Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pielāgojas viens otra ritmam
«Mēs viens otram esam likteņa dāvana,» sarunā ar Līgu Blauu žurnālam IEVAS Stāsti saka Hānbergi. «Mēs saprotamies bez vārdiem un ļoti saskaņoti darbojamies,» atzīst Ērika Hānberga dzīvesbiedre Velga. «Dzīves veiksme, ka mums izdevies nodzīvot līdz mūsu gadiem. Maijā man būs septiņdesmit trīs, Ērikam – astoņdesmit astoņi. Apprecējāmies, kad man bija sešdesmit pieci un Ērikam – astoņdesmit. Esam jau ilgi dzīvojuši, daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, un esmu priecīga par to dzīvi, kas man ir. Esmu to pelnījusi.»
Laika gaitā abi pielāgojušies viens otra dzīves ritmam, jo publicists ir cīrulis, bet viņa kundze – pūce, un par viņu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu kļuvušas nesteidzīgas pastaigas.
«Mēs ar Velgu, divi pensionāri, pulsējam ļoti rāmā garā. Mums sev nosacījums ir piesargāties no vīrusa, bet neielaist sevī bailes un iespēju robežās pulsēt arī ārpus mājas. Esam vienojušies, ka katru dienu vajadzīga pastaiga,» par ikdienu pandēmijā žurnālistei Līgai Blauai pastāstīja publicists Ēriks Hānbergs, atklājot pāra iemīļotākos maršrutus.
«Tās ir Pārdaugavas mazās ieliņas, kuras iepazinu, kad 1972. gadā ienācu Rīgā un dzīvoju Melnsila ielā. Tagad Velgai te esmu gids, jo viņa ir dzīvojusi otrpus Daugavai Rīgas centrā. Mazo ieliņu labirintos kopīgi atklājam arī jaunas vietas,» stāsta Hānbergs.
«Man patīk tas nesteidzīgums, pie kāda Ēriks mani pieradinājis. Tas iedveš lielu mieru.
Pie brokastīm saplānojam dienu, lai gan nav tā, ka iepriekšējā vakarā nezinām, kas nākamajā dienā notiks.
Mēs rēķināmies ar tiem plāniem un tajā grafikā turamies,» piebilst Velga. Viņa atzīst – līdz šim ikdiena bijusi piepildīta ar nebeidzamiem darbiem, dzīvošana sev allaž atlikta uz vēlāku laiku. «Tagad ir laiks, kad es tiešām dzīvoju sev, taču esmu laimīga, ka man ir cilvēki, kuriem esmu vajadzīga. Man ir Ēriks, ar kuru kopā varu vadīt dienas. Man ir bērni un mazbērni, par kuriem vairs nav lielu raižu, bet domas un rūpes par viņiem paliks, kamēr vien dzīvošu,» teic viņa.
«Mēs ar Velgu nelaižam sev klāt negācijas. Skatāmies Panorāmu, runājam par notikumiem, bet tā, lai tie mazāk nervus plosa,» teic Ēriks.
Švīts un tērpu modelētāja
Dodoties pastaigās, Hānbergi vienmēr izskatās eleganti – gluži kā izkāpuši no modes žurnāla. Ēriks allaž bijis kungs ar savu stilu un, apprecoties ar Velgu, kas pēc profesijas ir tērpu modelētāja, cerējis – turpmāk par viņa garderobi gādās kundze. Taču Velga paskaidrojusi, ka starp vīriešu un sieviešu tērpu modelēšanu esot milzīga atšķirība, un vīriešu tērpi nav viņas lauciņš. Tāpēc Ēriks vēl aizvien izmanto sava ilggadējā drēbnieka pakalpojumus.
«Ēriks neģērbjas veikalos pirktos uzvalkos, viņam tos vajag pēc mēra un viņa gaumes.
Reizēm kaut ko Ērikam iesaku, bet viņa stilā nejaucos. Manā ieskatā Ēriks ir solīdais kungs, un viņa stils ir pareizs. Viņš to iznes, un viņam nav jāskatās, kā tagad ģērbjas citi,» ar vīru lepojas Velga un atceras, ka kopdzīves sākumā piedzīvojusi lielu pārsteigumu – Ērika skapī bijuši tikai melni un dzelteni krekli! Ar laiku gan ienākušas arī citas krāsas, tomēr tās viņam neesot tik mīlas.
«Arī visus dzeltenos toņus nepieņem. Vēsais citronu nav viņa, patīk olu dzeltenais. Saulainā krāsa – tā Ēriks dēvē dzelteno,» piebilst Hānberga sieva. Uzvilkt baltu kreklu publicists tomēr neesot piedabūjams. «Baltus kreklus neatzīstu, tāda man nav neviena. Svinīgos pasākumos velku melnu un aplieku ap kaklu siksniņā ievērtu dzintaru. Tā ir mana kaklasaite,» skaidro Ēriks.
Arī būdami pensijā, Hānbergi turpina radoši darboties. Ēriks šobrīd strādā pie grāmatas par Alfrēdu Čepāni. «Mums abiem ar Velgu vēl arvien notiek radošā dzīve. Es rakstu un mudinu Velgu vairāk pievērsties viņas profesijai – tērpu modelēšanai. Pierunāju vienu istabu pārvērst par viņas salonu. Tur ir rakstāmgalds, kur uzlikt lielo plati, uz kuras var piegriezt audumus,» atklāj publicists.
