Rīga +15°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iepazīšanās. Sagrieztā kāja
Pirms sāku stāstīt par šķiršanos, izstāstīšu, kā mēs ar Akselu (vārds mainīts) iepazināmies. Tas bija 2010. gada 31. decembrī. Biju sociālo zinātņu pirmā kursa studente, viņš maģistrantūrā studēja vides zinātnes, un mēs bijām ielūgti uz kopīgu Jaungada sagaidīšanas ballīti mūsu abu dzimtajā pilsētā. Atklāti sakot, ballītes laikā Aksels man īpaši neiekrita acīs, bet, tā kā mums bija kopīgi draugi, pēc ballītes gadījās satikties vēl vairākas reizes. Pēc kādas no tām draudzene man teica – Aksels mūsu kopīgajam draugam atzinies, ka es viņam patīku. Tāpēc, kad pēc kādas kopīgas draugu tikšanās bārā Aksels piedāvāja mani ar riteni aizvest mājās (dzīvojām vienā Rīgas rajonā), nebiju pārsteigta.
Pa ceļam uz mājām piestājām pie kādas no centra parku strūklakām. Bija netipiski silta, gluži tropiska jūnija nakts, un man radās ideja pabradāt pa strūklaku, lai atsvaidzinātos. Domāts – darīts! Atceros, kā kāpju strūklakā, bet uz marmora asuma virs ceļa sagriežu kāju. Pati neko nejūtu, bet Aksels ir šokā, jo man no ceļa plūst asins jūra. Tāpēc viņš mani ātri uzsēdina uz riteņa un ved uz tuvējās slimnīcas uzņemšanu. Pēc tam Aksels mani pāri Daugavai ved uz mājām. Man šķiet, ka tad es viņā iemīlos.
Kopdzīve un atsvešināšanās
Tālāk notiek… dzīve. Pēc mēneša mēs jau kopā ceļojam pa Balkāniem, bet vēl pēc mēneša jau sākam dzīvot kopā. Vēlāk Aksels beidz maģistrantūru, es iegūstu bakalaura grādu. Aksels uzsāk karjeras gaitas, es ceļoju pa Eiropu. Tad Aksels iegūst doktora, es – maģistra grādu. Pa vidu mēs reizēm kaut kur aizceļojam kopā, daudz braucam ar riteņiem, staigājam gar jūru. Aksels iegādājas dzīvokli. Reizēm mēs arī strīdamies (tagad vairs neatceros, par ko), gadu gaitā aizvien vairāk atsvešinoties viens no otra… Līdz beigās mūsu ikdienas rutīna ir šāda: katrs pieceļas savā laikā un atsevišķi paēd brokastis, mājās satiekamies pēc darba un treniņa, tātad pēc pulksten 20.00. Tad katrs savā laikā paēd sevis gatavotas vakariņas (jo mums ir atšķirīgi ēšanas paradumi), un ejam gulēt. Reizēm sestdienās vai svētdienās ieplānojam darīt kaut ko kopā, piemēram, brokastis, pastaigu, kino. Dziļas sarunas par attiecību nākotnes vīziju mūsu starpā nenotiek, jo es no tām izvairos – negribēdama domāt, kas varētu sekot tālāk. Nojaušu – kad visu izrunāsim, mēs šķirsimies.
To es nekad neesmu piedzīvojusi, jo Aksels ir mans pirmais partneris. Turklāt man tas nozīmētu arī jaunas dzīvesvietas meklēšanu, jo dzīvojam Aksela dzīvoklī. Tas viss šķiet ļoti sarežģīti, tāpēc dzīvoju kā Skārleta O’Hāra no Vējiem līdzi, proti, par to es domāšu rīt. Līdz kādu dienu tomēr pienāk tā rītdiena. Tā ir parasta darbdienas otrdiena, kad Aksels lūdz mums ieplānot sarunu. Lai gan viņš nesaka, par ko, iekšēji zinu, ka tā būs šķiršanās saruna.
Pieņemt šķiršanos. Ziedu mandala
Tā kā nesen esmu uzsākusi jaunu darbu, kas prasa pamatīgu disciplīnu un precizitāti, lai saudzētu sevi, lūdzu pārcelt sarunu uz sestdienu. Lai vismaz varu emocionāli sagatavoties. Piektdienā pirms sarunas, kas ironiskā kārtā iekrīt 8. martā, jau iepriekš esmu ieplānojusi doties uz īpašu meistarklasi sievietēm ar ziedu mandalas veidošanu un dejas meditāciju, kur līdzi jāņem savi ziedi.
Ieejot ziedu kioskā, man acīs sariešas asaras, jo šis ir pirmais 8. marts, kad pati pērku sev ziedus, nevis saņemu tos dāvanā no partnera. Vēl vairāk mani saskumdina tas, ka kioskā ir vairāki vīrieši, kas tobrīd iegādājas ziedus, bet… Tā kā esmu ieradusi lietās meklēt pozitīvo, ātri mainu domāšanas virzienu – varu vismaz priecāties, ka esmu finansiāli nodrošināta un spēju pati sev iegādāties ziedus. Paldies Mailijas Sairusas dziesmai par šo atgādinājumu!
Plānoto meistarklasi sākam ar deju meditāciju, kurā man pat izdodas atbrīvoties, ar mūzikas palīdzību ieejot transā, tāpēc, kad pienācis laiks veidot ziedu mandalu, esmu priecīgā un pacilātā noskaņojumā. Pirms sākam, meistarklases vadītāja mums vairāk pastāsta par smilšu mandalu tradīciju, no kuras viņa ir iedvesmojusies ziedu mandalas veidošanai. Smilšu mandala ir Tibetas budistu mūku tradīcija, kas simbolizē visu lietu pārejošo, mainīgo un nepastāvīgo dabu. Jo, kolīdz smilšu mandala izveidota (un tas var ilgt vairākas nedēļas vai pat mēnešus), uzreiz tiek izjaukta, tā atspoguļojot un arī ļaujot pieredzēt lietu un dzīves nepastāvību.
Vadītājas teiktais man liek domāt par mūsu attiecībām ar Akselu. Mēs tās uzsākām, kā nu uz to brīdi katrs mācējām, veidojām, bet tagad acīmredzot ir pienācis laiks šīs attiecības izjaukt, lai radītu ko jaunu. Tas ir brīdis, kad jau dienu pirms manas un Aksela sarunas sirdī pieņemu to, ka mēs šķirsimies. Un ka es šīm pārmaiņām nepretošos.
Tāpēc tad, kad ir jāizjauc izveidotā ziedu mandala, kas, manuprāt, izdevusies ļoti skaista, bez sevišķām emocijām spēju ziedus slaucīt prom. Bet kāda sieviete man blakus ātri no mandalas izņem sevis atnestās tulpes, jo… tās vēl esot gana labas, lai noliktu uz galda.
Šķiršanās. Tosts par mums!
Sestdien ar Akselu izlemjam mūsu ieplānoto sarunu apvienot ar pastaigu pie jūras. Pludmalē apsēžamies uz soliņa, un es saleju mums tēju. Tad Aksels sāk runāt. Tā kā tas ir emocionāls brīdis, precīzi visu neatceros. Bet saklausu pašu galveno. To, ka viņš jau ilgstoši mūsu attiecībās nav juties sadzirdēts, ka viņa vajadzības netiek piepildītas. Turklāt viņš netic, ka nākotnē kaut kas varētu mainīties, tāpēc vēlētos… šķirties.
Man acīs ir asaras un vēderā kamols, un, lai gan sirdī jau esmu pieņēmusi, ka šķirsimies, jautāju, vai viņš tomēr vēlētos mēģināt attiecības uzlabot. Vispirms jau tāpēc, ka esmu kintsugi piekritēja, – tā ir japāņu māksla, kas sasistus traukus labo, plaisu vietas aizpildot ar zeltījumu. Varbūt mēs tā varam arī ar mūsu attiecībām? Viņš atbild, ka netic, ka tas ir iespējams. Tad ātri atbildu – labi, šķirsimies! Tomēr, to pasakot, man kļūst ļoti, ļoti skumji…
Tā kā tēja ir izdzerta, mēs abi ejam pastaigā gar jūru. Aksels atzīstas, ka pirmo reizi daudzu gadu laikā jūtas uzklausīts un sadzirdēts. Stāsta, kā dažādās situācijās mūsu attiecībās juties. To visu nav viegli dzirdēt, un man acīs riešas aizvien vairāk asaru, tomēr es lēnām soļoju viņam līdzi un klausos, nemēģinot taisnoties un pati vispār neko nesakot. Lai gan mūsu attiecībās arī man bijuši ļoti grūti brīži, īpaši pēdējā laikā, ir sajūta, ka šoreiz jāuzklausa Aksels, jo viņam tas ir ļoti svarīgi.
Sasniedzot nākamo piekrastes ciematu, no kura esam plānojuši kāpt vilcienā atpakaļceļam, es, lai gan vēl ar asarām acīs, jau sāku ar Akselu pārrunāt savu pārvākšanos. Ar draudzeni jau esmu runājusi, ka, iespējams, pēc mēneša varētu kādu laiku padzīvot viņas brīvajā dzīvoklī… Cerot, ka šo iespēju izmantot nenāksies, tomēr esmu nokārtojusi, lai lēmumu par šķiršanos varu pieņemt bez izmisuma, ka man nebūs, kur dzīvot.
Atbraucot mājās, mēs kopīgi (tā nav bijis sen) gatavojam vakariņas un dzeram vīnu, uzsaucot tostu par mūsu kopā būšanu gandrīz trīspadsmit gadu garumā.
Pārvākšanās
Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas pie jūras jau sāku plānot pārvākšanos. Nolemju mantu šķirošanu sākt ar grāmatām un dažādiem papīriem, jo man šķiet, ka tas aizņems vismazāk laika. Tā izrādās kļūda, jo, pārskatot papīru mapes, atrodu manas un Aksela kopīgās bildes, kā arī pastkartes, ko viņš man sūtījis no saviem solo ceļojumiem. To visu redzot, man atkal kļūst ļoti, ļoti skumji, un es sāku krampjaini raudāt, ilgi nespēdama apstāties. Šķiet, ka tieši šajā brīdī es patiesi izdzīvoju un izsēroju mūsu attiecību beigas.
Nākamajās dienās, kad jau šķiroju citas lietas – apavus, apģērbu, virtuves lietas –, jūtos mierīgi. Ar Akselu vienojamies, kuras lietas, ko kopīgi lietojām, ņemšu līdzi, bet kuras atstāšu. Vēl lielāku atvieglojumu un pat prieku par pārvākšanās procesu jūtu katru reizi, kad aizeju uz Otro elpu, atstājot tur maisu ar lietām, ko man jaunajā dzīvoklī nevajadzēs.
Lai pašai sev vēl skaidrāk iezīmētu pārvākšanos uz jauno dzīvokli, Lieldienu brīvdienās nopērku biļetes uz Venēciju, nolemjot mantas no vecā dzīvokļa uz jauno pārvest tieši pirms lidojuma, un tad no ceļojuma atgriezties jau jaunajā dzīvoklī. Aksels to atbalsta, pat piekrīt man palīdzēt ar mantu pārvešanu.
Kad pārvākšanās dienā beidzot visas jau iepriekš sašķirotās mantas salieku maisos un kastēs, nosūtot Akselam foto kā ziņu, ka esmu gatava braukt, viņš manis aizsūtīto foto atzīmē ar bēdīgu smaidiņu. Vēlāk atzinās, ka bijis ļoti jocīgi redzēt dzīvokli bez manām mantām, – tās esot savādas, nebijušas sajūtas.
Nesot mantas uz auto, atskārstu, ka tās visas, ieskaitot kažoku (mākslīgo), Dr. Martens zābakus un mīļāko vilnas segu, ietilpst vienā vieglajā sporta auto. Mazā bagāža dod brīvības izjūtu doties jaunajā un nezināmajā.
Pēcsajūtas
Kopš manas šķiršanās no Aksela ir pagājis jau gandrīz gads. Šajā laikā mēs neesam mēģinājuši atjaunot attiecības, taču regulāri uzturam sakarus. Reizēm kopīgi pusdienojam, dzeram tēju vai dodamies uz kino. Pirms nedēļas bijām kopā pie jūras, nejauši arī ejot garām soliņam, uz kura sēžot nolēmām šķirties. Šoreiz, skatoties uz šo soliņu, man acīs nebija asaru, drīzāk pat jutos priecīga, jo pēc manām sajūtām mūsu attiecības ar Akselu, lai gan citādas, pašreiz ir daudz labākas un stabilākas nekā pirms gada, kad bijām pāris ar gandrīz trīspadsmit gadu vēsturi. Kopš nedzīvojam kopā, Aksels pret mani ir kļuvis arī daudz uzmanīgāks – ja kaut kur dodamies kopā, atbrauc pakaļ, bet vēlāk aizved uz mājām. Tas ir ļoti patīkami.
Domājot par manām un Aksela attiecībām, kopumā jūtu lielu pateicību par kopā pavadīto laiku. Īpaši par daudzajām laiskajām dienām jūrā, kad Aksels mani meta gaisā un es niru zem ūdens. Tas man asociējas ar brīvību. Turklāt būt kopā ar Akselu vienmēr bija mana izvēle. Kā arī mums bija iespēja kopā augt un mācīties, kā veidot attiecības ar otru cilvēku.
Ir lietas, ko varu uzskatīt par pieredzi un pārņemt nākotnes attiecību veidošanā. Un, proti, ieklausīties otrā cilvēkā un lēmumu pieņemšanā domāt arī par otra vajadzībām. Uzsākot jaunas attiecības, es noteikti arī definēšu attiecību nākotnes vīziju, kā arī izrunāšu mūsu abu vērtību sistēmu. Bet, pats galvenais, brīdī, kad attiecībās radīsies kādi sarežģījumi jeb auto panelī iedegsies sarkanā lampiņa, es nevis par to domāšu rīt, bet ierosināšu par to izrunāties. Jo pēc savas pieredzes tagad varu teikt, ka labu attiecību veidošanā pats galvenais ir cieņpilna un nevardarbīga komunikācija.
Esmu pateicīga, ka šķiršanās ļāva man intensīvi pieredzēt lietu mainīgo dabu arī attiecībās. Nepretojoties tam, kas neizbēgami sekotu, bet šķiršanos pieņemot, nejutu dusmas. Tas ļāva ātrāk uzsākt attiecību izbeigšanas izsērošanas procesu, kas savukārt ātrāk ļāva nostāties droši atpakaļ uz savām kājām. Un tagad jūtu, ka esmu atvērta jaunu attiecību veidošanai. Bet – jau ņemot vērā gūto mācību par lietu pārejošo un mainīgo dabu.
