Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Materiāls publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2010. gada 9. un 10. numurā.
Sensacionāla ziņa!
Pagājis kāds laiks, kopš Latvijas dižākā dziedniece Zilākalna Marta ir aizsaulē, bet viņas pacienti joprojām brauc uz Iecavu, uzmeklē viņas kapu, apsēžas uz soliņa un cenšas sajust priedes dziedinošo enerģiju. Šī priede ir kā antena, kas zemi savieno ar Kosmosu. Martas dzimšanas diena, 30. marts, kļuvusi par dziednieku profesijas svētkiem. Šajā dienā viņi pulcējas Sila kapos un noliek ziedus uz Martas kapa.
Vispasaules Dziednieku līgas padomes priekšsēdētājam, dziedniekam un psihoterapeitam Oskaram Peipiņam 1996. gadā piezvanījusi kāda sieviete un eņģeļa balsī lūgusi latviešu dziedniecības simbolam Zilākalna Martai uzlikt pieminekli.
Peipiņš atzīstas – līdz šai dienai viņu nav atstājusi sajūta, ka tā bijusi nevis cilvēka balss, bet vēstījums no Augstākiem spēkiem.
Tika izsludināts konkurss, starp vairākiem skulptoru iesniegtajiem darbiem izvēlēja labāko pieminekļa metu un uzstādīja Zilākalna Martai pieminekli. «Marta man atgādina vectēvu no mammas puses, kurš bija dziednieks un kuru par neatļautu rūpalu komunistu vara represēja. Vectēvs man ir vīrieša, bet Zilākalna Marta – personības etalons. Viņa ir mūsu dziedniecības centra Akvilona aizgādne. Martas vārdi ir ierakstīti Tautas dziednieku asociācijas statūtos. Nodibinājām fondu, kas atbalsta viņas kapavietas sakopšanu, ir iecere izveidot muzeju. Esmu runājis ar vairākiem cilvēkiem, kas sevi dēvē par Martas radiniekiem, apgalvo, ka arī viņiem esot dotības, tikai viņi tās neesot attīstījuši. Daži uzskata sevi par viņas skolēniem. Es dzīvē neesmu Martiņu saticis, bet jūtu viņas klātbūtni. Vairākas reizes dziedniece man devusi noderīgus padomus. Ejot gulēt, spontāni pajautāju un naktī saņemu atbildi. Jūtu, ka to sniedz Marta – viņas tēls, egregors. Es neatceros Zilākalna Martas aiziešanas datumu, jo tas nav svarīgi. Viņa ir dzīva!»
Pēc šiem vārdiem satrūkstos. Vai ievērojamais dziednieks grib mani iznest cauri?
«Mēs savai dzīvei neliekam punktu. Dvēselei nav ierobežojumu, tā ir mūsu prāta konstrukcija, ka dzīvojam vienu reizi. Pierādīts, ka 503. gadā no Bībeles ir izņemti panti, kuros runāts par reinkarnāciju. Slepenais pareizticīgo un katoļu baznīcas protokols glabājas Londonas Karaliskajā bibliotēkā. Reinkarnācija ir notikusi, un Zilākalna Marta ir atgriezusies uz zemes. Viņa dzīvo Latvijā, tagad viņai ir pusotra gada, un viņu atkal sauc Marta. Vecāki atnāca pie manis pēc palīdzības – mazulītei bija neliela dzemdību trauma. Bērnam ir pieauguša cilvēka skatiens. Iespējams, viņas dvēsele ir senāka nekā viņas vecākiem.»
Nespēju noticēt – kā pateikt, ka šī meitene ir Zilākalna Martas iemiesojums? Dziednieks pārliecinoši atbild: «To nevar nejust! Tāpat kā nevar sajaukt labu ar ļaunu. Kad bērns ienāca šajā telpā, tā piepildījās ar īpatnu strāvu, gaismu. Meitene sniedza man rokas un vēlējās, lai paņemu viņu klēpī. Ir acīm redzams, ka meitenīte, kas jau pēc izskata līdzinās dižajai dziedniecei – tāds bumbulītis, kāda Martiņa aizejot bija, – ir sena, vieda. Bērns smaida un sazinās neverbālā līmenī. Daudzi teikuši, ka Zilākalna Martas dzīves laikā viņas klātbūtnē spējuši redzēt cits cita auru. Tas liecina par vismaz astoto apziņas attīstības līmeni. Viņa ir Dieva iemiesojums, avatārs. Tulkojot no sanskritu valodas – cilvēka absolūtais dievišķums. Tas, kurš viņai nodarīs pāri, lai nebrīnās, ja ar viņu kaut kas notiek, piemēram, nobloķējas naudas plūsma, rodas problēmas ar veselību.
Cilvēku, kas kalpojis tautai, sadedzis misijas vārdā, nedrīkst aprunāt, skaust, izmantot. Praviešus savā zemē jāiemācās cienīt, kamēr viņi ir dzīvi! Martas Rācenes dzīve ir varoņdarbs. Vairāki gaišreģi no citām valstīm, arī profesors Alberts Ignatenko no Prāgas, pēc Martas nāves viņu iecēla svēto kārtā. Pasaulē viņu piemin lūgšanās. Iesvētīta svēto kārtā, viņa nevarēja vairs nokļūt uz zemes, bet Latvijai klājas grūti, tāpēc Zilākalna Marta vēlējās atgriezties. Tas ir viens no pēdējiem iemiesojumiem. Pēdējā iemiesojumā dvēsele pati lūdz atļauju Dievam pēdējo reizi atnākt uz zemi un izvēlas vietu. Tas ir ļoti augsts garīgais līmenis, jo dvēsele jau negrib nokļūt tur, kur valda ciešanas. Ne velti bērns piedzimstot raud, bet šo pasauli atstāj priecīgs.
Albertam Ignatenko vairākas zīmes ir rādījušas, ka Martiņa atnāks pēc savas simtgades. Viņa vēlas būt klāt, palīdzēt. Viņa saprot, ka tagad ir īstā atmoda – atmoda, pēc kuras Latvija neaizmigs. Tā pamodīsies, lai dzīvotu.»
Dziedināšanas brīnums
Marta Rācene jeb, kā minēts kādā dokumentā, Rācenis, dzimusi 1908. gada 30. martā Dauguļu pagasta Mazbrenguļos. Bērnībā viņa zaudēja tēvu – bandīti viņu nosita. Ar māti Annu meitenei neesot bijušas labas attiecības, toties viņa ļoti mīlēja vectēvu Mārtiņu. Martas brālis Pēteris dienēja latviešu leģionā un 1944. gadā bez vēsts pazuda. Bezbailīgā māsa, gar ausīm spindzot lodēm, devusies brāli meklēt. Pēteris bija pirmais, ko nākamā dziedniece bērnībā dziedinājusi. Māsa izārstēja brāli no difterijas ar lūgšanām un petroleju. Mārtiņš sācis smakt, un viņa ar karotīti ielējusi viņam rīklē petroleju, runājusi vārdus un izglābusi dzīvību.
Pirmās brīvvalsts laikā Marta bija liela Latvijas patriote, viņai patika prezidents Ulmanis. Dikļu pusē par leģendu kļuvis stāsts, kā Marta Rācene sevi un Dikļu pagasta lielsaimnieku ģimeni paglābusi no izsūtīšanas. Garām viņas mājai braucis pastnieks ar velosipēdu. Piepeši viņam kaut kas samisējies, un viņš iegāzies dziļā peļķē. Ūdenī iekritusi arī pasta soma ar izsūtāmo sarakstiem. Tie samirka, un tautas ienaidnieku vārdus vairs nebija iespējams izlasīt.
Interesanti, ka Martas rados nebija cilvēku ar īpašām spējām. Arī viņa nav gribējusi nodarboties ar dziedināšanu, tikai vēlējusies palīdzēt vien tuvākajiem, taču, uzzinot par sievietes neparastajām spējām, uz Zilākalna Zažēniem plūda ļaužu straumes. Padomju gados dziednieci pētīja ārzemju speciālisti, kurus interesēja pasaules tīrradņi, dižgari, kas nākuši no vienkāršās tautas. Uzdevušies par pacientiem, viņi filmēja dziedināšanas seansu ar slēpto kameru. Par Zilākalna Martu ir uzņemtas divas filmas, kas saņēmušas starptautiskas balvas, un tagad glabājas ārzemju kinofondos. Lūcijas Ločmeles dokumentālā filma Svešais (1988) ieguvusi atzinību starptautiskajā konkursā Florencē.
Ārzemnieki parēķinājuši, ka dziedniece savā mūžā pieņēmusi apmēram septiņdesmit piecus tūkstošus cilvēku.
Latvijā komunisma režīma laikā bija liegts rakstīt par cilvēkiem ar neparastām spējām, lai gan slepenie dienesti algoja zinātniekus, kas pētīja gan NLO, gan ar gaišredzību apveltītus cilvēkus, lai šīs zināšanas izmantotu manipulēšanai ar tautu, cilvēku pakļaušanai, salaušanai. Kad avīzē Cīņa parādījās pirmā intervija ar Zilākalna Martu, tas padomju presē bija gandrīz vai apvērsums. Dziedniece gan neļāva žurnālistam interviju ierakstīt diktofonā – viņa teica: «Atceries, es teikšu galveno!» Sevi fotografēt viņa ļāva tikai dažiem.
«No kurienes vienkāršai lauku sievietei tādas spējas?» jautāju Oskaram Pepiņam, kas 1990. gadā kā viens no pirmajiem zinātniekiem ieguva tiesības legāli praktizēt. Zilākalna Martu viņš uzskata par dvēseles radinieci. «Marta vēlēja, lai dziednieki apvienojas. Vienam stāvēt pretī sabiedrības nosodošajai attieksmei pret mūsu darbu ir grūti. Viņa to zināja, jo pati daudz cietusi rūpala un dzīvesveida dēļ. Kad Martiņa palīdzēja ciema ļaudīm, baznīcai, bērnunamam, viņu cildināja, bet, tiklīdz viņa sāka dziedināt, sauca par kaktu dakteri. Kas var būt tradicionālāks par lūgšanu, roku uzlikšanu slimniekam, ūdens aktivizēšanu, kā to darīja Kristus! Martu sargāja Dievs un tautas mīlestība deva spēku izturēt.»
Martas vienīgais zināšanu avots bija vairākas Bībeles. Viņa uzdeva sev interesējošu jautājumu, tad atvēra kādu lappusi un starp rindām izlasīja atbildi. Naktīs viņu modināja Augstākie spēki, iespējams, pats Dievs, un sniedza atbildes uz neskaidriem jautājumiem. «Marta bija psihoanalītiķe, mācītāja un psiholoģe vienlaikus. Viņa bija valsts valstī, informācijas vācele un filtrs. Martiņa nebija skolota. Viņu izglītoja Dievs, dzīve un cilvēki, kas nāca pie viņas. Viņa kā no hologrammas, matricas par katru spēja nolasīt informāciju. Martiņa ārstēja, atverot dvēseli, un dziedināšanas brīnums sākās brīdī, kad dziedniece svešiniekam jautāja: no kurienes atbrauci; vai tev mājās ir sunītis; vai tev ir darbs; kādā krāsā tavai mammai ir acis? Sarunājoties viņa zemapziņas līmenī pieslēdzās informācijai.»
Pieņemamajā telpā pie gara galda bija liels koka krēsls ar lēnēm, uz kura stāvēja spilventiņš. Tajā sēdēja dziedniece. Pie galda parasti pulcējās divpadsmit cilvēku. «Sirdzēji domāja, ka dziedniece guļ, viņa dažreiz pat iekrācās, bet patiesībā šķietamajā iemidzī viņa izstaigāja pacientu dvēseles labirintus. Viņas dvēsele sarunājās ar slimnieku dvēselēm, notika divu dvēseļu tikšanās, saziņa. Marta vienlaikus dziedināja vairākus cilvēkus, jo zināja, ka darbs grupā ir efektīvāks – svešu cilvēku klātbūtnē teiktais divtik spēcīgi iedarbojas. Dziedniece kā ar lukturīti izgaismoja katra tumšākos dvēseles kaktus.
Teica: nevis tev ir uzlikts lāsts, bet – tu pats skaudi, nosodīji, un ļaunie vārdi kā bumerangs atgriezās pie tevis.
Cilvēku, kas darījis tikai labu, nevar nolādēt, viņam nav iespējams uzlikt profesionālu lāstu, piemēram, lai viņš neapprecētos, nebūtu bērnu. Cilvēks pats ir savas dzīves autors, scenārists un režisors, arī galvenās lomas izpildītājs. Ja kāds uzkāpa tev uz kājas, tad tava kāja ir līdzvainīga. Tu izprovocēji.»
Oskars Peipiņš stāsta, ka Zilākalna Marta dziedinot no vienas puses cilvēka organismā pārslēdza reģistrus, no otras – dāvāja ķermenisku siltumu un mīlestību. Viņa pateica lakoniskas, precīzas frāzes. Bet ne visu uzdrīkstējās teikt, jo daudzi nebija gatavi uzzināt patiesību par sevi. Senie filozofi teica: ne visas zināšanas rada prieku. Dziedniece saprata: labāk lai sirdzējs tur pie galvas kāpostlapu vai vienu roku liek uz Jēzus bildes, otru – uz sāpošās vietas, nevis uzzina par ļaunu slimību. Patiesība viņu var nogalināt. Doma, izteikts vārds ir enerģija, tā vismaz divus gadus dzīvo cilvēka mentālajā laukā – kā vīruss iekļūst datorā un dara tādus brīnumus! Ar vārdiem tu vari pats! dziedniece centās katrā atmodināt iekšējos spēkus, kas palīdzēja atbrīvoties no slimības. Viņa iedarbināja cilvēka iekšējo aptieku. Viņa iedrošināja, uzmundrināja, un dažu minūšu laikā cilvēks mainījās.
«Martiņai bija universāli, cilvēciskoti memorandi, baušļi, kas der ikvienam. Viņa varbūt neprata argumentēt, kāpēc, piemēram, jāatsakās no sātīgām vakariņām – lai brokastīs būtu apetīte un, no rīta paēdot, cilvēks uzņemtu enerģiju visai dienai –, bet viņa mācēja to pateikt īstajā laikā. Kā suģestoloģe, hipnoloģe, ieskatoties cilvēka kreisajā acī, pateica, kas sirdzējam savā labā jādara. Kreisā acs atbild par labo smadzeņu puslodi, kas nekritizē, neapšauba. Brīdī, kad cilvēka dvēsele bija maksimāli atvērta, dziedniece pamācīja: esi mīļš pret sieviņu, pažēlo māti, ieskaties viņai acīs un pasaki: es tevi mīlu.»
Marta varēja būt arī šerpa – izraidīja laukā cilvēkus, kas, piemēram, dziedināšanas brīdī teica: tā vecā guļ! Viņai nepatika ārišķība, un viņa varēja pateikt: «Jūs, sarkanajā jakā, kāpēc tādā izskatā nācāt pie manis! Ejiet pārģērbieties!» Marta uzskatīja, ka latviešiem jānēsā brūna, zaļa, balta auduma apģērbs. Viņai nepatika, ja vecāki bērniem lika nelatviskus vārdus. Zilākalna Marta gribēja, lai visus latviešu zēnus sauktu par Jāņiem. Reiz pie gaišreģes atnākusi māte un lūgusi palīdzēt atrast pazudušo dēlēnu. Pastrādājusi ar bildi, Marta jautāja: «Kā dēlu sauc?» – «Lauris,» atbildēja māte. «Kurš tad latviešu puikam dod tādu vārdu?!» Marta izsaucās.
«Viņš kā lauru lapa tagad peld ezerā.» Zēnu atrada noslīkušu Martas norādītajā ūdenstilpē.
Protams, dzirdēt kaut ko tādu mammai bija šoks, bet tāda bija Martas leksika, viņas vārdi sāpēja kā bez narkozes ar skalpeli pārgriezta miesa. Ar to viņa apliecināja, ka arī cilvēka vārdam piemīt enerģētika.»
Braucot pie dziednieces, sirdzēji ņēma līdz ūdeni, cukuru, sāli, ziedi. Viņa produktos ierunāja vārdus, ko diktēja Augstāki spēki. Kas tie bija par vārdiem? «Abrakadabra, hambrinbrumm…» Peipiņš purpina, atainojot, ka Martas teiktajam nav tulkojuma. «Bībelē rakstīts: Svētais Gars ienāk tevī un sāk runāt mācītās valodās. Uz Zažēniem atnāca kāds puika un dziedniecei teica: «Tētis dzer, neviens nevar viņam palīdzēt.» Martiņa ieskatījās zēnam acīs, ūdenī iečukstēja vārdus un vēlēja to dot dzert tētim. Vīrietis pārstāja lietot alkoholu.
Pacientiem viņa mēdza teikt: «Atceries, es pateikšu galveno.» Svarīgus vārdus un pātarus Martiņa rakstīja arī uz zīmītēm un deva cilvēkiem līdzi. Daži tās glabā joprojām, tāpat kā viņas aktivizētās ziedes, krēmus un ūdeni. Dziednieces strukturētais un bagātinātais ūdens ir absolūti dzidrs, bez aromāta un garšas. Cilvēki to joprojām lieto, uzliekot uz sāpošās vietas un nenoslaukot.
Marta deva vienkāršus padomus, ko katrs var izdarīt, piemēram, ieteica galdu ar asiem stūriem nomainīt pret apaļu, pārlīmēt tapetes, pārģērbt citas drēbes, izvēdināt telpas, izpurināt drēbes, kas skapjos ilgstoši glabājas, lietot vārdotu ūdeni, veikt kādu rituālu. «Lūk, latviskais fenšui (fen ir vējš, šui – ūdens) – izmazgā un izvēdini!» saka Oskars Peipiņš. «Cilvēki uzticējās šai tantītei ar dziļdomīgo skatienu un visaptverošu skeneri. Viņa juta, kur kaut kas ir iestrēdzis, necirkulē. Viņa pačubināja, intuitīvi pieskārās punktiem, kas palīdzēja atbrīvot slimību. Viņa turēja pacienta roku un sataustīja pulsu, pielika pirkstus pie miega artērijas. Viņas klātbūtne bija dziedinoša.»
Zilākalna Marta deva pozitīvas prognozes, bet tikai ar norunu – ja cilvēks izdarīs to, ko viņa vēlējusi. Marta teica: atbrauc pēc diviem mēnešiem. Pa šo laiku cilvēks bija izpildījis mājas darbu un sevis dziedināšanā pakāpies drusku augstāk, tā teikt, tu esi padzēris strukturētu ūdeni, bet tagad ievēro gavēni, pēc tam lieto apvārdotu sāli, piedod kaimiņam. Ja kāds vēlējās uz pieņemšanu tikt bez rindas, Marta lūdza izravēt kādu dobi viņas dārzā, sapļaut govij zāli. Viņa lika lasīt Bībeli, skaitīt Tēvreizi, jo piepūloties cilvēkam mainās domāšana, viņš daudz ko sāk saprast.
Stiprie vārdi
Oskars Peipiņš: «Martiņas vienīgie palīgi dziedināšanas procesā bija svece un Bībele. Mūsdienās pieejama aparatūra, ar kuru var izmērīt cilvēka biolauku, redzēt auru, pieejami vīraki. Zinātniski pierādīts, ka cilvēku var dziedināt ar domām, enerģiju, arī no attāluma. Tas ir bioloģisks un ķīmisks process. Tie nav brīnumi – tās ir citas zināšanas. Kāds mans pacients pēc komas sāka redzēt cilvēku auras un bija ļoti izbrīnīts, ka citi viņa auru neredz. Dakteri pat viņu sāka ārstēt no tā, ka viņš tās redz. Piedzīvojis klīnisko nāvi, šis cilvēks sadedzināja savus nedarbus un kļuva kā tīrs papīrs: vairs nelamājas, nedzenā sievu, nesadod bērniem pa mici, bet mīl cilvēkus. Taču viņam ir grūti dzīvot, jo, ieskatoties otram acīs, viņš var pateikt, vai tas runā patiesību vai melo. Tāda bija arī Zilākalna Marta. Dziedniecības ceļš viņai bija Dieva dāvana un vienlaikus sods, jo no šādiem cilvēkiem baidās, distancējas, nolād, slavē, peļ, izmanto, skauž… Viņiem bieži vien nav ģimenes, bērnu. Kādā sieviete no Zilākalna reiz presē žēlojās, ka viņas vīrs Mārtiņš esot aizgājis pie Martas.
No tādas sievietes arī es būtu aizgājis pie Martas, pie šī eņģeļa!
Patiesībā neviens nekur nevar aiziet un nevienu nevar ievilināt, iemīlināt. Ja mīlestības nav, tās nav. Negribu idealizēt Martu, bet viņa bija kā klints, aiz kuras daudzi jutās pasargāti. Kad Marta uzzināja, ka viņas vīrs Valdis Dzērbelis viņu krāpj ar Zažēnu apteksni, viņa uzdāvināja viņiem govi, pārmeta abiem krustu un ar laba vēlējumiem atlaida veidot pašiem savu dzīvi. Tā rīkojas tikai svēts cilvēks. Viņai ir spēcīgs vārds Marta, ar burtu r vidū, un uzvārds Rācene. Vai kāds vīrietis spēj ilgi sadzīvot ar tik spēcīgu personību?
Viņa bija latviešu Māte Terēze, kas katram atrada labu vārdu, visus pabaroja, samīļoja un iedeva ceļam naudu. Lai gan bija ļoti nogurusi, abižota, Marta kalpoja cilvēkiem, negaidot pateicību. Viņa nedusmojās uz savu nastu, krustu, nekad Dievam neizteica pretenzijas par rūgto likteni, jo saprata, ka dziednieks nepieder sev. Tā ir viņa sūtība, misija. Marta dzīvoja saskaņā ar dabu, bieži iegāja sevī, jo viņai nebija radnieciskas dvēseles, ar ko parunāties. Kad tādu satika, pieķērās. Viņa bija neaizsargāta un daudzi ļaunprātīgi izmantoja aklo uzticēšanos. Tīrs un gaišs cilvēks citus idealizē. Martiņa nezināja, kas ir melot. Daudzi viņas klātbūtnē nespēja uzturēties, jo ļaundariem viņa redzēja cauri, uzreiz atklāja to īsto dabu. Norādīja, ja kāds, taupot naudu, nelabprāt ziedo dziedināšanai. Viņa redzēja arī, ja kāds pa ceļam uz Zažēniem krūmos paslēpis produktus, jo bija žēl tos dot Martai, sak, tai vecenei naudas pietiek, cilvēki stundām gaida rindā, lai nokļūtu pie viņas. Tādās reizēs Marta noskaitīja stipros vārdus un produktus apēda čūska.»
Dienēdams armijā, Oskars Peipiņš pats ir pieredzējis, kā darbojas stiprie vārdi no lodes. «Mūsu rotas virsnieks bija dzirdējis – kādam kareivim formas tērpā esot iešūti stiprie vārdi. Arī man tādi bija. Pirms dienesta vecmamma tos iešuva kabatlakatiņā, arī aiz formas apkakles nēsāju zīmīti ar šiem vārdiem.
Mūsu kara daļā dienēja vecs suns. Viņš bija kā veca mēbele, kuru neviens negribēja barot. Nākamajā dienā bija paredzēts ārštata iemītnieku iemidzināt. Naktī piepeši mūs visus nostādīja ierindā. Armijas biedrs, kam piederēja stiprie vārdi, nodzēsa zīmītē savu, ierakstīja suņa vārdu un papīra lapiņu ieslēpa dzīvniekam aiz kaklasiksnas. Dzērumā iekarsis, demonstrējot savu varu, virsnieks pavērsa šaujamo pret suni. No stobra izlidojusī lode mūsu acu priekšā mainīja trajektoriju un, atsitusies pret metāla priekšmetu, nāca atpakaļ virsniekam. Taisni virsū! Viņš izvairījās, nometa pistoli un, skaļi lamādamies: «Ejiet jūs visi ratā!» – steidzīgi pameta nožēlojamā eksperimenta vietu. Tajā brīdī mēs visi – pat tie, kas neticēja Dievam, – pārkrustījāmies.»
Acīs – prieks un ciešanas
Pacienti atceras Zilākalna Martas balss tembru un mīlestību, kas no viņas staroja. Ienākot istabā, šķitis – kāds tevi gaida. Viņai bijušas viedas acis. «Daudziem pacientiem jautāju, kādas viņi atceras Zilākalna Martas acis,» Oskars Peipiņš stāsta. «Kreisā acs viņai bijusi priecīga, labā – sentimentāla. Kreisā acs atbild par smadzeņu labo puslodi, kas ir irracionāla, rosina cilvēka radošās spējas. Runājot simbolos, kreisajā acī lasāms prieks par Pestītāja dzimšanu. Savukārt labā acs atbild par galvas smadzeņu kreiso puslodi, kuras stiprā puse ir loģika, ass prāts. Labajā acī atainojas bēdas par to, ka Pestītājam būs jācieš – viņu pazemos, nīdēs, nomētās ar akmeņiem. Zilākalna Martas acīs bija prieks un ciešanas vienlaikus.»
Marta ne tikai dziedināja cilvēkus, bet arī paredzēja nākotni un meklēja pazudušus cilvēkus, ja vien viņu mašīna nebija nozagta kriminālās pagātnes dēļ. Gaišreģe spēja materializēt akmeņus un apturēt mašīnas.
Septiņdesmito gadu beigās viņas mājās ielauzās recidīvists Rogoļevs ar savu rokaspuisi. Cerībā atrast naudu un zeltu viņi visu izdemolēja. Kad Marta pārcēlās uz Raunu, noziedznieki dēli pa dēlim nojauca Zažēnus, jo domāja, ka mājas pakšos apslēptas bagātības. Gari, svētās būtnes Martai deva zīmes un pasargāja viņu no iebrucējiem.
«Pie Martas dziedināties ieradās arī čekisti. Viņa zināja, kas viņi ir, bet ārstēja kā parastus sirdzējus. Patiesībā vara no Martas baidījās, jo viņa tautai varēja atvērt acis. Martiņa paredzēja, ka padomju vara ilgi nepastāvēs. Par šiem vārdiem viņai varēja piespriest daudzus gadus izsūtījumā, bet, kalpojot Dievam, cilvēks jūtas pasargāts. Tie, kas karoja ar Martu, patiesībā karoja ar Dievu. Marta to saprata.»
Oskaram Peipiņam atgādinu, ka Marta pareģoja, ka Latvijā līšot asinis. Dziednieks domā, ka tas esot saistāms ar to, ka mūsu valsts piedalās armijas misijās Afganistānā un Irākā. «Mūs neviens negribēs iekarot,» Peipiņš ir pārliecināts. «Kādi spēki vēlēsies ar pierēm sasist latvieti ar latvieti. Tā ir skaldi un valdi! tehnoloģija, lai atrastu ienaidnieku sevī.
Tuvojas maksimālais bēgums, jo kaut kādās jomās ir maksimālais paisums, piemēram, cilvēka pacietība.
Martiņa teica, ka mūs glābs cilvēciska mīlestība un mūžīgās vērtības. Nauda cilvēkus nedara laimīgus. Marta pati bija pieticīga. Valkāja zaļu kleitu, aplika baltu priekšautu, apsēja baltu lakatiņu. Ļaudis par dziedināšanu ziedoja naudu, bet iegūtos līdzekļus viņa atdeva citiem, kam tie bija vairāk vajadzīgi…
