Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jāpagaida, lai katliņš uzvārās
Gunita Lanka, angļu valodas pasniedzēja
«Tieši šobrīd kopā ar vīru Andri esam garākā randiņā – sudrabkāzu ceļojumā Itālijā. Šo braucienu lēni un rūpīgi plānojām, jo bija jārēķinās ar dažādiem ierobežojumiem. Tomēr ne mirkli nešaubījāmies, ka savu kāzu jubileju atzīmēsim tā pa īstam – arī ar šīm divām nedēļām divatā Itālijā. To darām gan sevis, gan bērnu dēļ: lai parādītu, ka vērtības ir jānosvin no sirds, nevis tikai garām skrejot ar kādu pa ceļam nopirktu kūciņu. Atslābstot visu var nolaist un viss var izplēnēt – arī vērtības un attiecības.
Mēs ar vīru vismaz trīs reizes gadā mēģinām izrauties divdienniekā, bet vēl labāk – trīsdienniekā uz tādu garāku nedēļas nogali, un tām nav obligāti jābūt ārzemēm.
Lai dabūtu īsto garā randiņa sajūtu, ir jābrauc uz divām naktīm. Uzliekot zupas katliņu uz plīts, paiet laiciņš, kamēr ūdens uzvārās, un tā ir arī ar mums abiem – vajag uzsilt.
Kad divatā iet jau otrā diena un otrā nakts, paveras pavisam citas domas un sajūtas. Tikai tad iespējams sarunās tā pa īstam atvērties – tiek izrunātas tik pārsteidzošas lietas, kuras mēs pat pierakstām.
Savukārt īsākus izrāvienus – uz 15 minūtēm, divām stundām vai bez laika limita mums abiem vajag ik pa brīdim, bieži un regulāri. Esam mēģinājuši noteikt, ka ejam uz randiņu piektdienās, bet sapratām, ka tāda viena šnite mums neder. Mums vajag tad, kad vajag – kad gribam būt divatā, lai padalītos savās sajūtās, izrunātos, uzklausītu. Viņš aicina mani, es – viņu. Brīžos, kad jūtu, ka man vajag savu piecminūti – kaut vai divatā iziet pastaigā līdz ezeram, vīram saku ļoti tieši: «Man vajag randiņu!» Šādos brīžos ir svarīgi otru sadzirdēt un atsaukties, nevis teikt, ka tagad nav laika, un atlikt uz vēlāku, bet būt gataviem būt kopā iespējami ātrāk.»
Dievam patīk, ja vīrs un sieva satiekas
Līga Rūtiņa, pilna laika sieva un mamma
«Zinu, cik ļoti dzīve ar savu ikdienas rutīnu ierauj sevī. Ja tai padodas, var pienākt brīdis, kad bērni būs izauguši un aizies katrs uz savu pusi, bet tētis un mamma skatīsies viens uz otru un sapratīs, ka jūtas sveši.
Randiņā ar vīru dodamies reizi divos trīs mēnešos – esam tikušies gan uz pāris stundām, gan izbraukuši gan uz diennakti, gan divām. Parasti braucam uz kādu Latvijas pilsētu – vietu izvēlamies uz maiņām, lai otram ir pārsteigums. Ieplānojot nākamā randiņa datumu, mums ir stingrs nosacījums: lai vai kas, mainīt datumu nedrīkst!
Ik pa laikam randiņos notiek kāds negaidīts pārsteigums. Piemēram, pasūtām viesnīcā parasto numuriņu, bet atbraucot administratore saka: vai, mums te gadījās kļūme, tādēļ parastā numura vietā izmitināsim jūs LUX numuriņā. Tik jauki! Mēdzu teikt, ka Dievs svētī randiņus – viņam patīk, ka sieva un vīrs satiekas divatā.
Piecus ar pusi gadus dzīvojām ļoti ekonomiski, jo gribējām atbrīvoties no visām parādsaistībām. Atceros, kā reiz gājām pa Esplanādi un vīrs teica: «Kad atdosim visus parādus, nosvinēsim to viesnīcā Latvija ar šampanieša vannu!» Pagāja daži gadi, un mēs tiešām bijām randiņā šajā viesnīcā, tikai šampanieša vannas vietā gājām uz SPA, jo sapratām, ka nevajag mums nekādu šampanieša vannu – tas noteikti nemaz nav tā, kā izklausās.
Randiņos esam izdomājuši lielas lietas un pieņēmuši lielus lēmumus – ir laiks pabūt kopā, pasapņot un saprast, kā gribam dzīvot. Mīlestībai vajag laiku.
Laulība pati no sevis laba nekļūs – pārim ir jāstrādā!
Nesen kādās sudrabkāzās mācītājs teica: «Kamēr vien divi cilvēki sarunājas, laulība ir.» Pāriem varu ieteikt labu sarunāšanās spēli Kā es varu būt tev labāka sieva vai vīrs? Tā ir nevis otra kritizēšana, bet iespējami saudzīgākiem un rotaļīgākiem vārdiem izteiktas vēlmes, ko varat dot viens otram, lai kopā būtu vēl laimīgāki. Pamēģiniet!»
Randiņā nedrīkst būt trešais liekais
Linda Matisone, Lauma Lingerie valdes priekšsēdētāja
«Mēs ar vīru uz randiņiem ejam regulāri – vismaz reizi mēnesī, atvēlot tam laiku dienā vai vakarā. Randiņi nenotiek paši no sevis, tādēļ katras tikšanās beigās savos plānotājos iezīmējam datumu nākamajam. Ja tā nedara, lielajā dzīves skrējienā tikšanās ieplānošanu var palaist garām, jo laiks iet ļoti ātri.
Savu pirmo randiņu ar Jāni norunāju, pieturā gaidot autobusu, kad man bija 16 gadu – tehnikumā mācījāmies paralēlkursos. Kad satikāmies, aizgājām uz kino un pēc tam kafejnīcā apēst kaut ko saldu. Kad jau bijām precējušies, kopējos pasākumus parasti rīkojām visai ģimenei – randiņu divatā nebija. Sākām uz tiem iet, kad laulībā bija pavadīti jau divdesmit gadi. Iedvesmojāmies no ģimenes draugiem: viņi gāja uz randiņiem, un mēs redzējām, cik ļoti šādas tikšanās stiprina attiecības.
Katrs randiņš ar vīru ir svētki, lai pagodinātu viens otru un mūsu attiecības.
Šķiet, pat uz pirmo randiņu, kad man bija 16 gadu, es nepucējos tik ļoti kā tagad, jo jau gatavošanās rada prieku un svinīgumu.
Iespēja pabūt divatā bez mājas trokšņiem un bērniem ir nedalīts laiks tikai mums pašiem. Varam pārrunāt, kā mums klājas tagad, ceļam augšā dažādas atmiņas, dalāmies savās izjūtās gan par senākiem, gan ne tik seniem notikumiem. Tiekoties varam pateikt to, kas sakrājies, dalīties savās vēlmēs un sapņos, kā arī noteikt mērķus.
Randiņu organizēšanu biežāk uzņemas vīrs – viņš rezervē vietu, kur tiksimies. Garākus izbraukumus plānojam jau laikus, saskaņojot darba grafikus. Esam braukuši uz Kuldīgu, Cēsīm, arī uz Viļņu. Randiņus rīkojām arī pandēmijas laikā. Bijām aizbraukuši trīsdienniekā, izbaudot divvientulību skaistajā Villa Santa. Lai tiktos divatā, nav obligāti jāiet uz restorānu. Šoziem mēs ar vīru mīnus divdesmit grādos runājot staigājām gar jūru. Galvenais ir nevis vieta, bet gan spēja visu nolikt malā: ne vien atrast, kas pieskata bērnus, bet arī izslēgt mobilo telefonu. Randiņā ar vīru nedrīkst būt neviens trešais liekais, tad tas noteikti izdosies.»
Satikt otru var tad, kad satiec sevi
Vita Kalniņa, psihoterapeite
«Ilgstošās attiecībās laulātie piedzīvo dažādus posmus. Mūsu četri bērni ir dzimuši divos piegājienos – starp otro un trešo ir astoņu gadu starpība. Jaunībā, kad auga pirmie bērni, sapratne par attiecību veidošanu bija niecīga. Nonācām krīzē un viens otru pazaudējām, bet tad saņēmāmies un sākām strādāt pie attiecībām. Uz randiņiem sākām iet pirms desmit gadiem – kad jau bija piedzimuši otrie bērni.
Partneriem ir regulāri jāskatās un jāredz vienam otru, un jāsarunājas, otru arī sadzirdot. Ceru, ka mūsu bērni to būs noskatījušies, jo viņi ir izjutuši, ka no vecāku randiņa ieguvēji ir visa ģimene. Ir gadījies, ka lielie bērni mums tā arī saka: ziniet, jūs tinieties – jums vajag randiņu, mēs paliksim ar mazajiem!
Ikdienā pāris parasti runā par ikdienišķām lietām – sadzīvi, darbiem, bērniem – vai arī nesarunājas vispār, jo viss šķiet ierasts. Tas ir milzīgs risks.
Neatvēlot laiku, kurā pārim neviens netraucē ar savām vajadzībām un jautājumiem, ir ļoti viegli attapties, ka savu partneri vairs īsti nepazīsti un jūti, ka viņš neredz arī tevi.
Ja pāris neatrod pietiekami laika būt divatā – attiecības nedarbojas. Nepiekrītu, ka sieva un vīrs var runāt arī tad, kad bērni guļ. Par svarīgām tēmām nav jēgas runāt vēlāk par deviņiem desmitiem vakarā – naktīs nerunā ne par biznesu, ne attiecībām.
Bija laiks, kad centāmies izrauties reizi mēnesī, tagad uz randiņiem ejam vismaz reizi divos mēnešos. Parasti uz viesnīcu dodamies pēcpusdienā, nākamajā rītā paēdam vēlās brokastis un – atpakaļ. Ilgais vakars un vēlais rīts dod sajūtu, ka otrs ir atkal satikts, bet, kad randiņam tiek atvēlētas divas naktis – jo labāk. Īpaši svarīgi izrauties bija Covid stingro ierobežojumu laikā. Ņēmām numuriņu viesnīcā pārsimt metrus no mājām.
Vēl mēs ar vīru regulāri dodamies uz pāra pirts rituālu Ziedlejās. Tas, ka par mums abiem parūpējas pirtnieki, dod īpašu sajūtu. Atslābstot un zinot, ka ar otru notiek tas pats, var satikties citā līmenī: tā pa īstam satikt otru var tad, kad vispirms satiec sevi.»
