par savām izjūtām, vēlmēm.
Var teikt: es raizējos un jūtos slikti, man tevis pietrūkst, tu man esi svarīgs(-a), vēlos vairāk laika pavadīt kopā ar tevi. Tā paužot atvērtību, nevis izsakot pārmetumus, vainojot, apvainojoties un slēpjot dziļākas jūtas. Ja partnerim tiešām ir citas attiecības, šāda tuvošanās būs bumbiņas pārmešana viņa laukuma pusē. Viņam būs jāizlemj, ko tagad darīt.
Ja viņš ir iemīlējies citā, kādu laiku var mānīties, bet atvērtība prasa atvērtību pretim, drīz vien būs jāizlemj, kā dzīvot tālāk. Savukārt, nereaģējot uz otra atsalumu vai apvainojoties, situācija tikai kļūst sarežģītāka. Tas ir daudzu melodrāmu iecienīts sižets.
– Ja ir noticis tā, ka attiecībās jau ilgi ir atsalums, abiem vai vienam ir sajūta, ka tu dzīvo savu dzīvi, otrs – savu, vai arī tad vēl var izdoties satuvināties, atverot sirdis?
– Noteikti var. Īpaši, ja abi to vēlas. Ja cilvēki ilgu laiku dzīvo kopā, viņiem daudz kas ir kopīgs, tāpēc lēmums meklēt citu partneri, ja ar esošo attiecībās ir atsalums, nav nemaz tik vienkāršs. Ja viens kaut ko dara, lai atkal satuvinātos, bet otrs ilgi neatbild, vajadzētu runāt tieši: mani šādas attiecības neapmierina, jūtos vientuļi, vēlos ko vairāk. Ir vērts arī jautāt, kā jūtas otrs, ko vēlas viņš, vai ir gatavs kaut ko darīt, lai attiecības mainītos.
Reizēm otrs var paust neizpratni, ka viss taču ir labi, noliegt atsvešināšanos. Ko tad darīt?
Runāt par to, kas neapmierina tieši tad, kad tas notiek, teikt: tagad ir tā situācija, kad izpaužas tava attieksme, kuras dēļ jūtos slikti.
Reizēm sirds aizrautību, kopības izjūtu ar cilvēkiem var atrast ārpus mājām un ienest to attiecībās no ārienes. Tas var būt kāds jauns hobijs, kur izdodas sastapt domubiedrus, atraisīties, uzplaukt. Tad vēsums partnerattiecībās vairs nav tik sāpīgs, nozīmīgs.
Tu nāc mājās ar prieku un pacilājumu, kas gūts ārpusē, un otrs to jūt. Varbūt ieinteresējas, sāk jautāt. Tad svarīgi atkal pārkāpt aizvainojumam, ka partneris nav interesējies agrāk, un spēt būt tuvu, izstāstīt par jauno aizraušanos, dalīties priekā. Arī vēl tad var gadīties, ka otram rodas neizpratne un pat nepatika pret to, ka, piemēram, joga tevi iedvesmo.
Tu vari teikt, ka saproti viņa nepatiku, bet tev tik ļoti vajag iedvesmu, ka iesi tik un tā.
Dziļāka saruna var notikt vēlāk, jo ilgāka dzīve blakus ar priecīgu cilvēku, kas ir aizrāvies ar kaut ko un jūtas piepildīts, rada vismaz ziņkāri.
Pārmaiņas vienā no partneriem iekustina kaut ko arī otrā. Ja otrs turpina spītīgi palikt pie vecajiem modeļiem, tas ar laiku atkal raisa jautājumus: kā mēs varam palikt kopā? Varam vai nevaram vispār? Kas būtu jādara, lai abi attiecībās justos labi?
Ir labi, ja izdodas uzķert brīžus, kad panākties vienam otram pretim. Nobrieduša cilvēka gudrība, prasme un spēks ir mēģināt neapvainoties un justies pietiekami labi arī tad, ja partnerim kaut kas nav saprotams vai nepatīk. Tas taču nav nekas traks, citreiz sapratīs, par šo tēmu varu parunāt ar draugiem – šāda ir veselīga reakcija. Nevis sevis nocietināšana un lepna vientulība. Katram var būt arī sava piepildīta dzīve bez vientulības izjūtas attiecībās.
– Ja katram ir savas aizraušanās, sava dzīve, cik tad viņi ir kopā? Kā attiecībās var nejusties vientuļi, ja nav kopā pavadīta laika, kopīgu interešu, hobiju?
– Svarīgi, lai ir kaut kas, kas abus vieno, kāda kopīga platforma: līdzīgs skatījums uz dzīvi, līdzīgas vērtības, otra dziļa sapratne, interese un prieks vienam par otru, kopīgi pārvarētas grūtības (izēsts puds sāls). Kaut kas abiem ļoti svarīgs, kas rada emocionālu tuvību. Var būt tā, ka abi satiekas tikai vakarā, bet ir atvērti un dalās par visu piedzīvoto, sniedzot viens otram piepildījumu un siltumu. Un neviens nejūtas vientuļi.
Simbiotiska saplūšana, kad divi kopā jūtas kā viens un ir ļoti liela saskaņa, abiem gandrīz nepārtraukti esot kā uz viena viļņa, iespējama vien dažos posmos cilvēka dzīvē: pašā mūža sākumā, zīdaiņa vecumā, un iemīlēšanās laikā.
Katrs posms ilgst apmēram gadu. Visā pārējā dzīves laikā ikvienam jāiemācās izturēt daļēju saskaņu ar saviem tuvākajiem un mainīgu tuvību, paliekot labvēlīgam un atvērtam, nenocietinot sirdi, neapvainojoties, neatraidot. Turklāt palīdz tas, ka atceries: emocionālu tuvības izjūtu, kas kliedē vientulību, ir iespējams rast ne tikai partnerattiecībās, bet arī citās attiecībās – ar draudzenēm, draugiem, kolēģiem, radiniekiem.
