Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bailes no pamešanas, kas spēj saindēt visskaistākos mirkļus. Un, pats trakākais, nereti mudina darīt visu, lai neglābjami sabojātu attiecības un vīrietis tiešām no tām gribētu laisties.
«Es pavisam nopietni esmu domājusi, ka man varbūt uzlikts lāsts! Man līdz šim bijušas trīs nopietnākas attiecības, un visas reizes partneri no manis aizgāja, neko sakarīgu nepaskaidrojot. Labi, kāds no viņiem vismaz taisnojās, ka gribot padzīvot viens, lai ieraudzītu savas dzīves dziļāko jēgu. Tas ir neizsakāmi grūti, daudz grūtāk nekā krāpšana, jo pēc tam es katru dienu meklēju vainu sevī – kas ar mani nav kārtībā? Vēl grūtāk ir tas, ka es joprojām nespēju justies mierīga un laimīga. Kopš pagājušā rudens man ir jauna dzīve ar foršu, sirsnīgu vīrieti, taču es klusībā jau gaidu, kad viņš paziņos, ka grib padzīvot viens… Kas ar mani nav kārtībā?! Un patiesībā arī iepriekšējās attiecībās man jau no paša sākuma bija nojauta, ka vīrietis mani agri vai vēlu pametīs.» Tāds ir Lienes stāsts.
Viņai ir 36 gadi, jauki audžuvecāki, kopta āriene un gari gaiši mati, darbs mārketinga nodaļā un trauksmes sajūta, kas vienkārši neļauj justies laimīgai. Kāpēc sievietes baidās, ka mīļotais viņas pametīs? No kurienes šīs bailes? Kā no tām tikt vaļā, ja tās saindē visu prieku par dzīvi?
Bailes no pamešanas ir milzīgas, bet parasti nepamatotas bailes, ka cilvēki, kurus tu mīli, tevi fiziski vai emocionāli pametīs.
Reizēm tās ir tik lielas un ārdošas, ka sieviete līdz attiecībām nemaz netiek, jo pati aizmūk no jebkuras pieķeršanās. Bet bieži tās kā uzasināts īlens no maisa sāk spraukties tad, kad jau izveidojušās attiecības. Starp citu, tieši tādas pašas bailes no atstāšanas var būt arī vīrietim un bērnam!
Bailes spēlē paslēpes
«Kaut kādā mērā bažas un šaubas par savām attiecībām ir dabiskas, sevišķi brīžos, kad tajās ir krīzes un sasprindzinājumi. Ja tā nav – tad gan jāuzdod sev jautājums, vai man šīs attiecības vispār ir svarīgas,» skaidro klīniskā psiholoģe Inese Putniece.
Taču ir robeža, aiz kuras tas draud visu sabojāt. Protams, dzīvē ne vienmēr ir skaidri saprotams, kas notiek, un šīs bailes var maskēties aiz daudz kā cita. Amerikāņu medicīnas portālā Verywell mind uzskaitīti pat padsmit dažādi veidi, kā tās mēdz izpausties attiecībās. Šajā sarakstā ir bieža nepamatota greizsirdība, pārlieks jūtīgums pret kritiku, otra cilvēka kontrolēšana; grūtības uzticēties un grūtības izjust emocionālu intimitāti. Ātra pieķeršanās, pat tad, ja partneris vai attiecības ir acīmredzami nepiemērotas, un otrādi – bēgšana no attiecībām, lai pārāk nepieķertos. Vēlme izpatikt. Nedrošības sajūta. Situācija, kad sieviete par katru cenu paliek attiecībās pat tad, ja tās ir neveselīgas, ja piekrīt seksam vai sev nepieņemamām situācijām pat tad, ja pati to nevēlas. Trauksme vai depresija. Pārlieka sadomāšanās un visādu slēpto nozīmju meklēšana tur, kur to nemaz nav. Apspiestas iekšējas dusmas vai rūgtums. Bieži pašpārmetumi. Attiecības, kurās sievietei nav drosmes runāt par to, kas nepatīk, un nav drosmes novilkt savas robežas. Sieviete jūtas nedroša un nevērtīga. Tās visas var būt šo baiļu dažādās sejas! Katrā situācija cita, bet nereti vesels izpausmju kokteilītis. Tāpat kā tas, ka sievietei, kurai sen nav 18, dzīvē nav bijis vai tikpat kā nav bijis ilgtermiņa attiecību. Jā, šīs bailes no atstāšanas mēdz spēlēt paslēpes, un tas ir vēl grūtāk, jo vispār nav skaidrs – kāpēc atkal un atkal nekas neizdodas, kas ar mani nav kārtībā?
Paradoksāli, bet tieši bailes no pamešanas var arī izprovocēt pamešanu.
Pārmērīga kontrolēšana, greizsirdība, neuzticēšanās, pārlieka jūtība pret kritiku, apspiestas dusmas, upura pozīcija – tas viss tā sazāļo dzīvi! Un cik ilgi, galu galā, var pastāvēt tuvība, ja tev neuzticas? Scenāriji var būt dažādi, bet īsti labs parasti nav neviens no tiem.
Vainīga zemā pašapziņa
Dziļākā sakne te ir cilvēka zemā pašapziņa, pārliecināta Inese Putniece. «Kas ir zemās pašapziņas pamatā? Kāpēc sieviete baidās būt atklāta un patiesa attiecībās? Tur apakšā ir dziļas intuitīvas bailes. Tās var balstīties, piemēram, pieredzē, kad jau no pusaudžu gadiem un agrīnās jaunības puiši mani ir pametuši, daudz neko nepaskaidrojot, vienkārši pārtraucot attiecības. Varbūt esmu prasījusi paskaidrojumus, bet esmu vairāk vai mazāk atklāti pasūtīta dillēs. Protams, to smagi pārdzīvojot, esmu kritusi izmisumā, no kura grūti sevi izvilkt ārā. Un šie notikumi iedragā pašapziņu!» psiholoģe modelē iespējamo scenāriju.
Dzīvē bailes no atstāšanas var veidoties gan tad, ja bijusi neveiksmīga agrāko attiecību pieredze, gan arī tad, ja bērnībā nodevuši tuvākie cilvēki. Tādas pēdas var atstāt arī tas, ka ģimenē bijis alkoholiķis vai no kā cita atkarīgs tēvs vai, piemēram, vecākais brālis, un visa ģimenes struktūra bijusi pakārtota šā cilvēka atkarībai. Tad veidojas liela vajadzība izpatikt, nogludināt visus strīdus, pakārtoties, pielāgoties. Un ne tikai alkohols – varbūt tēvs ir emocionāli impulsīvs cilvēks ar smagu raksturu, tāpēc visa ģimene pielāgojas, jo baidās no viņa dusmu izvirdumiem, un tas iemāca paklusēt, ciest un pārdzīvot. Bet normālās attiecībās ir dabiski otram pateikt: «Klau, man nepatīk, ka tu tā rīkojies!»
«Ir arī attiecības, kur vīrietis jau no paša sākuma mētājies ar izteicieniem no sērijas: tu jau zini, visādas smukas sievietes staigā apkārt. Tā ir agresīva pozīcija. Vīrietis sievieti tur šaubu stāvoklī, ka viņa nav pietiekam laba, pietiekami skaista vai pietiekami gudra, visu laiku provocējot ar to, ka viņu varētu pamest. Pat ja sievietei sākotnēji nav bijusi tik zema pašapziņa un traumējoša pieredze, tas var ļoti iedragāt pašapziņu,» atzīst Inese Putniece.
Kāpēc iemīlamies narcisos?
Psihoanalīzes tēvs Karls Gustavs Jungs ir teicis, ka mēs savā dzīvē satiekam tikai tos, kas jau ir mūsu galvā. Vienkāršojot – cilvēks atrod un piesaista tos, kuri rīkosies pēc plāna, kas jau ir viņa pieredzē vai fantāzijās. Piemēram, sievietei ir neapzinātas bailes, ka mīļie cilvēki viņu nodos un atstās, jo viņa to jau piedzīvojusi bērnībā, kad vecāki pēc šķiršanās bērnu atdeva audzināt vecmāmiņai. Bet pēc tam dzīvē šī sieviete ar trauslo pašapziņu iemīlas atraktīvā vīrietī, kurš nav radis un nav iemācījies izskaidrot savu rīcību un rēķināties ar otra jūtām. Viņš vienā mierā dzīvo, kā paradis, reizēm pēc darba aizbrauc uz laukiem pastaigāties vai līdz vēlai naktij sēž restorānā biznesa sarunās ar svarīgu klientu, bet sievai pat neaizsūta ziņu. Vīrieša rīcībā nav nekā slēpjama, taču sieviete ir pārliecināta, ka vīram ir sava slepenā dzīve, un viņš sievu tūlīt, tūlīt atstās…
«Sieviete izvēlējās tieši tādu cilvēku, kurš viņas vājo punktu trigerē pēc pilns programmas. Un tas griežas kā nebeidzams cikls. Bet jāsaprot – pat tad, ja tavs mīļais cilvēks katru mīļu sekundi neatskaitās par to, ko viņš dara, tas nenozīmē, ka viņš tevi pārstājis mīlēt. Viņš prot tā, kā viņš prot. Vīrietis vienkārši ir narciss, viņš neko ļaunu nedomā. Tomēr šiem diviem cilvēkiem tas ir jāizrunā, un sievietei vai nu jābeidz gaidīt no otra cilvēka to, ko viņš nespēj, vai jāpārtrauc attiecības, ja viņa to nespēj,» komentē Inese. «Sieviete nereti neapzināti izvēlas partneri, kurš ar savu rīcību viņu provocē. Taču mēs esam iekārtoti tā, ka mums gribas tos garantijas talonus. Racionāli mēs saprotam, ka nekur dzīvē, īpaši attiecībās, tas nav iespējams, tomēr nepārstājam tos vēlēties. Diemžēl, ja partneris visu vēl vairāk provocē, tad šaubas par attiecībām un sevi ar laiku kļūs aizvien lielākas.»
Sievietes ar zemu pašapziņu nereti nostājas klasiskajā upura pozā. Piemēram, sagaida vīru ar vakariņām un cietējas izteiksmi, neko nesaka, bet ar visu būtību pauž: «Es gatavoju ēst, vadāju bērnus pa skolām un pulciņiem, bet tu kā kundziņš ierodies astoņos vakarā uz visu gatavu. Droši vien biji pie mīļākās.» Sieva ar veselīgu pašapziņu varbūt arī nebūs sajūsmā par tādu situāciju, bet viņai būs vieglāk saprast, kas notiek vīra dzīvē – varbūt viņam šis ir svarīgs laiks karjerā un tāpēc nav tik daudz laika ģimenei, bet ar laiku viss mainīsies, tāpēc nav jārīko drāma, bet drīzāk vajag viņu atbalstīt. Taču, ja pašapziņa jau ir ieplīsusi un sieviete prot tikai tēlot aizvainotu cietēju, tas attiecībām nenāks par labu. Ir risinājums kārtīgi izstrīdēties un panākt šķietamu izlīgumu, kas patiesībā nav īsts izlīgums, bet tā saucamais medusmēnesis, pēc kura viss atkal saiet grīstē. Vēl var gadīties, ka partneris nevis uzbrūk, bet sāk pielabināties – un arī par to nav jāpriecājas, jo sievietē tas bieži vien tikai audzē dusmas, un atkal priekšā nebeidzama drāma.
«Reizēm izskatās, ka sievietei attiecībās nepietiktu pat ar to, ka otrs cilvēks ar savām asinīm parakstītu vienošanos, ka negrasās viņu pamest vai krāpt. Jo cēlonis nav otra cilvēka rīcībā, bet sievietē pašā,» atzīst psiholoģe.
Cits modelis, kad sieviete attiecībās cenšas izpatikt, piekrīt seksam arī tad, kad pati to nevēlas, un ļaujas pazemojošām situācijām, veidojas attiecībās, kur partneris ir dominējošs, bet sieviete – pēc būtības līdzatkarīga. Tādās attiecībās nereti nonāk tās, kam bērnībā ģimenē bijis kāds atkarīgais. Tad var notikt tā, ka viņa piekrīt visam, nedomājot par to, ko vēlas pati un kā jūtas pati. Un nekāda konflikta varbūt vēl pat nav, bet sieviete jau gaida, ka katra situācija var kaut ko izprovocēt. Bet cik ilgi var tā izturēt?
Jāmācās sarunāties!
Vai no visa šā apburtā loka vispār iespējama izeja?
Jā, un pirmais vienkāršākais solis ir izrunāties ar partneri, bet tālāk jāstrādā ar sevi, jāaudzē sava pašapziņa un varbūt jāiemācās jauni paradumi.
«Ir jāiepazīst pašai sevi. Nav jau tā, ka es tāpat vien slikti jūtos, klusēju vai rīkoju skandālus, svarīgi saprast – kāpēc es to daru. Vai es atpazīstu un apzinos savas emocionālās reakcijas? Kas mani izprovocē? Kāpēc es tā jūtos? Kas ar mani notiek? Ir jāattīsta spēja domāt un reflektēt par sevi,» iesaka Inese Putniece.
Ja otrs cilvēks ir svarīgs, tad jāiet un viņam jāizstāsta par savu vilšanos un to, kas ir sāpīgs. Nevis mēģinot pierunāt, bet uzrunājot: parunājam! Es jūtos tā, bet kā tu par to jūties?
«Ja tādā brīdī pāris nesāks runāt, tad ātri var nonākt pie vecā labā piedāvājuma: mums laikam kādu laiku jāpadzīvo atsevišķi. Bet padzīvošana atsevišķi gandrīz vienmēr ved uz – jāšķiras. Jo pāris var izdzīvot tikai tad, ja problēmas risina kopā,» pārliecināta Inese Putniece. Var palīdzēt pāru terapija, kas vismaz ļaus jēgpilni sarunāties. Tas nebūt nozīmē, ka šie divi cilvēki noteikti paliks kopā! Nē, reizēm pāru terapijas rezultātā var nonākt pie secinājuma – paldies par kopā pavadīto laiku, bet tagad jāiet katram savā virzienā. Bet tad to vismaz var izdarīt cieņpilni, vienam otru nesagraujot.
Ko es te vispār daru?
Ja nu bailes ir pamatotas, un viņš tiešām klusībā gatavs iet projām? Ko darīt, ja gribi attiecības saglābt vai vismaz saprast, kas vēl glābjams? Bet varbūt arī tu pati esi gatava šo baidīšanos un attiecības izbeigt?
Te palīdz arī tas, ka iepriekš domās izspēlē sliktāko variantu un ieklausies sevī: vai tas bubulis, no kā tu baidies, – pamešana vai šķiršanās – patiešām ir tik briesmīgs? Kas tad tāds notiks, ja viņš tiešām to izdarīs?
Pirmkārt, iespējams, ka šajās attiecībās tiešām esi izvēlējusies nepareizo. Varbūt viņš nerēķinās ar tevi, varbūt tiešām gatavs piekrāpt vai pat slepenībā jau to dara, varbūt noniecina un nenovērtē. Vai tad tu aiziesi bojā bez viņa? Diez vai. Otrkārt – pat tad, ja esi viņam pieķērusies un negribi šīs attiecības zaudēt, tik un tā tu izdzīvotu arī bez viņa. Un varbūt pat kādā brīdī sajustos atvieglota, jo dzīvē vairs nebūtu nemitīgi smacējošo pamešanas baiļu.
Tāpēc iespējams, ka sieviete beidzot ieklausās sevī, saraksta uz lapiņas plusus un mīnusus un pati saprot: bet ko es te daru? Kāpēc es to pieļauju sev nodarīt?! «Tā var notikt, tikai tad lēmums jāpieņem ar vēsu prātu, izvērtējot zaudējumus un ieguvumus, kas notiek, paliekot šajās attiecībās vai aizejot no tām. Lai tas ir apzināts, nevis emocionāli impulsīvs lēmums no sērijas: es vairs nevaru, man līdz brošai, eju prom! Vislabāk būtu kopā ar terapeitu soli pa solim iziet cauri un apzināties savas emocijas – ko tu esi sapratusi, kā par to jūties un kāpēc tā jūties? Lai nodalītu, ko no visa izprovocē partneris, bet kas slēpjas sevī pašā. Nevar tikai vainot otru, jāskatās arī sevī,» analizē Inese Putniece. Tomēr pat tad, ja sieviete saprot, ka šīs attiecības viņai nedara labu, ļoti būtiski vispirms izrunāties ar otru cilvēku. Pat tad, ja bail. Un dot iespēju arī viņam, turklāt neiespiest viņu stūrī, bet dot laiku apdomāties.
«Ir ķīniešu sakāmvārds: starp diviem cilvēkiem vienmēr ir desmit soļi. Ja esi nogājusi piecus savējos, bet neviens nenāk pretī – tad apgriezies un ej prom,» piebilst Inese.
Lielais mājasdarbs, lai izkļūtu no apburtā loka
- Audzē pašapziņu – tas ir pats svarīgākais!
- Parūpējies par sevi! Ir jābūt veselīgam egoismam. (Protams, ne egocentrismam – partnera dzīvei nav jāgriežas tikai ap tevi!)
- Veido savu paralēlo dzīvi – kop attiecības ar draugiem, būvē profesionālo karjeru, mācies, veido hobijus, lai visa tava pasaule nav tikai viens vīrietis.
- Audzē muskuļus, lai būtu finansiāli stabila un neatkarīga.
- Formulē pati sev – kas tev ir vajadzīgs, lai tu emocionāli justos labi, un kur ir robežas tam, ko tu nevēlies izjust un piedzīvot? Un novelc šīs robežas.
- Mācies uzticēties.
- Mācies veidot drošas attiecības.
- Mācies saprast un regulēt savas emocijas.
- Ja jūti, ka galā netiec, – jāmeklē speciālists!
Ko iesākt, ja skaistu dienu draud sabojāt piepeši uznākušas bailes par savām attiecībām?
- Apsēdies un saraksti uz lapiņas visas savas šaubas un domas par to. No kā tu īsti baidies? Kā tu jūties? Kādas ir tavas emocijas? Vai tās ir dusmas? Bailes? Un kāpēc tā? Ja negribi rakstīt, vari arī atrast mierīgu vietu prātošanai un padomāt par to visu.
- Izvēdini savas emocijas! Te labi palīdz izkustēšanās – skrējiens, brauciens ar riteni, ātra pastaiga. Tas ļauj mazināt emociju spiedienu un vērtēt notiekošo racionālāk.
