Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pilsētas leģendas
Kad dzirdu kādu runājam par to, ka Latvija ir maza valsts, un tāpēc mums nav sevišķu iespēju, uzreiz jādomā par Singapūru. Valsti, kas ir mazliet lielāka par Valmieras novadu un izvietojusies uz vienas lielas un 62 mazākām saliņām. Vietu, kura vēl pirms pusgadsimta bija nabadzīga, panīkusi ostas pilsēta, kurai pat nepietika sava dzeramā ūdens. To ieveda no Malaizijas, tāpat kā daudzas citas preces.
Tagad viss mainījies. No Malaizijas drīkst ievest ierobežotu preču skaitu, un tam rūpīgi seko. Vairākkārt tiekam brīdināti, ka aizliegts ievest košļājamās gumijas (izņemot medicīniskās), un vispār – lai Dievs esot žēlīgs tam, kurš izdomātu šādu košļeni izpļaut uz ielas. Gandrīz vai rokudzelži un cietums. Smēķēšana nav aizliegta, taču tikai norādītās vietās, turklāt arī šis process tiek stingri reglamentēts un – arī novērots. Gide stāsta gadījumu, kad sieviete, smēķējot oficiāli atļautā vietā, netīšām aizmetusi izsmēķi garām atkritumu urnai un nav tam pievērsusi uzmanību. Uzreiz bijis klāt nopietns vīrs civilā uzvalkā, uzrādījis attiecīgu apliecību un licis samaksāt pamatīgu sodu – vairākus simtus dolāru (Singapūras dolārs ir apmēram 70 eirocenti). Anekdotiskākais šajā stāstā ir tas, ka, piemēram, sods par smēķēšanu neatļautā vietā būtu uz pusi mazāks – taču te likumus ievēro precīzi līdz pēdējam burtam un komatam. Vēl gide atgādina, ka nedrīkstot arī ēst transportā, piemēram, metro, un nedrīkst vēl šo un to.
Vai tā tiešām ir? Jā, un vienlaikus arī nav. Man liekas, tas viss mazliet piederas pie pilsētas leģendām. Jā, ar visiem šiem aizliegumiem ir panākts, ka pilsēta ir tīra un sakopta, taču tā jau nav, ka gluži vai izlaizīta. Manīju gan pa kādam sīkam atkritumam, gan pa nezālei, gan pat pa izsmēķim (košļenes gan ne, tas tiesa), un tas tikai apliecina, ka pilsēta ir dzīva. Ļoti sakārtota un ļoti kontrolēta, tomēr dzīva.
Te būs osta!
Pasaulē runā par Singapūras fenomenu, un, ja tas būtu stāsts nevis par valsti, bet par cilvēku, tad tas vēstītu, kā nabadzīgs, ne sevišķi izglītots ostas strādnieks trīsdesmit gadu laikā kļūst par tehnoloģiju miljardieri. Tieši tā ir noticis ar vienu no teritorijas ziņā mazākajām valstīm pasaulē. Tiesa, pat tās teritorija ir mainīgs lielums. Pagājušā gadsimta vidū Singapūras platība bija 581 kvadrātkilometrs, taču pagājušogad tie bija jau 735 kvadrātkilometri un pēc dažiem gadiem būs vēl vairāk. Nemitīgi jūrai tiek atkarotas aizvien jaunas un jaunas platības.
Singapūras trumpis ir tās lieliskā atrašanās vieta jūrasceļu krustojumā, taču gadsimtiem ilgi šo trumpi labāk prata izmantot blakus esošā Malaizija. Pirmais Singapūras potenciālu saskatīja kāds brits Tomass Rafls, kurš 19. gadsimta sākumā vienojās ar vietējo sultānu, ka te veidos jaunu tirdzniecības ostu. Tobrīd salā dzīvoja knapi tūkstoš malajiešu un vēl kāda saujiņa ķīniešu. Uz gadsimta beigām te jau bija gandrīz simts tūkstoši cilvēku, lielākoties pārceļotāji no Ķīnas. Šobrīd, staigājot pa Singapūras ielām, var vērot, ka pilsēta ir absolūts tautību, kultūru un reliģiju mikslis, kurā ķīniešu dominante ir nojaušama, taču vairs ne noteicošā.
Pēc Otrā pasaules kara Singapūra tika vaļā no britu koloniālisma, kļuva brīva un patstāvīga, taču joprojām nabadzīga, un nav brīnums, ka vismaz trešdaļa valsts simpatizēja komunisma idejām. Un tad pie varas nāca Lee Kuan Yew, savulaik Anglijā izstudējis jurists no visai turīgas Singapūras ģimenes. Viņa politika balstījās uz trim vaļiem, un tās fenomenu joprojām studē un par to izdod grāmatas.
Lielais lēciens
Kāda tad bija Lee Kuan Yew recepte? Skarba, bet efektīva.
Pirmkārt, zaļā gaisma ārzemju investīcijām, lai atdzīvinātu ekonomiku. Tiek atcelti muitas tarifi, un tas gan liek bankrotēt daudziem vietējiem uzņēmumiem, kas nav konkurētspējīgi, sākas bezdarbs – taču premjerministrs iztur spiedienu. Un galu galā ir uzvarētājs – valstī ienāk lielās globālās korporācijas elektronikas ražošanai. Tām seko bankas – tās vienmēr seko naudai. Galu galā pamatīgi samazinās arī bezdarbs.
Otrkārt, akcents uz izglītību. Obligāta angļu valodas apguve, spējīgākie studenti ar valsts stipendijām dodas studēt ārzemēs. Vienlaikus uz valsti tiek aicināti speciālisti un viesstrādnieki no citām zemēm, tas turpinās, un šobrīd Singapūrā no piecarpus miljoniem iedzīvotāju apmēram trešdaļa ir imigranti.
Un, treškārt, Lee Kuan Yew piesaka karu korupcijai. Te jāsaprot, ka austrumu zemēs korupcija vēsturiski caurauž pilnīgi visu, un nudien jābrīnās, kā viņam tas izdevās. Valsts ierēdņiem un tiesnešiem vairākkārt paceļ algas, toties par katru korupcijas gadījumu sods ir tūlītējs un nežēlīgs, pat nešķirojot, rads, draugs vai kolēģis. Katrā ziņā metodes ir skarbas, nekādu sevišķi rūpīgu izmeklēšanu un cilvēktiesību, pietiek jau ar aizdomām… Un te nu arī iedibinās neviennozīmīgais politiskais fons. Lai gan Singapūra ir un paliek parlamentāra demokrātiska republika, realitātē tā drīzāk ir autoritāra valsts, kurā par politiski atšķirīgu viedokli var būt nopietnas problēmas. Īsti nav atļautas arī pulcēšanās un tamlīdzīgas aktivitātes. Un, kā jau teikts, lielā acs visu
laiku vēro…
Ērti, bet dārgi
Šobrīd dzīvot Singapūrā ir ērti un droši, taču dārgi. Vislabāk to ilustrē piemērs ar automašīnām. Pilsētā tikpat kā nav satiksmes sastrēgumu. Pieci miljoni pavisam nelielā teritorijā, un nav korķu? Neticami, vai ne? Izskaidrojums vienkāršs – personiskā automašīna ir ļoti īpašs šiks, un to var atļauties pat ne katrs miljonārs. Un nevajag jau arī – attālumi nav lieli, un ir labi organizēts sabiedriskais transports. Ja tomēr gribi auto, tad rēķinies, ka valsts nodokļu dēļ jauns vidējas klases auto tev maksās vismaz simts tūkstošus dolāru. Un vēl tikpat maksās tiesības to izmantot (nejaukt ar šofera tiesībām, tas pats par sevi)! Iespēja iegādāties lietotu auto tikpat kā nepastāv, un rezultāts ir acīm redzams – satiksmes plūsma pat centrā ir vienmērīga un raita.
Valsts diezgan aktīvi ceļ daudzdzīvokļu mājas, mājokļi tajās ir pieejamāki, tomēr arī nav lēti. Interesanti, ka bieži vien dzīvokļos ir atsevišķa istaba sievietei, ko te dēvē par helper – izpalīdzi mājas darbos. Valsts ir ieinteresēta maksimāli produktīvā darbā, un, lai speciālists (neatkarīgi no dzimuma) netērētu savu laiku un spēkus mājas darbos, bet labāk to ieguldītu kapitāla vairošanā un nopelnītu vēl kādu miljonu korporācijām, ir radusies vesela sistēma ar izpalīdzēm. Tās parasti ir sievietes no Indonēzijas, Filipīnām vai Javas, kuras atbrauc šurp peļņā. Uz Singapūras fona viņu algas ir mazas (ap 800 dolāru), taču tas ir daudz vairāk, nekā viņas saņemtu dzimtenē. Nav jau gluži tā, ka šīm izpalīdzēm būtu verdzeņu statuss, tomēr dzīve nav vienkārša – viņām ir tikai viena brīvdiena nedēļā, un tad viņas, starp citu, pulcējas parkos, rīko piknikus, izrunājas un atpūšas. Vairumam ir cerības sapelnīt lielāku naudu un uzsākt kādu biznesiņu mājās, taču nav zināms, cik no viņām tas izdodas.
Singapūras asorti
Toties ceļotājam Singapūra ir konfekte. Viesnīcas gan nav lētas, bet paēst var arī budžetam saudzīgi, turklāt ļoti daudz aizraujoša var skatīt bez maksas. Tik vien kā atver acis plaši un turi vaļā, kamēr nesāk ņirbēt raibs gar tām!
Mans ceļojuma TOP 5. Sākšu no otra gala.
- Nr. 5. Piektajā vietā es liktu skulptūras un mākslas objektus vecajā centrā, kur debesskrāpju ieskautas kā nostalģiska atmiņa no cita laikmeta saglabājušās vecās koloniālās ēkas. Gar upes krastu izvietojušies gan mīlīgi skulptūru komplekti ar sadzīviskām ainiņām (ķīnieši tirgotāji kaulējas ar vietējiem), gan arī modernas instalācijas (piecas spožas lodes cilvēka augumā, kurās ierakstītas pilsētas skaņas). Visaizkustinošākā ir bronzas skulptūru grupa Pirmā paaudze – puikas no kanāla malas lec ūdenī nopeldēties. Veltījums laikiem, kad Singapūra vēl tikai tapa. Un pats galvenais objekts – ne īsti skulptūra, ne īsti strūklaka, pilsētas simbols Merlions. Pa pusei zivs – kā atgādinājums par zvejnieku ciematu kā pilsētas aizsākumu, un pa pusei lauva – kā neaizplīvurots mājiens uz Singapūras varenību. Ap Merlionu spieto tūristu masas, jo skaitās, ka pie tā ne vien jānobildējas, bet jādara tas īpašā veidā – lai ūdens strūkla trāpa tieši pastieptā plaukstā. Tas esot uz naudu un bagātību. Tad nu katrs nostājas, kā tik var, lai kadrā vizuāli efektīgāk noķertu ūdens strūklu, un šo pavērot ir tāds mazs sociālais eksperiments. Kāds pat mēģina strūklu notvert pavērtajā kabatā, sak, ielejiet man, lūdzu, tā pavairāk! Es jau arī mēģinu grozīties tā un šā, bet selfijos tā bagātību sološā ūdens straume kaut kā visu laiku līst garām un garām plaukstai…
- Nr. 4. Gaisa dārzi. Lai gan Singapūra ir tipiska betona un stikla metropole, tā tomēr ir neierasti zaļa metropole. Ir sajūta, ka apstādīts viss, kur vien kaut ko var iebakstīt: parkos koki, starp maģistrālajām ielām un gājēju trotuāriem – košumkrūmi un puķes, uz māju jumtiem un sienām – horizontālie un vertikālie dārzi. Vispār šī apzaļumošana sākusies vēl tad, kad tas nebija pasaules karstākais trends, turklāt aprēķina dēļ. Laikā, kad valdība vēl tikai sāka piesaistīt ārzemju investorus, Singapūra bija visai paplukusi, karsta un tvanīga pilsēta, un biezie naudasmaki ar ģimenēm šurp pārcelties nekāroja. Apzaļumošana bija ātrākais veids, kā visu padarīt pievilcīgāku, ēnaināku un tīkamāku, turklāt regulāra laistīšana dabiski nodrošināta.
- Nr. 3. Viesnīca Marina Bay Sands. Ikoniskā trīs torņu viesnīca ar laivu jumta vietā un baseinu uz tā. Kā rāda pieredze, šādas vietas interesantāk aplūkot pa gabalu, jo ko gan var ieraudzīt tādā modernā viesnīcā, izņemot dizainīgu halli, nejēdzīgi dārgu kafejnīcu un tādus pašus tūristus kā mēs. Tik un tā beidzamās dienas rītā pamostos ar uzmācīgu domu, ka jānokļūst uz tā jumta, pat ja tas prasīs pusi no vienīgās brīvās dienas. Un nenožēloju. Lai tiktu uz skatu laukumu augšā, parasti iesaka nopirkt vaučeru par 30 dolāriem, kas dod tiesības dabūt vienu kokteili bārā un no turienes baudīt skatus. Taču pa burzmu sajaucam torņus un uzbraucam augšā jumta laivas otrā galā. Izrādās, tur ir pavisam kluss un elegants itāļu bārs, neviens neprasa nekādu vaučeru un neliek dzert kokteili par nejēdzīgi uzskrūvētu cenu. Ir priekšpusdiena, cilvēku vēl pavisam maz, un bāra ēnainā terasīte tikpat kā tukša. Pie kājām visa Singapūra un – jūra. Nekad neesmu redzējusi jūru no tāda augstuma. Uz tirkīzzilā fona milzīgie naftas tankeri izskatās pēc mazītiņiem spēļu kuģīšiem. Liekas, ja tos gribētu pabīdīt kā figūriņas uz spēļu laukuma, ar pirkstiem neizdotos, vajadzētu pinceti… Skatos kā apburta un domāju, ka varbūt tieši tā Dievs redz pasauli un brīnās par mūsu smieklīgajām ambīcijām būt viņa vietā un lemt pasaules likteņus… Jumta baseinā papeldēt gan neizdodas, tur laiž tikai viesnīcas iemītniekus. Varbūt kādā citā dzīvē.
- Nr. 2. Singapūras seja tomēr būtu pārāk garlaicīga bez vēsturiskajiem kvartāliem. Lielākie te ir trīs – ķīniešu China Town, musulmaņu Arab Street un Mazā Indija. Musulmaņu kvartāls atrodas blakus mūsu viesnīcai, tāpēc to izstaigājam divreiz. Tā kā ir ramadāns, pa dienu tas ir kluss un mierīgs, toties vakarā – ohoho! Mūzika, ēdienu gatavošana un mielošanās, skaļas sarunas, ar vārdu sakot – dzīve! Ķīniešu kvartāls manā atmiņā paliek ar tirgošanos. Šķiet, tur var nopirkt visas iespējamās sīklietiņas, kādas vien pasaulē ir: no Austrumu ziedes pret visām kaitēm līdz maciņiem vienai monētai – vairāk tur noteikti neietilptu. Viskolorītākais šķiet indiešu kvartāls, košs, pēc karija smaržojošs, pilns augļu letēm un zeltlietu bodītēm. Tiesa, viss, ko es tur nopērku vietējā sīkpreču veikaliņā, ir īpaši noturīgs melns laineris acu iezīmēšanai. Kā zināms, indiešu sievietes šo lietu pieprot.
- Nr. 1. Būs banāli kā ceļvežos, bet tik un tā pirmajā vietā es liktu Līča dārzus jeb Gardens by the Bay. Tā ir pati Singapūras esence: savienot augstās tehnoloģijas ar zaļo dabu un – pats galvenais! – to visu efektīgi un lepni parādīt. Dārzu lepnums ir piecpadsmit superkoki – milzīgi veidojumi, būtībā vertikāli dārzi, kuros dzīvo kopumā vairāk nekā 160 tūkstoši visdažādāko augu. Šie koki apgādā paši sevi – enerģiju ņem no saules, ūdeni no lietus, viss tiek savākts, pārstrādāts un izmantots. Taču lielākais efekts te ir vakaros, kad cilvēki pulcējas uz Dārza rapsodijas atskaņošanu sinhroni ar gaismas efektiem. Koki mirguļo krāsās, viļņojas un dažbrīd pat liekas, ka kustas. Šova spēks ir scenogrāfijā – kad gaisma papildina mūziku un mūzika izceļ gaismas efektus. Singapūras apceļotāju aprakstos nereti var atrast piebildi, ka cilvēki gājuši uz šo šovu vairākas reizes. Un es viņus saprotu.
Durianu pagaršoji?
Tā nu ceļojums ir galā. Vēl atsevišķa stāsta vērta būtu Singapūras Čangi lidosta, kurā iebūvēts vesels dārzs, atrakciju parks un milzu ūdenskritums, bet visu jau nekad nevar izstāstīt. Ak, bet es taču aizmirsu pašu galveno! To, par ko pēc atgriešanās mani tincināja visvairāk. Nu, durianu pagaršoji? Durians ir tas neparastais auglis, kas briesmīgi smako, bet lieliski garšojot. Tā vismaz saka. Es to joprojām nezinu, jo tā arī nepagaršoju. Toties smako tiešām nejauki. Sakombinējiet kopā vecu sieru ar labi pavalkātām zeķēm, piemetiet klāt ceptus sīpolus un sareiziniet ar divi – tas būs durians. Pie kādas no viesnīcām bija durianu kiosks, garām ejot, ikreiz sev solīju, ka citu dienu noteikti to pagaršošu. Un… tomēr nē.
Patiesībā pēc šā iespaidu, garšu un smaržu pilnā brauciena sapratu, ka Āzijas dvēsele tomēr ir liels noslēpums, kura izzināšanai nepietiek ne divu nedēļu, nedz, iespējams, pat divu gadu.
