Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Nākot uz interviju, pa ceļam viss kaitināja: nenomazgāti skatlogi, spēcīgi sasmaržojies garāmgājējs… Protams, stāsts nav ne par skatlogiem, ne smaržām. Situācijā, kad būtu labāk izgulējusies, varbūt šādām lietām nemaz nepievērstu uzmanību, bet šorīt esmu aizkaitināta. Vai mēs protam atpazīt emocijas?
Nevar no konteksta izraut pliku emociju, piemēram, aizkaitinājumu, ko tikko nodemonstrējāt, jo tas balstās uz pamatemociju – dusmām. Jūs to atpazināt, nosaucāt vārdā, bet citi, iespējams, neprot to nosaukt. Kādēļ neprot? Jo neviens to nav mācījis. Kā sauc to zaļo iekšpusē un ārpusē brūno ar spalviņām? Ja neiedodam vārdu, mēs to nosaucam par, piemēram, brūno spalvaino. Tieši tāpat ar cilvēkiem un emocijām – ja nav iedoti īstie vārdi, tiek lietoti aizstājējvārdi, un tad, runājot par emocijām, sakām: akmens uz sirds, šī situācija mani žņaudz, zobens vēderā.
Bieži tiek raksturota ķermeniskā, bioloģiskā un fizioloģiskā sajūta, bet neprotam emociju nosaukt vārdā.
Citi lasa
Šādas emocijas vēl dēvē par afektiem. Afekts ilgst tikai dažas sekundes, tā ir limbiskās sistēmas neirobioloģiskā atbilde uz ārējo kairinātāju caur maņām, iesaistot arī atmiņu. Kāpēc kaitina nenomazgātais skatlogs? Iesaistīta ir maņa, redze, pievienojas atmiņa par netīru logu, kas saistīts ar nepatīkamu procesu dzīvē, un domāšana.
Tātad emociju sublimācija?
Tieši tā! Piemēram, kas ir trauksme? Tas ir baiļu afekts plus kauns, plus interese. Trauksme ietver vairāku emociju sublimāciju, mijiedarbību.
Kādas emocijas visbiežāk tiek jauktas?
Aplūkosim septiņas pamatemocijas. Ja spēsim atpazīt un nodefinēt, kā sauc katru emociju, tad mācēsim tās arī sublimēt, konsolidēt un sašķelt – atpazīt pa daļiņām.
Runājot par pamatemocijām, kā pirmās varam definēt divas, jo emocijas parasti ir tādos kā pārīšos. Pirmais pāris ir prieks un dusmas. Šīs divas emocijas pārsvarā spēj nosaukt visi cilvēki. Priekam līdzās tiek minēta arī laime, mīlestība, vēl citas patīkamas jūtas. Dusmām ir ļoti plašs spektrs, sākot no aizkaitinājuma, aizvainojuma, uzmestas lūpas līdz pat tādai gradācijai kā es tevi nogalināšu!.
Aizvainojums ir interesants emociju nosaukums, šķietami izklausās pēc dusmām – mīmika, intonācija, ķermeņa valoda vēsta par apspiestām dusmām, bet pats vārds parāda, ka šo dusmu pamatā ir vainas izjūta.
Specifisks emociju pārītis ir sēras un riebums. Sēras, bēdas, skumjas – sauc, kā gribi, bet tās vienmēr būs saistītas ar zaudējumu, sākot no sadzīves sīkumiem, beidzot ar nāvi. Šai emocijai ir vairākas fāzes, kam jāiziet cauri. Piemēram, ja mamma raud sava bērna kāzās, viņa raud aiz laimes, tomēr šo emociju pamatā ir arī zaudējums – bērns aizgājis savā dzīvē. Slēpti vai niansēti, bet tas ir zaudējums.
Otra emocija, kas nāk pārī ar zaudējumu, ir riebums, ko daudzi nemin kā emociju. Šī emocija ir saistīta ar maņām: kaut ko pretīgu redzēt, saklausīt, sasmaržot, sagaršot un sajust pieskārienā. Riebums ir saistīts ar maņu vai arī vēl atmiņām. Šo kompleksu veido neirobioloģiska reakcija, atmiņas un sociālā mijiedarbība.
Šīm emocijām seko trīs māsiņas, kas vienmēr nāk kopā, savstarpēji mainoties, kādai no tām pa brīdim izejot priekšplānā. Dzīvē šīs emocijas ir grūti pieņemt, atzīt un nosaukt, tās parasti neparādās apzinātā veidā. Stāsts ir par kaunu, vainu un bailēm. Šīs emocijas gandrīz vienmēr ir kopā: par kaut ko izjūtam kaunu, vienlaikus vainu un baidāmies.
Kā atšķirt kaunu un vainu?
Par kaunu biežāk runājam sociālās mijiedarbības kontekstā: kāds kaut ko redzēja, zināja. Ja neredzēja – īsti kauna nav. Piemēram, ja, nākot mājās no balles, pakrītam, bet neviens to neredzēja, liela kauna par notikušo nav. Ir dusmas pašam uz sevi. Ja tas notiek publiski – ir kauns.
Vainas izjūta savukārt ir individualizēta, personificēta, un citā vārdā to sauc par sirdsapziņu. Vaina un kauns bieži tiek arī jaukti. Kauns mūsos tiek aktivizēts ļoti agri – divu triju gadu vecumā. Kā vecāki mēs savos bērnos kaunu uzaudzējam un pastiprinām. Brīdī, kad divgadīgs bērns nostājas uz kājām, no vecāku puses sākas kaunināšana: neskrien, neej, nekāp! Šādi bērnā tiek ieaudzinātas gan bailes, gan kauns, gan vainas izjūta. Savukārt vainošanu sākam aptuveni trīs,četru gadu vecumā, piemēram, apgāzās krūzīte, un izlija piens. Kurš vainīgs? Ja tas notiek hroniski, tad efekts ir garantēts. Ja pie manis atnāk pacients, kurš saka: «Man nekad nav kauna», tad kļūstu ļoti vērīga, jo tas nozīmē, ka šajā cilvēkā kauns ir tik dziļi, ka viņš to pat neatpazīst.
Kāds ir risks, ja neprotam atpazīt emocijas un dot tām īsto vārdu?
Tas ietekmē mūsu pašsajūtu un sociālo mijiedarbību.
Terapija noteikti ir viens no veidiem, kā atpazīt savas emocijas un ar tām strādāt, bet kā vēl varam to darīt?
Lasot grāmatas, vērojot sevi un citus, piefiksējot savas izjūtas dienasgrāmatā. Tas ir darbs pašam ar sevi. Pacienti bieži saka: «Es ar sevi strādāju» – salīdzina, vēro savu pieredzi. Pirms pirkt kleitu, vēlamies to uzmērīt, lai zinātu, kā tā izskatās, vai ir ērti, un tam noteikti vajag spoguli. Tas ir mūsu novērojošais ego, lai paskatītos uz sevi no malas. Reizēm, pērkot kleitu, mums vēl vajag paaicināt līdzi draudzeni. Tātad ne tikai kā es jūtos, bet kā es redzu sevi un kā citi mani redz no malas. Tāpat emociju atpazīšanā var palīdzēt arī sarunas ar draudzeni. Ja viena saka: «Man ir tā, it kā būtu akmens uz sirds», tad otra var šīs izjūtas nosaukt vārdā un teikt: «Izklausās, tev ir ļoti skumji, vai tā ir?» Tikai jārēķinās, ka ikviens, kurš nav profesionālis, šādā sarunā visu skatīs caur savu pieredzi – tas nav nepareizi un nav nekas slikts, jo savstarpējā mijiedarbība ir svarīga. Savukārt profesionālis šo novērtējumu iedod no neitrālas pozīcijas.
Vai piekrītat uzskatam, ka emocijas, ar kurām neesam tikuši galā, var izpausties kā fiziska saslimšana?
Pilnīgi noteikti! Tā ir psihosomatika. Ķermenis ir konsolidārs ar psihi, un, ja emocijas apspiežam, vājākā vieta ķermenī demonstrē, ka kaut kas nav kārtībā: sāp galva, vēders, tirpst roka vai raustās plakstiņš.
Ilgstoši strādājot ar bērniem, redzu, ka gandrīz visas slimības, vismaz bērniem, ir psihosomatiskas.
Ķermenis ar psihi savstarpēji ir tik ļoti saistīts, ka ir brīnišķīgs instruments, kas parāda, ka psihoemocionāli visbiežāk kaut kas nav labi.
Ārsts un vairāku grāmatu autors Gabors Matē reiz minēja, ka apspiestas emocijas visbiežāk kā slimība izpaužas tieši jaukos, sirsnīgos, atsaucīgos cilvēkos, tādos, kuri visiem ir ērti. Vai jūs tam piekristu?
Apslāpētas emocijas, piemēram, dusmas, var izpausties arī pasīvā agresijā.
Ilgstoši noliedzot ne tikai dusmas, bet jebkuru citu emociju, šī enerģija atrod vājāko vietu organismā un tur arī darbojas.
Pārsvarā tās ir onkoloģiskās saslimšanas. To redzu, strādājot ar pacientiem, un arī zinātniski pierādīts, ka tieši jaukie, mīļie, sirsnīgie, vienmēr palīdzošie, par citiem domājošie cilvēki pārsvarā saslimst ar onkoloģiskām slimībām. Savukārt tie, kas izpauž savas emocijas citiem, pat ja tas kādam nepatīk, reti saslimt ar onkoloģiju.
Apspiežot emocijas, kaitējums būs vienmēr, jautājums – lielāks vai mazāks? Jaunākiem cilvēkiem būs vieglāk, bet briedumā apspiestas emocijas izpaudīsies jūtamāk.
Pēdējos gados bieži tiek runāts par trauksmi. Mēs tiešām daudz vairāk izjūtam trauksmi vai arī ir emocijas, kuras kādā brīdī ir modē?
Jā, arī slimības var būt modē. Psihiatrija patlaban ir ļoti aktuāla. Esat dzirdējusi, ka kāds lielītos ar kāju sēnīti vai utīm? Agrāk pieminēt psihiatriju bija milzīgs kauns, to pavadīja vainas izjūta, bailes un dusmas. Tagad, īpaši jauniešu vidū, valda uzskats: ja neesi bijis pie psihiatra vai psihoterapeita, tu esi autsaiders, neesi stilīgs. Starp citu, tieši pusaudži dažbrīd labāk par studentiem nosauc simptomus, sindromus un slimību klīniskās ainas, kas viņiem kaiš. «Man ir trauksme, bailes, man šķiet, ka man ir…» – un tad definē, kāda diagnoze viņiem ir. Psihoterapija nav nekāda panaceja, varbūt visiem nemaz to nevajag, turklāt pacienti bieži grib terapijā tūlītēju rezultātu. Iedomājieties, ka ķirurģijā kāds ārstam no aizmugures visu laiku teiktu: ātrāk, ātrāk. Neviens! Mikroķirurģijā ir vajadzīgs laiks, tāpat psihoterapijā – vajadzīgs laiks, terapija ir ilgstošs process.
Kas galvenais mums būtu jāzina par savām emocijām?
Emocijas ir jāatpazīst un jāpieņem. Kā teicis mūsu izcilais kolēģis, ārsts psihoterapeits, psihoanalītiķis un psihiatrs Arkādijs Pancs: «Laime ir iespējama, ciešanas nav obligātas, un nepatikšanas ir pārejošas.» Ir trīs soļi, lai būtu hedoniski laimīgs: atpazīt emocijas, pieņemt un tad rīcību, ko darīt, katrs izdomā pats.
