Erotisks stāsts: Laižos snaudā, šodien sekss mums bijis tikai divas reizes

Deguns. Viņam ir divas nāsis, nevis piecas, kā mēs smējāmies sarakstē. Viņš toreiz, pašā sākumā, rakstīja, ka ir ļoti jutīgs uz aromātiem, tā, it kā viņam būtu piecas nāsis.

Kad beidzot satikāmies dzīvē, izrādījās, tās pašas divas, kas visiem, – viena platāka par otru.

Tās ieplešas, kad viņš ir priecīgs vai uzbudināts, sakļaujas, kad nākas sasveicināties ar nepatīkamu cilvēku. No nāsīm viņš izraustot matiņus.

Cik bieži, jautāju.

Apmēram reizi mēnesī, atbild. No ausīm arī – tāds vecums, tādi ir tie četrdesmit plus. Ataudzē, es gribu redzēt, kā izskatās, saku.

Labi, viņš smej, bet tikai tad, ja tu noskūsi savu vāverīti.

Ķircinās. Zina, ka man nepatīk bēbīšvārdiņi dzimumorgāniem. Vulva. Nē, vāverīte. Vulva. Nē, nu labi, beločka.

Uzsēžos viņam uz vēdera, viņš smejas, ka mana vāverīte kutinot viņa nabu.

Lūpas. Arī divas. Augšējā ievērojami plānāka par apakšējo. Apakšējā koši sārta.

Kā tev patīk Lisabona, viņš jautā.

Nu tā, normāla, atbildu.

Normāla?

Jā, normāla. Normāls skats pa logu – normālas palmas, normālas ēku fasādes, normāli smukas flīzes uz tām.

Negribu nekur staigāt, gribu palikt viesnīcā visu dienu, visu nakti, visu nākamo dienu, nākamo nakti, aiznākamo dienu un tad trijos naktī nebraukt uz lidostu un neatgriezties Rīgā.

Acis. Divas, abas zaļganas.

Ko gribēsi pilsētā apskatīt, jautāju.

Tikai tevi, viņš atbild.

Lišķis, nodomāju un noplivinu skropstas.

Nezinu, vai izskatās seksīgi. Droši vien, ka ne.

Viņš iesmejas un gāžas man virsū. Es iespiedzos. Vārtāmies pa gultu un kožam viens otram ciskās un dupsī.

Roku īkšķi. Laizu tos kā salčukus.

Pleci. Ne plati, ne šauri. Viņš neizskatās pēc erotisko romānu galvenā varoņa. Drusku zem metra astoņdesmit, drusku klibo, drusku šķībi zobi. Bet tas skatiens. Tas viens skatiens, kas izdedzina caurumu manās biksītēs.

Viņam zvana telefons, viņš iziet no numuriņa, basām kājām staigā šurpu turpu pa viesnīcas gaiteņa mīksto grīdas segumu.

Potītes. Labo viņš nesen izmežģījis, tāpēc klibo. Nestāsta, kā tas noticis, neesot svarīgi. Žurnālos raksta, ka sievietēm vajagot būt noslēpumainām, lai noturētu vīrieša uzmanību. Es uzskatu, ka vīrietim noslēpumainība nepiestāv, tas dara viņu lecīgu un uzpūtīgu.

Viņš man neuzticas, es zinu. Neesmu pļāpa, es nevienam tāpat nestāstītu. Varbūt vienīgi Burkāniņam, labi, atzīstos, Burkāniņam noteikti izstāstītu.

Potītes mistērija mani vajā. Iztēlei maiss ir vaļā. Kādi gan var būt bijuši šie mīklainie apstākļi, kādos radies izmežģījums? Viņu kāds vajāja, viņš bēga. Vai arī viņu neviens nevajāja, viņš pats metās pakaļ kādam nelietim: kā Zorro uzsviedās uz zirga, joņoja pa prērijām un atrakciju parkiem, pāri Beverlihilsas baseiniem un cauri Amazones mūžamežiem. Viņš nemetās nevienam pakaļ, viņš gulēja šūpuļtīklā, sniedzās pēc čipsu pakas un, atsitis kāju pret dārza rūķi, novēlās uz zemes. Jebkurš no šiem variantiem varēja būt īstais.

Nesāp? Velku ar pirkstu pār potīti. Viņš krata galvu.

Kas notika, mēģinu vēlreiz. Viņš nokrekšķinās un neatbild.

Varbūt pēc seksa. Tad viņš ir runīgs.

Gan uzzināšu, mierā nelikšos.

Riepa.

Tā nav riepa, tas ir alusvēders, viņš saka.

Kad tu apsēdies, tas izskatās pēc glābšanas riņķa, es atbildu.

Negribu par to runāt, viņš saka, es bērnībā gandrīz noslīku.

Kurš gan bērnībā nav gandrīz noslīcis, es spurdzu.

Nav smieklīgi, viņš kļūst nopietns.

Ak, pareizi, sievietes nav smieklīgas, es uzmetu lūpu.

Kad viņam nepatīk mani joki, viņš sāk bučoties. Tagad arī. Pievelk mani sev tuvāk un liek muti uz mutes. Es spirinos pretī, man drusku vajag patēlot aizvainoto. Gaidu, kad viņš teiks, ka neesmu kā citas, ka esmu asprātīga un gudra, un, protams, skaista. Bet viņš nesaka. Viņš mēģina mani noskūpstīt vēlreiz un, kad tas neizdodas, aizgriežas un paņem telefonu. Pusstundu nesarunājamies, tad viņš aiziet uz vannas istabu, tad atnāk atpakaļ, raugās manī, uzliek roku man uz ceļgala, jautā, vai būsim draugi.

Būsim daudz vairāk nekā draugi, es ierosinu.

Viņam patīk mana atbilde, viņš to iztulko kā uzaicinājumu mīlēties.

Labākais sekss vienmēr ir pēc strīda, viņš vēlāk saka, un es to saprotu tā, ka mīlas vārdā mums nāksies ik pa brīdim paķīvēties. Esmu ar mieru, man pretenziju netrūkst. Padodiet man tapetes rulli, tad jūs redzēsiet, noklāšu to ar iebildumiem zili mellu!

Plaukstu locītavas. Pulksteņa iedegums uz kreisās. Siksniņa saplīsusi.

Kāpēc nepērc jaunu?

Iztieku. Vasarā biju mēnesi pie jūras, tur netālu ir nūdistu pludmale, viendien pieķēru pārīti mīlējamies.

Vai tas bija uzbudinoši?

Un kā tev liekas?

Pamīlēsimies uz balkona?

Tagad ne. 

Dzimumzīmes. Daudz – uz sejas vismaz sešpadsmit, viena uz auss ļipiņas, lērums uz rokām, kājām, muguras, vēdera. Viena uz locekļa, pavisam blāva, esmu to iesaukusi par L punktu. Locekļa punkts. Kad uz tā uzspiež, nenotiek gandrīz nekas, bet pēc vairākiem nekas sanāk kaut kas.

Elkoņi. Arī divi. To āda, kad nav nostiepta, ir ziloņādas maigumā. Pelēcīga, grumbuļaina. Es to pastiepju un atlaižu, pastiepju un atlaižu. Viņš ir mana rotaļlieta, mans multifunkcionējošais pusrobots čeburaška, kam regulāri nosēžas baterijas, un tad vajadzīgs paēst, padzert un pamīlēties.

Reizēm viņš mani viegli iedunkā. Viņam nepatīk, ja es sāku dziedāt veikalā.

Dusmojas, ja kutinu viņu, kamēr pa telefonu norit darba saruna. Uzrūc, ja nepieklauvējusi ienāku vannas istabā. Sirdīgi nopūšas, ja uzdodu nepareizos jautājumus.

Mēles galiņš. Spics un izveicīgs, noved mani stāvoklī, kad zvaigznītes ņirb gar acīm un nav skaidrs, vai tikko spēcīgi atdauzīju galvu vai kulminēju. Ar to pašu mēli viņš man stāsta, cik reižu bijis Tokijā, kā apmānīt Marrākešas bazāra tirgoni un cik ilgi spēj aizturēt elpu zem ūdens.

Svilpot māki, es jautāju.

Viņš savelk lūpas tūtiņā un mēģina. Nesanāk, un es raudu aiz smiekliem.

Potītes. No somas viņš izvelk smēres tūbiņu, piesardzīgi izspiež kriksīti un ziež uz ādas.

Ļauj, es palīdzēšu, saku. Viņš ļauj. Es satveru viņa kreiso pēdu, ielieku sev klēpī un iemasēju smēri ādā tik maigi, ka viņš tūlīt pat grib mīlēties.

Pagaidi, es vēl neesmu beigusi.

Ak, jaukā potīte, kas gan tev notika, jautāju. Kāpēc tu tik zilgana un nelaimīga? Ko viņš tev nodarīja? Potīte neatbild. Viņš tikmēr klusēdams nepacietīgi gaida, kad varēs novilkt manu krūšturi.

Ādamābols. Kad viņš runā, nevaru novērst skatienu no gāmura – kā tas braukā augšup lejup kā lifts. Pieskaros.

Tu šodien nerunīga, viņš saka.

Vīrieši ir lielāki pļāpas nekā sievietes, atbildu.

Mēs maz sarunājamies. Sākumā gribēju uzzināt par viņu pēc iespējas vairāk. Vēl, vēl, kur dzimi, kur augi, cik tev brālēnu, kāda tava mīļākā krāsa, kur tu vēl neesi, bet gribētu nodarboties ar seksu.

Tad vienā brīdī informācijas bija gana. Burka pilna, vāks virsū.

Viņš apgalvo, ka nekad nemelo. Tā mēdz teikt tikai meļi.

Ceļgali. Paucini mani, esi mans zirdziņš, lūdzos. Bērnībā man patika rāpties onkuļiem klēpī un piedzīvot tur amerikāņu kalniņus latviešu mērcē – bumsī, bumsī, augšā, lejā, man patīk, vēl, vēlreiz!

Viņš pievelk mani sev tuvāk un iebāž roku man starp kājām. Es turos pie viņa ceļgaliem un neļauju sev aizvērt acis. Beidzu, lūkodamās ārā pa logu un iedomādamās, ka šobrīd kāds uz mums slepus glūn pa aizkaru šķirbu no pretējās mājas loga.

Mati. Visur un daudz. Uz galvas atkāpjas, uz krūtīm mīksta vilniņa, kurā ierakties ar degungalu un ļaut, lai kņud. Bet rokas! Rrr. Vēroju, kā no rītiem viņš pumpējas, un mitrinos ar ātrumu četri mililitri sekundē. Tad viņš pienāk, apskauj mani no aizmugures. Redzu tikai viņa rokas. Tām viegli uzpūšu, un matiņi maigi viļņojas. Rokas mani satvērušas cieši, bet ne gana cieši. Ja tiešām mīli, smacē mani pavisam nost. Atstāj mani bez elpas.

Tevis ir tik daudz, viņam saku. Tu esi visur. Manā telpā nekam citam nav vietas.

Viņš man tēvišķi papliķē pa plecu, un es nožēloju tikko pateikto.

Viņš sāk ģērbties. Izķeksē no kofera apakšbikses un uzvelk. Man nepatīk tādas formalitātes, parauju viņa bokseršortus uz leju. Mēs sākam cīkstēties, un tas beidzas ar orālo seksu.

Tu tagad būsi paēdusi, bet ko lai daru es, viņš koķeti sūdzas.

Laiks iet pusdienās, bet neesmu izsalkusi. Dzimumdziņa ir traki jaudīga degviela. Beidzot saprotu zinātnisko eksperimentu žurkas, kas ēdiena vietā izvēlējās orgasmu un nomira bada nāvē. Tie bija galvenokārt tēviņi.

Laižos snaudā, šodien sekss mums bijis tikai divas reizes, tas nav uz labu, beigas klāt. Viņš jau aizmidzis, viņš krāc, es skumstu. Rīt lidojam atpakaļ, medusmēnesis beidzies. Medusmēnesis…

Potītes. Viņš velk zeķes – atritina kamoliņu, kādā tās satītas, izstaipa vienu, uzvelk, izstaipa otru, uzvelk. Kāju spalvas spurojas ap elastīgo stulmu.

Vairs nesāp, jautāju.

Kas?

Potīte.

Ir labi.

Izstāstu, ka reiz salauzu roku, jo paslīdēju uz ķīseļa.

Vai esi droša, ka tas bija ķīselis, viņš divdomīgi nosmīn.

Uz kā paslīdēji tu, tincinu.

Puiši reizēm dara pilnīgi stulbas lietas, viņš kļūst maķenīt vaļsirdīgs.

Izmantoju atklātības brīdi un kaulēdamās panāku norunu, ka pēc mineta viņš izstāstīs, kas īsti notika.

Biju pie kādas dāmas ciemos, bēgu, neveiksmīgi izlēcu pa logu; neko vairāk neteikšu.

Es noriju vislielāko krupi, kas jelkad ir rīts.

Nožēloju, ka esmu iztincinājusi atbildi, ko nemaz negribēju dzirdēt.

Ar šo patiesības pusminūti mūsu medusmēnesis oficiāli ir beidzies.

Mēs atgriežamies Rīgā, viņš uzvelk pirkstā laulības gredzenu, Tax free zonā iesmaržojas, atvadoties paspiež man roku un iekāpj citā taksometrā. Nekas, mani mājās gaida Burkāniņš, kaimiņienes pabarots. Kad gultā raudāšu, viņš iekārtosies blakus un kutinās ar asti man degunu.