Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tavam blogam ir iespaidīgs sekotāju skaits, cik ilgi to jau veido?
– Vien divus gadus ar astīti! Sāku, kā jau daudzi, mājsēdes laikā. Man vienmēr paticis radoši darboties un, mājās sēžot, ļoti prasījās pēc kāda skaista, radoša hobija. Tā kā esmu mājsaimniece un audzinu trīs bērnus, ēdiena gatavošana tāpat ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa, tāpēc nolēmu vairāk piestrādāt pie receptēm un noformējuma un paveikto iemūžināt. Skaisti pasniegt ikdienišķo gan pašas arhīvam, gan arī ar domu – varbūt kādam noderēs! Godīgi sakot, par bloga panākumiem esmu ļoti pārsteigta. Es neesmu profesionāle, ar pavārmākslu manas attiecības vienmēr bijušas tādas pastarpinātas.
– Kā tev pašai šķiet, kas ir bloga panākumu atslēga?
– Manuprāt, vienkāršība. Mēs paši dzīvojam mazā miestiņā, vietējā veikalā ir nopērkami lielākoties paši vienkāršākie produkti. Kad pati kādreiz presē vai internetā meklēju receptes, viens no svarīgākajiem faktoriem ir – vai receptei nepieciešamos produktus vispār varu nopirkt. Droši vien daudziem situācija ir līdzīga – esmu ievērojusi, ka populārākās receptes blogā ir tieši tās vienkāršākās. Sākumā par to nedaudz kautrējos, bet tad nolēmu: neko neiztaisīšos, bet piedāvāšu tās receptes, ko patiešām gatavoju ikdienā – ar kartupeļiem, burkāniem, oliņām un citiem elementāriem produktiem. To, kas pieejams katram.
Kartupeļus vispār mīlu no visas sirds.
Esmu dzirdējusi dažādus šausmu stāstus, taču uzskatu, ka tie ir gan veselīgi, gan arī tik daudzveidīgi – kā tik tos nevar pagatavot!
– Vai virtuālajā vidē esi saskārusies arī ar negācijām?
– Ļoti reti, gandrīz vai var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Aizrādījumi ir dažādi, bet lielākoties komiski. Piemēram, par to, ka kartupeļus brokastīs ēdot tikai mežstrādnieki (tā bija recepte kartupeļu omletei). Nu ko es te varu piebilst? Laimīgie mežstrādnieki! Kopumā varu teikt, ka konstruktīvu kritiku es uzklausu labprāt, taču par tādiem bezjēdzīgiem komentāriem – kā, fui, man nepatīk! – atliek tikai pabrīnīties.
– Vai tevi kādreiz nepārņem bažas par to, ka ideju varētu aptrūkties?
– Reizēm, protams, uznāk tādas iedvesmas bedrītes, tad mēdzu pašķirstīt internetu vai žurnālus un meklēt iedvesmu. Nedomāju gan, ka pēkšņi varētu izsīkt recepšu idejas, ģimenei taču jāēd ik dienas! Parasti receptes top, gluži vienkārši atverot ledusskapi. Izpētu tā saturu un sāku štukot, ko no tā varu pagatavot. Un kaut kas vienmēr saslēdzas! Tas patiešām ir ļoti radošs process. Vēl, kad aptrūkstas idejas, mēdzu gluži vienkārši doties pastaigā.
Staigājot domas sakārtojas pašas no sevis un dzimst jaunas idejas.
Bet uz veikalu ikdienā parasti dodas vīrs – man tas ir pārāk bīstami (smejas). Vajag krējumu un burkānus, bet no veikala iznāku ar milzīgiem maisiem!
– Vai ir kādi izdevumi vai pavārmākslas personības, kas tevi īpaši iedvesmo?
– Laikam nav vis! Ar interesi sekoju līdzi visiem jaunumiem, taču konkrēti nevienam nesekoju. Pēdējā laikā mani droši vien visvairāk ir iedvesmojusi Našķoties Zane – viņas vienkāršais piegājiens. Un kādreiz senos laikos Mārtiņš Sirmais.
– Ko tev vislabāk patīk gatavot?
– Krēmzupas – vienkārši pagatavojamas un tik elegantas. Ar kūkām savukārt ir vislielākā ķimerēšanās, bet vislielākais gandarījums. Bet no ēdienreizēm vismīļākās ir brokastis. Droši vien arī tā paša iemesla dēļ, kas krēmzupām, – brokastis ir ļoti vienkāršas un skaistas.
– Vai nākotnes plānus arī saisti ar blogu?
– Godīgi sakot, neko konkrētu neesmu plānojusi un arī neplānoju. Arī pie bloga popularizēšanas neesmu kā īpaši strādājusi. Zinu, ka daudzi uzmanīgi seko līdzi konkrētai formulai – kā un cikos publicēt postus, un tamlīdzīgi.
Es receptes publicēju gluži vienkārši tad, kad ir, ko publicēt.
Sākumā, piemēram, sadarbības piedāvājumiem atteicu, kautrējos. Šķita – kas gan es tāda, lai pieņemtu atlīdzību par padarīto vai kādam sniegtu padomus. Taču tagad esmu iemācījusies vienkārši teikt jā un ļauties notiekošajam.
– Kas vislabāk garšo latvietim?
– Man par pārsteigumu vislabāk aiziet visvienkāršākās receptes, ko pat varbūt sākumā bija drusku neērti publicēt. Ceptas maizītes ar krējumu un āboliem, piemēram. Vai kabaču ripiņas ar sieru un tomātiņu. Āboli, biezpiens, kartupeļi – tie latvietim patiešām iet pie sirds.
– Un ko par taviem panākumiem saka ģimene?
– Priecājas, protams, kaut tas ne vienmēr ir viegli. Jo aiz katras skaistas ēdiena bildes fonā ir izsalkusi un nepacietīga ģimene, kas reizēm sagaida atdzisušu ēdienu. Bet mans lielākais izaicinājums pēc tam ir atrast to īsto bildi no divdesmit gandrīz pilnīgi vienādām. (Smejas.)
Bet, ja nopietni, tad domāju, ka man ar nodarbošanos ir ļoti paveicies – gatavošana ģimenei sniedz milzīgu gandarījumu. Esmu dzirdējusi citas sievietes žēlojamies – gatavoju divas stundas, bet viss pazūd desmit minūtēs. Bet, manuprāt, nekas nekur nepazūd. Tā ir enerģija, kas gatavojot tiek radīta, un tā tiek manai ģimenei. Un, ja vēl tas viss ir skaisti pasniegts, tad prieks ir ne tikai fizisks, bet arī emocionāls.
