Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Meditācijas vieta – Piltiņkalns
Izbraucot cauri Drustiem un nogriežoties Zosēnu virzienā, pēc četriem kilometriem brauktuves kreisajā pusē paceļas Piltiņkalns. Šķietami necils paugurs, bet tā virsotnē meditē šamaņi, budisti, kristieši – dziednieki no visas pasaules. Te svētvietā izveidots labirints ar deviņiem lokiem, kas pa spirāli vijas ap kalnu.
Vispirms jāiziet labirints, kas vizuāli atgādina koku. Pēc tam tu nokļūsti kalna virsotnē, kura centrā stāv vārti, kas veidoti kā Jumja zīme. Izejot tiem cauri, tu nonāc dievišķās informācijas centrā, vietā, kur var izjust saikni ar kosmosu. Šajā vietā meditējot, kļūsti par vienu veselumu ar Visumu, attīries no nelāgām domām, sliktām enerģijām. Uz šo vietu cilvēki brauc arī dziedināties. Bet ar meditāciju ceļš pie sevis nebeidzas – vēl jāiziet deviņi loki, kas vijas ap kalnu. Tas ir garš ceļš – apmēram pieci kilometri.
Kāpšanu stāvajā Piltiņkalnā (195 metri virs jūras līmeņa) varētu salīdzināt ar ceļojumu pie sevis.
Pēc vairāku stundu ilgās pastaigas prāts ir mierīgs, domas skaidras, tevī griežas enerģijas dzirnaviņas. Svētvietas pakājē ir avotiņš, kurā veldzēt slāpes, bet pie informācijas stenda – kastīte ziedojumiem svētvietas sakopšanai un uzturēšanai.
Latvijas Stonhendža
Ja ceļojumā pa Latgali iekļauta Andrupene, kur izveidots etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, vari iegriezties arī no centra dažus kilometrus attālajos Lītauniekos. Šo svētvietu var uzskatīt par miniatūru Latvijas Stonhendžu.
Tiesa, Lītauniekos neslejas Stonhendžas vai Bretaņas megalītu akmens krāvumi, te var nolasīt laiku pēc akmens Mēness kalendāra – senie latvieši nolika divus akmeņus un tiem pa vidu iesprauda stabiņu, tad noteiktā attālumā nolika vēl divus akmeņus un iesprauda mietu. Virs katra staba noteiktā laikā lēca saule vai mēness, un tā viņi noteica gadalaiku, datumu, diennakts stundu. Te var aiziet arī līdz svētavotam, dziedinātavai, senču upurakmenim un citiem kulta akmeņiem. Lītaunieki atrodas svētkalnā, enerģētiski spēcīgā vietā.
Citi lasa
Vieta, kur aug akmeņi
Braucot no Valmieras Mazsalacas virzienā un nogriežoties uz Zilākalna pagastu, seko norādei un nokļūsi vienā no enerģētiski spēcīgākajām vietām Latvijā – Zilākalnā (127 metri virs jūras līmeņa). Ne velti te spēku atguva leģendārā dziedniece Zilākalna Marta. Daži zintnieki joprojām sūta slimniekus uz Zilokalnu dziedināties un, noslīgstot ceļos, palūgt Martai palīdzību cīņā ar slimību.
Senie ļaudis uz Zilokalnu gāja kā uz svētnīcu, kur veica pagāniskus rituālus un dziedinājās.
Spēcīgā enerģētika plūst no uguns āderēm – te krustojas vismaz četras uguns āderes, bet galvenajam āderu krustpunktam apkārt stiepjas četrpadsmit enerģijas apļi un viens uguns aplis. To atrašanās vieta iezīmēta kalna virsotnē apkārt tornim. Kad no kalna virsotnes redzēts, kā pār koku galotnēm ceļas zila migla, ir sajusts uguns āderu spēcinošais starojums un aplūkots upurakmens torņa pakājē, var doties līdz Mīlas akmenim, Jaunavas akmenim un citiem pelēčiem, kas gan dziedina, gan dāvā enerģiju.
Zini! Netālu no svētvietas, braucot Dikļu virzienā, ceļa labajā pusē ir norāde Zažēni, kurp ļaudis brauca dziedināties pie Zilākalna Martas. Māju vairs nav, bet šī vieta joprojām saglabājusi vieduma elpu un tīras enerģijas.
Mītiskais Velnezers
Čortoka ezera (Velnezera) noslēpumainības plīvurs krita atjaunotās Latvijas laikā, līdz tam par smaragdzaļo velna aci zināja vien dabas pētnieki un vietējie iedzīvotāji, kas mita tā apkārtnē un velna noburtajai ezerdobei meta līkumu. Velnezers atrodas apmēram deviņu kilometru attālumā no Aglonas, braucot Krāslavas virzienā. Rēķinies, ka tā apkaimē var piemesties vadātājs.
Bet, kad pēc maldīšanās ieraudzīsi zaļganzilo ūdens klajumu, kura krāsa mainās atkarībā no diennakts stundas, tevi pārņems sirreāla sajūta.
To vēl pastiprinās mazliet biedējošais klusums – ezera apkaimē nedzird putnu balsis, tajā nav ne zivju, ne ūdensaugu. Ezers, raugoties no uzkalna, līdzinās zaļai velna acij, bet tā ainavu iemūžināt nav viegli, jo bilde var nesanākt. Arī pētniekiem, veicot mērījumus, šad tad salūst aparatūra. Zinātnieki konstatējuši, ka ezera apkaimē ir paaugstināts elektromagnētiskais starojums, bet noraida māņus, ka to izraisījis meteorīts, ietriecoties zemē, un ka tā izsistajā iedobē radies ezers. Ekstrasensi izmērījuši, ka Čortoka apkaimē ir negatīva enerģētika, tāpēc te ilgi uzturēties nav vēlams.
Pēc brīnumiem uz Pokaiņiem
Par Pokaiņiem tagad dzirdējis katrs. Brīvdabas sanatorijā Pokaiņos, kas atrodas 14 kilometru no Dobeles centra uz Īles pusi. Staigājot pa mežu, laiks kā smiltis iztek caur pirkstiem. Lai labāk orientētos šajā vidē, izprastu kulta akmeņu nozīmi, vēlams ņemt gidu vai vismaz vadīties pēc vietas plāna. Pokaiņos akmeņi novietoti uz āderēm vai to krustpunktiem, tāpēc to tuvumā ir ļoti spēcīga enerģētika. Ne velti Līgavas akmens palīdz tikt pie otras pusītes, bet Auglības akmens – pie ilgi gaidīta bērniņa. Ir arī akmeņi, kas dziedinot.
Dziednieki un ekstrasensi pelēčus nokristījuši vārdos – Tēva un Mātes akmens, Papardīšu akmens, Laimas galds, Dieva gulta, Dziednieks, Elka akmens –, pēc savām izjūtām un vīzijām tiem piedēvējot brīnumspējas, bet, iespējams, labo enerģiju akmeņos aktivizējuši paši apmeklētāji ar labām domām, lūgšanām, cerību.
Pokaiņi ir mūsu senču observatorija, kulta vieta un dziednīca.
Ar enerģijām, kas ir šajā vietā, jāmāk strādāt, jo tās ir gan ārstējošas, gan spēcinošas, gan kaitējošas. Interpretāciju un spekulāciju par un ap šo neparasto vietu ir daudz. Visticamāk, turp vienkārši jādodas ar tīru dvēseli un jāļauj, lai akmeņi vada. Tie ir dzīvi, nes informāciju, un vari pat trenēt intuīciju, cenšoties nolasīt, ko mežs vēlas tev pateikt un kurp aizvest, pie kura akmens pieskarties un no kura turēties pa gabalu.
Iespaidīgie krāvumi un atsevišķi novietotie akmeņi ar iegrebtām zīmēm un neparastu struktūru veido noteiktu sistēmu, radot iespaidu, ka tas nav dabas piemineklis, bet šie milži te atvesti ar īpašu nolūku, gudrību. Uz Pokaiņiem jābrauc, lai izjustu senču garu. Jāļaujas, lai mežs nomierina, dziedina, attīra domas no sārņiem.
