Sarunā ar PDz Zane Daudziņa atklāj – lielas svinības šim notikumam par godu netika rīkotas: «Atzīmējām pavisam vienkārši – pastaigājāmies gar jūru.» Atminoties savu kāzu dienu pirms 25 gadiem, aktrise saka – toreiz laikapstākļi Daudziņus nelutināja tik ļoti kā šogad.
«Mums bija pilns spektrs – karsta saule, pēc tam lietusgāze, bet beigās debešķīga, mierīga novakare. Visu veidu dabas norises, kas vien varēja būt!» smejas viņa. Vai arī viņu laulībā šo gadu laikā piedzīvotas visu emociju gammas?
«Protams, kā jau ikvienā ģimenē. Divdesmit piecu gadu laikā bijuši gan grūtumi un smagumi, gan lieli prieki un laimes brīži. Ir bijis viss. Pats sākums laulības dzīvē ir tas grūtākais, jo, pirmkārt, divu cilvēku savienībā vēl notiek pierīvēšanās un prioritāšu dalīšana. Jāsaprot kārtība, kā abu dzīve tiks salāgota. Taču tas bija arī laiks, kad piedzīvoti lieli laimes brīži, jo dzima mūsu bērni, un arī lielākie zaudējumi… M
ēs abi kopdzīves sākumā zaudējām vispirms Viļa tēti, pēc tam manu tēti. Tas bija milzīgs apvērsums mūsu dzīvē, tiešām smags posms. Pēc tik lieliem robiem dzīve kļūst citāda, taču mēs abi tam tikām pāri kopā,» stāsta Zane.
Aktrise saka – nav vienas receptes, kā nodzīvot laulībā ilgi un laimīgi.
«Tas ir ļoti individuāli. Taču viens gan man ir skaidrs, un to es vēlu izbaudīt visiem – ciešā piederības sajūta savai dzimtai, savu sakņu apzināšanās. Ļaušanās tādai ģimeniskai savienībai nozīmē, ka tu kļūsti stiprāks, ka neesi viens. Kā teica mans kolēģis Iļja Vlasenko, deju skolotājs aktieriem Kultūras akadēmijā – tu vairs neesi viena kā rudzupuķe āliņģī! Un tā ir vērtīga sajūta, kas noārda egocentrismu un ļauj būt pieņemošākam, mīlošākam, atvērtākam pret to, kas tev apkārt.»