Docents Agnis Štifts par eitanāziju kā izvēli

Agnim Štiftam pašam jau ir 94 gadi un, vērtējot dzīves kvalitāti mūža nogalē, viņš teica: «Pienāk gadi, kad dzīve kļūst bezvērtīga, un nu jau arī es redzu to bezvērtību. Man ir bail no īpašas apkopšanas perioda. Dzīvoju kopā ar jaunāko meitu, un bieži piedomāju: ja nu man spēki pazūd un es palieku gulošs? Tās ir šausmas pārējiem.

Meitai ir jāstrādā, vismaz līdz savai pensijai jātiek. Es pats vēl varēju savu sievu apkopt, kad viņa palika guloša. Varēju viņu pabarot, izcilāt, jo man tai laikā vairs cita uzdevuma nebija, kā pensionārs pa mājām dzīvojos. Tikai tie, kam mājās bijis gulošs slimnieks, var stādīties priekšā, kā tas ikdienā notiek.

Manai sievai viss sākās ar aklumu, vēlāk līdz ar aklumu progresēja nespēks, jo neredzīgs cilvēks ļoti maz ko var darīt. 80 gadi vairs nav tas vecums, lai varētu no jauna, neko neredzot, mācīties grozus pīt vai šallītes adīt. Vēlāk sieva savā nespēkā kļuva guloša, pazuda atmiņa, un viņa iegrima savā Alcheimerā. Par laimi, tad cilvēks pats vairs nesaprot, cik ir nelaimīgs. Bet, ja saprot, labi izskaidrojama ir viņa vēlme pielikt punktu.

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Maruta Rampāne

Padomi

Cik bieži ēst skābētus kāpostus, lai tie būtu veselīgi, nevis kaitīgi? Un kam labāk fermentētiem produktiem teikt nē?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Kamēr pats varu un daru, man noteikti nav vēlmes ātrāk iepazīt to mirkli, kad pienāk nāve.

Kurā brīdī eitanāzijai vajadzētu būt cilvēkam pieejamai izvēlei?

Ārsta praksē daudz esmu redzējis mirstošos un apmēram sapratis, kā tas notiek. Esmu bijis pie mirstoša cilvēka, kurš vairs nebija spējīgs parunāt, un teicis viņam: «Es jautāšu, bet tu pakustini pirkstu uz augšu, ja gribi teikt jā, un uz leju, ja gribi teikt nē.» Un mirstošais ar pirksta kustību atbildēja.

Ļoti daudziem saprašanas ceļš pirms nomiršanas ir ilgs, pārāk ilgs. Manai sievai pēdējā agonija, pirms viņa pārstāja elpot, bija īsa – stunda, pusotra. To nav patīkami klausīties, bet es sapratu – vairs nav nozīmes saukt ātro palīdzību.

Protams, tajā posmā, kad vecais cilvēks vēl ir pilnīgi loģisks un apzinīgs, viņš nevar uzminēt, cik tālākais ceļš būs ilgs, ko viņš spēs, ko nespēs. Vai spēs noturēt krūzīti vai nē, un, vai kāds viņam pados to tuvāk, lai var ar salmiņu pasūkt dzērienu…

Tad jau tā kļūst par problēmu – cik ilgi turēties pie dzīves?

Iedomāsimies situāciju: ja dzīves racionālais graudiņš kļuvis mazāks par jūrmalas smilšu graudiņu, bet prāts un saprašana vēl ir, kāpēc cilvēkam nedot iespēju, ja viņš grib – sirsnīgi atvadīties no savējiem, bet nākamajā dienā pēc savas vēlēšanās aiziet ar īpašo špricīti?

Kad man bija vēža operācija, atceros – mani aizveda uz operāciju zāli, lika pasniegt roku, iedūra vēnā, un ar to man atmiņa beidzās. Modernā anestēzija ir brīnišķīga – ja tādā veidā cilvēks var aiziet, ir lieliski aizmigt svētlaimīgā miegā un mierā. Sevi pieskaitu ticīgiem cilvēkiem, esmu ar mieru pieņemt, ka ir kāda augstāka vara, jo kā gan varēja rasties tik ārkārtīgi gudri izveidots Visums, taču – es neticu mūžīgai dzīvošanai.

Uzskatu, ka katram, kas mirst, tās ir beigas, viņš nenonāk ne ellē, ne debesīs, nesaņem ne sodu par sliktiem, ne balvu par labiem darbiem. Viņš ir miris un viss, tā ir mana cieša pārliecība.

Vai Latvijā par eitanāzijas legalizāciju runājam pietiekami?

Esmu no senajiem dakteriem, kam bija šaura specializācija – endokrinoloģija, taču jaunības gados man nācās arī pieņemt dzemdības, vēl tajos laikos, kad dzemdēja mājās. Tā nu esmu redzējis gan piedzimšanu, gan aiziešanu, un zinu – uztraukumi ir abos gadījumos. To visu zinot, es noteikti esmu eitanāzijas piekritējs, bet diemžēl  redzu,  ka Latvijā šī tēma ir neaktuāla.

Diskusijas nejūtu, taču esmu pārliecināts, ka rakstīt par to ir vērts, lai cilvēki, kuri par to domājuši, izsaka viedokļus. Zinu, ka cilvēkam pašam pašnāvību nav viegli izdarīt, un tā nav viegla nāve. Esmu redzējis cilvēku, kas sev galvā bija iešāvis lodi. Deniņos – caurums, bet viņš nemirst, turpina gārkt, glābt arī nav cerību.

Arī to redzot, sapratu, ka nav tik viegli šo pasauli atstāt. Tāpēc ir vērts attīstīt sistēmu, kas ļauj cilvēkam izbēgt no ciešanām, no kurām ir iespējams izbēgt. Labi, ja to var uzticēt speciālistam un ir garantija, ka patīkami aizmigsi.»

Kas ir eitanāzija?

EITANĀZIJA – ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot viņa nenovēršamas un neatgriezeniskas sāpes un ciešanas, kas tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu, un tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev vai citiem.

Kādi ir eitanāzijas veidi?

• Aktīvā – to veic, ja cilvēks ir nedziedināmi slims un viņa mokas nevar apturēt medicīniskiem līdzekļiem.
• Asistētā – slimniekam izsniedz nāvējošas zāles, kuras viņš var iedzert pats.
• Pasīvā – slimniekam pārtrauc dot zāles, taču uztur dzīvību fizioloģiskā līmenī, un ļauj nomirt.

Runa ir par neremdināmām mokām, saprašanu, ka viss beidzies, un iespēju izvēlēties.

Šobrīd aktīva brīvprātīga eitanāzija atļauta Beļģijā, Luksemburgā un Nīderlandē, savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un vairākos ASV štatos – Kalifornijas, Oregonas, Vašingtonas, Montānas un Vērmontas. Iepriekš Lienas desmit ieraksti publiskajā dienasgrāmatā tapa no vairāku gadu pieredzes, mājās aprūpējot vecākus – Ainu un Jāni Britānus ar dzīves laikā gūtām slimībām un gadu nastu plecos. Tie atrodami www.manizurnali.lv.