Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Konsultē Dr. med, RSU docente, narkoloģe, psihoterapeite Velga Sudraba.
Aizbēgt no sevis
Atkarību ir daudz, un to spektrs gana plašs. Sākot ar psihoaktīvo vielu lietošanu un azartspēlēm, beidzot ar darbaholismu, atkarību no sportošanas vai pat pārspīlēti veselīga dzīvesveida. Tomēr visām atkarībām ir kaut kas kopīgs – tas ir veids, kā aizbēgt no sevis vai gūt labsajūtu ar mazāku piepūli. Kā retoriski jautā narkoloģe un psihoterapeite Velga Sudraba – kāpēc gan sevi piepūlēt, ejot skriet vai meditējot, ja atvērt pudeli vīna taču ir daudz vieglāk un ātrāk?
Tātad atkarīgais aizbēg atkarībā. Tas, visticamāk, jums bija skaidrs jau iepriekš. Bet ko dara līdzatkarīgais (vai drīzāk – līdzatkarīgā, jo ir pierādīts, ka līdzatkarība galvenokārt ir raksturīga sievietēm)? Iespējams, kāds atbildētu – mēģina atbalstīt, cits sacītu – palīdz atgriezties uz īstā ceļa, motivē, rūpējas un vēl, un vēl. Tomēr patiesā atbilde ir šāda: viņa dara tieši to pašu, ko atkarīgais, – bēg. Bēg no sevis.
Abi vienā laivā
Atskārsme, ka līdzatkarīgajam un atkarīgajam ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, kādam var šķist pat pārsteidzoša. Precizējot gan jāsaka – rīcības forma tik tiešām ir atšķirīga, tomēr tās saturs ir gaužām līdzīgs. Atkarīgai personai dominē tieksme pēc noteiktām vielām vai darbībām. Līdzatkarīgai dominē domas par atkarīgo personu. Tāpat kā atkarīgā persona zaudē kontroli pār vielu lietošanu vai noteiktām darbībām, līdzatkarīga persona zaudē kontroli ne tikai pār atkarīgās personas uzvedību, bet arī savu dzīvi, jo tā kļūst pilnībā atkarīga no otra cilvēka.
Atkarīgais un līdzatkarīgais ir divi cilvēki, kas ne tikai sēž vienā laivā, bet pat sinhroni airē vienā virzienā. Viņi abi noliedz.
Atkarīgais – savu atkarību, līdzatkarīgais – savu atkarību no otra. Viņi racionalizē: atkarīgais savu atkarību, līdzatkarīgais – gan savu atkarību, gan arī atkarīgā atkarību apkārtējo acīs. Šie cilvēki minimalizē savu atkarību, projicē to uz citiem. Parādās vardarbība starp partneriem, starp vecākiem un bērniem. Tiek justs pat līdzīgi: kauns, vainas izjūta. Līdzatkarīgais izjūt arī bailes.
Spēja izturēt aizvien vairāk
Tas, ka vielu lietošanai ir raksturīga tolerances pieaugšana, daudziem ir saprotams. Taču tolerance pieaug ne tikai atkarīgajam, kā sākotnēji varētu likties, bet arī līdzatkarīgajai personai, kurai pieaug spēja izturēt arvien vairāk un vairāk sāpju un pārestību, ko izraisa atkarīgā uzvedība un nepiepildītie solījumi.
Abus vieno arī tā sauktais paģiru sindroms, kad viela, kas jau ir radījusi sliktu pašsajūtu, tik un tā tiek lietota atkal. Jo pat tad, ja līdzatkarīga persona pārtrauks attiecības ar vienu atkarīgo, tā atradīs citu, un nākamās attiecības būs vēl smagākas. Piemēram, ja iepriekšējās attiecībās vīrietis tikai dzēra, ļoti iespējams, jaunajās attiecībās dzers un būs vardarbīgs. Kā folklorā saka – no vilka muksi, lācim virsū uzskriesi.
Ka tikai viņš atkal nedzertu…
Abus vieno arī reibums, kas atkarīgā gadījumā ir fiziska nespēja skaidri spriest un rīkoties. Līdzatkarīga persona to nespēj tāpēc, ka visas domas ir pārņemtas ar atkarīgo partneri. Psihoterapeite Velga Sudraba atsaucas arī uz savām pacientēm, kuras nereti stāsta, ka darbā nespēj loģiski domāt, pieņemt lēmumus, jo domas visu laiku ir par atkarīgo: «Ko viņš tagad dara? Ka tikai atkal nedzer!»
Atkarīgas personas lieliski spēj manipulēt, tostarp ar ļoti izglītotām sievietēm. Šādās attiecībās krīt šo sieviešu pašvērtējums, cieš fiziskā veselība.
Ir daudzi pētījumi, kas līdzatkarīgām sievietēm atklāj tādas veselības problēmas kā hipertensija, onkoloģiskas slimības, kuņģa un zarnu trakta kaites.
Bieži vien sievietes kopā ar vīrieti sāk dzert. Vienu aci pieverot, mērķis var šķist pat cildens: lai vīrietis tik daudz neizdzertu (ne tikai dalīta bēda ir pusbēda, bet arī dalīta pudele rezultējas puspudelē), lai vīrietis neietu prom no mājām meklēt pudeles brāļus. Lai situāciju izturētu, sievietes bieži vien sāk lietot arī trankvilizatorus (spēcīgi nomierinoši līdzekļi, kas var radīt pierašanu) un beigu beigās pašas kļūst par atkarīgām personām.
Salabojiet manu vīru!
Tāpat kā atkarīgais, viņam blakus esošā sieviete noraida nepieciešamību meklēt palīdzību. Sak, man taču viss ir labi! Es taču nedzeru, eju uz darbu, rūpējos par bērniem! Jūs tikai salabojiet manu vīru; ja viņš nedzers, man viss būs kārtībā. Tā diemžēl nav, jo salabošana nemazinās līdzatkarīgās personas patoloģisko vajadzību rūpēties par otru, risināt viņa problēmas un kontrolēt. Līdzatkarīgas sievietes izjūt neadekvātu atbildību par otra vēlmēm, vajadzībām, emocijām, labklājību un pat likteni. Viņās mīt milzīga vēlme kontrolēt atkarīgo, un to viņas mēdz darīt līdz pat pašcieņas zaudēšanai. Tāpat bieži vien viņās mājo nepārvarama pārliecība, ka viņas zina vislabāk.
Šajās attiecībās ir vēl kāds paradokss. Jo atkarīgāks kļūst atkarīgais, jo līdzatkarīgais kļūst līdzatkarīgāks. Proti, jo vairāk atkarīgais zaudē kontroli, jo vairāk atbildības uzņemas līdzatkarīgais. Šim pārmērīgajam fokusam uz otru cilvēku sekas var būt ne vien slimības, kā minēts iepriekš, bet arī depresija, jo, koncentrējoties uz otru, pilnībā tiek apspiestas sievietes emocijas un vajadzības.
Līdzatkarības iedīgļi
Tāpat kā gandrīz visām psihiskajām slimībām, arī līdzatkarības iedīgļi visbiežāk ir meklējami bērnības pieredzē. Par to plašāk Numura tēmas otrajā rakstā žurnāla nākamajās lappusēs, vienīgi īsumā var pateikt, ka tad, ja kāds no vecākiem ir bijis atkarīgs, bērnam tas automātiski kļūst par riska faktoru. Tāpat līdzatkarību var provocēt jebkura piedzīvotā vardarbības forma, tostarp emocionālā vardarbība un atstāšana novārtā.
Lai izdzīvotu šādās situācijās, bērnībā ir bijis jāiemācās pielāgoties. Savukārt, lai veiksmīgi pielāgotos, ir jākoncentrējas uz otru: kāds vecākam ir garastāvoklis, pārnākot mājās no darba, ko man viņam stāstīt, bet ko labāk neteikt? Tādējādi bērns netieši, bet reizēm arī tieši tiek mācīts, ka otrs ir svarīgāks. Ka ir jādara viss iespējamais un arī neiespējamais, lai apmierinātu otru. Nākotnē šīs prasmes izpaužas kā vajadzība noliegt savas emocijas, pārmēru uzņemties atbildību un glābt apkārtējos, atstājot novārtā sevi, gluži kā paši tika atstāti novārtā bērnībā.
Kā vēl vienu riska faktoru speciāliste min pārāk intensīvu podiņmācību un bērna kaunināšanu vai pat sodīšanu, ja tā nevedas tik raiti, kā vecākiem gribētos. Ja 2–3 gadu vecumā bērns jau ir paklausīgāks par paklausīgāku (kas vecākiem nenoliedami ir ļoti ērti) – tas bērnā iesēj pārmērīgas kontroles iedīgļus, kas var rezultēties līdzatkarībā un citās psiholoģiskās grūtībās.
Līdzatkarību var veicināt arī bērnībā piedzīvota vecāku šķiršanās. Īpaši, ja meita pazaudē tēvu līdz pusaudžu gadiem, viņa izmisīgi meklē tēvu un pieķeras ļoti strauji. Īpaši vecākiem kungiem.
Ja vīrietis ir arī turīgs, var rasties līdzatkarība, lai arī vīrietim pašam nav atkarības. Šādās attiecībās vīrietis nereti kontrolē, lai sieviete neizdomā pieaugt, aiziet strādāt vai kā citādi intelektuāli attīstīties, – līdzīgi kā atkarīgais nosaka, ar ko partnerei draudzēties, arvien vairāk izstumjot draudzenes un distancējot no radiniekiem. Sieviete savu kontroli īsteno ar mazās meitenītes niķiem, manipulācijām un pakļaušanos, nereti ar seksa starpniecību. Kopumā pētījumi rāda, ka jaunākas sievietes ir vairāk pakļautas līdzatkarības riskam.
Te gan svarīgi saprast, ka atkarīgs cilvēks nevar otru automātiski padarīt par līdzatkarīgu. Ja sievietei nav līdzatkarības iedīgļu, satiekot partneri ar atkarību, viņa to vienkārši pametīs, jo šāda dzīve nebūs pieņemama.
Runāt par sevi, nevis viņu
Velgas Sudrabas pieredze liecina, ka līdzatkarīgām sievietēm visefektīvākā ir grupas psihoterapijas forma, turklāt tādas grupas, kas ir ilgstoša, vismaz gadu. Šīm sievietēm ir ļoti grūti runāt par sevi. Viņas visu laiku runā par un ap atkarīgo personu. Pārējie grupas dalībnieki var atspoguļot dzirdēto situāciju, konfrontēt un reizē arī atbalstīt, dalīties savā pieredzē, iedrošināt.
Speciāliste dalās stāstā par kādu līdzatkarīgu sievieti psihoterapijas grupā, kura visu laiku runāja tikai par savu vīru, lai arī vīrietis jau bija sācis ārstēšanos un kādu laiku nedzēra. Taču viss, par ko viņa spēja domāt, – kā dabūt garantiju, ka vīrs nedzers? Un ja nu viņš atsāk dzert? Kādā brīdī grupā teica, ka viņa taču neko nestāsta par sevi. Kas notiek viņas dzīvē? Ko viņa dara? Kā jūtas? Sieviete bija ļoti izbrīnīta un atbildēja, ka viņai taču viss ir kārtībā, problēma ir vīrs. Bet – jau divus mēnešus nedzer, bet tu kā esi nemierā, tā esi… Diemžēl pēc kāda brīža šī dalībniece grupu pameta.
Velga Sudraba uzsver: kamēr cilvēks dzīvo noliegumā, sakot, ka viņam problēmu nav, tās ir tikai atkarīgajam partnerim, palīdzība nav iespējama. Palīdzības mērķis ir pārtraukt kontrolēt otru un beidzot pievērsties sev, savai dzīvei, vēlmēm, vajadzībām, sapņiem, fantāzijām un visam citam, kas gadu desmitiem bijis atstāts novārtā, apspiests. Jāmācās atpazīt savas jūtas, runāt par tām. Tas ir ilgs darbs.
Līdzatkarība profesijas aizsegā
Lai gan te vairāk runājam par pāra attiecībām, ir vērts pieminēt arī palīdzošās profesijas, kas var kļūt par lielisku skatuvi, kur izspēlēt savu līdzatkarīgā lomu. Ārsti, medmāsas, psihologi un psihoterapeiti, sociālie darbinieki un vēl… Brīdī, kad rūpes par otru ir profesionāls pienākums, var būt patiesi grūti noturēt profesionalitātes robežu, savas nepiepildītās un reizēm pat neapzinātās vajadzības piedēvējot otram, tādējādi atstājot novārtā sevi. Jāspēj atšķirt un nodalīt patiesas, profesionālas rūpes no rūpēm, kas raksturīgas līdzatkarībai, – pārmērīgas atbildības un kontroles uzņemšanās pār otru cilvēku, noliedzot sevi un savas patiesās vajadzības.
