Pieredze
Viņa kūpināja dūmus mūsu istabā
Aiva, 46 gadi:
«Mana vīra vecāki bija uzbūvējuši milzīgu māju – tā, lai visi bērni varētu dzīvot pie viņiem. Kad iepazināmies, viņa mamma mani uzņēma kā saulīte – biju tik pārņemta ar laipnību un sirsnību, ka gluži kā aizmiglotām acīm piekritu dzīvot kopā. Viss bija tik labi – viņa mani slavēja un slavēja, jutos tiešām novērtēta.
Bet jau pēc pāris mēnešiem, jo diena, jo attieksme mainījās, piemēram, viņa kartupeļus cepšanai grieza šķēlītēs, es salmiņos, bet tā nebija pareizi. Viņa ravējot lika nezāles grozā, es – kaudzītēs, un arī tas nebija pareizi.
Lai kā vīrs mani aizstāvēja, viņa mammas attieksme kļuva neizturama. Es vienkārši biju nepareiza!
Visu cieņu manam vīram, bet arī viņš nespēja ar savu mammu tikt galā, tāpēc nolēmām: iesim prom. Punktu visam pielika kāda nakts, kad pamodos un ieraudzīju: vīra mamma stāv pie mūsu gultas, ir kaut ko salikusi bļodiņā, aizdedzinājusi un kūpina pār mums dūmus. Es tik šausmīgi pārbijos! Neizsakāmi! Mēs no vīra vecāku mājām aizgājām uz kopmītnēm, vēlāk īrējām, tad nopirkām dzīvokli. Esmu daudz domājusi, ko vajadzēja darīt citādi. Manuprāt, jau pašā sākumā man vajadzēja nevis soli solī sekot vīramātei, bet palikt pie sava: jūs darāt tā, bet es – citādi. Bet… agrā jaunībā stāties pretī izdarīgai vīra mammai ir ļoti grūti.»
Es būtu tur labprāt palikusi
Diāna, 31 gads:
«Man bija attiecības ar puisi, kuram bija forša mamma. Kad gribējām sākt dzīvot kopā, viņa piedāvāja, lai dzīvojam pie viņiem – tā mums būs lētāk. Es biju par, bet mans puisis negribēja: mamma viņu dripelēšot, likšot visu ko darīt un tā, no rīta pat ilgāk pagulēt nevarēšot. Teicu, ka varam vismaz pamēģināt. Tā arī notika, bet pēc pusgada puisis tomēr mani pierunāja dzīvot atsevišķi.
Jāsaka – mamma viņu tiešām regulēja, bet man gan tas savā ziņā bija visai izdevīgi, jo puisis ar čaklumu neizcēlās.
Es tur labprāt būtu palikusi – puiša mamma mani atbalstīja, bet tas noteikti nebija veselīgi mūsu attiecībām, jo izmantoju to, ka mamma viņam aizrāda, pati it kā palikdama tā labā. Kad sākām dzīvot atsevišķi, man bija jākļūst sliktajai un jāmudina puisi darīt šo vai to. Tā mēs izšķīrāmies.»
Viņas puķes ziedēja kā nekad
Irēna, 57 gadi:
«Atnācu dzīvot mājās, kur vīram jau bija iekopta zemnieku saimniecība. Tēvs savu saimniecību savulaik bija pārrakstījis uz dēla vārda, bet abi ar mammu turpināja mājā dzīvot. Tā kā dēls pirms tam savas mammas atbildības robežas neskāra, viņai likās, ka dzīvot kopā būs labi.
Vīramāte mums solīja: kā gribēsiet, tā arī visu dariet – jūs te esat saimnieki! Bet, kad kaut ko mēģināju darīt, vīra mamma raudāja un pārdzīvoja.
Man gribējās izveidot citādu pagalma plānojumu – vīra mammai puķes auga traktora riepās, kas man nepavisam nepatika. Bet viņa teica: nē, neko nevajag mainīt, jo vecajām puķēm nepatīk, ka tās traucē. Tā bija ļoti jocīga sajūta, pat grēks atzīties: domāju, kā un ko darīšu, kad vīra mamma, atvainojos, būs nomirusi.
Par laimi, vīra mamma tomēr ļāva man pamēģināt un pēc tam priecājās. Mana draudzene, ainavu arhitekte, saplānoja dārzu, nevis izjaucot, bet papildinot jau esošos stādījumus. Pareizi ielabojot augsni un mēslojot, vīramātes puķes ziedēja kā nekad agrāk.»