Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vispirms kopdzīve bez papīriem un gredzeniem vai kāzas ar torti degvielas mucas augstumā. Tuvāki vai tālāki ceļojumi. Cidoniju limonāde, smalks šampanietis vai lēts šņabis. Darbdienu rīti un svētdienu vakari, algas dienas vai bezdarbnieka pabalsts. Tad rozā vai gaišzili baloni pie mašīnas un tādas pašas krāsas ratiņi. Bērniņš! Krustmātes bučo, omes slauka asaras, vecāki lepni. Paiet dienas, mēneši vai gadi, un viss ir citādi. Gredzens novilkts, cukurotā ģimenes kopbilde nolikta ar muti uz leju. Pirmdiena un svētdiena ir viss viens: strīdi, nesaskaņas, draudi un asaras. Viņiem ir bērns. Viens, divi, pat trīs. Un viņi šķiras.
Pēc tiesas pieprasījuma Latvijas bāriņtiesas ik gadu dod atzinumu par apmēram 900 Latvijas bērnu aizgādības tiesību noteikšanu un saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību.
2018. gadā izsniegti 855 atzinumi, 2019. gadā – 842, 2020. gadā – 934, bet 2021. gadā – 897 atzinumi.
Es tev atņemšu bērnus!
Ja pārim nav ne bērnu, ne mantas, nav arī, ko dalīt, – viņš paceļ cepuri, viņa svārku maliņu, un iet katrs savu ceļu. Ja bērns ir, šķiršanās var sarežģīties gan precētiem, gan neprecētiem pāriem, jo vīrieša un sievietes savstarpējās juridiskās attiecības nemaina vecāku lomu. Lielākā daļa izšķiras mierīgi un bērniem labvēlīgi. Ja abi spēj vienoties, kur bērns dzīvos, kā turpinās uzturēt attiecības ar otru vecāku, kā mamma un tētis par bērnu rūpēsies, viss kārtībā – valsts vecāku lēmumos savu degunu nebāž.
Ja pāris ir precējies, laulību mēneša laikā var izšķirt pie zvērināta notāra, noslēdzot savstarpēju rakstveida vienošanos par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām un bērna uzturlīdzekļiem. Zvērināta notāre Anta Maldupe-Krūmiņa redzējusi dažādas vienošanās. Ir vecāki, kas izstrādājuši apbrīnojami smalku instrukciju – pat vienojušies, ka, piemēram, pāra gadskaitļos bērns Jāņus svinēs pie mammas, bet nepāra gados – pie tēta. Bet ir arī tādas vienošanās, kur viens no vecākiem visam piekrīt, neizvirzot vispār nekādas prasības.
Ja laulāts pāris par bērna nākotnes aprūpi vienoties nevar, jāšķiras tiesā.
Valsts iestāžu durvis jāver arī neprecētajiem, kam nav vienota viedokļa par bērna nākotni pēc šķiršanās. Vienā vārdā sakot: ja vecāki paši nespēj vienoties, viņi prasa, lai strīdu atrisina valsts – bāriņtiesa un tiesa. «Vecākiem būtu jādara viss iespējamais, lai nebūtu jāiet uz tiesu – lai par viņu bērniem nelemj sveši cilvēki. Jāsaprot, ka strīdā neizbēgami viens būs uzvarētājs, bet zaudētājs uzskatīs – tiesa nav lēmusi taisnīgi, tāpēc spriedumu pārsūdzēs, un viss sāksies no jauna. Pat pieci bērnības gadi bērnam paies kā kara laukā,» saka Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja.
Karojošo pāru kompānija raiba kā pasaule. Jauni un veci, ar vienu un vairākiem maziem un lieliem bērniem, ar cauru kabatu un biezu maku, ar pamatskolas beigšanas papīru un doktora grādu. Arī zināmi uzvārdi un sabiedrībā redzami inteliģenti ļaudis. Varētu domāt – nespēja risināt konfliktus ir padomju mantojums, mūsdienu vecāki ir gudrāki. Diemžēl nē. Tiesā vēršas arī pavisam jauni vecāki. «Tas ir paaudžu mantojums! Visticamāk, šo cilvēku vecāki nav pratuši risināt konfliktus, un nodod šo mantojumu bērniem, kas tādu pašu neprasmi nodos tālāk,» novērojusi Rudīte Krūmiņa, ģimenes tiesību eksperte, kas vairāk nekā 20 gadu strādājusi bērnu tiesību aizsardzības jomā, vadot bāriņtiesu.
Vecāku strīdu mērķis ir pierādīt, ka otrs vecāks ir slikts, tāpēc bērns pie viņa dzīvot nevar. Es tev atņemšu bērnus! Tu viņus mūžam vairs neredzēsi! Tie ir skaudri un dziļi ievainojoši vārdi.
Juridiski drauds atņemt bērnus parasti nozīmē lūgt tiesai atņemt otram vecākam aizgādības tiesības, kas ietver vecāku tiesības un pienākumus rūpēties par bērnu un viņa mantu, pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, tiesības noteikt bērna dzīvesvietu utt. Vecāki var īstenot savas aizgādības tiesības kopīgi vai atsevišķi jeb vienpersoniski. Aizgādības tiesības vienpersoniski var tikt īstenotas tad, ja abi vecāki ir vienojušies par viena vecāka atsevišķo aizgādību vai to ir noteikusi tiesa.
Vēršanās tiesā patiesībā nozīmē vēlmi bērnam atņemt otru vecāku.
Veronika Krūmiņa, Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja: «Prasība pārtraukt otram vecākam aizgādības tiesības tiek izmantota kā ierocis cīņā ar otru vecāku, un šādu taktiku izmanto gan sievietes, gan vīrieši.»
No zeķēm līdz vardarbībai
«Bāriņtiesā strādāju kopš 2006. gada, un pa šo laiku vecāku strīdu izpausmēs nav mainījies pilnīgi nekas,» saka Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs. «Katrs gadījums ir unikāls, bet vecāku argumenti 80 % gadījumu ir apmēram tie paši – par bērnam nepareizi izvēlētām zeķēm kā nepiedodamu otra vecāka pārkāpumu 1000 variācijās runāja toreiz un runā tagad!»
Nonākot līdz tiesai, sākas sacīkstes princips – kurš uzvarēs, un karā visi līdzekļi labi. Vecāki, kas uzsākuši strīdu, paši to provocē, eskalē un padziļina, cenšoties pierādīt savu patiesību visiem līdzekļiem – no sīkumiem līdz kriminālapsūdzībām. Tiek iesaistīti vecvecāki, patēvi, draugi. Procesa gaitā ir daudz aizvainojuma un emociju, abas puses manipulē ar informāciju par otru vecāku – tiesas tiek burtiski apbērtas ar dažādiem dokumentiem, liecībām, audio un video ierakstiem. Tētis ir varmāka, jo uzlicis bērnam nepareizo cepurīti. Mamma ir varmāka, jo bērnam nodrošina nepilnvērtīgu pārtiku, tāpēc viņš bieži slimo. Robežu nav.
Lai gan nekā tāda nav bijis, mamma uzraksta policijai iesniegumu, ka tēvs ir seksuāli izmantojis zīdaini, tētis uzraksta iesniegumu, ka mamma bērnu sit.
«Ir vecāki, kas likumdošanu un radušos situāciju savās interesēs izmanto ļaunprātīgi, lai tikai maksimāli ieriebtu otram,» saka Rudīte Krūmiņa. Latvijā ir kārtība, kādā novērš vardarbības draudus un nodrošina pagaidu aizsardzību pret vardarbību, – tuvošanās aizliegums, kas paredzēta upura aizsardzībai no varmākas. Ko dara vecāki? Lai gan tētis vai mamma neko nav nodarījis, vecāks paziņo par viņa vardarbību pret bērnu un lūdz tiesai noteikt, ka tēvs vai mamma bērnam nedrīkst tuvoties, un berzē plaukstas gandarījumā par tik atjautīgu ieriebšanu. Bērns un bijušie dzīvesbiedri tiek izsekoti, notiek savstarpēja pazemošana, kautiņi, grūšana pa kāpnēm, policijas un tiesu izpildītāju iesaiste saskarsmes nodrošināšanas procesā.
Lai pierādītu, ka otrs vecāks ir slikts, bērns tiek izmantots kā līdzeklis, lai iegūtu pierādījumus par labu sev un par sliktu otram: mamma izprašņā par visu, ko dara tētis, bet tētis izprašņā par visu, ko dara mamma – viss tiek ierakstīts, filmēts. «Cīnoties tētis un mamma aiziet pilnīgā ārprāta trakumā,» saka Laila Grāvere. «Tiek rakstītas sūdzības un iesniegumi. Vecāki nāk arī pie tiesībsarga un ar lepnumu stāsta: man pret viņu ir ierosināti jau trīs kriminālprocesi, bet viņam vai viņai pret mani – tikai viens. Vecāki sūdzas par visu – par bāriņtiesas nekompetenci, jo nepatīk tās atzinums, par sociālā dienesta rīcību, par tiesas netaisnību. Visi ir slikti, tāpēc tiek iesaistīta vēl viena institūcija – tiesībsargs, bet arī mēs esam sliktie, ja atbilde nav pa prātam.»
Tiesā abas puses nereti atklāti atzīst, ka pat nedomā piekāpties un ies, kā saka, zobs pret zobu. Diemžēl visā šajā stāstā vecāki aizmirst par bērnu.
Ceļš uz mediāciju
«Abi vecāki it kā runā par bērnu par to, kā viņam būtu labāk, vienlaikus pilnībā ignorējot bērna emocionālās vajadzības,» saka Krasnogolovs, uzsvērdams, ka bērns šajā situācijā ir ķīlnieks un upuris. Bērna viedoklis patiesībā vecākus neinteresē. Ko nozīmē bērnam pajautāt: ar kuru no vecākiem tu gribi dzīvot? Kā lai bērns izsver, kurš ir mīļāks – tētis vai mamma? Turklāt bērna viedoklis var atšķirties no bērna vislabākajām interesēm – ja mamma liks mazgāt traukus, bet tētis ļaus dzīvot pie kokakolas upes ar čipsu krastiem, bērns teiks, ka grib dzīvot ar tēti. Tādēļ lēmums par to, kas ir vislabākais bērnam, ir jāpieņem pieaugušajiem.
«Sabiedrībā joprojām pārāk maz tiek runāts par to, ko bērnam nozīmē dzīvot vecāku kaujas laukā,» saka Laila Grāvere. Skolā viņš ir dusmīgs, jo nevar ietekmēt savu problemātisko situāciju, tāpēc dara pāri citiem, traucē stundu, ir agresīvs. Psihiatra noteiktā diagnoze lietas nosauc īstajos vārdos: jaukti uzvedības un emocionālie traucējumi netipiskā vecāku situācijā. Tiesu praksē ir gadījumi, ka, vecākiem ilgi dalot bērnu, viņa psiholoģiskais stāvoklis tiek iedragāts pat līdz pašnāvības mēģinājumiem.
«Latvijas sabiedrībā kopumā ir vāja diskusiju, sarunas kultūra – neprasme uzklausīt un sadzirdēt otru, lai meklētu kompromisu. Ģimenes konfliktu atrisināšanu sarunu ceļā bremzē egoisms, patmīlība un empātijas trūkums,» saka Veronika Krūmiņa.
Labi saprotot, ka vecāku šķiršanās strīds ir balstīts emocijās, valsts iestādes strīda izšķiršanā var vērtēt tikai pierādāmus faktus, liecības un atzinumus. «Vecāku nespēja vienoties ir sekas milzīgam aizvainojumam, nepiepildītiem sapņiem un solījumiem. Savas emocijas viņi nosaukuši par bērna glābšanu no otra vecāka – ļaunā cilvēka, un gaida, lai valsts iestādes pasaka un pierāda, ka otrs vecāks ir slikts. Patiesībā ne tiesa, ne bāriņtiesa nevar atrisināt šo strīdu pēc būtības, kamēr tas nav atrisināts emocionālajā plāksnē,» saka Krasnogolovs.
Ir labi, ja strīda pirmsākumos vecākiem palaimējas atrast uzticamu cilvēku, kas iezīmē, kā izskatīsies un cik līdzekļu prasīs tiesāšanās un ko tā nodarīs bērnam. Zelta putekļiem būtu jāapkaisa cilvēks, kas niknajai mammai vai tētim saka: zini, nevis ej uz bāriņtiesu vai tiesu, bet uzmeklē ģimenes psihoterapeitu vai mediatoru.
«Patiesībā vecāki paši labi zina, kā bērnam būtu labāk, bet nespēj to atzīt. Vecākiem ir jāmeklē palīdzība! Ir jāattīsta mediācija, kas gan pirmstiesas, gan tiesas procesā var palīdzēt apstāties. Cilvēki joprojām pārāk maz zina, kas ir mediācija. Izturoties pret šiem cilvēkiem ar izpratni, saprotot, ka viņi paši savā starpā sarunāties nespēj un no sirds iesakot neitrālu, mācītu cilvēku kā vidutāju strīda risināšanā, var palīdzēt vecākiem, bet visvairāk – bērnam,» saka Grāvere.
Mediators palīdz atpazīt konfliktu – nosaukt to vārdā, analizēt, parādīt abām pusēm to patiesās intereses un vajadzības. Turklāt Latvijā valsts ģimenes lietās apmaksā piecas mediācijas sesijas. «Konflikti ir dabiska dzīves sastāvdaļa – par tiem nav jākaunas, bet jārisina,» sarunu festivālā LAMPA šovasar teica zvērināta advokāte un sertificēta mediatore Dana Rone. Diemžēl pieredze rāda, ka konfliktējošajiem pāriem šķiet vieglāk cīnīties un šķirties, nevis meklēt motivāciju, lai dotos uz mediāciju. «Iesakot mediāciju, ar pretestību tiek uzdoti jautājumi – kāpēc man to vajag, kāpēc man kavēt laiku, jo ar VIŅU nav iespējams sarunāties, VIŅŠ citu valodu nesaprot, tāpēc der tikai tiesas spriedums,» stāsta advokāte. «Svarīgi cilvēkus pārliecināt abiem kopā vai pa vienam aiziet uz vienu mediācijas sesiju. Pamēģini! Ja nepatiks, varēsi neturpināt, bet pamēģini! Iespējams, tā vairāk iegūsi gan sev, gan savam bērnam. Saviem klientiem vēl saku: bet mēs jau nezinām, ko tiesa nolems, – ne jau es rakstīšu spriedumu, bet tiesa! Un tad ar lielu pūšanu un vaikstīšanos cilvēki aiziet uz mediāciju un panāk brīnišķīgus rezultātus. Cilvēki ir jāiedrošina un jāpierunā ar jebkādiem līdzekļiem, paijāšanu un labu vārdu.»
Spriedums nav risinājums
Par to, ka vecākiem strīds par bērnu ir vajadzīgs kā process, nevis rezultāts, pierāda arī tas, kas notiek pēc tam, kad tiesa savu vārdu ir pateikusi un spriedums stājies spēkā. Pirmkārt, vienai pusei spriedums patīk, otrai – nepatīk. Otrkārt, vecāki šo spriedumu ignorē. Piemēram, tiesa vienam vecākam nosaka atsevišķu aizgādību, savukārt otram vecākam ir saskarsmes tiesības ar bērnu, kas nav iespējamas, jo otrs vecāks to neļauj. «Veidojas paradoksāla situācija – vecāki taisnību meklē tiesā, bet, šo taisnību saņēmuši, to nevēlas ievērot,» saka Veronika Krūmiņa.
Tiesu prakse brīžam izklausās neticama. Nepildot tiesas lēmumu, tēvs nolaupa mātei divgadīgu bērnu, nereaģē uz bāriņtiesas centieniem sazināties un noskaidrot bērna atrašanās vietu, kas izrādās tumša, nekārtīga telpa. Cits tēvs pretēji tiesas spriedumam par mātes atsevišķu aizgādību pār bērniem un viņu dzīvesvietu pie mātes, tur bērnus ieslēgtus savā mājā un ilgstoši neatdod mātei. Kad viņa ierodas pie mājas vārtiem, tēvs bērnus izved uz balkona, bet mātei neatdod.
Cits tēvs izsauc ugunsdzēsējus, ziņojot par it kā degšanu dzīvoklī, lai iekļūtu pie bērna, ar kuru mamma neļauj tikties.
Vēl kāds tēvs, kā to paredz tiesas spriedums, ierodas satikties ar bērnu, bet viņa mammas jaunais draugs uzvedas agresīvi – šauj tēvam ar gāzes pistoli un dauza motora pārsegu bāriņtiesas pārstāves mašīnai.
Visos šajos gadījumos vecāki ir saņēmuši tiesas spriedumu, un nevajadzētu pat prātā ienākt to neievērot, tātad – pamatproblēma tomēr ir pašu cilvēku neatrisinātajās attiecībās, nevis rūpēs par bērnu.
Lūk, vēl kāds spilgts stāsts. Tēvs un māte piecus gadus cīnās, pie kura no viņiem bērns dzīvos, līdz tiesa nolemj – pie mammas. Paiet divi gadi. Pusauga puikam parādās arvien izteiktākas uzvedības problēmas gan skolā, gan mājās, līdz mamma atzīstas: es netieku galā, tev jāiet dzīvot pie tēva. Savukārt tēvs, kas pirms tam gadiem cīnījās, tagad savam dēlam atbild: nekā nebija, mamma uzvarēja tiesā, lai viņa arī tiek galā – es tevi neņemšu.
Strīdēties atļauts
Varētu domāt: strīdu skaitu varētu samazināt, ja tiesībsargājošās iestādes atteiktos iesaistīties vecāku strīdos – sak, tieciet nu paši galā. «Tas nav iespējams,» saka Veronika Krūmiņa. Lai arī reizēm šķiet, ka no juridiskā skatpunkta tie savā ziņā ir tukšie strīdi, atteikties tos risināt nedrīkst. Ja vecāks vēršas bāriņtiesā ar iesniegumu par slikto, šausmīgo vecāku, kam jāpārtrauc aizgādības tiesības, bāriņtiesai ir pienākums iesniegumu izskatīt. Ja pieņemtais lēmums nav pa prātam, to var pārsūdzēt tiesā, un tiesai jāpārbauda iesniedzēja apgalvojumi. Ja arī pirmās instances tiesas lēmums nav pa prātam, to atkal ir tiesības pārsūdzēt līdz pat Senātam.
Strīdu par bērniem skatīšana prasa lielus valsts resursus, jo tiesas darbs ir dārgs. Parasti vecāki grib, lai pirmās instances tiesas sēde notiek mutvārdos. Sēdes sagatavošanā un tās norises nodrošināšanā tiek iesaistīts ne tikai tiesnesis, bet arī atbalsta personāls – tiesneša palīgs, tiesas sēžu sekretārs, kancelejas darbinieki. Ja ar pirmās instances tiesas spriedumu kāds nav apmierināts, viņš var iesniegt apelācijas sūdzību. Apelācijas instances tiesā lietu izskata trīs tiesneši. Tās sagatavošanā ir iesaistīti vismaz divi darbinieki no atbalstošā personāla. Tikpat daudz cilvēku ir iesaistīti arī kasācijas instancē, ja par apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedz kasācijas sūdzību.
Vienkāršā patiesība
Problēmas risinājumam iezīmējas divi virzieni: vecāku izglītošana un stingrāk pievilkti groži tiem, kas pārkāpj visas strīdu robežas.
«ANO Bērnu tiesību konvencijā, kas Latvijai saistoša kopš 1992. gada 14. maija, teikts: bērniem, lai viņi varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personības, jāaug ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē. Ko vēl labāku varētu izdomāt? Šā likuma norma jāraksta lieliem burtiem un jāliek katrā mājā pie sienas,» saka Grāvere. «Ir jāmaina vecāku attieksme pret savu bērnu. Diemžēl vecāki nenošķir savas sociālās lomas – viņi cīnās kā bijušie partneri, aizmirstot, ka ir vecāki bērnam, kuru nu izmanto kā ieroci savu attiecību risināšanā. Valsts nevar aizliegt savstarpēju strīdu uzturēt un kurināt, kamēr viņi paši nesapratīs, ka bērns nav ne lieta, ne aprūpes objekts, kuru var paņemt un aiziet, izlemjot, ka otrs vecāks viņam vairs nav un nebūs vajadzīgs. Vienkāršā patiesība – saprast, ka bērns ir cilvēks, – patiesībā izrādās tik ļoti sarežģīta.»
Senatore Veronika Krūmiņa uzskata: būtu jāstiprina bāriņtiesas, jāapmāca bāriņtiesu darbinieki gluži kā pārcilvēkiem sarunāties ar vecākiem, kas uzsākuši strīdu, lai vedinātu viņus meklēt mierīgu risinājumu: «Varbūt arī tiesas nemāk konkrēti un asi apturēt cilvēku, kas sāk ļaunprātīgi izmantot likumus, tiesu un iestādes. Piemēram, ja vecāks ļaunprātīgi nepilda tiesas spriedumu, viņu nekavējoties vajadzētu brīdināt par aizgādības tiesību pārtraukšanu un nākamajā reizē tās arī nekavējoties pārtraukt. Iespējams, uz strīdiem vērstie vecāki piebremzētu savas agresīvās izpausmes, zinot: ja viņi tā rīkosies, bāriņtiesa nekavējoties pārtrauks aizgādības tiesības. Diemžēl ir gadījumi, kad bāriņtiesas velk šīs lietas garumā un nerīkojas pietiekami ātri.»
Vecāki jāved pie prāta
Skandināvijā valsts iestāžu attieksme mēdz būt ļoti strikta: ja vecāki nespēj vienoties par bērnu, valsts izņem bērnu no ģimenes. «Lai šādi rīkotos, sabiedrībā jābūt ļoti augstai tiesiskajai apziņai – uzticībai valsts iestāžu lēmumiem, bet Latvijā tā tāda vēl nav,» uzskata Krasnogolovs.
«Ja sabiedrības attieksme pret šiem vecākiem būtu nosodošāka un viņiem būtu kauns, varbūt arī tad viņi pierimtu,» saka Rudīte Krūmiņa. «Mums viss ir – konvencija ir, likumi ir, bet jau gadiem esam tur, kur esam, vecāku strīdi nerimstas, bet cietēji ir bērni. Izskatās, ka mūsu vecākiem vajadzīga cita valoda. Valsts līmenī lietas būtu jāsauc īstajos vārdos.
Proti, vecāku nespēja atrisināt savu strīdu un ļaunprātīga tā uzturēšana ir vardarbība pret bērnu.
Ja valsts uzskata, ka tas nav pieņemams, ir atbilstoši jārīkojas.»
Skaidri pasakot, ka strīdi par bērnu ir vardarbība, vecākiem būtu jāparedz maksimāli daudz pienākumu: mediācija, speciālas apmācības par bērnu audzināšanas, sarunas ar psihologu – jādara viss, lai nepietiktu tikai ar advokātu, kas cenšas pierādīt, cik slikts ir otrs vecāks. «Vecākus no manipulācijām un strīda eskalācijas varētu atturēt ļoti skaidras valstiskas vadlīnijas, ka brīžos, kad vecāku strīds, kā saka, aiziet lielajā, bērns tiek ievietots audžuģimenē vai krīzes centrā un saņem valsts palīdzību. Tagad nu, mīļie vecāki, izplēsieties, un bērns būs mājās tad, kad būsiet atgriezušies normālā prātā un spēsiet par savu bērnu atbildīgi rūpēties,» saka Krūmiņa. «Likumdošanā šādu iespēju paredz jau tagad, bet būtu vajadzīga stingra nostāja, pieņemot lēmumus bērnu vislabākajās interesēs, jo vecāki ar savu rīcību ir emocionāli vardarbīgi pret bērnu. Turklāt no bērnu vecākiem vajadzētu prasīt solidāri atmaksāt izdevumus par to, ka valsts vai pašvaldības iestādes viņu bērnu paglāba no vardarbības, nodrošinot rehabilitācijas atbalstu, uzturēšanos krīzes centrā, aprūpes un audzināšanas nodrošināšanu aizbildņa ģimenē vai audžuģimenē, kā arī samaksāt pietiekami lielu naudas sodu par izdarīto pārkāpumu pret bērnu. Diemžēl neredzu citu iespēju pamodināt vecākus, kas savu bērnu vardarbīgi izmanto kā ieroci savstarpējā attiecību risināšanā.»
Darbs klienta interesēs
Kā rīkoties, ja advokāts domā nevis par bērna interesēm un izlīgumu starp vecākiem, bet ar dažādiem juridiskiem paņēmieniem tīšuprāt eskalē strīdu?
Jānis Rozenbergs, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs:
«Ļoti ceru, ka tā nenotiek bieži, jo šāda advokāta rīcība visdrīzāk patiešām nebūs bērna interesēs. Klientam, kam nešķiet pieņemama izvēlētā advokāta rīcība, iesaku no viņa atteikties un atrast citu juridiskās palīdzība sniedzēju. Cita situācija veidojas tad, advokāta klientam sava aizstāvja rīcība ir pieņemama. Ja kādam no strīda risināšanā iesaistītajām institūcijām šķiet, ka advokāts tīšuprāt eskalē vecāku strīdu, tam jāpievērš gan advokāta, gan viņa klienta uzmanība, iesakot izvēlēties mediāciju. Protams, pastāv iespēja arī rakstīt sūdzību Zvērinātu advokātu padomei. Tā noskaidros advokāta viedokli un, ja advokāts tam piekritīs, arī viņa klienta viedokli. Ja klients atzīs, ka advokāts strādā viņa interesēs, nav nekāda pamata iejaukties, jo savā profesionālajā darbībā advokāti ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam.»
Tēvi jūtas diskriminēti
«Brīdī, kad vecāki liek bērnam izvēlēties, ar kuru viņš paliks kopā – tēti vai mammu, patiesībā bērns gribētu palikt ar abiem. Bet pieaugušie saka: nē – viens no savas dzīves jāizsvītro, ar abiem tu nevari! Tas ir pieaugušā, nevis bērna viedoklis,» saka Krasnogolovs.
Ģimenes strīdos par bērnu ieskanas vēl kāda nots. Tēviem dažkārt šķiet, ka Latvijas tiesas un bāriņtiesas strīdos par bērnu biežāk pieņem lēmumus par labu mātei, jo šajās iestādēs pārsvarā strādā sievietes. Savu pagalīti piemet arī stāsti un tiešraides sociālajos tīklos, raksti medijos un sižeti TV, kur viena strīdā iesaistītā puse emocionāli un pārliecinoši pauž savu aizvainojuma un ciešanu pilno viedokli, bet otra puse un tiesībsargājošās iestādes to nekomentē.
«Vērtējot strīdus, bāriņtiesas nostājas bērna pusē, ienesot strīdā viņa viedokli,» saka Krasnogolovs. Viņš mudina padomāt, vai tēvs, kurš jūtas diskriminēts, tiešām domā par to, kā ir labāk bērnam, vai par to, ka viņš zaudēja strīdā. «Diemžēl Latvijā sabiedrība netic valsts iestādēm, un to apliecina arī vīriešu sajūta, ka bērni vairāk tiek atstāti mammām. Patiesībā cilvēki zina, kāpēc pieņemts tāds vai citāds lēmums, bet negrib to atzīt, jo tas nozīmētu atzīt, ka tev nav taisnība.»
Arī Veronika Krūmiņa nepiekrīt, ka tiesas nostājas mātes pusē tikai tāpēc, ka viņa ir māte. «No administratīvajā tiesā saņemtajām lietām nav izdarāms secinājums, ka bāriņtiesas nostājas mātes pusē. Tiesu prakse rāda, ka ir arī gadījumi, kad bāriņtiesa uzskata, ka bērnam labāk dzīvot pie tēva un mātei izmantot saskarsmes tiesības. Tāpat gan mātes, gan tēvi mēdz ļaunprātīgi izmantot savas tiesības un, piemēram, nepildīt tiesas spriedumu par bērna satikšanos ar otru vecāku, slēpj bērnu, neļauj saņemt dāvanas, negatīvi noskaņo bērnu pret otru vecāku.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «Gandrīz pratināšana»» saturu atbild Žurnāls Santa.
