Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Dana Einberga, koučs un dzīves terapeite.
Mēs dzīvojam prātā
Šodien daudz cilvēku piedzīvo izdegšanu, jo prāts gluži vienkārši nespēj tikt galā ar ātrumu, kādā dzīvojam. Mēs dzīvojam prātā, jo jāpaspēj izdomāt, kā izdarīt visas tās lietas, ko sabiedrība no mums gaida attiecībā pret darbu, ģimenes lietām un visu pārējo. Rezultātā prāts ir nepārtrauktā trauksmē un dzīve kļūst tik strauja, ka nav laika apstāties un izvērtēt, kas notiek. Mūsu prāts, kas pieradis pie ritma, ko mēs paši esam radījuši, sāk strādāt pārslodzē. Bieži vien tas notiek tādēļ, ka zaudējam saikni ar sevi un dabu. Bet labā ziņa ir, ka laukos viss var būt citādi – šeit mēs, zinot metodes un esot gatavi apzināti tās izmantot, varam atgūt iekšējo mieru, kā mums tik ļoti pietrūkst. Lauku vide sniedz milzīgas priekšrocības, jo daba ir pieejama uzreiz – koki aug bez iežogojumiem, apkārt ir miers un klusums.
Līdzsvars – tā ir ilūzija
Līdzsvars bieži tiek maldīgi uztverts kā stāvoklis, kuru cenšamies sasniegt un saglabāt, taču patiesībā tas ir nemitīgs process, kas mainās līdz ar mūsu dzīves apstākļiem un iekšējo pasauli. Piemēram, tiklīdz vairāk pievēršamies darbam, svari jau noliecas uz vienu pusi. Bet vai tas uzreiz ir kaut kas slikts? Harmonija – tieši tā ir atslēga, kas ļauj mums atrast mieru un pieņemšanu. Tas nozīmē prasmīgu pielāgošanos un pieņemšanu – spēju būt klāt katrā mirklī, ieklausoties sevī un pasaulē ap mums. Ja esam gatavi ieklausīties, daba var iedot vērtīgas atziņas par to, kā dzīvot saskaņā ar mainīgajiem apstākļiem, kā pielāgoties un plūst kopā ar dzīvi, nevis cīnīties pret to. Kad iemācāmies šādi dzīvot, daba kļūst par mūsu visvērtīgāko skolotāju, kas palīdz mums veidot iekšēju mieru un līdzsvaru, tādu, kas nav balstīts uz ideālu scenāriju, bet gan dzīves pieņemšanu un sapratni.
Apzinātība neslēpjas kalnos, džungļos vai nedēļām ilgā meditācijā. Tās īstā vērtība atklājas, kad to ienesam savā ikdienas dzīvē – attiecībās, darbā, saskaroties ar izaicinājumiem un problēmām. Patiesā māksla ir spēja saglabāt apzinātību tur, kur dzīve mūs visvairāk pārbauda.
Pabūt dabā ilgāk
Mēs bieži aizmirstam, ka daba ir milzīgs resurss, ko varam dabūt bez maksas. Tā labprāt no mums visu paņem un dalās ar savu enerģiju. Dabā nav noteikumu attiecībā uz laiku — nav pareizā ilguma, cik ilgi jāuzturas ārā, lai gūtu spēku un mieru. Ja vari pabūt pie dabas piecas minūtes, tas jau ir vērtīgi; ja vari veltīt pusstundu, tas ir vēl jo labāk. Dabas klātbūtne mūs nomierina un stiprina neatkarīgi no tā, vai tur esam īsu mirkli vai ilgāk, jo jebkurš brīdis, ko pavadi ārpus telpām, lai sazemētos un atgūtu harmoniju, ir nozīmīgs. Taču stresa un izdegšanas situācijas daba var palīdzēt pārvarēt tad, ja cilvēks ir gatavs pabūt dabā ilgāk. Ja viņš ir jau izmisuma stāvoklī, visa kā ir par daudz un šķiet, ka ne ar ko vairs nevar tikt galā, pastāvot piecas minūtes pie strautiņa, nebūs līdzēts. Tieši pretēji – strautiņš radīs vēl lielāku stresu, jo būs sajūta, ka nekas nenotiek, laiks iet un darbi gaida, un viņš velti tērē laiku, atrodoties nekurienes vidū pie strautiņa. Tieši tāpēc, piemēram, uzņēmumu vadītājiem iesaka būšanu dabā ieviest kā ikdienas rituālu stresa situācijās – vienam tā ir makšķerēšana, citam futbols ar bērniem, vēl kādam skriešana, vēl kādam vajag iet un izbļauties mežā. Ja šķiet, ka nav neviena, ar ko parunāt, aizej izrunāties ar kokiem un akmeņiem! Izspārdi čiekurus un izrunājies par visām tām lietām, kas tevi ir sašutinājušas! Gadās, ka cilvēks apguļas zālē, paguļ pusstundu, pamostas un stāsta, ka jūtot tādu dīvainu tukšuma un viegluma sajūtu. Izrādās, daba visu negatīvo ir paņēmusi.
Kad atrašanās dabā var skādēt?
Aizbraukt vai doties meditēt vienatnē pie dabas uz vairākām dienām, nevienam par to nepasakot, var šķist kā drosmīgs solis uz pašizziņu un sevis stiprināšanu. Taču tā ir kļūda, ja neesam šim garīgajam izaicinājumam gatavi, sevišķi, ja ikdienā esam nemitīgās raizēs un skrējienā. Tad vienatne dabā var atklāt ne tikai mieru un iekšēju dziļumu, bet arī izraisīt trauksmi, neparedzētus emocionālus izaicinājumus un sajūtu, ka esi pārāk tālu no ierastā. Bez atbalsta un apziņas, ka kāds zina par tavu atrašanās vietu, šāds ceļojums var pārvērsties nevis spēka gūšanas pieredzē, bet bīstamā pārbaudījumā gan garīgi, gan fiziski. Tieši šī iemesla dēļ, pirms apmeklēt dažādus ilgstošus klusēšanas rituālus vai retrītus, ieteicams pārdomāt, vai tā tiešām šajā dzīves situācijā būs īstā harmonijas atrašanas metode. Turklāt ne vienmēr dabas elementi ir tik romantiski kā Instagram bildēs – odu bars, dzēlīga nātre un pēkšņs lietus idillisku pastaigu var ātri pārvērst par gana ekstrēmu pasākumu. Daba ir skaista, bet arī neparedzama – tā prasa gan zināmu pielāgošanos, gan gatavību uzņemt arī tās skarbo pusi.
Kā otru ļoti bieži pieļautu kļūdu var minēt situācijas, kad cilvēks aizbrauc pie dabas ar domu atpūsties un atslēgties no pilsētas dzīves, bet turpina darboties ar telefonu, datoru vai sociālajos tīklos, – tā ir melošana pašam sev un nav patiesa atslēgšanās. Ir būtiski apzināties, ka daba mūs atbrīvo, ja ļaujamies to izjust pa īstam.
Varbūt pietiek tikai ar darbu?
Lauku cilvēku vidū bieži dzirdēts uzskats, ka smags fizisks darbs ir vislabākā terapija un nekas vairāk nav vajadzīgs – arī apzināta būšana dabā ne. Jūties nomākts? Skaldi malku! Nekas neiepriecina? Tad ravē bietes! Tam var piekrist tikai daļēji. Dažkārt patiešām ir ieteicams aiziet un pastrādāt dārzā, jo fiziska piepūle palīdz domām pārslēgties, palēnina prātu, un tajā brīdī bieži atnāk atbildes uz svarīgiem jautājumiem. Tomēr šāda pieeja nedrīkst kļūt par smagu nastu. Ja visa diena aizrit grūtā darbā, kas it kā jādara tikai tāpēc, ka to darīja mamma vai vecmamma, bet sirdī paliek nepatika, ir vērts pārdomāt un, iespējams, mazināt darbu apjomu.
Dzīvojot laukos, ir ļoti svarīgi izbaudīt to, ka tev ir sava siltumnīca vai ka vari pļaut zāli – darīt to ar mīlestību un patiesu gandarījumu. Ja lielu dārzu veido tikai tāpēc, lai kaimiņi redzētu, ka tev tas ir, tas nesniegs īstu prieku un būs smags darbs. Kad izvēles izriet no sirds, nevis citu viedokļiem, arī lauku darbi var kļūt par prieka avotu un nenest tikai stresu, nogurumu un izdegšanu.
Vai pārcelšanās uz laukiem palīdzēs?
Daba piedāvā nenovērtējamu ieguvumu ilgtermiņā, jo iemāca mums palēnināt savu skrējienu un izvērtēt patiesās dzīves vērtības. Mēs dzīvojam ātrā pasaulē, taču, ieejot dabā – pastaigājoties pa mežu, klausoties vēja šalkošanā vai vērojot saulrietu –, sākam apzināties, ka laiks nav jāmēra pēc pulksteņa, bet pieredzes un sajūtām. Apzināta dabas izmantošana ilgtermiņā palīdz izvērtēt prioritātes: kas ir vērtīgāks par darbā pavadītu laiku vai materiālajiem mērķiem? Kā būt vairāk klāt savā dzīvē, nevis tikai nodzīvot to? Mēs saņemam drosmi atsacīties no lietām, cilvēkiem, kuru enerģija mums nav vajadzīga. Kāds sāk savu uzņēmējdarbību, kāds sakārto attiecības vai īsteno kādu sen lolotu sapni…
Taču, ja esi izdedzis un pārguris pilsētnieks, kurš domā, ka visas problēmas atrisinās pārcelšanās uz dzīvi laukos, pie dabas, var sanākt smagi vilties – dzīve rāda, ka diemžēl bieži vien, nonākot laukos, kļūst vēl sliktāk. Tādēļ, pirms spert tādu soli, ir jāsakārto izdegšanas jautājums. Ko tas nozīmē? Izdegšanu radām mēs paši – tā sākas no mūsu domām. Jāsaprot, ko es domāju, kā rīkojos, ka man šobrīd ir izdegšana, attiecību problēmas, veselības problēmas u. tml. Paņem papīra lapu un raksti, kā es esmu nonācis līdz šādam rezultātam. Tikai tad, kad saprotam savus izdegšanas cēloņus, varam sākt ceļu uz patiesu atjaunošanos! Pārcelšanās uz laukiem var sniegt mieru un tuvību dabai, bet nebūs risinājums, ja nemainām savu pieeju dzīvei un ieradumiem. Tātad – sākumā jāmeklē harmonija sevī, lai jebkura dzīvesvietas maiņa būtu solis uz priekšu, nevis kārtējais mēģinājums bēgt no problēmām.
Ļaujies un neko negaidi!
Tāpat kā ārsta izrakstītas zāles neiedarbojas uzreiz, arī dabas tuvums prasa pacietību un uzticēšanos. Svarīgākais ir neko negaidīt un vienkārši būt – bez mēģinājuma izdomāt, kā pareizi runāt ar akmeni vai palūgt padomu kokam. Ja gribas lēkāt uz vienas kājas, lēkā! Ja gribas raudāt, raudi! Ja gribas pagulēt, guli! Ļauj sev būt dabā tādam, kāds esi, un izbaudi šo brīvību – būt!
No terapijas viedokļa būt dabā nozīmē apzinātu saiknes veidošanu ar apkārtējo vidi, lai atjaunotu emocionālo harmoniju un mentālo labsajūtu. Tas nozīmē iedziļināties savās sajūtās, uztverot dabas elementus kā resursu dziedināšanai.
No terapijas viedokļa būšana dabā nav:
- skatīšanās telefonā un fotografēšana;
- podkāstu vai mūzikas klausīšanās;
- skriešana vai intensīvi treniņi;
- pastāvīga sevis nodarbināšana, piemēram, uzkopšanas darbi;
- nemitīga domāšana par ikdienas problēmām.
