Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Bailes dusmoties
Dusmas ir dabiskas cilvēka emocijas, kas ir ne tikai vajadzīgas, bet arī noderīgas, un tās varam izmantot savā labā.
Stāsta psihoterapeite eksistenciālā novirziena pārstāve Daiga Daize: «Padomju laikā tiešām bērniem bija jābūt kārtīgiem un labiem, bet kārtīgas meitenes un puikas nedusmojās, jo tas nebija smuki. Arī mūsdienu audzināšanā mēdz notikt tas pats, jo bērns, kurš nedusmojas, ir ērts.»
«Paskaties, pēc kā tu izskaties! Kurš tevi tādu mīlēs?» Kāda mamma varbūt vēl piedraud – ja tu uz mani dusmosies, iešu uz mežu. Taču bērni to uztver ļoti nopietni un iemācās dusmas sevī apslāpēt: ja jau dusmoties ir slikti, dusmas izrādīt nedrīkst. Tāpat bieži vien cilvēki neizrāda dusmas, jo baidās, ka viņus, tādus dusmīgus, atraidīs vai pametīs. Dusmas var krāt sevī gadiem ilgi un pat nenojaust par to, tajā pašā laikā iedzīvojoties psiholoģiskās problēmās un psihosomatiskās slimībās.
«Patiesībā dusmas nav un nevar būt sliktas. Kā jebkura cita emocija, tās parāda cilvēka attieksmi pret notiekošo,» stāsta Daize. «Tās liecina par to, ka cilvēks ar kaut ko ir neapmierināts, ka cilvēkam, iespējams, ir kāds iekšējs vai attiecību konflikts. Nereti dusmas mēdz dēvēt par negatīvām emocijām. Tomēr, pateicoties tieši šīm negatīvajām emocijām, cilvēks spēj savā dzīvē veikt nozīmīgas izmaiņas.»
Kliegt vai klusēt
Dusmas cilvēks visbiežāk piedzīvo, ja nav apmierinātas kādas būtiskas viņa vajadzības, kad tiek pārkāptas personiskās robežas vai kad cilvēks jūt draudus kādām sev nozīmīgām vērtībām. Dusmu cēloņus uzskaitīt nav jēgas – katram tas var būt cits. Viens dusmosies par traucētu mieru, cits – par galdabiedra čāpstināšanu, vēl kāds – par nodokļu pacelšanu. Dusmām kopējais – tās visbiežāk ir vērstas uz konkrētu cilvēku vai cilvēkiem. Kaut gan, ja viss ir nokaitinājis, nav neiespējamas arī dusmas uz dārza ķirsi, ka tas aug tik lēni.
«Svarīgi ir savas dusmas atpazīt un apzināties. Tikai tad iespējams izprast, kas ar mani notiek, par ko es dusmojos un ko tagad izvēlos ar savām dusmām darīt. Spēja dusmas savaldīt un mērķtiecīgi izreaģēt liecina par cilvēka emocionālo briedumu,» saka Daiga Daize.
Ir cilvēki, par kuru dusmām šaubu nav; tās var vizuāli nolasīt. Nosvīdis, kliedzošs babulis uz ielas, tik sarkans, ka, liekas, asinis no visa ķermeņa sakāpušas sejā, – šādas dusmas nesajauksi ne ar ko. «Dusmas bieži vien tiek paustas caur agresiju. Tā var būt vai nu atklāta, kad cilvēks plēš matus un traukus, sit otram, kliedz, met, kaut kādā veidā fiziski reaģē. Un var būt arī pasīva agresija, piemēram, nicinoša, spītīga klusēšana, kad cilvēks atsakās iesaistīties diskusijā, lai konfliktu risinātu. Vai arī demonstrējot savu aiziešanu no situācijas. Pāru attiecībās pasīvā agresija varētu izpausties, piemēram, vienam no partneriem aizejot uz veikalu pēc krējuma un atnākot pēc nedēļas. Tādā veidā tiek demonstrētas dusmas par notikušo, tajā pašā laikā nespēja par to runāt un būt atklātam ar partneri par dusmu cēloņiem,» stāsta Daize. Abi šie agresijas veidi pauž nespēju kontrolēt dusmu impulsus un vērst tos produktīvā virzienā, lai apmierinātu savas apdraudētās vajadzības.
Beigās tāpat uzsprāgst
Mēdz būt arī tā, ka cilvēks tik ļoti sevī ir apspiedis dusmas, ka tās nemaz neatpazīst un nav kontaktā ar šīm jūtām. Robežu pārkāpšanu, vērtību apdraudējumus un neapmierinātas personiskās vajadzības, kas normālā situācijā izraisītu dusmas, cilvēks pats var nemaz neapzināties.
Šādam cilvēkam blakus jūtamies kā pie vulkāna, kurš apgalvo, ka ir kurmja rakums.
Dusmas vai agresiju varam sajust, bet viņš smaida un teic, ka viss kārtībā. Tādējādi atšķiras signāli, ko cilvēks sūta ar vārdiem, un neverbālā informācija. Protams, var būt tā, ka cilvēks nedusmojas. Bet viens ir tas, ko viņš saka, otrs – ko jūt pārējie. Ir tās dusmas vai nav? Dusmām piemīt tik spēcīga enerģija, ka to grūti noturēt un nekādā veidā neizrādīt. Par to vēstīs kaut vai ķermeņa valoda – sarkšana, trīcēšana, skaļāks balss tonis, acīm redzams uzbudinājums.
Otram var palīdzēt dusmas atpazīt, reaģējot un pasakot: man ir sajūta, ka tu šobrīd dusmojies. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka dusmas ir emocijas, par kurām cilvēki runā nelabprāt. Dusmas ir ļoti neērtas, jo liek pietuvoties savai dziļākajai būtībai, liek ieraudzīt savas ēnas puses vai to, ko sabiedrībā dēvē par negatīvu. Bet nekas negatīvs taču manī nedrīkst būt, jo es taču taisos ieiet svēto kārtā, vai ne? Un svētie jau nedusmojas. Tāpat kā miroņi. «Tas, ka dusmoties ir slikti, ir sabiedrības uzspiests postošs stereotips,» saka Daize. «Citiem tas nav ērti, nav smuki, dusmās cilvēki mēdz reaģēt ļoti dažādi, tostarp neierasti, nepieklājīgi. Bet vienmēr jāatceras: labāk lai reaģēšanas veids tomēr ir nesmuks nekā nekāds.» Savukārt tiem, kas «stāv pāri dusmām» vai «nenolaižas līdz tik primitīvam līmenim», varētu būt spēcīgas lepnības un augstprātības pazīmes.
Savu dusmu neatpazīšana un ignorēšana var būt bīstama, jo jūtas tiek uzkrātas, apspiestas, tās netiek uz āru.
«Dusmās ir ļoti spēcīga enerģija. Ja cilvēks nespēj dusmas apzināties un transformēt sev par labu, tās kļūst iznīcinošas un bieži rada psihosomatiskas saslimšanas. Ilgstoši apspiestu dusmu dēļ visbiežāk veidojas kuņģa un divpadsmit pirkstu zarnas čūlas, migrēnas, paaugstināts asinsspiediens. Daudz ir pētījumu par aizvainojuma un dusmu ietekmi uz ļaundabīgu procesu veidošanos organismā, kas vienkāršā valodā pazīstams kā vēzis. Tādējādi ķermenis atklāj cilvēka apspiestās un noklusētās emocijas, proti, viņa ciešanas,» stāsta Daize. «Dusmas jau nekur nepazūd, tās dzīvo cilvēkā, tikai veids, kā cilvēks tās izreaģē, visbiežāk ir neadekvāts. Tā var būt jau pieminētā pasīvā agresija. Cits raksturīgs variants: ilgi krātām dusmām ir pēdējā piliena efekts, kad kādā itin maznozīmīgā situācijā cilvēks vienkārši uzsprāgst. Tad apkārtējiem brīnumi – šis cilvēks varējis izturēt milzīgus dzīves sarežģījumus, pārbaudījumus un konfliktus, bet pēkšņi kaut kāda nieka dēļ burtiski nobrūk. Tā notiek ar cilvēkiem, kam aizliegts dusmoties.»
Tāpēc vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem apzināties dusmas un atklāti runāt ar viņiem par dusmu cēloņiem. Kas nepatīk? Ko bērns gribētu mainīt šajā situācijā? Kā viņš justos labāk? Tas ir vislabākais veids, kā atrisināt arī konfliktu cēloņus un iemeslus.
Dusmas ar mērķi
Situācija: cilvēkam darbā bijusi emocionāli grūta darbadiena. Priekšnieks pazemojis, ietekmējis, padotie nav izpildījuši uzdoto, un klienti draud aiziet pie konkurentiem. Šis cilvēks nav spējis oponēt vai aizstāvēt sevi vai pat sacelties darba attiecībās ar autoritātēm un kolēģiem, bet, atnākot mājās, savu uzkrāto dusmu un agresiju viņš izliek ģimenē – uz tuvākajiem vai vājākajiem. «Tas ir destruktīvs un neauglīgs dusmu izreaģēšanas veids,» saka Daize. «Dusmas jāspēj paust īstajā laikā un vietā, pret īstajiem cilvēkiem. Ja tas saistīts ar attiecībām, ļoti svarīgi arī norādīt uz rīcību, kas izraisa manas dusmas. Nevis «tu esi tāds un tāds», bet gan «tad, kad tu dari tā un tā, es dusmojos, tāpēc ka tas mani apdraud/nepatīk/kaitina». Konkrēti par vienu situāciju vai tieši šo dusmu iemeslu.»
Kliegšana un lādēšanās diez vai būs produktīva. Tāpēc svarīgi ir iemācīties savaldīt savu agresiju, lai saruna būtu konstruktīva. Un mierīga. Lai otrs spēj sadzirdēt, ko viņam saka. Ja uz cilvēku kliedz, viņš bieži vien nobīstas un nemaz nevēlas būt kontaktā. Vai palaiž garām, ko viņam saka. Jāspēj savākt savus pirmatnējos impulsus kliegt, mest vai sist. Tie ir jāsatur, jāapstrādā un jāizvērtē, kā es šobrīd gribu ar tiem rīkoties, – lai jēga no manas rīcības būtu gan man, gan otram. Un tad jārunā par to, kas mani dusmo. «Tās ir rūpes gan par sevi, gan otru šajā situācijā. Svarīgi, lai dusmas neizsprāgtu impulsīvi, jo tad lielā, spēcīgā enerģija neefektīvi tiek izšķīdināta uz visām pusēm. Vajag, lai dusmas atrod savu mērķi. Lai tās ir konstruktīvas, un lai ar dusmām es spētu risināt to, kas man šai situācijā ir svarīgi,» saka Daize.
Runājot par dusmu savaldīšanu, ļoti vērtīga ir arī spēja dusmu brīdī būt pazemīgam un klusēt. Tad es pieņemu, ka šī situācija, kurā esmu dusmīgs, īstenībā man ir vajadzīga attīstībai. Tas, kas šobrīd notiek, ir mans ceļš, un var izrādīties, ka šajā ceļā ir kaut kas tāds, kas man ir ļoti vajadzīgs un noderīgs un no kā es varu mācīties. Bet, lai to izdarītu, vajadzīga spēja savaldīt dusmas un izanalizēšana, kā šo situāciju pārvērst savā labā. Un tikai tad to iznest ārpus sevis.
Ko nozīmē dusmas izmantot savā labā? Piemēram, vīrietis, ar kuru sievietei sākušas veidoties attiecības, tās tomēr pārtrauc. Sieviete par to ļoti dusmojas, jo ir pamesta, atraidīta. Bet pieņemt savu ceļu šai situācijā nozīmē saprast, ka šīs attiecības vienkārši nebija domātas viņai. Vai bija uz kādu noteiktu laiku. Jāmācās no katras situācijas paņemt sev labumu, piemēram, apzinoties: tas, kas mani dusmo, būtībā var būt kaut kas tāds, kas man ļoti palīdz.
Kaislību vergs
Dusmas var būt ne tikai uz kādu personu par kādu konkrētu rīcību. Ne tikai ķirsis var būt vainīgs, ka lēni aug. Arī valdība neko nejēdz, muļķīgajai kaimiņienei ir daudz vieglāk nomest svaru, un vispār visiem veicas, bet man ne. «Bieži vien cilvēks vaino ārējos apstākļus – vecākus, laulātos, bērnus, darba devējus, valsts iekārtu, apstākļus, visu, kas ir pie rokas, jo pats nespēj uzņemties atbildību par savu līdzdalību notiekošajā. Tāpēc pirmais jautājums sev ir: ko es daru, lai sevi aizstāvētu. Vai esmu pasīva un tikai gaidu, lai citi darītu, kā man vajag? Vai arī reāli kaut ko daru, lai mainītu situāciju.
Bieži vien komplektā ar dusmām novērojama cilvēka pasivitāte, kad viņš pats neko nedara, bet dusmojas, ka citi nerīkojas tā, kā ir ērti viņam.
Bet apmierināt manas vajadzības nav neviena pienākums!» Tajā brīdī, kad cilvēks saprot, kas tieši viņu dusmo, ir iespēja apjēgt, kādas vajadzības viņam ir sev jāapmierina. Nākamais solis – to nodrošināt, un tad arī dusmas mazinās un izzūd.
Daize uzskata: visbīstamāk ir tas, ka ieilgušas, uzkrātas dusmas var pārvērsties par naidu, kas cilvēka attieksmē pret pāridarītāju izpaužas kā neiecietība, nicinājums, nosodījums un lepnība. It sevišķi pāru attiecībās. «Ja cilvēki pieļauj, ka dusmas aizved līdz naidam, naids sasaldē mīlestību. Naida pārņemtam cilvēkam ir ļoti grūti nonākt pie mīlestības.» Turklāt visbiežāk tas ir neapzināts stāvoklis: cilvēks dzīvo naidā, bet īsti par to nezina, jo viņam visu laiku ir attaisnojumi stāvoklim, kurā viņš ir. Nogurums, enerģijas trūkums, neveiksmes darbā. Naids var izpausties arī kā pasīva agresija – mēģinājumā otram kaut ko ieriebt.
Daize: «Mans skolotājs Aleksandrs Aļekseičiks, Viļņas psihiatriskās slimnīcas psihoterapijas nodaļas vadītājs, reiz par naidu sacīja: «Ja tu mīli vienu sunīti, tad tu mīli visus suņus. Ja tu ienīsti vienu vīrieti/sievieti, tad tu ienīsti visus/visas.» Naids neapzinātā līmenī var būt visaptverošs. Tas nozīmē, ka iespējams, tu pats pat nenojaut, ka uzkrātās dusmas pret vienu pretējā dzimuma pārstāvi jau pārvērtušās par naidu pret visiem.»
Dusmas var uzskatīt par kaislībām, tāpēc cilvēks, kurš dzīvo dusmās un neiemācās valdīt pār tām, ir savu kaislību vergs. Jo tādā gadījumā nevis dusmas man ir palīgs izaugsmei, bet gan es kalpoju savām dusmām, esmu naida un agresijas varā. Tā ir ļoti spilgta atkarības pazīme. Taču dusmas ir labas ar to, ka tās attīsta cilvēka spēju piedot. Palīdz sagraut visvarenības ilūziju un iemāca būt pazemīgam. «Tikai pazemībā cilvēks spēj atzīt savas kļūdas, saskatīt ciešanu jēgu. Ja cilvēks spēj paskatīties uz situāciju bez dusmām un aizvainojuma, rodas iespēja arī ienaidniekā ieraudzīt savu skolotāju.»
