Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stāvēju lielveikalā, lai pirktu kaut ko vakariņām. Ne sev, kādam citam. Ēdiens kopš zināma laika man pašai bija kļuvis pilnīgi neaktuāls. Atšķirībā no cigaretēm. Nevajag moralizēt un biedēt ar plaušu vēzi, visi esam pieauguši cilvēki, un dažkārt labākais, ko viens otra labā varam darīt, ir iztikt bez komentāriem un nelūgtiem padomiem. Nu tātad – pirku vakariņas, un bija skaidrs, ka vajag arī kādu desertu.
Labos laikos man garšoja biezpienmaizītes, un tam otram cilvēkam arī.
«Man, lūdzu, vienu biezpienmaizīti,» vārgi izmocīju. «Nu, kura tad jūs uzrunā?» sirsnīgi jautāja pārdevēja, norādot uz aptuveni divdesmit identiskām maizītēm. «Neviena,» gribēju atbildēt, «neviena, bet vajag.» Protams, tā neteicu. Pieklājīgi atbildēju: jebkura! Patiesībā klusēja gan biezpienmaizītes, gan šokolādes kūkas, gan napoleoni, gan borščs, gan kotletes. Klusēja pilnīgi viss.
***
Rudens, jūs teiksiet. Muļķības, es atbildēšu. Cilvēks nelaimīgs var būt arī jūlija svelmē – tieši tikpat ļoti kā laimīgs novembra slapjdraņķī. Mēs pārāk lielu nozīmi piešķiram gadalaikiem. Un šis nav stāsts par gadalaiku maiņu.
Šis ir stāsts par to, ka bērnības vēlme kļūt ātrāk pieaugušai, lai varētu valkāt augstpapēžu kurpes un ēst tik daudz saldējuma, cik gribas, brīžam liekas tik mīlīgi naiva, ka pilnīgi jāraud. Jo neviens mūs nebrīdina, ka pat tad, kad savās augstpapēžu kurpēs stāvi Venēcijas vidū un itāļu dželato vari ēst kaut spaiņiem, tev var sāpēt sirds. Vai – būt lielas bēdas. Vai – vienīgā gaisma, ko vari saskatīt tuneļa galā, ir kā anekdotē: strauji tuvojošamais vilciens. Un tas saldējums tev bijis nebijis.
***
Nolēmu, ka ļaušu biezpienmaizītei klusēt – ļaušu sev skumt. Ka nedarīšu pilnīgi neko, lai mākslīgi šo klusumu aizraidītu. Nē, man nebija depresijas. Depresija ir klīniska diagnoze, un mēs pārāk koķetējam ar šo vārdu nevietā. Pārāk bieži gribam, lai ir festivāls, lai lido pūķi ar uguns mēlēm, cukuroti vienradži lec pāri varavīksnes tiltam un laumiņas mūs apbārsta ar zvaigžņu putekļiem.
Bet dzīvē ir bēdas un skumjas, sāpes un zaudējumi, sēras un vilšanās. Un tāpēc ir sev jāļauj skumt. Bēdāties.
Bēdāties – tas ir tik skaists vārds mūsu valodā.
Ka atļaušu sev visu nevarēt. Jo es tiešām visu vairs nevarēju, un nebija spēka izlikties, ka varu, nebija spēka nest to, ko tajā brīdī knapi varēju pacelt. Un, ziniet, kāds brīnums! Pasaule nesagruva, ja es nevarēju. Patiesībā pasaule visai toleranti pieņēma, ka es nevaru. Nolēmu arī neizlikties, ka man ir labi. Ja man vaicāja, kā jūtos, svešam cilvēkam gluži neatbildēju, ka reti slikti, tomēr atļāvos neatbildēt ar ierasto «labi» vai «viss ok». Teicu: «Ir bijis labāk.»
Un notika vēl viens brīnums – neviens sašutumā nenoģība no manas godīgās atbildes, neviens nelika nojaust, ka ar savu skābo seju maitāju noskaņu.
Tā vietā arvien vairāk cilvēku sāka atzīties, ka paši iet cauri bēdīgam laikam. Man tika uzticēti daži stāsti, kuros bija daudz skumju, daži tuvojošamies vilcieni, no kuru žilbinošās gaismas un trieciena nebūs iespējams izvairīties, un dažas neremdināmas ilgas par zaudētām cerībām, ko nekad un nekas nespēs līdz galam aizvietot. Es ar savu klusējošo biezpienmaizīti nemaz nebiju unikāla.
***
Bet par to frāzi sākumā «apgulties un ar visām bēdām nomirt» – lai cik slikti, nomirt negribējās. Pat tad, kad it kā gribējās, tomēr negribējās, un visskaidrāk to apjautu, kad reiz vēlā, tumšā vakara stundā kravas minibusiņš nepamanīja mani, kundzīti, kas cēli slāja pāri ielai pa gājēju pāreju, acis nepaceļot, jo a priori bija pieņēmusi – visi taču zina, ka pirms gājēju pārejas jāsamazina ātrums un jābremzē. Busiņa vadītājs bremzēja nedaudz par vēlu.
Es paliku bez kurpes, bet ar abām kājām un pārliecību, ka – lai nu kam, bet dzīves fināla akordiem vēl ir par agru.
Tāpēc neatlika nekas cits, kā celties un stāvēt tam pāri. Tas ir – stāvēt pāri grūtiem laikiem. Stāvēt, nevis uzreiz sākt skriet vai mesties dejā. Un tāpat kā atļāvu sev bēdāties, atļāvu sev arī brīžus, kad ne nu gluži sajutu prieku, tomēr varēju pajokot vai pasmieties. Nolēmu nedzīt ar varu sevi ārā no skumjām, metoties kādās dzīvi apliecinošās darbībās, bet tikpat ļoti nolēmu arī bēdas tīši neaudzēt lielākas. Raudāt, ja gribas raudāt. Ielikt auskarus vai uzkrāsot spilgtas lūpas, ja tā gribas. Un vienmēr mazgāt matus. Gribas vai negribas.
Angliski ir tāds labs sens teiciens: esiet jauki cits pret citu, jo jūs nezināt, kam savā dzīvē otrs iet cauri! Varbūt aiz īsiem teikumiem, strupām atbildēm, asāka vārda ir vienkārši klusējoša biezpienmaizīte.
