Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Visam ir robežas un noteikumi
Pirms izvēlēties dzīvi pie vecākiem, pārim vajadzētu saprast: kāpēc mēs, jauna ģimene, tā darīsim? Vai to gribam mēs, vai vecāki, vai abas puses? Dzīvošanai kopā var būt dažādi iemesli – gan praktiski, gan emocionāli, gan racionāli.
Iespējams, šobrīd vecākiem ir vajadzīgs atbalsts: varbūt kādam no viņiem pasliktinājusies veselība, tādēļ labi, ka līdzās ir spēcīgi jauni cilvēki.
Varbūt jaunie padzīvos pie vecākiem pagaidām, kamēr tiks pie sava mājokļa. Tad abas puses zina: mēs dzīvojam kopā līdz nākamā gada Lieldienām, tāpēc vedekla nevis ievieš savu kārtību, bet piever acis un liek krūzītes ar osiņām uz to pusi, kā labāk patīk vīramātei.
Iespējams, vecāki un dēls ir vienojušies, ka dēls pārņems viņu saimniecību – notiks plūstoša paaudžu maiņa. Visriskantākā ir izvēle dzīvot pie vecākiem ekonomisku apsvērumu dēļ – jo tā ir lētāk. Praksē pierādās, ka šāds kopā dzīvošanas motīvs parasti neatmaksājas – ekonomiskie apsvērumi bieži vien nav tā vērti, lai bojātu savu emocionālo dzīvi.
Noteikti ir vieglāk īrēt strazdu būra lieluma dzīvoklīti, nevis maksāt ar emocionālu diskomfortu.
Ja pārim kāda iemesla dēļ tomēr jādzīvo kopā ar vecākiem, ir laikus jādomā par to, ar kādiem noteikumiem tas notiks. Situāciju vērts maķenīt dramatizēt: iedomāties, ka dzīvosiet nevis kopā ar vienu no mammām un/vai tētiem, bet gan pie svešas tantes vai onkuļa desmit mājas tālāk.
Tāpat noteikti jāapsver: kas notiks, ja plāns par dzīvošanu zem viena jumta tomēr neizdosies? Ir ģimenes, kas tā spēj ilgstoši un veselīgi sadzīvot, bet arī kopdzīvē ar vecākiem, tāpat kā pāra attiecībās, mēdz būt rozā briļļu periods – īstā dzīve parādās, kad tās nokrīt. Vīrietis var savai sievai teikt: «Nu beidz, viss būs labi – mana mamma ir baigi foršā!» Jā, mamma nenoliedzami ir forša, un arī vedekla ir ļoti forša, bet tas nenozīmē, ka viņām vienai pret otru nevar būt pretenzijas.
Cilvēkiem, kam ir ļoti izteikta vajadzība pēc savas teritorijas un teikšanas, divu ģimeņu sadzīvošanu zem viena jumta labāk pat nemēģināt.
Noteikti vērts jau laikus vienoties, ko darīsim kopā un ko atsevišķi, par ko katrs atbildēs, par ko atskaitīsimies un par ko tomēr ne – piemēram, vai jaunie vecākiem vienmēr izstāstīs, kurp dosies un kad būs atpakaļ utt. Tāpat ieteicams skaidri nodalīt, kas un kur ko dara. «No bērnības atceros lauku sētu, kur bija mammas dārzs un vecmammas dārzs. Un tas bija forši,» saka Diāna Zande.
Svarīgi ir atcerēties: jūs neesat viena ģimene, jūs esat divas ģimenes, kas dzīvo zem viena jumta. Pat uztverot visu mājiniekus kā vienu saimi, vērts norunāt, kas, ko un kā darīs – labāk lietas saukt īstajos vārdos, nevis cerēt, ka viss notiks pats no sevis. Un vēl – jau kopā dzīvošanas sākumā katram jāpasaka, kas viņam nav pieņemams, tā atrodot līdzsvaru un robežas. «Kad savās pirmajās attiecībās dzīvoju kopā ar vīra mammu, viņai bija ieradums iesākt vairākas sviesta paciņas – ledusskapī tādas vienmēr bija vismaz trīs. Es, labu gribēdama, apvienoju visas paciņas vienā un pati priecājos. Kad viņa to ieraudzīja, stingri teica, lai liekos mierā un nejaucos viņas kārtībā. Jā, varbūt viņa to pateica skarbi, bet ļoti skaidri, un kopš tās reizes sviestam klāt vairs neskāros,» atceras Diāna Zande.
Tiesa, ir cilvēki, starp kuriem nekādas sarunas par sadzīvošanu nebūs iespējamas. «Mēdz teikt, ka vecākā paaudze ir iecirtīga, neko nesaprot un domā tikai par sevi. Bet arī jaunie tādi ir. Ir vecāki, kas jūtas kā kungi un pavēlnieki savās mājās, bet ir jaunie, kas nenovērtē, ka ienāk vietā, kur viss ir gatavs, un domā, ka tas viss ir pašsaprotami,» saka Diāna Zande.
