Es zinu labāk, kā tev jādzīvo!

Katrs savu reizi ir piedzīvojis situāciju, kurā mums dod padomu vai mēs kādam dodam padomu. Reizēm tas ir vietā, reizēm nevietā – viss atkarīgs no situācijas. Tomēr, lai otram dotu padomu, vajadzīga iekšēja pārliecība, ka tiešām zini. Varbūt esmu konkrētajā jautājumā erudīts, varbūt pats esmu piedzīvojis kaut ko līdzīgu. Citādi – ar kādām tiesībām pamācu otru? Vai esmu pārliecināts, ka padoms strādās un otram palīdzēs?

«Pat tad, ja esam bijuši līdzīgās situācijās, tas nav viens un tas pats. Katram ir sava vēsture, kā viņš audzis un attīstījies, ko piedzīvojis, tāpēc var gadīties pāršaut pār strīpu. Tas, protams, atkarīgs arī no uztveres un tā, kā konkrētajā brīdī cilvēks jūtas. Varbūt tiešām esi ļoti izmisis un tev vajadzīgs kāds ieteikums – tad būs laimējies, un padoms vai dalīšanās  domu gājienā trāpīs desmitniekā. Vai tieši pretēji. Taču padomu došana vairāk saistās ar visvarenības izjūtu: ja reiz mūsu situācijas ir līdzīgas, tad tiešām zinu, kā tev jārīkojas.

Tā ir augstprātība, jo mēs nudien nezinām, kā otrs jūtas. Varbūt situācija līdzīga, bet tas ir cits cilvēks, apstākļi arī citi, tāpēc jārunā ārkārtīgi uzmanīgi. Mēs varam mēģināt kaut ko teikt, ja otrs vēlas, tomēr pieņemot, ka patiesībā mēs neko par to nezinām. Kādam šķiršanās no partnera ir labākais, kas viņa dzīvē noticis, un viņš izbauda savu brīvo dzīvi. Citam šķiršanās var būt pasaules gals un pilnīgs sabrukums, jo katram ir sava dzīve un savs attiecību stāsts un mēs nekad nezinām, kā būs,» uzsver Kristīne Ašmane.

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Grāmatas

Rukšāne savas pieaugušās meitas uzliek uz jaunākās grāmatas vāka

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Es zinu! Es izglābšu!

Nosacīti var izdalīt vairākus cilvēku tipus, kas nelaidīs garām iespēju pamācīt citus. Tie ir cilvēki, kuri jūtas pārāki, varenāki, iespaidīgāki un kuri uzvedas mazliet kā narcisi: es zinu vislabāk! Viņi pat nepieļauj, ka otram teiktais varētu nepalīdzēt, un tikai saka.

Šāda uzvedība parasti nāk no bērnības. Iespējams, bērns ar savām vajadzībām tika atstāts novārtā un viņam vajadzēja iemācīties palīdzēt pašam sev. Tā viņš izaug egocentrisks un uz sevi vērsts.

Otra iespēja – vecāki pārcentās un pārlieku koncentrējās uz bērnu. Tad viņam radās priekšstats, ka viņš ir pasaules naba, kas tiešām visu zina labāk. Šādam cilvēkam ir sava taisnība, ar kuru viņš uzstāsies un vienmēr pamācīs: dari tā! Viņš mēģinās savu redzējumu nopārdot vairāk nekā cilvēks, kam šādas vajadzības nav.

Bieži ar savām pamācībām un padomiem dalās cilvēki, kam šķiet: ja tagad nepalīdzēšu, otrs izdarīs muļķību, aizies bojā un tad mani grauzīs vainas izjūta.

Un šis atkal nav stāsts par otru, bet katru pašu. Par vajadzību dzīvot ar tīru sirdsapziņu. Par mēģinājumu pasargāt sevi no vainas izjūtas. Ja šajā cilvēku tipā atpazīsti sevi, pirms meties kādu pamācīt, pajautā sev: kā tas nākas, ka es tik ļoti identificējos ar otru? Kāpēc, it kā palīdzot otram, neapzināti pelnu kādus bonusa punktus sev? Tam var būt dažādi iemesli, viens no tiem – varbūt dziļi iekšēji jūties ļoti nevērtīgs. Tad savu vērtību tu audzē, palīdzot vienam, otram, piektajam, tomēr tas nav pa īstam, nestrādā tā, kā vajadzētu. Tu glāb visus citus, kamēr tev būtu jāglābj pašam sevi. Ir vieglāk dzīvot citu dzīves un nepieskarties savējai, kurā varbūt valda tukšums, izmisums, nomāktība.

Parasti šāds cilvēks ne tikai dod padomus par daudz, bet arī darbā uzņemas pārāk daudz, jo mēģina aizpildīt tukšumu. Taču, nemitīgi tā rosoties, pietuvojas izdegšanas līnijai. Cilvēks, kurš palīdz patiesi, pats parasti ir daudzmaz piepildīts un zina, kāpēc to dara. Viņš spēj paņemt pauzi un izvērtēt, kad var palīdzēt un kad nevar. Patiesa palīdzēšana nozīmē situācijas izvērtēšanu, bet pirmajā gadījumā palīdzēšana un padomu došana vairāk ir automātiska rīcība, bez apdomāšanās.

Mamma zina labāk?

Kristīne Ašmane uzskata, ka pamācoša padomu došana vairāk piederas bērnu un vecāku attiecībām. Vecākiem ir vairāk legālu iemeslu un pamata dot padomus, jo bērnam vēl daudz kas jāiemācās. Kad viņš izaug un starp bērnu un vecākiem ir pieaugušo attiecības, mammām un tētiem vajadzētu rūpīgi pārdomāt, kad un vai vispār kaut ko teikt.

«Jo bērns aug lielāks un stiprāks, jo mazāk viņam vajag vecāku padomu. Taču dzīvē ir situācijas, kuras pat pieaugušos izsit no sliedēm, – tuvinieka nāve, šķiršanās, pirmā bērna ienākšana ģimenē. Tas pat nobriedušus cilvēkus var iešūpot nedrošības aizā. Tad rodas alkas pēc kāda stiprāka un zinošāka, kas var palīdzēt un dot padomu. Cik siltā vannā likt bērnu? Kā vārīt putru? Tad mammas padoms būs vietā. Pavisam cita situācija ir tad, ja atbrauc mamma un neaicināta metas pamācīt: tā gan ne, jādara tā! Mamma nejūt, ka ir par daudz, jo viņā ir milzīga vēlme palīdzēt un, jā, nav ko noliegt, arī kontrolēt. Taču viņa nejūt, ka no pieaugušā bērna viedokļa tas reizēm ir nevajadzīgs lāča pakalpojums.

Kā reaģēt uz mammas vēlmi pamācīt, lielā mērā atkarīgs no tā brīža emocionālā stipruma un garastāvokļa.

Ja abu redzējumi par kādu jautājumu sakrīt, meita gūst apstiprinājumu, ka tā tiešām ir. Ja viedoklis krasi atšķiras, atbilde būs atkarīga no meitas brieduma. Veselīgāk būtu reaģēt mierīgi: jā, mammu, es saprotu, dzirdēju. Izrunāties un varbūt tāpat darīt pa savam. Bet būs reizes, kad meita apvainosies: tu domā, ka esmu skolniece un pati nezinu, kā darīt? Vienas receptes jau nav, taču jāņem vērā, ka pārmācīt mammu nevarēs, kaut kas būs jāmaina pašai sevī un savās reakcijās,» atgādina psihoterapeite.

Ja pār strīpu pāršauj draudzene

Draudzene (vai vairākas) ir cilvēks, ar kuru savu reizi pačalot, pasmieties, padalīties piedzīvotajā un kurai arī paraudāt uz pleca. Ja visas ir uz viena viļņa un pēc nerakstītas vienošanās katrai ir ļauts brīvi paust savus uzskatus, tā drīzāk ir prāta vētra. Tad sēdi, klausies idejās un filtrē, kas tev der un kas ne.

Tu pielaiko savai būtībai draudzeņu viedokļus un pārdomā, vai tu varētu rīkoties kā viņas vai tavai būtībai tuvāki ir citi rīcības modeļi.

Ja viedokļu apmaiņa notiek neuzbāzīgi un neuzmācīgi, tas var būt palīdzoši un atbalstoši, un draudzenes ir kā atbalsta grupa, kur kopējā sarunā dzimst kāds noderīgs domugrauds. Taču reizēm bariņā gadās draudzene, kura ikvienā tēmā nonāk līdz pamācībām un padomiem. Tev jāēd veselīgāk, taviem bērniem pietrūkst uzmanības, un vispār šķiries no vīra, jo viņš tevi krāpj! Tas ir ārkārtīgi nejūtīgi un neiejūtīgi, un cilvēks, kam tas jādzird, šādā brīdī ir ļoti ievainojams un viegli aizskarams.

Ko iesākt, ja tu gribēji vienkārši parunāt un pastāstīt par kādu tev sāpīgu tēmu, bet draudzene uzreiz metas tevi pamācīt? Vienkārši sakot, pieklājīgi izdomā, kā viņu atšūt. Ja draudzeņu attiecības ir labas un sirsnīgas, ja tajās jūties pietiekami brīvi, vari mierīgi pateikt: negribu padomu, vēlos tikai parunāties. Kādreiz varbūt der arī skarbāki vārdi: savus bērnus audzināšu pati, tev par to nav jāuztraucas! Emocionāli nobriedusi draudzene varbūt sapratīs, ka pāršāvusi pār strīpu, un neapvainosies.

Grūtāk ir tad, ja pati jūties aizvainota un aizskarta. Tad savaldīties un nebūt indīgai vai aizskarošai pret padomdevēju būs grūti. No otras puses, viņa pati arī nejūt, ka tevi ļoti aizskārusi, un tad nebūs nekas ārkārtējs, ja atbildēsi viņai asāk. Tā tu dod padomu arī viņai: nejaucies, jo man tas ir pārāk sāpīgi, negribu runāt par to ar tevi.

Saprotu, ka tev ir savs redzējums un padoms, tomēr, kad man to vajadzēs, es pajautāšu.

Pats uzprasās

Vai tiešām padomu devēji reāli tic un gaida, ka otrs rīkosies tā, kā viņš iesaka? Kristīne Ašmane uzskata, ka tas vairāk ir jautājums par to, cik viegli vai grūti mums ir būt kopā ar otru, kad viņam jāizšķiras par kādu būtisku jautājumu: «Jo lielāks ir draudzenes, kolēģes, radinieces izmisums, jo vairāk mums gribas kaut ko ieteikt, viņu glābt. Jo cilvēks vairāk nobriedis, zinošāks par sevi – un to jūt zemapziņas līmenī –, jo mazāka ir sajūta, ka viņš jāglābj. Tad padomi nemaz tā arī nedodas. Šis cilvēks, pat būdams izmisis, ir gana drošs un pārliecināts.

Ar citu ir otrādi – pat labi zinot, ka dot padomus bez prasīšanas nevajag, mūsu dvēseles kontaktējas, un, paši nesaprotot, kas notiek, jau dodam padomu. Šeit atgriežamies pie bērna un vecāku attiecībām: ja mamma vai tētis vienmēr visu zināja labāk un bērnam vispār nebija izvēles iespējas, viņā nav ticības sev un tam, ka viņš pats spēj kaut ko izdomāt un pieņemt pareizus lēmumus. Tas sagādā grūtības arī pieaugušo dzīvē, jo viņš izaug bailīgs un nepārliecināts par sevi.

Esot kontaktā ar šādu cilvēku, tad arī rodas sajūta, ka viņam vajadzīgs padoms. Taču arī pieaugušā vecumā var dot cilvēkam iespēju izaugt – būt blakus, atbalstīt, iedrošināt, sakot: tu varētu izkulties šim cauri, ja darīsi tā, kā pats teici. Tad viņš piedzīvo to, ka iespējams izlabot bērnības kļūdas, bet, ja turpinām pamācīt, viņam īstenojas tas pats scenārijs, kas pagātnē, un viņš netiek uz priekšu.

Pagātnes pieredze un izmisums ir tik lieli, ka pāriet uz šodienu, un varbūt automātiski viņš pat vēlas, lai pasaka priekšā, kaut arī par to viņš gan priecājas, gan ienīst.

Tāpēc nevajag uzķerties – ja šādu cilvēku visu laiku pamācām, mēs nedodam viņam nekādu iespēju pašam būt noteicējam un izaugt.»

Saruna un atbalsts

Patiesībā tikai retais vēlas dzirdēt pamācošu padomu un ir par to pateicīgs. Daudz vairāk dod vienkārša saruna un iespēja izrunāties. Arī drauga vai kolēģa atbalsts, kas nereti ir sarežģīti, jo mēs bieži īsti neizprotam, kā to sniegt.

Cilvēkam, kas savu sāpi ir izstāstījis, izreaģējis, bieži pašam parādās idejas, ko varētu darīt.

Tad svarīgi viņu atbalstīt: jā, varbūt tev ir taisnība, tu varētu to pamēģināt. Pamudināt noticēt pašam sev. Iedvesmot un iedrošināt: tas, ko esi izdomājis, varbūt derēs. Un tas atšķiras no padoma. Padoms nāk no ārpuses, bet atbalsts vairāk ir stāsts par to, ko cilvēks pats ir izdomājis vai uzminējis, taču līdz galam nav tam noticējis.

Atbalsts ir arī izskaidrošana un informēšana. Ja draugs šķiras un tu to esi pieredzējis, varbūt vari izskaidrot, kā tas notiek, pie kā jāiet, ko dara notārs, kādos gadījumos vajadzīga bāriņtiesa. Tas var palīdzēt, ja cilvēks ir apjucis un pirmo reizi piedzīvo ko tādu. Tas nav padoms, bet izskaidrošana. Taču arī šajā gadījumā jābūt iejūtīgam, varbūt draugs vēl nav gatavs to dzirdēt, jo psiholoģiski nav ticis tam pāri. Tad uzbāzties ar šādu informāciju nebūs korekti.

Vislabāk, ja spējam savaldīties un dalāmies ar savu padomu tikai tad, ja otrs jautā.

Taču arī tad neviens nevar zināt, vai šis ieteikums derēs un kāds būs iznākums. Tomēr, dodot padomu otram, lielākoties mēģinām palīdzēt sev. Mēs suģestējam un iedrošinām sevi, jo otram parasti sakām to, ko vēlamies iestāstīt paši sev, un tik un tā nevaram aiziet no sevis.