Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skoloties Oksfordā bija viens no Beatas kvēlākajiem bērnības sapņiem. Pirmo reizi viņa pieteicās bakalaura studijām Oksfordas Universitātē 2014. gadā, bet netika. Pēc sešiem gadiem ar Dāremas Universitātes bakalaura grādu kabatā un ievērojamu darba pieredzi viņa beidzot tur tika uzņemta. Ziemassvētkus Beata sagaidīja ar ģimeni Latvijā, un joprojām ir Rīgā.
«Šobrīd lielākā daļa studentu nevar atgriezties Anglijā,» sarunā ar PDz saka Jonīte. «Avioreisi, protams, ir, bet laikā, kad Lielbritāniju smagi skāris pandēmijas otrais vilnis, universitāte drošības apsvērumu dēļ neiesaka atgriezties līdz pat februāra vidum. Cienot šo prasību, paliku Rīgā.
Ņemot vērā, ka Lielbritānijā plosās jaunais Covid-19 paveids, Latvijā jūtos drošāk,» atzīst viņa.
Tagad viņas ikdienu izdaiļo jaunais ģimenes loceklis. Kad Beata posās uz Oksfordu, vecāki iegādājās neatvairāmu četrkājaino mīluli – mini haskiju Valliju. «Mamma priecājās – kamēr esmu tālu prom, mājās viņai līdzās bija mīļš suņuks. Lai gan Vallijs vēl ir kucēns, viņš ir pārsteidzoši mierīgs, ļoti gudrs un klausa visu, ko saka.
Gluži kā pieaudzis suns! Mūsu otrs suns – nu jau 14 gadus vecais Džeka Rasela terjers, būdams mazs, sagrieza kājām gaisā visu māju,» smejas Beata.
Tas, ka tagad ir jāstudē attālināti, Beatai vairs nav nekas jauns. Arī Lielbritānijā pēdējā laikā studijas klātienē vairs nenotika. «Psiholoģiski tas bija dīvaini – studēt citā valstī, bet visu laiku atrasties vienatnē savā istabā. Ne jau tādu iztēlojos studentes ikdienu… Mācīties gan vajadzēja daudz, un visas lekcijas un semināri bija tiešsaistē. Pavadīju pie datora sešas, dažreiz pat deviņas stundas. Gadījās arī, ka veselu diennakti gatavoju kādu darbu,» atceras Jonīte.
Tieši klātienes viņai ļoti pietrūkst. «Studēt uz Oksfordu devos tieši mācībspēku dēļ – viņi ir ļoti iedvesmojoši, gluži tāpat kā mani kursabiedri, katrs ar savu unikālo dzīves ceļu,» teic Beata. Jaunie mācību priekšmeti viņu patiesi saistījuši, un Beata kļuvusi arī par Oxford Union debašu biedrības komitejas locekli. Lai svešumā dzīve četrās sienās nebūtu pārlieku nomācoša, diplomātijas studente ik pa laikam devusies pastaigā. «Tās pandēmijā bija mans glābiņš.
Oksforda ir maģiski skaista – ej, uz kuru pusi vēlies, jo visur ir lieliski skati.
Tāpēc pietiekami izbaudīju Oksfordu jau pirmajā pusgadā, un tagad pacietīgi gaidu, kad būs droši tur atgriezties,» saka Beata.
