Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) Artūrs: – Šī brīža realitāte ir mūsu katra un arī attiecību lielākais pārbaudījums. Teikšu godīgi – mums vairs nav skaista dzīve.
Ilze: – Es tomēr neesmu tik kategoriska: mūsu dzīve ir skaista, tikai šis konkrētais posms nav viegls. Jo šobrīd ir maz mirkļu, kurus varam izbaudīt bez saspringuma, ko rada nemitīgā laika menedžēšana, bērnu slimošana, čīkstēšana, mūsu neizgulēšanās. Tomēr man šķiet svarīgi apzināties, ko bērni ir devuši, nevis atņēmuši.
Artūrs: – Abi bērni ir plānoti. Bērns maina attiecības: jūs uzreiz kļūstat par ģimeni. Tikai mēs nezinājām, uz ko parakstāmies… Kad Ričardam bija pusgads un pirmais negulēto nakšu un satraukumu pilnais laiks bija aiz muguras, mums šķita, ka nav tik grūti, ka tiksim galā arī ar diviem. Gribējās, lai bērniem ir maza gadu starpība, lai viņiem savā starpā būtu interesanti. Mēs domājām, ka ar diviem bērniem būs divreiz grūtāk, bet realitātē izrādījās daudzkārt grūtāk.
Pirms bērniem ne reizi ar Ilzi nebijām strīdējušies. Tagad strīdi ir vismaz reizi nedēļā – tie ir pamatoti un nepamatoti, jo abi esam noguruši un uzvilkti.
Ar Ilzi organizējam ikdienu kopā: esmu mājās vairāk nekā jebkurš no maniem draugiem, kam ir bērni. Bet man ir arī darbs. Tādās dienās kā šī, kad Ričards ir apslimis un neesam viņu aizveduši uz dārziņu, trūkst sešu septiņu stundu darbam. Attiecīgi es strādāju naktīs, kas arī nav viegli, – ik pa laikam pamostas viens, tad otrs. Dažreiz es iemiegu un nepabeidzu iesākto. Kad bijām viena bērna vecāki, pieskatījām viņu pamīšus, tikmēr otrs varēja izdarīt savus darbus. Šobrīd situācija ir cita: vienam parūpēties par abiem bērniem ir ļoti sarežģīti, un, kad Ričards ir mājās, pat attālināts videozvans kļūst grūtāk organizējams.
Tādā ziņā agrāk mums bija ļoti viegla dzīve. Pirms bērniem ne reizi ar Ilzi nebijām strīdējušies. Tagad strīdi ir vismaz reizi nedēļā – tie ir pamatoti un nepamatoti, jo abi esam noguruši un uzvilkti. Šādos brīžos grūtākais ir noturēties un nepieņemt radikālus lēmumus: ejiet visi ratā, es izvācos! Jo nav jau tā, ka jārūpējas tikai par bērniem, – man ir atbildība arī par klientiem un 30 darbiniekiem, kam jāmaksā algas un valstij nodokļi, katru dienu ir jāpieņem lēmumi par neskaitāmiem jautājumiem.
Nesen lasīju pētījumu, kas tika veikts vairākus gadus dažādās valstīs. Secinājums bija šokējošs: pāri, kam ir bērni, ir nelaimīgāki par tiem, kam bērnu nav.
Jo viņi biežāk strīdas, šķiras, piedzīvo finansiālas un veselības problēmas, zaudē karjeru. Par šo pētījumu esmu domājis arī savas dzīves kontekstā. Kad piedzima Ričards, kādā intervijā teicu, ka šis ir manas dzīves laimīgākais brīdis. Šobrīd varu teikt, ka esmu savas dzīves viszemākajā punktā. Bet… domāju, ka pētījumā tika aptaujāti pāri noteiktā vecumā, visticamāk, ar maziem bērniem. Jo mēs zinām arī par citu pētījumu, kurā cilvēki neilgi pirms aiziešanas no šīs pasaules stāstīja par to, ka viņus laimīgus ir darījusi tieši ģimene un bērni. Tāpēc, lai cik grūti būtu tagad, kompensācija par to pienāks, kad bērni paaugsies, un vecumdienās mēs diez vai atcerēsimies un domāsim par to, ka tālajā 2023. gadā neizdarījām kādu darbu un nepastrādājām kādu stundiņu ilgāk.
– Kāpēc jūs neizvēlējāties tradicionālo ceļu – viens ikdienā rūpējas par bērniem, otrs strādā un pelna naudu?
Ilze: – Mums abiem laiks ir vērtība, kas jāizmanto maksimāli. Es nevaru atsacīties no saviem mērķiem un piecus gadus būt tikai ar bērniem. Taču auklītes mums nav, bērnus audzinām paši, jo tāda bija mūsu izvēle. Labi, ka mana mamma pie mums uz dienu vai divām atbrauc katru otro nedēļu pieskatīt mazbērnus, tad abi varam ko vairāk izdarīt.
Bet, atbildot uz jautājumu, mēs apzināti esam vēlējušies lauzt mūsu vecāku ģimenēs redzēto attiecību modeli. Piemēram, mans tētis par bērniem nerūpējās, to darīja mamma. Tāpat mūs bērnībā audzināja citādi – tolaik norma bija iepērt, nesamīļot, neparunāt. Mēs mēģinām apzināties, ko tas mums ir nodarījis, un neatkārtot to ar saviem bērniem.
Artūrs: – Tomēr nav jau tā, ka mums viss izdotos. Kādreiz domājām, ka bērnam nedosim čipsus, picas, burgerus, kolu un nerādīsim multenītes. No visa šī saraksta Ričards tikai kolu vēl nav pamēģinājis. (..)
Visa saruna lasāma žurnālā Santa un Santa+.
