Rīga +20°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sēdēju mazpilsētas kafejnīcā. Bija darbdienas vakars, kafejnīcā neviena cilvēka. Pirmais viņu pamanīja mans suns un sāka riet, kad kafejnīcas terasē ieripoja invalīdu ratiņi – mans suns vēl ir kucēns, nav tādus redzējis un nobijās. Ratiņos sēdēja puisis. Jauns. Džinsi, balts T krekls, cepure, ļoti tīras, jaunas botas. Viņš bija tik sasodīti kārtīgi ģērbies, pat pārāk kārtīgi šim neizteiksmīgajam un parastajam darbdienas vakaram. Kucēns turpināja riet, un tas bija iemesls sākt sarunāties. Viņa runa bija neskaidra, tomēr saprotama. «Tādēļ, ka nevaru labi parunāt, cilvēki domā, ka esmu muļķis,» pēc brīža viņš teica. «Nē, tā nu gan nav,» es atbildēju. «Tavs vārdu krājums ir plašāks un inteliģentāks nekā vienam otram džekam, kas var parunāt perfekti,» piebildu. «Es visu saprotu,» viņš turpināja, «bet mani aizsūtīja mācīties uz palīgskolu.» Tālāk sarunā uzzināju, ka viņam ir ap trīsdesmit, bet darba īsti nav. Un izglītības īsti arī nav. Neviena augstskola negribot ņemt tādu kā viņš. Nesāku viņu mēģināt pārliecināt, ka varbūt nevajag padoties un turpināt meklēt augstskolu, bet pavaicāju: un ko tu gribētu dzīvē darīt? «Būt Austrumu cīņu treneris,» sekoja atbilde. Skatījos uz jaunā vīrieša kalsnajām rokām un trauslo augumu un nezināju, ko atbildēt. Tā vietā pajautāju: bet kas būtu tava otra izvēle? «Kļūt par psihologu un palīdzēt tādiem cilvēkiem, kā es,» viņš atbildēja. «Domāju, ka tas nav nereāli,» teicu es un jau ievilku elpu, lai sāktu plānot, kādi būtu nākamie soļi, lai to paveiktu, kad puisis, bez liekām ceremonijām sacīja: «Es gribētu sev meiteni. Skaistu. Staigājošu.» Bijusi kāda jauna meitene, braukusi pie viņa kā draugs, bet viņš iemīlējies. Gribējis attiecības, bet viņa atrunājusies: mēs taču esam tikai draugi, un tu zini. Pēc tam meitene pārstājusi braukt ciemos un arī uz ziņām atbildējusi arvien retāk. «Kur tu iepazīsties ar meitenēm?» gribēju zināt. «Internetā, sarakstos Instagram. Lai gan fotogrāfijās to nevar redzēt, tomēr es uzreiz pasaku, ka esmu ratos, un jautāju, vai viņu tas netraucētu.» Lielākoties meitenes pieklājīgi atbildot, ka netraucētu, taču sarakste pēc tam reti kad turpinoties. «Reizēm mani pārņem tāds naids pret meitenēm,» viņš godīgi atzinās. «Kā tu domā – ja es esmu ratos, es negribu sev skaistu draudzeni? Vai tiešām man nedrīkst būt skaista meitene?»
Ziemā, kad sasnieg un nav notīrītas ielas, viņš paliek mājās. Ar ratiem izbraukt nevar, un mammai esot par grūtu viņu stumt. Tad viņš sacer dziesmas, lasa grāmatas un, kad sniegs nedaudz nokūst, divreiz nedēļā brauc pie fizioterapeita uz vingrošanu.
Savukārt jauno sievieti ieraudzīju Viļņā. Aptuveni pusstundu pirms svētās mises viņa parādījās baznīcas durvīs – tik ļoti atšķirīga gan no ārzemju tūristiem, kas brida cauri baznīcai šortos, gan kundzēm, kas bija sasēdušās baznīcas solos, gaidīdamas Dievvārdus. Trausla, smalka, vecumā ap četrdesmit, tumšā, piegulošā džemperī, kuplos tilla svārkos, tumšās bezpapēžu laiviņās un copē saņemtiem matiem – šī sieviete bija patiesi skaista, mazliet līdzīga Dānijas karalienei Mērijai. Viņa gāja, atbalstīdamās uz spieķa, un katrs solis prasīja piepūli. Gaita bija ļoti nestabila, un ejot viņa stipri svērās no vienas puses uz otru. Bet, kad sieviete apstājās pie Jēzus svētbildes, viņa stāvēja tik stalti, ka tādu stāju apskaustu pat visgraciozākās baletdejotājas. Viņa mērķtiecīgi devās pie Svētās Annas ikonas, un, skatoties uz to, sievietes sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņa tikai ilgi stāvēja, atbalstījusies pret baznīcas sienu, un caururbjošu skatienu vērās Svētajā Annā. Un es gribu ticēt, ka Svētā Anna, kas kristīgajā ticībā ir arī aizbildne pār mātēm, grūtniecēm un neauglību, sadzirdēja šīs sievietes sirds lūgšanu.
Man tik ļoti gribējās pieiet klāt un teikt: «Es ļoti ceru, ka tas, ko jūs lūdzat, tiks sadzirdēts.» Un apskaut.
Nezinu, vai tā bija vai nebija īstā vieta un laiks, lai tā darītu, bet es to neizdarīju. Tomēr turpinu par viņu domāt…
Trešais cilvēks, par kuru ik pa laikam iedomājos, pēdējā laikā varbūt biežāk, ir puisis no manas bērnības. Mēs uzaugām netālu viens no otra, un, kad mēs ar omi gājām staigāt, mūsu ceļi dažkārt krustojās. Puiša ģimene dzīvoja privātmājā, un uz mājas palodzes parasti sēdēja kaķis. Neatceros, ka jelkad būtu redzējusi puiša tēti, viņš vienmēr bija kopā ar mammu. Puisis bija atšķirīgs no citiem bērniem – viņam bija kustību un runas traucējumi. Bērnu cerebrālā trieka, kā man paskaidroja pieaugušie. Mēs izaugām, un kādu dienu ieraudzīju viņu sēžam pie veikala un ubagojam. Nespēju noticēt. Nesapratu, kāpēc šis puisis, kārtīgi ģērbies, te sēž un ubago. Varbūt viņš neubago, bet vienkārši grib ar kādu parunāties – tā, kā nu viņš to spēj? Jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Gāja gadi, bet viņš joprojām palaikam bija redzams pie veikala. Ar saujā satvertu kartona krūzīti, kurā iemesta sīknauda. Viņa māja sen ir pārdota, un man nav ne jausmas, kur viņš tagad dzīvo. Pavisam nesen viņu atkal redzēju pie veikala. Pusmūža vīrs ar ataugušiem bārdas rugājiem, lūdzot kādu žēlastības dāvanu. Dzīve, kas sametusies pavisam šķērsām.
No gandrīz astoņiem miljardiem cilvēku, kas mīt uz planētas Zeme, pēdējā laikā domāju par šiem trim svešiniekiem. Un ilgas, kas mīt viņos, ne ar ko neatšķiras no ilgām, kas mīt manī. Vai pārējos miljardos ļaužu uz šīs planētas.
Vai zināt vislielāko noslēpumu? Ja pieņemam, ka domām ir spēks un domājam labas domas, tad varbūt varam piepildīt šīs ilgas. Tās, kur katram Austrumu cīņu trenerim ir sava skaistā meitene. Kur tilla svārkos var skriet cauri pļavām. Kur katram ubaga zēnam ir sava pils.
