Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Daudzus gadus man bija attāluma attiecības ar manu tagadējo vīru. Mēs abi aktīvi strādājām katrs savā pilsētā un satikāmies reizi vai divas mēnesī. Taču mēs abi zinājām, ka viens otram esam īpaši cilvēki. Šī apziņa bija ļoti svarīga, man nebija jāvēršas apkārt ar lūkojošu skatu…
Man bija partneris, ar kuru vienoja stabilas attiecības. Mūsu cerēšanās ilga 18 gadu, un tas bija labi, jo pusmūžā nav tik viegli sākt kopdzīvi un atvērties otram kā jaunībā,» žurnālam SANTA saka Sandra Kalniete.
Ar savu mīļoto vīrieti arhitektu Ansi Reinholdu Sandra apprecējās, kad viņai jau bija 58, viņam – 69 gadi. Politiķei šī ir otrā laulība, bet Ansim – pirmā. Laulību reģistrācija noritēja vien liecinieku klātbūtnē. Tagad viņa atklāj, kādēļ toreiz pieņēmusi lēmumu oficiāli slēgt laulību. «Kad cilvēki vairs nav tik braši kā jaunībā, ir svarīgi nodrošināties, lai viens otra vietā var risināt dažādus jautājumus.
Mēs nolēmām precēties, kad biju noskatījusies ļoti smagu filmu par Alcheimera slimību un tās sekām.
Tovakar piezvanīju Ansim un teicu, lai viņš apsēžas, man ir kas ļoti svarīgs sakāms. Biju sagatavojusi argumentus, ko teikšu, bet, izdzirdot pirmo teikumu, ka mums jāprecas, Ansis uzreiz atbildēja: labi! Jauki, ka mēs apprecējāmies, jo tā tomēr ir citas pakāpes tuvība. Vārdi mans partneris tomēr izklausās pilnīgi citādi nekā mans vīrs. Un mans vīrs ir mans pats tuvākais cilvēks.»
