Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vai psihoterapijas laikā pacientam vienmēr rodas pieķeršanās un mīlestības jūtas pret terapeitu? Vai tās var būt arī seksuālas vēlmes, kas mostas, ja psihoterapeits ir pretējā dzimuma pārstāvis?
– Lai psihoterapija ritētu veiksmīgi, jābūt labām attiecībām. Ir labi, ja starp psihoterapeitu un pacientu rodas mīlestība – tādā nozīmē, ka tās ir noturīgas un labas jūtas, kas veicina abu attīstību, rada interesi un prieku komunicēt. Ir labi, ka valda pozitīvas izjūtas. Bet psihoterapijas laikā jāspēj runāt arī par seksualitāti un seksuālām vēlmēm, kas var rasties.
Par spīti izglītībai, pašterapijai un pieredzei, arī psihoterapeitam ir risks, ka var paslīdēt kāja, bet to, protams, nedrīkst pieļaut.
Pacientam ir labi zināt, ka sekss ar psihoterapeitu viņa attīstībai neko labu nedos.
Ja pacients jūt, ka psihoterapeits grib izmantot situāciju, lai piedāvātu seksuālus sakarus, jāpārtrauc attiecības un jāiesniedz sūdzība tās organizācijas ētikas komisijā, kurai speciālists piederīgs.
Ja psihoterapeits ir vīrietis un paciente ir sieviete, saskarsmi var salīdzināt ar tēva un meitas attiecībām. Ir svarīgi, lai tēvs ievēro, ka meita pieaug, pasaka kaut ko labu un priecājas par jauno sievieti, kas viņā atraisās, taču viņš nedrīkst pārkāpt intimitātes robežas. Psihoterapeits sarunu terapijas laikā nedrīkst pieskarties pacientei, nekādā ziņā nedrīkst runāt vai izturēties seksuāli uzmācīgi.
ASV veikta aptauja liecina, ka 12% psihoterapeitu vīriešu un 3% sieviešu tomēr bijušas intīmas attiecības ar pacientiem.
– Ja sieviete izvēlējusies par savu psihoterapeitu vīrieti, domāju, viņu vairāk uztrauc neziņa, kā rīkoties, kad pašai rodas seksuāla tieksme pret terapeitu.
– Var palīdzēt tā pati metafora – attiecības kā tēvam un meitai. Kad meitenei ir trīs līdz pieci gadi, viņa tēti mīl īpaši, grib viņu precēt. Tā normāli rit meitenes attīstība. Ja paciente iemīlas psihoterapeitā, arī tas ir normāli. Ir svarīgi, lai psihoterapeits viņai palīdz veselīgi izdzīvot šo posmu, iedrošināt dzīvē satikt kādu sev atbilstošu partneri. Kad tētis uz meitas teikto: «Es gribu, lai tu būtu mans vīrs,» atbild: «Es tevi arī ļoti mīlu, bet esmu precējies ar mammu,» – meitenei ir sāpīgi to dzirdēt. Bet paiet laiks un viņa to jau pārdzīvojusi, tad satiek kādu puisi…
Ja psihoterapeits strādā profesionāli, viņš mācēs gan pieņemt pacientes mīlestību, gan ļaut pacientei attīstīties tālāk.
– Vai ir iespējamas pretējā dzimuma psihoterapeita un pacienta tuvas attiecības pēc pabeigtas vai pārtrauktas terapijas?
– Nevajadzētu uz ko tādu cerēt ne pacientam, ne psihoterapeitam. Esmu pārliecināts, ka 99% gadījumu tā ir izmantošana no vienas puses vai no otras. Un tikai viens procents, ka tās ir nejaušas satikšanās laimīgās beigas.
– Esmu dzirdējusi, ka nereti pacienti jaunu partneri izvēlas līdzīgu savam psihoterapeitam/ei.
– Arī dzīvē tā notiek, ka nereti vīrieši izvēlas sievu, kas līdzīga mammai. Iespējams, līdzīgi arī psihoterapeite vai psihoterapeits var kļūt pacienta prātā par paraugu pēc kura izvēlēties partneri tuvām attiecībām.
Manā praksē biežāk terapijas laikā pacientiem uzlabojas esošās attiecības.
Ja viens partneris attīstās, otram viņš ir labs paraugs, kā patiešām ir iespējams attīstīties. Protams, ir arī gadījumi, kad attiecības izjūk, jo otrs nevēlas mainīties, tad pacients meklē sev jaunu, vairāk atbilstošu partneri.
– Ja pacients un psihoterapeits ir viena dzimuma, arī tad mēdz rasties siltas jūtas – kā pret mammu, māsu, draudzeni vai tēti, brāli, draugu. Arī tas pacientam ir mulsinoši.
– Protams. Ja psihoterapija ir ļoti intensīva, pacientei, piemēram, var būt fantāzija, ka viņa ir mazs bērniņš mammai – psihoterapeitei klēpī – un zīž krūti. Tas var sabiedēt, jo ir taču gana seksuāli. Var būt arī homoseksuālas izjūtas, bet arī no tām nav jābaidās.
Šādas izjūtas cilvēkam ir dabiskas – problēmas rodas, ja ir bailes no savām fantāzijām.
Piemēram, paciente par savu psihoterapeiti var nodomāt – viņa ir tik skaista un jauka sieviete, ka gribētos viņai seksuāli pieskarties. Nākamā doma: «Vai! Šausmas! Vai tik neesmu lesbiete?» Ja šāda fantāzija netiek izrunāta, pacientes trauksme pieaug. Bet neviens psihoterapeits nespēj pamanīt un uzminēt visas pacienta fantāzijas, tāpēc labāk ir runāt par tām, negaidot uzaicinājumu.
– Ja pacientam modusies vēlme seksuāli pieskarties psihoterapeitam, var būt grūti pateikt to tieši.
– Jo spontānāk pacients spēj pateikt, ko jūt, jo labāk rit psihoterapijas process. Te vairs nav svarīgi nodalīt dzimumus. Vai pacients mīl psihoterapeitu vai ienīst, vai rodas fantāzijas, ka terapeits ņirgājas par viņu, tas ir jāsaka. Var būt arī fantāzijas, kā psihoterapeitu varētu pazemot, domas, kāds viņš muļķis, cik sakumpis izskatās, un vēl citas.
Ja attiecības ir labas, abi ar terapeitu varētu izpētīt, ko tas nozīmē, ka ir radušās šādas jūtas vai fantāzijas, un izdomāt, ko darīt, lai tiktu tām pāri.
Gadās pacienti, kas lieliski prot uzbudināt, pavedināt pretējā dzimuma pārstāvjus. Ja psihoterapeits uzķeras, tad nespēj par to runāt. Bet būtu uzreiz jānorāda, ka paciente izturas pavedinoši, un jājautā, ko tas nozīmē. Tad paciente varētu pastāstīt, ka viņai viegli izdodas pavedināt, kaut arī visi vīrieši viņu uzskata par muļķi. Tāpat viņa jūtas un to pašu uzvedības modeli rāda terapijā. Patiesībā viņai no vīriešiem vajadzīga sapratne, un psihoterapeits to var sniegt, vienlaikus skaidrojot viņas izjūtas.
Bet, ja psihoterapeits tobrīd nav īsti psihiski vesels, piemēram, tikko izšķīries vai tikko nomirusi viņa mamma, tad viņam var būt neapzināta vēlēšanās, lai viņā iemīlas, viņu slavē. Viņš pat var neapzināti to provocēt. Tāpēc psihoterapeitiem ir svarīga ne tikai personīgā terapija, bet arī supervīzijas – vizītes, kurās var izrunāt sarežģījumus savā darbā ar kādu pieredzējušu kolēģi.
Piemēram, amerikāņu psihoterapeits Gambarts apraksta šādu situāciju: paciente paziņo, ka izdarīs pašnāvību, ja psihoterapeits neļaus viņai pārnakšņot savā mājā. Terapeitam, kurš pats tobrīd ir krīzē, šķiet, ka viņš pacienti šādi izglābs, un viņš atļauj. Naktī paciente ielien pie viņa gultā, un tā tiek iznīcināta šā psihoterapeita karjera. Turklāt pacientei kļūst sliktāk. Pareizais risinājums bija – pirms lēmuma pieņemšanas konsultēties ar supervizoru.
– Izklausās, ka psihoterapijā nereti veidojas sarežģītas attiecības.
– Svarīgi, lai cilvēks spēj izturēt jebkuras emocijas – tās ir bailes, dusmas vai seksuāla tieksme.
Jebkuras emocijas, kas ir dzīvē, rodas arī terapijas gaitā. Abiem.
Un jebkuras jūtas var būt grūtas. Ja psihoterapeits pats iemīlas vai, piemēram, baidās no pacienta, vai arī baidās, ka pacients būs neapmierināts, viņam ir grūti, bet jāprot tikt galā ar savām jūtām. Pacientam vajag izspītēties, protestēt, izdusmoties, vajag saņemt atbalstu, kādā brīdī mīlēt, kādā brīdī ienīst, tad pieaugt, atdalīties un pasludināt, ka pats ir gudrs un psihoterapeits neko nesaprot.
Pēc tam izaugt arī no šā posma un saprast, ka psihoterapeits kaut ko zina gan, bet arī pats kaut ko jau zina. Tas, kas normāli notiek, bērnam augot un attīstoties, norit arī psihoterapijā. Tāpēc ir būtiski, cik pieaudzis kā personība ir pats speciālists. Vai viņš savā dzīvē veido infantilas vai pieaugušas attiecības. Ja psihoterapeits veido pieaugušas attiecības, tad, nākot pie viņa terapijā, arī pacients var pieaugt. Bet, ja, piemēram, psihoterapeits nespēj pieņemt atšķirīgu viedokli, satraucas par to, pārdzīvo, viņš nevar palīdzēt pacientam pieaugt.
Vienas un tās pašas emocijas var cilvēku gan mocīt, gan arī palīdzēt viņam.
Kā rīkoties, lai emocijas palīdzētu dzīvot, – tieši tas arī psihoterapijas procesā pacientam jāapgūst.
– Psihoterapeitam obligāti jāiziet pašam sava psihoterapija. Vai tas garantē, ka psihoterapeits dzīvē veido pieaugušas attiecības?
– Latvijas Psihoterapeitu asociācijas biedriem ir noteikts pašterapijas minimums. Tomēr pacientam ir jāvērtē un jādomā, kādu terapeitu viņš izvēlas, jāpainteresējas sīkāk. Es, piemēram, savā mājaslapā esmu ierakstījis, pie kā esmu gājis psihoterapijā, kas ir mani supervizori. Ir normāli, ja pacients to jautā psihoterapeitam.
– Ja tā ir īstermiņa psihoterapija – krīzes terapija vai biheiviorālā –, tad taču pacients neregresē līdz bērna izjūtām un nevar iziet visu attīstības ciklu kopā ar psihoterapeitu?
– Krīžu terapijā vai citā īstermiņa terapijā darbojas citi likumi, tajā tiešām nav svarīga cieša piesaiste. Bet labām attiecībām starp pacientu un psihoterapeitu jābūt tik un tā.
Ja tā ir ilgtermiņa psihoterapija, pacientam jāregresē un pilnībā jāpaļaujas uz savu psihoterapeitu, ir labi, ja speciālista izvēle bijusi patiešām pārdomāta. Pirms izvēlas, pie kura psihoterapeita iet, vajadzētu palasīt kādus viņa rakstus, aiziet uz kādu lekciju, pavērtēt, vai no šā cilvēka varu sev kaut ko gūt.
– Katrs pacients uz psihoterapiju atnāk ar kādu problēmu. No vienas puses, psihoterapeits ir neitrāls un tikai atspoguļo pacienta jūtas. Vienlaikus ne jau velti tautā diskutē, kas kuram psihoterapeitam labāk padodas.
– Nav iespējams, ka psihoterapeits būs tik neitrāls, ka tikai atspoguļos pacienta jūtas. Pašā sākumā teorijās šāda ideja bija iestrādāta, bet praksē pierādīts, ka visvairāk pacientam palīdz psihoterapeita labā attieksme pret viņu, abu labas attiecības, kas veicina attīstību.
Ja pacientam nav nekādu jūtu pret psihoterapeitu, terapijas gaitā kaut kas neveidojas īsti labi.
Tikai šādā ceļā – caur attiecībām ar psihoterapeitu – pacients spēs dzīvē sākt labāk izjust citus cilvēkus un adekvāti komunicēt.
– Kādi signāli pacientam rāda, ka terapijā kaut kas iet greizi?
– Ja cilvēks jūtas izmantots. Protams, arī ja vizītes laikā psihoterapeits uzaicina vakariņās, izsaka seksuālu piedāvājumu vai fiziski pieskaras.
Bet arī ārēji labas attiecības starp psihoterapeitu un pacientu var kļūt par postošu spēku. Piemēram, ja pacients gaida, ka viņu slavēs, bet psihoterapeits, kurš nav pietiekami pieaudzis, to arī dara. Attiecības taču it kā ir labas, abi spīd un laistās. Viens jūtas kā labākais psihoterapeits Latvijā, otrs – kā visveselākais pacients. Bet tā nav tāda mīlestība, kas spēj sniegt attīstību.
Šādas attiecības gan dod kādu baudu, ir kā narkotikas, bet terapijas gaitā neuzlabojas pacienta saskarsme ar citiem cilvēkiem ārpus kabineta, attīstība nenotiek.
– Vai bieži gadās, ka starp psihoterapeitu un pacientu neizveidojas radošas attiecības, nenostrādā labās mīlestības spēks?
– To ir ļoti grūti izmērīt. Lielākā daļa cilvēku, kas meklē palīdzību, vēlas tikai novērst simptomus, piemēram, kad pēc šķiršanās ir neizturama trauksme vai depresija. Pēc dažiem mēnešiem pacients jūtas labāk un pārtrauc nākt. Ja tā notiek bieži, ir risks, ka nākamās attiecības pacientam var izjukt tieši tāpat. Bet psihoterapeits to neuzzina.
Ja pacienta pamatproblēma ir nespēja citiem uzticēties un sadarboties ar viņiem, pacients var nenoticēt arī psihoterapeitam. Kad aizbēg, viņa neticība citiem nostiprinās vēl vairāk. Jo viņam taču nepalīdzēja. Bet psihoterapeits nevar strādāt ar pacientu, kas vairs nenāk.
Arī pacienti ar atkarīgu personības struktūru nereti nespēj izturēt terapijas procesu un bēg.
Ja cilvēks juties pamests ļoti agrā vecumā, viņš vienmēr bēg, viņš spēj sabojāt vislabākās attiecības, arī ar vislabāko, viskompetentāko psihoterapeitu.
Viņš it kā ir atnācis pēc palīdzības, bet vienlaikus to atgrūž. Mūsos katrā ir Dievs un velns, radošais un iznīcinošais. Arī postošais spēks var uzvarēt. Tāpat kā ķermenī – tajā ir gēni, kas ražo vēza šūnas, un ir arī aizsardzības sistēma, kas tās izķer. Ļoti bieži tomēr uzvar destruktīvie spēki, uzvar vēzis.
Var arī būt, ka terapeits reāli nesaprot pacientu, viņi kaut kā nesader kopā. Tāpat kā autoskolā labam instruktoram var gadīties klients, kam viņš nespēj iemācīt braukšanu, tā arī psihoterapeitam pacients. Tad profesionālā ētika prasa, lai terapeits sūta pacientu pie cita speciālista. Ja jau sakumā jūtu, ka nevarēšu palīdzēt, es to pacientam saku. Jo arī man gadās, ka ir kas tāds, ko neizprotu, vai arī pacienta problēma rezonē ar kādu manu problēmu.
Vēl var gadīties, ka attiecības ir labas, bet jebkas, ko psihoterapeits saka, pacientam šķiet traumatiski, sāpīgi, grūti. Tā var būt, ja bērnībā vecāki ļoti slikti izturējušies, tad zemapziņa izspēlē šīs izjūtas.
Psihoterapijas procesā ir tik daudz subjektīvā, ka vienmēr par tās gaitu jādomā abiem.
Neviens psihoterapeits nav ideāls, katrs var kaut ko neredzēt, nesaprast, tāpēc pacientam arī jādomā līdzi, jāpiedalās terapijā aktīvi.
– Latvija ir tik maza, ka pēc psihoterapijas var sanākt satikties. Kāpēc pacientiem reizēm rodas grūtas jūtas, kaut arī terapijas laikā bija labas attiecības ar psihoterapeitu, viss beidzās labi?
– Var būt, ka psihoterapeits pēkšņi asociējas ar kādu skolotāju, kas strikti izturējusies, mammu, kas izsmējusi, tēvu, kas bijis kritisks. Grūti kontrolēt to, ko mēdz izspēlēt zemapziņa.
