Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
3 stāstiņi no dzīves
- «Nāc labāk mājās, tevi vēro!»
Anete un Arnis – foršs pāris, divi jauni, skaisti un visādā ziņā veiksmīgi cilvēki, kuri mīl viens otru un arī uzticas viens otram. No tā, ka viens vai otrs reizēm bez dzīvesbiedra atpūšas ar draugiem, nekādas problēmas netaisa. Reiz pēc lielas biznesa konferences Arnis un kolēģi izmetuši nelielu loku pa Vecrīgas krogiem, nolēmuši ieiet arī kādā populārā naktsklubā. Cilvēku daudz, burzma liela. To, ka pie kāda galdiņa tusē arī sievas draudzeņu kompānija, Arnis nepamanīja. Toties Aneti naktī pamodināja fotoreportāža draudzeņu vacapa čatā.
Vienā no attēliem Arnis deju laukumā bija cieši piespiedis sev kādu meiteni kleitā, un viņa skatiens izskatījās nepārprotami ieinteresēts tās izgriezumā, lai neteiktu vairāk. Otrā bildē Arnis jau bija redzams šo meiteni gandrīz vai tā kā skūpstām. Kas notika tālāk? Nekas īpašs. Anete nekavējoties pāradresēja bildes vīram un uzrakstīja: «Nāc labāk mājās, tevi vēro!» Pēc pusstundas viņš bija klāt.
Kā tas beidzās? Viņu attiecībās viss joprojām ir labi, taču, respektējot Arņa prasību, ar abām paparaci kopš tā laika Anete vairs nekomunicē.
- «Kuram būs labāk, ja viņai pateiksi?»
Lelde un Lāsma draudzējas kopš vidusskolas laikiem. Kad apprecējās, draudzība nepārtrūka, bet vēl vairāk nostiprinājās, jo iedraudzējās arī viņu vīri. Gan viena, gan otra pāra laulība šķita noturīga, no tām – līdz nāve mūs šķirs.
Kādā jaukā dienā Lāsmas vīrs paziņoja, ka veču kompānijā braukšot pamakšķerēt uz Ālandu salām. Un sagadījās tā, ka Lelde ar savu vīru tieši tajā laikā bija devušies ceļojumā uz Ēģipti. Saule, jūra, niršana, piramīdas – vienkārši ideāls ceļojums. Līdz brīdim, kad īsi pirms prombraukšanas abi nolēma doties ekskursijā ar autobusu. Tie kas bijuši silto zemju kūrortos, zina, kā tas parasti notiek – autobuss apbraukā viesnīcas, savāc ekskursantus un dodas uz apskates objektu. Nav grūti iztēloties, kā jutās Lelde, kad vienā no pieturām autobusa durvīs parādījās it kā Ālandos makšķerējošais Lāsmas vīrs ar citu sievieti! Jādomā, ka arī viņš nejutās necik labi, jo izlikās Leldi un viņas vīru nepazīstam. Bet vakarā Lelde saņēma garu un izmisuma pilnu īsziņu ar lūgumu turpināt izlikties, ka neko nav redzējusi.
«Kuram būs labāk, ja tu tagad viņai pateiksi?» skumji jautāja makšķernieks.
Un Lelde nepateica, arī viņas vīrs klusēja. Tiesa, vēlāk, klausoties Lāsmas aizrautīgajos stāstus par makšķerēšanas īpatnībām Ālandos, Lelde jutās vienkārši šausmīgi.
Kā tas beidzās? Pēc kāda laika Lāsma tāpat visu uzzināja. Vīru patrieca, bet ar Leldi jau gadiem vairs nesarunājas, jo uzskata, ka viņa nodeva pašu vērtīgāko – senu un īstu draudzību.
- «Dzīve ir jātver vieglāk.»
Trešais ir manis pašas stāsts. Arī man dzīvē ir gadījies nonākt situācijās, kad draudzenes vai vienkārši labas paziņas vīrietis izsaka – teiksim tā – nepiedienīgu piedāvājumu. Turklāt par nepiedienīgu to esmu uzskatījusi tikai es, jo vīrietim šķita, ka «nevajag taču sarežģīt lietas» un «dzīve ir jātver vieglāk». Es nevienai no viņām nekad par to neesmu stāstījusi un nekad arī nestāstīšu. Kāpēc? Nu… laikam jau jāpiekrīt tam Ālandu makšķerniekam: kuram būs labāk, ja tu tagad viņai pateiksi? Šajos gadījumos – pavisam noteikti nevienam nebūs labāk. Turklāt – nekas tāds jau nenotika. Tikai piedāvājums, kas netika akceptēts.
Kā tas beidzās? Vienas draudzenes vīrs, par kura uzticību viņa bija (un joprojām ir) simtprocentīgi pārliecināta, pāragri nomira. Otra izšķīrās pavisam citu iemeslu dēļ un tagad ir jaunās attiecībās. Trešā ir saticīgi kopā ar savu vīru, sabiedrībā cienītu cilvēku. Ticu, ka tā būs vienmēr.
Draudzenes vīram paralēlas attiecības
Situācijas, kurās tu uzzini kaut ko, ko varbūt vieglāk būtu nezināt, ir dažādas. Dzīvē, kā zināms, dažkārt gadās vēl trakāk nekā vienā otrā seriālā, un tu nekad nevari zināt, kurā brīdī scenārijā būs paredzēts tavs uznāciens. Ja nu tu nekad neesi nonākusi šādās vai līdzīgās situācijās, tevi (un tavas draudzenes) var no sirds apsveikt. Tomēr arī tad intereses pēc pajautā sev: ko es tad darītu?
Tātad tev ir droša, gandrīz droša vai arī no dažādiem tenku kanāliem iegūta informācija, ka draudzenes vīrietis uzsācis paralēlas attiecības. Un nav pat īsti svarīgi, vai tās ir nopietnas vai arī viņš tikai šad tad pārguļ ar kādu citu, – tavas problēmas smagums no tā nemainās. Kā tu rīkosies:
a) nekavējoties visu izstāstīsi draudzenei;
b) dosies ciemos pie jūsu trešās draudzenes, un jūs abas pie vīna glāzes visu vakaru analizēsiet šīs attiecības, žēlosiet piekrāpto draudzeni un finālā tā arī nespēsiet saprast – kā tieši lai viņai šo nesmuko lietu pavēsta;
c) būsi kā tie trīs mērkaķīši – neko neredzu, nedzirdu un nezinu. Lai paši tiek galā.
Teikt vai neteikt?
Ko darīt? Teikt vai neteikt to draudzenei? Kā ir pareizi? Un vai tā, kā ir pareizi, ir arī gudrāk? Protams, varētu to pavaicāt kādam psiholoģijas speciālistam. Un saņemt teorētiski pareizu atbildi. Bet ko gan cilvēks no malas var zināt par tavu draudzeni, par viņas attiecībām ar konkrēto vīrieti, par jūsu draudzības niansēm? Tā ka atbilde uz būtisko jautājumu «Teikt vai neteikt?» būs vien jāatrod tev pašai. Un viegli tas nebūs.
Ne velti radies teiciens – ziņnesi, kas atnes sliktu vēsti, nogalina pirmo.
Kad nolem kļūt par ziņnesi, jārēķinās, ka var būt visādi. Varbūt tev pateiks paldies, bet varbūt ienīdīs līdz mūža galam.
Vai Leldes un Lāsmas stāsts būtu beidzies citādi, ja Lelde uzreiz pēc atgriešanās no brauciena pastāstītu Lāsmai par vīra makšķerēšanu? Varbūt. Bet tikpat reāls varētu būt scenārijs, kad laulātais pāris izskaidrojas, sabučojas un dzīvo tālāk, bet draudzība ar Leldi ir cauri.
Vai, piemēram, situācija, kādā iekūlos es. Skriet pie draudzenes: «Klau, tavs vīrietis nav tev uzticīgs, viņš mēģināja mani ievilkt gultā!» Viņa, visticamāk, nespēs tam noticēt, un galvā, iespējams, pazibēs gan «Tev vienkārši skauž mūsu mīlestība», gan kaut kas no sērijas «Ko tad tu tik īsus svārkus velc!». Un, kad draudzene prasīs savam vīrietim, vai viņš tiešām kaut ko tādu darījis vai piedāvājis darīt, pastāv ļoti maza iespējamība, ka viņš atbildēs: jā, tā bija.
Otrs jautājums. Ja tavs vīrs (draugs, mīļotais) būtu piedzīvojis šādu… vājuma situāciju vai pat vājuma periodu – vai tu gribētu par to uzzināt? Vai varbūt tomēr izvēlētos palikt laimīgā neziņā, pasargāta no lūstošas sirds krakšķiem un citām blaknēm?
Jā, es tomēr gribētu zināt!
Mana pirmā atbilde noteikti būtu: skaidrs, ka es gribētu to zināt! Turklāt visās detaļās. Līdz pēdējam sīkumam! Bet… Vai es gribētu, lai man sāp? Vai es gribētu vairs nekad viņam tā pa īstam neuzticēties? Vai es gribētu, lai viss tagad tā vienkārši beidzas? Ja godīgi – nē. Tomēr vēl vairāk, manuprāt, sāp tad, ja tu esi bijusi vienīgā visā sādžā, kas to nezina un turpina dzīvot savā ilūziju kāršu namiņā, kurš vienā dienā vienkārši brutāli sabrūk.
Tāpēc – tomēr JĀ. Jā, es gribētu, lai manas tuvākās draudzenes saņemas un, lai kā viņām negribētos mani sāpināt, sasit manas rozā brilles. Taču ar nosacījumu, ka tas notiek tikai tad, kad viņas ir pilnīgi pārliecinātas – man tiešām kaut kas jāuzzina un kaut kas jāsaprot. Domāju, ka īstas draudzenes šādās situācijās nesāpinās ar kaut kur sagrābstītām klačām, bet sacīs tikai to, par ko būs pārliecinātas.
Pazīstu sievietes, kuras apzināti izvēlas nezināt un par šo izvēli skaidri un gaiši informējušas gan draudzenes, gan arī dzīvesbiedru. Skaidrs, ka attiecības, sevišķi ilgstošas, mēdz būt ar sarežģījumiem. Un tā arī ir izdzīvošanas taktika – tas, ko es neredzu, nedzirdu, nezinu, vienkārši neeksistē. Vai tā ir vieglāk? Iespējams. Taču patiesībā uz to atbildēt var tikai tā, kura pati ko tādu ir piedzīvojusi. Pārējās var tikai pajautāt sev – vai es tā gribētu?
Gatavas atbildes uz šo teikt vai neteikt, manuprāt, vispār nav. Tas atkarīgs no dažādām niansēm. Un vispār jau to, kas notiek divu cilvēku attiecībās, tā pa īstam izprast spēj tikai viņi paši.
