Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Tomēr, jo tuvāk nāca mājupceļa izlidošanas datums, jo vairāk pieklusa apņēmība. Galu galā es vienkārši vairs nespēju atcerēties – kāpēc īsti šīs attiecības bija jāpārtrauc? Padomājiet pašas – cik tad bieži dzīvē mums laimējas iemīlēties? Tā skaisti, abpusēji, kaislīgi, laimīgi? Jo īpaši pieklājīgos brieduma gados, kad aiz (vai varbūt precīzāk būtu teikt – uz?) muguras jau ir šķirta laulība, bērnu dzimšana un visādi citādi dzīves pieturpunkti, kas nedara ne jauneklīgāku, ne aizrautīgāku, ne – ja tā pavisam godīgi – arī iekārojamāku. Nu, jā, es iemīlējos.
Doma, ka turpmāk būšu kopā ar desmit tūkstoš kilometru tālumā dzīvojošu vīrieti, piepeši vairs nešķita ne bezcerīga, ne arī neloģiska. Tieši pretēji – neloģiski šķita tā vienkārši tam atmest ar roku. Tāpēc es teicu – jā, es gaidīšu! Gadu, bet pa vidu mēs pāris reižu satiksimies. Pašlaik mūsu noteiktais laiks ir labā trešdaļā. Un te nu es esmu. It kā viena, tomēr attiecībās. Mūžīgi ar telefonu rokā un lādētāju pa ķērienam. Drusku melanholiska, drusku laimīga un vienmēr sarunās pieminot cilvēku, kas tikpat labi varētu būt manas fantāzijas auglis.
Retajos vienatnes vakaros es atšuju draudzenes un sakarīgus pasākumus, lai netraucēti runātos ar savu datoru. Bet dzīva flirta, romantisku randiņu un pavedināšanas rotaļu vietā aizveru aizkarus un durvis, ieriktējos gultā ar vibratoru, telefonu un mēģinu atrast līdzsvaru starp virtuālas baudas virsotnēm un kaut cik glaimojošu leņķi stulbajā ekrānā.
Nojaušu, ka manas draudzenes pa kluso (tajās reizēs, kad netieku, jo esmu ļoti aizņemta) slēdz derības par to, cik ilgi šis joks turpināsies.
Ir arī tādas, kas, brutāli ignorējot manus iebildumus, turpina izteiksmīgi iepazīstināt ar Rīgas brīvajiem putniem. Ko tu tur teici – tev jau ir vīrietis? Kur viņš ir? Ā, ziemā atbrauks? Nu, tātad ziemā tev arī tās attiecības būs, bet līdz tam skaiti sevi par brīvu meiteni! Un kā tu vispār vari droša, ka viņam jau nav cita? Zināma taisnība viņām, protams, ir.
Attiecības jau tāpat ir nebeidzams pārgājiens pa Karpatiem – cik tādu ilgstošu, vienmēr laimīgu un saskanīgu pāru mēs pazīstam? Kādas te vispār izredzes diviem muļķiem no pilnīgi dažādām kultūrām, klimatiem, pulksteņlaika joslām, kam turpmākos mēnešus būs kopīgs tik vien kā mīlu, skumstu, man šodien gāja tā un šitā un lai laba dieniņa? Arī statistika šajā jautājumā nav diez ko iedrošinoša – gandrīz puse attāluma attiecību neiztur pārbaudījumu. Četrarpus mēnešu – tik vien mēs varot izturēt bez partnera fiziskas klātbūtnes (teorētiski tas nozīmē, ka šobrīd tuvojos finiša līnijai). Vēl trakāk, pierādīts, ka ilgstoša atšķirtība mīlniekiem gluži fiziski pasliktina pašsajūtu un veselību – nopietni!
Citi laiki
Un vispār jājautā – kā mūsu ciniskajā, egoistiskajā, straujajā laikmetā kāds vēl var būt tik naivs, lai cerētu, ka mīlas reibumā doti solījumi ir pietiekami spēcīgs magnēts, lai saturētu divas tālās, savstarpēji nu nekādi nesaistītās orbītās rotējošas dzīves? Viss taču notiek tik ātri, plūst un mainās, nāk un iet. Un tomēr – šādu antiņu, izrādās, ne tikai netrūkst – tie vairojas!
Attāluma attiecības ir tāds gluži loģisks globalizācijas blakusprodukts – ar katru gadu šādā modelī iesaistīto skaits aizvien pieaug (turklāt statistiski pieaug arī vidējā attāluma kilometrāža).
Mēs ceļojam, mēs mainām mājvietas, karjeras, iemītās takas un paši sevi. Mēs bīdām plašākas savas iekšējās robežas, iemīlam svešas kultūras, mēs iepazīstamies internetā, uzturam saziņu tiešsaistē. Bet, ja skatās dziļāk šī modernā modeļa vēderā, kļūst skaidrs, ka nekāda modeļa jau nemaz nav, – ja atmetam visas tendences un tehnoloģijas, modernizāciju, statistikas un aptaujas, sanāk, ka patiesībā mēs runājam tikai par atšķirtības posmu gluži parastās divu cilvēku romantiskās attiecībās.
Tādās pašās kā Jūlijam Cēzaram, kad to no Kleopatras šķīra vairāki tūkstoši kilometru (starp citu, ceļš no Romas līdz Aleksandrijai vienā virzienā esot prasījis apmēram mēnesi). Vai Žozefīnei, kas kaistot lasīja kaut kur pa Krievijas ārēm klīstošā Napoleona vēstules.
Attāluma attiecības nav nekādas lamatas modernajiem pasaules staigātājiem, – tādas bija i karavīru līgavām, i jūras vilku sievām, i visām citām pavarda sargātājām, kuru mīļotie devās tālāk par dzimto vagu.
Turklāt senāk mīlnieki varēja vien skumji pūst, minot, vai kādreiz vispār satiksies, un labākajā gadījumā turēt īkšķus, lai mīlas vēstules atrastu pareizo ceļu, bet mūsu paaudzei jebkuri attālumi patiesībā ir relatīvs lielums.
Sekss ar telefonu
Vai virtuālais sekss vispār ir sekss – nu, par to spriediet pašas. Jā, ja paskatās no malas, tā ir tāda gandrīz vai skumīga masturbēšana telefona priekšā. Bet, ja piever acis, pilnā gaitā iedarbina iztēli (pie viena izslēdzot bet man gribas pa īstam) un ļaujas braucienam – tā ir pat ļoti seksīga, radoša rotaļa. Īstu seksu neaizvietos, toties ļaus pašai par sevi atklāt šo to jaunu. 
Un, protams, sajusties drusku tuvāk tai gultai, kurā tobrīd gribētos. Patiesībā – līdzīgi kā telefonsarunās, arī virtuālajā seksā
ir kaut kas pārsteidzoši intīms. Varbūt tāpēc, ka telefona ekrāna priekšā esi gatavs darīt to, kas iepriekš pat sapņos nerādījās. Bet varbūt tu tam pieķeries kā makšķerauklas gabaliņam, velkot sev klāt mīļo ādas smaržu, seksīgās naktis, kas tagad ir dzīvas tikai jūsu kopīgajās atmiņās un telefona ekrānos. Mūsdienu attāluma attiecības ir pornogrāfija, ko sponsorē Apple, es lasīju kādā žurnālā.
Smagais dārznieka darbs
Varētu domāt, ka attāluma attiecību grūtākā daļa ir vientulība vai kādam varbūt greizsirdība. Man, izrādījās, visgrūtāk nāk dārznieka darbs. Patiesībā tas, ka tavs partneris dzīvo citā kontinentā, nozīmē, ka par attiecību kopšanu ikdienā jādomā īpaši, jo fiziskās klātbūtnes trūkums jākompensē ar citiem resursiem, kas nu tev pieejami, – pacietību, fantāziju, radošumu un tā tālāk. Un laiku – daudz, daudz laika.
Man kā cilvēkam, kas drīzāk ļauj lietām plūst savu gaitu, nevis plāno katru soli, viens no lielākajiem izaicinājumiem šajā avantūrā bija virtuālo randiņu ieplānošana.
Mums, diviem aizņemtiem, pieaugušiem cilvēkiem, nu jāizbrīvē sava krietna stunda, lai… parunātu pa telefonu. Jutos gandrīz vai vainīga par šādu bērnišķīgu greznību, kas, protams, nav nekāds luksuss, bet pats minimums, lai viss šis gaisīgais sakars galu galā materializētos kaut kādā taustāmā un reāli izbaudāmā rezultātā. Jo fiziska kopdzīve mīlniekus sasien caur mazajiem dienišķajiem rituāliem – kopīgu vakariņošanu, sēršanu pie draugiem, iešanu uz teātri vai saritināšanos dīvānā televizora priekšā (un seksu, seksu, se-e-eeksu), bet, tam visam iztrūkstot, auklas jānovelk pašiem. Piedomāt. Atgādināt. Pastāstīt. Pažēloties. Palūgt padomu.
Kaut nosūtīt regulāru labrītu un labvakaru – jebko, kas otram kaut daļēji ļautu justies kā tavas ikdienas daļiņai, nevis tālai un teorētiskai fantāzijai.
Tik tālu, tik tuvu
Visu iepriekšminēto ikdienišķo darīšanu trūkumam, starp citu, ir arī plusi. Tas, ka viņa nav līdzās, nozīmē to, ka līdzās nav arī nenolaistā poda vāka, izmētāto zeķu, pirdienu un citu vīrišķības atribūtu. Viņš ir tālu. Viņš skumst. Viņš, starp citu, ir piemirsis arī par tavu pilināšanu un komandēšanu, par rīta elpu un rīta īgnumu.
Viņa atmiņā tu esi dieviete – viņš tev atkal un atkal atgādina, cik ļoti mīl, kā ilgojas, jūs fantazējat par to, kā tas būs, kad tiksieties, kā viens otru lutināsiet, cik saskanīgi vadīsiet savas dienas.
Tas nekas, ka ne puse no tā, visticamāk, nekad nenotiks. Bet tajā brīdī, kad abi gaidās svīstat katrs pie sava aifona ekrāna, viss ir pa īstam.
Tas ir – laime, kas kutina jūsu vēderus, ir pavisam īsta. Uz dīvāna, teļuka priekšā kopā sēžot, sirds nevienam nesažņaudzas un elpa neaizsitas, vai ne? Un tieši tāpat romantiskā tālsarunā neviens neapspriež aizdambējušos izlietni. Nē, es neņemos noniecināt īstu, dzīvu attiecību skaistumu, dievs pasargi! Tik vien kā atzīmēju, cik ilgošanās patiesībā ir daiļa.
Bīstama pidžamballīte
Diemžēl īsajiem saldajiem brīžiem seko daudz, daudz ilgāki laika posmi, kad paliec viena pati – ar sevi. Bet, ja sieviete vairāk laika pavada, domājot par savu vīrieti, nevis esot līdzās, viņa mēdz iestigt tādā kā krēslas zonā, kur beidzot ir iespēja pamosties un dancot visām tumšajām, sievišķīgajām, iracionālajām ēnām, kuras, vīrietim klātesot, mēs turētu aiz piecām atslēgām.
Par ko es īsti runāju? Nu, teiksim, iedomājies: jūs dzīvojat kopā. Vai regulāri tiekaties. Piektdienas vakarā jūsu vēlmes dodas pretējos virzienos – viņu kājas nes ārpus mājas, bet tevi vilina piecas vēl nenoskatītās seriāla sērijas un glāze vīna. Nekādu problēmu – lai taču izskrienas, taisni labi, ka tavu raudamgabalu nepavadīs indīgi komentāri.
Bet tagad iedomājies, ka esi mājās viena ar savu stulbo seriālu, bet tavs mīļotais naktsdzīvi bauda kaut kur gaismas gadu attālumā. Un sazin kur, kad, kā (jā, jā – un ar ko) viņš pārradīsies mājās.
Ui, kādus kūleņus, seriāla uzkurināta, nu met tava fantāzija! Un tad viņš vēl ņem un neatbild uz piecām pēdējām ziņām. Tu nervozi pārbaudi, kad pēdējo reizi bijis onlainā. Inspicē viņa draugu instagramstorijus. Pārliecinies, vai sociālo tīklu draugu vidū nav uzradusies kāda krāšņa būtne. Īsāk sakot, ja esi palikusi kompānijā ar savu vientulību, nedrošību, greizsirdību un citām sen nesatiktām draudzenēm, šāda pidžamballīte var piedzīvot lērumu neglītu pavērsienu.
Laimīgi nelaimīgi
Zināt, kas ir attāluma attiecību lielākais pārbaudījums? Nē, tās nav vientuļas naktis vai ar aci miedzoši svešinieki bārā. Tās ir atkalsatikšanās. O, jā, arī statistika, starp citu, apgalvo, ka tieši šādi izjūk lielākā daļa attāluma attiecību – beidzot piepildot savu sapni un atkal esot kopā. Kā tā? Sāksim jau ar to, ka, tagad satiekoties, jūs nenākat tādi paši, kā šķīrāties, – nu jums velkas līdzi viss, kas pa šo laiku piedzīvots, visas atklāsmes, visas sāpes, neizteiktās vilšanās un vientulības. Un pats bīstamākais – gaidas. Saldās gaidas par to, cik fantastisks, cik ideāls būs jūsu kopābūšanas laiks.
Ugunsbīstami! Jo realitātē nekas nav ideāli. Jūs esat gaidās pārdeguši, jūs cenšaties un pārcenšaties.
Un tad vēl drūmā apziņa, ka šis kaut nervozais, tomēr tik skaistais mirklis beigsies un atkal būs jāskumst, jāgaida, jāilgojas. Te nu katrs uzvedas atbilstoši savam emocionālajam briedumam un iedzimtā temperamenta dotajām komandām. Es, piemēram, nokaujos ar apātisku melanholiju, kas mijas ar raudāšanas lēkmēm, bet mans tālais mīļotais, būdams krietni temperamentīgāks, savas skumjas un neapmierinātību cenšas risināt ar absolūti iracionālu kašķa meklēšanu.
Un pēkšņi mēs attopamies – izbrīvējuši laiku, iztērējuši miljonus par biļetēm un viesnīcām, noraudājušies, nokašķējušies, nelaimīgi, bet tik laimīgi. Vispār attālums ir dīvaina lieta. Jā, tas var izrakt starp cilvēkiem milzu aizas un nosvilināt visus tiltus. Taču, ja palaimējas, šī dīvainā kopānebūšana starp mīlniekiem var noaust neredzamas, taču nesaraujamas makšķerauklas.
Un vēl – attāluma attiecības ir solījums. Katru dienu. Jo īstās, taustāmās attiecībās diezgan lielu lomu mēdz nospēlēt tieši tuvums un ērtums (jūs dzīvojat līdzās, strādājat, apgrozāties tajā pašā draugu lokā, jūs vieno kopēja pagātne un tagadne un tā tālāk), bet fakts, ka jūs pamostaties divās pretējās pasaules malās ar vēlmi gaidīt vēl vienu dienu, droši vien apliecina nevis izmisumu vai stulbumu, kā te kādam gribētos apgalvot, bet to, ka viens otram ļoti patīkat. Un katru rītu mosties ar šādu apziņu nemaz nav tik slikti. Gribi saderēt?
