Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jo viņai ir, bet man nav
Konkurence taču neiet kopā ar draudzību, vai ne? Draudzība nozīmē draudzēties, priecāties citam par citu un atbalstīt grūtā brīdī, ne tā? Bet te piepeši, kaut kas noiet greizi. Piemēram, viena draudzene tīri priecīga aicina otru uz kopīgu pasēdēšanu, bet tā otrā nevis apmierināti piekrīt, bet gan kļūst skāba, izvairīga un varbūt pat pasaka tieši: «Zini, ko? Es negribu, liec mani mierā! Man ir līdz kaklam klausīties, cik tev labi klājas! Jo man iet gluži vienkārši slikti!»
Var būt arī citādas situācijas. Piemēram, jaunībā draudzenes nereti sanīstas, jo viena vienmēr puišu uzmanību piesaista vairāk. Pag, gan es viņu pārspēšu! Bet, grozies kā gribi, pucējies un centies, kā vien vari, bet vīrieši atkal skatās tikai uz viņu, kura pat frizūru nav pacentusies uztaisīt un uz dejām atnākusi iešļūcenēs. Nav taisnīgi! Un sirdī iedur sāncensības bulta.
Vai arī – divas sievietes jau divdesmit gadu ir sirdsdraudzenes, bet pēkšņi draudzība sāk buksēt. Vienai māja allaž kārtībā, vīrs labā darbā, bērni jau studē, paši pa ceļojumiem vien, bet otra tikko piedzīvojusi šķiršanos, dēls neklausa, darbā neiet… Un, satiekoties ar savu mīļo draudzeni, viņa jūtas īsta neveiksminiece. Vēl vairāk – draudzenes labā dzīve skaidri un gaiši pamodina skaudību!
Paldies vecākiem!
«Šādu piemēru ir daudz, un tie ir ļoti dažādi. Tas, ka starp draudzenēm parādās konkurence, ir dabiski, jautājums tikai – kāda tā īsti ir, kāpēc? Iedvesmojoša un kā virzītājspēks vai nepatīkama un pat ļauna? Vienkāršiem vārdiem runājot, konkurence ir sacensība. Taču paradoksāls dzīves likums – cilvēks tā pa īstam var sacensties tikai pats ar sevi! Ja vien tas nav sports vai cita joma, kur notiek atklāta cīņa par panākumiem un pirmo vietu. Ja šāda konkurence parādās savstarpējās attiecībās, piemēram, starp draudzenēm, tas ir tāpēc, ka viena, otra vai abas nav apmierinātas ar sevi un savu dzīvi,» saka Ilze Pastare, piebilstot, ka saknes šādai neveselīgai konkurencei meklējamas jau bērnībā. Pateicoties pašiem mīļākajiem cilvēkiem – vecākiem!
Ja bērns audzis ģimenē, kur juties mīlēts un pieņemts tāds, kāds viņš ir, ja vecāki nav nemitīgi norādījuši uz kļūdām un nepaveikto, bet izcēluši un atzinīgi novērtējuši esošo, tad, kļūstot pieaugušam, cilvēkam nav tik būtiski, kas pieder un padodas citiem.
Svarīgākais virzītājspēks ir – kas padodas man, un kā es to varu uzlabot. «Diemžēl daudzi no mums ir auguši citādā gaisotnē, piemēram, mamma allaž norādījusi, ka kaimiņu Anna visu dara labāk. Tu ravē dobes, bet mamma paziņo, ka Anna, redz, šorīt visu dārzu izravējusi, jau puķes laista! Lai ko tu darītu, viņa vienmēr ir priekšā, vienmēr labāka… Līdz tev rodas izjūta, ka nekas jau nav labi, jo uz tevi jau neskatās, tevi tikai salīdzina ar to citu, kura ir pārāka. Un tad arī vēlāk dzīvē var piemeklēt sajūta, ka jāmeklē tā «kaimiņu Anna», kurai līdzināties un ar kuru sacensties, – starp draudzenēm, darba kolēģēm. Nepārliecinātība ir pārvērtusies par neapmierinātību un pieprasa salīdzināt sevi ar citiem.»
Pareizā motivācija
Ja bērns aug mīlestībā un ģimenē jūtas pieņemts, tad tieksme konkurēt un apskaust citus pieaugušā vecumā būs mazāk izteikta vai pat nebūs vispār, novērojusi Ilze Pastare. Tāds cilvēks domās vairāk pats par sevi un sekos modelim «šodien mēģināšu būt labāks par to sevi, kāds biju vakar».
Savukārt, ja bērnībā iedota nepareizā motivācija, tad, atceroties jau minēto piemēru par ravēšanu, ir tā: mamma saka, ka Anna izravēja trīs vagas, labi, es izravēšu četras! Bet izrādās, ka Inga otrā kaimiņmājā pa to laiku izravējusi jau piecas, Ko nu? Kāds cits ir vienmēr labāks! Un pieaugušā vecumā, piemēram, apaļīga sieviete iedomājas, ka ir nelaimīga liekā svara dēļ. Viņai izdodas notievēt, bet… neapmierinātība nepazūd, jo kāda cita tomēr ir tievāka un smukāka, turklāt bez mokošām diētām. Tātad, viņa nolemj, ir jāmeklē jauns iemesls, jāatrod kaut kas, kur varētu atkal sacensties un pacensties labāk!
Bērnam jācenšas iedot pārliecību, ka vienīgais īstais pareizuma standarts un sasniegumu kritēriji neatrodas kaut kur ārpusē, bet gan tikai viņā pašā.
«Tas ir stāsts par to, ka sieviete nevar sevi pieņemt, nav apmierināta ar sasniegto un tic, ka vienmēr var labāk, ka nekad nebūs labi diezgan un ka ir jāatrod kaut kāda slepenā laimes recepte, kuras nav. Pareizāk sakot, tā ir gan, taču tevī pašā, nevis sevis salīdzināšanā ar citiem. Tāpēc bērnam jācenšas iedot pārliecību, ka vienīgais īstais pareizuma standarts un sasniegumu kritēriji neatrodas kaut kur ārpusē, bet gan tikai viņā pašā. Tiesa, tas var būt grūti tiem vecākiem, kuri paši nav apmierināti ar savu dzīvi un tāpēc spēj bērnam iedot tikai to pašu dzīves dāvanu, ko paši saņēmuši bērnībā,» atzīst geštaltterapeite.
«Cīnieties, meitenes, esiet skaistas, gudras un veiksmīgas, citādi nedabūsiet labu vīru! Jo to foršo vīriešu jau Latvijā tik maz, visām nepietiks!» Itin bieži dzirdēts, vai ne?
Ilze Pastare norāda, ka šāds uzskats veidojas turpat, kur jau izveidojusies sajūta, ka par visu ir jākonkurē: «Lai atceramies pasakas par māsām, kuras vienmēr sacenšas vai nu par mātes uzmanību, vai par prinča iegūšanu. Tāpat notiek reālajā pasaulē – ģimenē māsas un brāļi cīnās par vecāku uzmanību, darbā kolēģes par priekšnieces labvēlību, draudzenes savukārt par to, kura ir skaistāka, veiksmīgāka, gudrāka… Tā ir trūkuma psiholoģija – ka pasaulē visiem visa nepietiks. Un cilvēki cenšas izplēst sev kādu labumu, liekot lietā ko nu kurš: glaimus, melus, liekulību, nodevību. Iesaistoties šādā cīņā, sākas nebeidzama dzīšanās pēc kaut kā, kā visiem nepietiks un varētu pietrūkt. Pamēģini iztēloties, ka visiem visa pietiek! Tu kļūsi daudz brīvāka, ar tevi būs grūti manipulēt!»
Tiesa, ja gribas īstu princi, patiešām var nākties konkurēt un krietni nopūlēties, jo prinču uz pasaules nav daudz. Bet, ja princi gluži nevajag, tad gan ir vērts mācīties no pasakām – ja čakli strādāsi, tad tev būs! Svarīgi ir izprast mehānismus, kas tevi virza – veselīga konkurence sevis pašas labā vai prātu aptumšojoša skaudība, kas teju atņem spēkus?
Lai cilvēks spētu izjust skaudību, viņam jābūt ar kaut ko neapmierinātam. Skauž tad, ja kaut kā nepietiek, vai ne tā? Ir pieņemts uzskatīt, ka skaudība ir nevēlama, slikta izjūta, taču, kā jau itin visam šajā pasaulē, arī skaudībai ir savi labumi, kas jāprot saskatīt.
Uz skaudību var paskatīties dažādi, tā rāda arī ceļu – pārņemot cilvēku, tā parāda viņam, ko viņš patiesībā vēlas sasniegt vai iegūt.
Skaudība sāp
Mēdz sacīt, ka skaudībai piemīt dažādas krāsas – balta, zaļa, melna… Piemēram, tu uzzini, ka tava draudzene laimējusi kādā konkursā ceļojumu, un tevi pārņem reizē prieks par viņas veiksmi un vēlme arī pašai kādreiz ko tādu laimēt. «Šajā situācijā ir svarīgi saprast, vai tev sāp draudzenes veiksme. Ja ne, tad tā nav ļauna, nenovīdīga skaudība, drīzāk tā dēvētā baltā skaudība, kuru var un vajag izmantot kā virzītājspēku – man arī vajag atpūsties, es gribu ceļojumā! Un tālāk – ko es varu darīt, lai to sasniegtu? Savukārt melnā un zaļā skaudība ir tās sliktās, kas gandrīz vai fiziski jūtami saindē pašu skauģi.» Ilze Pastare zina teikt, ka par skaudību ir veikti interesanti pētījumi. Proti, tajā brīdī, kad cilvēks piedzīvo, izjūt skaudību, aktivizējas arī tie smadzeņu centri, kas atbild par sāpēm.
Just skaudību patiešām bieži ir sāpīgi! Ne velti ir dažādi tautā ieviesušies teicieni par to, kā skaudība iedūra sirdī, kā aizmiglojās skats no skaudības.
Tāpēc, ja sanāk izjust skaudību, ir vērts iedziļināties sevī un mēģināt saprast, ko skaudība vēsta, ko tev īsti gribas un kā to sasniegt. Sākot strādāt ar savām patiesajām vajadzībām, sanāks arvien mazāk izjust skaudību, un attiecīgi mazāk sāpēs. Skaudība būs pārvērtusies veselīgā konkurencē, kas darbojas nevis paralizējoši un smacējoši, bet kā pozitīvs virzītājspēks.
«Ja tu kaut ko gribi, piemēram, notievēt, bet tavai draudzenei jau tas ir izdevies, tad sliktā skaudības iedaba liks tev skaust un ienīst, iespējams, līdz absurdam, kad izjutīsi ļaunu prieku par draudzenes pāris liekajiem kilogramiem pēc svētkiem. Savukārt veselīgā konkurence tev nedurs sirdī, bet gan liks ziņkārīgi pajautāt, kā viņai tas izdevās, un mācīties no draudzenes pieredzes,» saka geštaltterapeite un uzdod retorisku jautājumu – vai labāk vairot sāpes, nodarot pāri sev un otram, vai labāk tomēr prieku, parūpējoties par sevi?
