Sieviete ir ienākusi svešās mājās
Veidojot ģimeni, parasti apsver – kur mēs dzīvosim. Tas ir ļoti svarīgi – tas, kur pāris dzīvosi, lielā mērā nozīmē arī to, kā viņi dzīvos,» uzsver psihoterapeite Diāna Zande. Gadās, ka, uzsākot kopdzīvi, pāris mīlestības rožainumā ļaujas tam, kā dzīve iegrozās.
Vieglāk klājas tiem, kuri ir emocionāli atdalījušies no vecākiem, grūtāk ir, ja viens no pāra iesēdies pie saviem vecākiem un negrib ne kustēties, turklāt mamma savu mīļo cukurdūkulīti joprojām gribētu aptekalēt no rīta līdz vakaram. Šāds vīrietis, palikdams mājās pie mammas, parasti ir apmierināts – viņam ir līdz kaulam zināms ikdienas, nedēļas un gada ritms, un ierastā mammas cepto pankūku un kotlešu smarža rada drošības sajūtu.
Savukārt sieviete, ienākusi vīra vecāku mājās, ne vienmēr jūtas tik labi – šīs mājas nerakstītie likumi viņai sveši, un labprāt viņa dzīvotu tā, kā pati grib.
Tikmēr vīra vecāki, priecādamies, ka dēla dzīvē nekas nav mainījies – viņš ir tepat –, joprojām jūtas saimnieki savās mājās.
Laiks iet, un vedekla secina: viņa ir izvēlējusies vīrieti, kura attiecības ar vecākiem viņai nav pieņemamas, bet tikmēr dēls un vīrs vienā personā ir stingri pārliecināts: nē un nē, viņš negrib dzīvot atsevišķi – te, pie mammas, taču ir tik labi! Tā nu viņai, gribi negribi, ikdienā jādzīvo kopā ar svešiem cilvēkiem svešā vidē, lai arī vīra mamma ir pārliecināta: kad sieva tiek pie vīra, viņai vīra vecāki jāpieņem kā savējie.
Kas tad to nezina – starp pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem vienmēr ir vērts veidot cieņpilnas attiecības, saprotot, kā sadzīvot, lai visiem pietiktu vietas un elpas. Teorija ir skaidra, bet arī prakse nav noslēpums – saspringtākās attiecības visbiežāk veidojas tieši starp divām sievietēm – vedeklu un vīramāti, jo te satiekas gan katrā sievietē maķenīt mītošā čūskas daba, gan sava daļa greizsirdības, dalot vienu vīrieti, gan zināma sāncensība – kura nu būs labāka.