Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Koronavīrusa pandēmijas kulminācijas laikā pasaules ziņu aģentūras aplidoja priecīga ziņa – Honkongas Zooloģiskajā dārzā pēc desmit gadu savstarpējas ignorances divas lielās pandas pēkšņi uzsākušas mīlas rotaļas. Visi līdzšinējie mēģinājumi ieinteresēt abus pusmūža īpatņus mest kauliņus kopā gadiem bijuši nesekmīgi, un – še tev! Koronavīruss paveica neiespējamo. Slēgtajā zoodārzā laiskā divvientulībā pandas pēkšņi atklāja attiecību jaukumus.
Diemžēl par tik viennozīmīgi pozitīvu kovida laika ietekmi uz cilvēkveidīgo attiecībām tomēr runāt nevar. Līdz šim nekad nepieredzētā situācija pārsteidza visus nesagatavotus, un prognozes ir atšķirīgas – vieni pēc krīzes sola laulību šķiršanās skaita pieaugumu, citi – jaundzimušo bumu. Krīze kādus ir tikai vēl vairāk satuvinājusi, citus – nostādījusi neatrisināmu domstarpību priekšā.
«Lielāki vai mazāki pārbaudījumi vienmēr bijusi neatņemama jebkuru attiecību sastāvdaļa, tomēr kovidlaikā visas līdzšinējās grūtības izrādījušās reizināmas ar desmit,» skaidro psihoterapeits Artūrs Miksons.
Dzīve četrās sienās, sociālā izolācija, darbs no mājām un nemitīgā bērnu klātbūtne daudziem izrādījies pamatīgs pārbaudījums. Šis laiks ir kā patiesības stunda attiecībās.
«Koronavīruss jau ir ietekmējis un vēl ietekmēs visas attiecības! Protams, ģimenes atšķiras, ir dažādi izaicinājumu līmeņi, taču situācija skar visus. Tas, kur šobrīd pāris jau ir nonācis vai drīz nonāks, pilnībā atkarīgs no tā, kā attiecības tika veidotas līdz vīrusa izraisītajai krīzei. Ja dažādas nesaprašanās par finanšu jautājumiem, bērnu audzināšanu, hobijiem iepriekš tika risinātas, lielākoties katram savā stūrī ignorējot problēmas, viruss šādu scenāriju vairs nepieļauj.
Visas sistēmas ir izsistas no ierindas. Ir ietekmētas savstarpējās attiecības gan ar partneri, bērniem, kolēģiem, gan atbalsta personām – tuviniekiem, auklītēm, bērnu treneriem, skolotājiem. Ir cietuši hobiji, brīvā laika pavadīšana, respektīvi – viss. Pirms tam bija jārisina problēmas vienā, divās jomās, kovidlaikā tās ir visur vienlaikus un iepriekšējie atbalsta mehānismi faktiski nav pieejami.»
Pasaki – kas tevi besī?
Pandēmijas laika attiecību skatuve ir visai raiba. No vienas puses, sarunu forumus pārplūdinājušas žēlabas par otras puses neciešamo uzvedību jaunajos apstākļos – partneris pēkšņi košļā pārāk skaļi, nemaz nerunājot par tieksmi izkārtot produktus ledusskapī pilnīgi neloģiskā kārtībā, valkāt pidžamu līdz vēlai pēcpusdienai un citiem noziedzīgiem nodarījumiem, kā rezultātā otram, to visu vērojot, sākusi raustīties acs.
Taču, no otras puses, cilvēki izolācijā ir ļāvušies radošam fantāzijas lidojumam – vīrs ielūdz sievu uz randiņu garāžā, sieva klāj kafijas galdu uz balkona, ģimenē ieviests kopīgais rīta skrējiens un vakara filma. Jautājums – kā vispirms tu pats esi spējis tikt galā ar sevi, personīgo stresu? Šis noteikti ir izaicinošs laiks tām attiecībām, kurās problēmas līdz šim risinātas vienā konkrētā veidā, bet nu vīruss to ir ierobežojis vai padarījis nepieejamu vispār.
«Agrāk atsevišķi vai kopīgi ātri aizšāvām ceļojumā izvēdināt galvu, varbūt satikām draugus, aizgājām uz restorānu – forši. Taču tad tā visa vairs nav – vai mēs redzam spēju risināt problēmas jaunos veidos vai vainojam apkārtējos? Pandēmijas laikā satikt un vainot daudz citu cilvēku īsti nav iespējams, un tad vistuvākais objekts ir partneris mājās. Labi, ja cilvēki spēj izrunāties un pateikt skaļi, kas patiešām viņus besī. Bet, ja nē, tad mazas nepatikšanas pāraugs lielās.»
Pandēmijas laikā grūtāk klājas arī tajās attiecībās, kurās savulaik nav izrunāts – kādas tieši attiecības mēs veidojam? Ko tieši no otra vēlos, ko sagaidu? Kas man patīk, nepatīk un kādas kuram šajā savienībā ir lomas?
«Lielai daļai vīriešu, kas pirms šīs krīzes sevi izjuta kā spējīgākus, realizēties varošākus galvenokārt darbā, komandas vidē, esot mājās, piemeklē izjūta, ka viņi ir kaut ko zaudējuši. Tas neizbēgami rada uzvilktību, dusmas, nedrošību, arī vientulību, skumjas. Protams, seko biežāki kašķi mājās attiecībās ar sievieti, bērniem. Ja vīrietis jau pirms krīzes ir bijis konstantā trauksmē un uztraukumā – man jānodrošina ģimene, jāgādā par viņu drošību –, tad šobrīd situācija ir vēl vairāk saasinājusies. Zinu vīriešus, kas jau sen to visu ir izdarījuši, – drošība ir, nauda ir, bet viņi tāpat neliekas mierā. Jo tas ir stāsts par iekšējo izjūtu, ka viņi nedara gana daudz. Tas ir cilvēka identitātes jautājums. Krīzē šis jautājums kļūst vēl aktuālāks, jo šķiet – nupat viss sabrūk. Ja nu es zaudēju darbu, ienākumus, statusu?»
Vīruss ne pie kā nav vainīgs
Izolācijā saasinās iepriekšējie strīdi un pievienojas jaunas nesaskaņas, cilvēki nevar izrunāties un atrast kompromisu. Tajā brīdī sliktās izjūtas var būt tik spēcīgas, ka rodas fantāzija – šķiroties mums kļūs vieglāk. «Noteikti ir pāri, kuri šajā laikā ir sapratuši, ka sen jau vajadzēja šķirties! Tas pat varētu būt ieguvums no pandēmijas situācijas. Bet es ceru, ka viņi tajā brīdī godīgi spēj atzīt, ka ne jau vīrusa dēļ notiek šķiršanās.
Mēs šķiramies, jo attiecībās kaut kas nestrādāja un krīzes ierobežojumi to tikai vēl skaidrāk parādīja. Principā – vīruss ne pie kā nav vainīgs! Runa ir par to, kā mēs visas sistēmas esam veidojuši līdz tam. Šobrīd ir ģimenes, kas ir izmisumā un netiek galā, bet ir gana daudz arī tādu ģimeņu, kas neiekrīt citu vainošanā un meklē kopīgus risinājumus. Tas ir arī stāsts par spēju konstruktīvi konfliktēt,» skaidro Miksons.
Sekss. Kas tas tāds?
Tagad mēs vairāk būsim kopā – tā iesākumā daudzi centās saskatīt krīzes gaišās puses. Tomēr mājās būšanas laiks ne visiem izrādījies tik romantisks. Kāda amerikāņu seksa tēmai veltītu grāmatu autore šābrīža situāciju komentējusi šādi – mēs esam pēcteči cilvēkiem, kuri savās alās pārstāja kniebties mirklī, kad alas priekšā parādījās tīģeris. Tad, lūk, tīģeris stresa veidolā ir klāt, un cilvēki izvēlas sakoncentrēties uz draudu vērošanu, nevis iesāktā turpināšanu.
«Esot šajā saspringtajā situācijā, vienam ir trauksme, otram nomāktība, viens ir sabijies un skumjš, otrs izbesījies, vēl kāds – vientuļš. Šo nepatīkamo izjūtu dēļ simpātijas, iekāre, seksualitāte neizbēgami tiek ietekmētas,» skaidro psihoterapeits.
«Līdz ar to tuvība, sekss, vienkārši fizisks, emocionāls kontakts ir kaut kas tāds, par ko ir jārunā, jādod mājieni, ka tu kaut ko vēlies vai kā pietrūkst. Jāmēģina nevis pārmest otram, bet pavaicāt: vai es kā varu tev palīdzēt problēmu risināt? Varbūt man tev dot vietu, laiku un pagaidīt, kamēr tu atrisini savas problēmas, varbūt tad mēs kaut kā varam satuvoties?»
Pat ja karstumā ir sarunātas dažādas lietas, nevajadzētu ilgi perināt aizvainojumu – sak, atceries, toreiz krīzes laikā tu man pateici, ka es tāds un šitāds?! Mazums, kas ir ticis pateikts. Veselīgāk būs tikt galā ar savu aizvainojumu, pretējā gadījumā krīzes laiks tikai veicinās lielāku distanci. «Protams, nevienam nepatiks, ja otrs godīgi pasaka – zini, esam visu laiku blakus, man kaut kā tevis šodien kļūst par daudz. Cilvēki negrib ko tādu dzirdēt, bet te būtu jānodala konkrētā situācija un reakcija. Respektīvi – man šobrīd, šajā dienā, kad ir daudz darba, tas, ka visu laiku esi blakus, ir par daudz. Šodien! Nevis tu kā cilvēks, nevis mūsu attiecību kā tādu ir par daudz! Tā ir milzīga atšķirība.»
Partneri vajadzēs izvēlēties rūpīgāk
Pēc pandēmijas beigām pasaulē noteikti tiks publicēts lērums pētījumu, kā šī koronavīrusa izraisītā krīze ietekmēja attiecības, laulības, ģimenes. Taču skaidrs ir viens – izmaiņas būs visai nopietnas, jo pandēmijas un neprognozējamas uzvedības vīrusi uz skatuves var parādīties atkal. Un tagad mēs zinām, ka būt izolācijā nav nekāda medusmaize. «Šī pieredze var atstāt ietekmi uz cilvēku vēlmi nākotnē veidot ciešākas attiecības. Tuvākajos divos gados to izjutīsim visvairāk,» skaidro Miksons.
«Varam mēģināt domās uzburt hipotētisku scenāriju un postapokaliptisku pasauli, kurā periodiski būs jāuzmanās no ļauniem vīrusiem – iesākumā neizbēgami būs pretestība, dusmas, bet ar laiku tā kļūs par ikdienu.
Skaidrs ir viens – noteikti labāk veidot attiecības ar cilvēku, ar kuru esi spējīgs ilgāku laiku pavadīt zem viena jumta ierobežotos apstākļos, strādājot no mājām. Tiem, kas to spēj, būs jāatrod līdzīgi domājošs cilvēks. Viņiem jāspēj eksistēt blakus visu laiku, pieņemot šo jauno sabiedrības modeli. Iespējams, ar laiku nākotnē mūs sagaida īpaši veidoti vīrusu izplatībai adaptēti biroji, un tad varēsim būt attiecībās, kurās nav obligāti jāstrādā kopā no mājām.
Cilvēki atradīs veidu, kā šīm attiecībām eksistēt. Agrāk apgalvoja, ka tikai stiprākais izdzīvo. Jaunā situācija apgalvo – izdzīvos tie cilvēki un tās attiecības, kurās spēsim pielāgoties. Un galvenais – ir jāspēj sarunāties un atklāti pateikt viens otram, ne tikai kas mani besī, bet arī kas man patīk un ko es novērtēju! Tad var sākties dialogs.»
