Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Varētu domāt – nu kas tur īpašs? Aiz neko darīt paskatīties draugos cilvēku, ar kuru reiz saistīja romantiskas jūtas? Re, kā, visu laiku tikai kaut asprātības bārstīja, bet nu ielicis fotogrāfiju, kur ir kopā ar dāmu! Tā, tā, uzejam uz dāmas – interesanti taču apskatīties, kas viņa tāda… Nekā daudz nav, jāpaskatās, vai nav kādi kopīgas paziņas… Izpēti arī, kam patīk viņas jaunā profila bilde, – varbūt izdosies atrast kādu viņas draudzeni, kura dāsnāk padalījusies ar kādiem kopīgiem notikumiem… Un tā tas pa ķēdīti aiziet.
Vai arī – braucot mājās vilcienā, slidinies pāri ierakstiem Facebook un ieraugi, ka tavu bērnu tēvs ar draudzeni kalnos slēpo.
Un bildi ielicis ne jau viņš, bet viņa.
Tu nodomā: būtu labāk bērniem ziemas zābakus nopircis! Pēc mirkļa pamani – ieraksta vairs nav, labi, ka atceries viņas vārdu… Bet savā profilā viņa acīmredzot dalās tikai ar draugiem, profila bildes gan maina vienā laidā. Tu zvani bijušajam vīram, neatbild. Toties tu atklāj, ka viņš tikko bijis WhatsApp. Sēdi vilcienā un pati vairs nesaproti, par ko dusmas – par to, ka tev neatbild, ka uzradusies brūte, vai par to, ka jūs abi nekad neesat braukuši slēpot un ka viņš dauzās pa pasauli ar dievs vien zina ko…
Un droši vien jau dusmas ir par visu.
Kaut kādā ziņā cilvēki noteikti kļuvuši gudrāki – māk savus virtuālos draugus sagrupēt un izvēlēties, ar ko dalīties savā ierakstā un ar ko ne. Māk arī kādu nevēlamu personu no draugu loka izslēgt vai izdarīt tā, ka konkrētam cilvēkam, piemēram, Facebook, viņš kļūst neredzams. Zināmā mērā spiegošanu tas apgrūtina, bet – vai apstādina?
Kas liek spiegot?
Motīvi, kas mudina sekot līdzi citu dzīvei, ir vairāki, saka psihiatrs un psihoterapeits Artūrs Utināns. Vispirms jau mūs vada vistīrākā ziņkārība. Ko tur liegties – sievietēm vairāk nekā vīriešiem piemīt niķis būt informētām par citiem, tā teikt, kas ar ko apprecējies, kas ar ko izšķīries, kas ar ko laimīgi dzīvo un kam diez ko vis neiet.
No tā izriet arī aprunāšana un tenkošana, jo cilvēkiem patīk attiecības analizēt – tuvinieku, kaimiņu, paziņu…
Psihoterapeits saka – tas pat piederas pie normas. «Piemēram, ir izpētīts, ka cilvēkiem, kuriem ir šizofrēnija ar vajāšanas māniju, šāds paradums tikpat kā neizpaužas. Līdz ar to jāatzīst – interesēties par sociālajām attiecībām ir pilnīgi normāls, cilvēcisks instinkts. Jau zīdaiņa vecumā mūs vairāk interesē rotaļlietas, kurām ir cilvēciska seja, nekā, teiksim, ģeometriskas figūras.»
Tāpat mums ļoti patīk dažādi stāsti par to, kā dzīvē notiek. Ar to var izskaidrot arī, kāpēc daļa cilvēku tik ļoti ir aizrāvušies ar seriāliem. Sociālie tīkli arī stāsta stāstus – tajos cilvēki atklāj savas aizraušanās, rāda, kur bijuši, ko piedzīvojuši, ko nopirkuši, ko ēduši, kā sapucējušies utt.
Savu dzīvi publiskai apskatei izliek tie, kam tas patīk. Rezultātā apmierināti ir visi: vieni var lūrēt un pabarot savu ziņkārību, otri – izstādīties un aplaimot savu narcismu.
Patiesībā tas arī ir vienīgais nekaitīgais secinājums šajā stāstā: cilvēki par citu dzīvi ir interesējušies vienmēr, tikai tagad, pateicoties sociālajiem tīkliem, to ir iespējams darīt daudz plašāk.
Otrs motīvs, kas aizved sociālo tīklu virzienā, ir konkurence. Facebook, Draugiem.lv, Instagram – tā taču ir lieliska iespēja ieraudzīt, kā dzīvo citi, un salīdzināt to ar savu dzīvi.
Pētījumos pierādīts, ka cilvēka labsajūta lielā mērā ir atkarīga no tā, kā viņš salīdzina sevi ar kaimiņiem.
«Cilvēks nejutīsies laimīgs, dzīvojot izolēti, lai arī viņam ir māja, mašīna un jahta. Laime rodas salīdzinājumā – ja kaimiņam visa šitā nav, tad es varu lepoties. Turpretim, ja kaimiņam ir lielāka māja, divas mašīnas, jahta un vēl helikopters, tad tas rada dažādus pārdzīvojumus, ko izraisa skaudība.
Piemērs, protams, ļoti abstrakts, bet tas ļauj izprast, kāpēc dažkārt tik ļoti interesē, kā iet bijušajam vai bijušajai,» stāsta psihoterapeits. «Ja attiecības ir izjukušas, gribas zināt, vai tam otram iet labāk vai sliktāk nekā man. Ja bijušajam bez manis klājas sliktāk, tad ir slēpta labpatika un pat tāds sadistisks prieciņš.
Savukārt, ja bijušajam iet labāk – viņam jau ir jaunas attiecības, bet man nav –, tad ir, par ko pārdzīvot.
Ne velti sievietes bieži notic tam, ka visas neveiksmes viņas dzīvē sākušās tāpēc, ka kāda no viņas drauga vai vīra bijušajām ir uzlikusi ļaunu aci, lāstu vai pat bezlaulības vainagu. Viņas kā konkurentes, visticamāk, tiešām seko līdzi sava bijušā jaunajai dzīvei, un, ja šķiršanās ir atstājusi milzīgas dusmu un aizvainojumu pēdas, tad droši vien neko labu arī nevēl – tas gan tā varētu būt. Bet daudzām tas ir iemesls tūliņ pat skriet pie zīlnieces – vai tik nav notikusi kāda melnā maģija,» atzīst psihoterapeits.
Pastiprināti otru izspiegot vedina arī vecā mīļā greizsirdība.
Tā teikt – mīlestība pret otru ir pārgājusi, tās vairs nav un nebūs, bet greizsirdība par to, ka partnerim manā vietā ir cita, tik un tā mēdz saglabāties. Artūrs stāsta, ka viņa praksē bijis ne viens vien gadījums, kad sieviete pati bijusi šķiršanās iniciatore – pati bijusi tā, kas vīru pametusi, sakot, ka viņš ir pēdējais cūka un nelietis, bet tik un tā alkst zināt, kas notiek viņa dzīvē. «Tagad līdz ar sociālajiem tīkliem spiegot ir vienkāršāk – agrāk brauca spiegot vienkārši ap māju. Vakarā atbrauca un skatījās, vai no darba mājās nāk viens vai jau kopā ar kādu.
Interesanti, ka bieži sievietes pašas par šādu savu uzvedību brīnās: kāpēc es tā daru, ja mani tas vīrietis vairs neinteresē?
Un tad es stāstu, ka dažkārt greizsirdības motīvs ir vēlme partneri kontrolēt. Vai arī, ja greizsirdība jau bija attiecībās, tad tagad tā ir pārvērtusies par skaudību – viņam jau ir attiecības, bet man nav. Un tas tiešām liek sāpīgi mocīties un var radīt vēlmi otram ieriebt.
Piemēram, sieviete liedz bijušajam vīram tikties ar bērniem, sakot – bērniem nav jāredz, kā tu pinies ar visādām! Sanāk, ka norma būtu izšķirties un palikt vientuļiem līdz mūža galam. Un, ja nu es tomēr neesmu gluži vientuļa, tad partnerim gan tādam jābūt līdz pēdējam elpas vilcienam – lai tagad cieš un pārdzīvo, lai kož pirkstos, ka mani atstājis. Un tik spiego bijušo vīru, pati dzīvodama hroniski negatīvās emocijās. No šejienes patiesībā arī nāk ideja par to, cik savā ziņā slikti ir sociālie tīkli.»
Pārāk liels kārdinājums
Var jau domāt – ja spiegošana pašam spiegotājam rada tik lielas mokas, ciešanas un pārdzīvojumus, tad kāpēc to vispār darīt? Cita lieta būtu, ja, pamanot, ka bijušajam jau draudzene, tas mudinātu arī spiegotāju saņemties iet uz randiņiem, ar kādu iepazīties.
Nevis ļaut garastāvoklim noslīdēt zem nulles un sākt nodarboties ar dažādu veidu racionalizācijām.
Kaut vai jau pieminētā manipulēšana ar bērniem – ar tēvu viņi tikties nevar, jo viņiem tas nav jāredz. Racionalizācija nozīmē, ka pati par sevi cilvēka uzvedība ir iracionāla, bet viņš mēģina sev skaidrot, ka tā ir racionāla, jo taisnība ir manā pusē un morāle arī. Tas otrs, lūk, ir amorāls, jo nav vēl pat gads pagājis, bet viņam jau ir cita. Tajā brīdī jau nedomājam, ka konfliktā iesaistām arī bērnus, radot stresu ne tikai sev, bet arī viņiem. Un pēc tam brīnāmies, kāpēc bērni tik bieži slimo. Bet tā notiek tāpēc, ka izdalās stresa hormons, kas veicina biežāku slimošanu.
Kārdinājums iegūt jaunākās ziņas reizēm ir tik liels, ka štrunts par cenu, kādu par to maksājam.
«Ja hroniski radām sev ciešanas un nomāktības izjūtu, mēs varam novest sevi līdz pat depresīvam stāvoklim. Iedomājieties, kas tā ir arī par iekšēju trauksmi – skatīties vai tomēr šodien neskatīties, ieraudzīt kaut ko un tad salīdzināt, ko man deva un ko viņš tai jaunajai brūtei dod…
Protams, ir arī cilvēki, kas pēc šķiršanās var palikt tā kā draugi vai sadarbības partneri, jo ir kopīgi bērni, par kuriem jāspēj vienoties. Taču jūtu vairs nav, tāpēc nav arī problēmu. Šādos gadījumos cilvēki droši vien var palikt draugi sociālajos tīklos. Bet tiem, kuriem šķiršanās dēļ ir dziļu sēru periods, aizvainojums pret otru, tiem tomēr labāk būtu kontaktus izdzēst. Citādi sociālie tīkli kļūst par ko līdzīgu azartspēļu atkarībai. Tur arī ir tikai viena izeja – pārstāt spēlēt un zaudētās naudas summas nodzēst.
Attiecības arī ir jāizsēro un jānoraksta. Savukārt tie, kas sev atstāj iespēju ieskatīties otra profilā sociālajos tīklos, visu laiku izjūt kārdinājumu, ar ko nemitīgi jācīnās.
Jo dažreiz tiešām ir tā, ka cilvēks nevar sevi apturēt, lai gan zina, ka tas tikai pašu sāpinās. Un tiešām biežāk tā notiek tad, ja nav savas dzīves. Tāpēc viens no risinājumiem – atrast, ar ko aizpildīt savu laiku. Meklējiet brīvā laika pavadīšanas nodarbes, jo tā ir iespēja piepildīt to tukšumu, kas rodas, vairs nesekojot līdzi otra dzīvei,» aicina Artūrs Utināns.
Kad mānām sevi
Dažreiz notiek arī tā, ka cilvēki pašķiras, bet otru pusīti uzreiz tā vis neizdodas atrast. Un tad abi divi viens otru Facebook kontrolē, un, ja parādās aizdomīgas fotogrāfijas, sāk viens otram pārmest. Un pēc tam viens vai otrs secina: acīmredzot neesmu vienaldzīgs (vienaldzīga), jo mani nelaiž vaļā!
Var gadīties, ka pēc šādiem izgājieniem attiecības atkal atjaunojas.
Bet, kā saka psihoterapeiti, – pamatkonflikts nav atrisināts, tās pašas vecās brūces turpina vien sūrstēt, un, kādu brīdi padzīvojuši kopā, cilvēki tik un tā pašķiras. Un atkal turpina viens otru kontrolēt.
«To kontroli jau var veikt nemanot – nolaikojot otra ierakstu vai bildi, nošērojot to, ko otrs pavēstījis, kaut ko uzrakstot komentāros, apsveicot dzimšanas un vārda dienā. Pat nevainīgi pajautājot – ar ko tad tu esi tai fočenē kopā? Palēnām attiecības atkal atjaunojas, un tā tas var vilkties diezgan ilgi.
Tāpēc citreiz ir labāk uzreiz kontaktus pārtraukt.
Bet arī šajā gadījumā vajadzētu padomāt: ko es likšu šīm mūsu attiecībām pretim, kā es piepildīšu savu laiku, lai stāvētu tam kārdinājumam pāri,» uzsver psihoterapeits. Un piebilst, ka ieradums otru kontrolēt nereti tiek praktizēts ne jau tikai attiecībā uz bijušajiem. Viens otru sociālajos tīklos spiego arī tie, kuri dzīvo kopā.
Gribas taču zināt, ko mans dārgais dara Facebook, ar ko vakaros sarakstās WhatsApp…
«Agrāk nevarēja tik viegli pieķert otru grēkos – nebija iespējams redzēt, kas zvana. Lai rastos aizdomas, vajadzēja pieķert vismaz ar prezervatīva paciņu kabatā. Tagad mobilais telefons ir rīks sociālajiem kontaktiem, un, lai cilvēks katrreiz noslēptu tajā visas pēdas, pie tā ir stipri jāpiedomā. Tas tiešām var izvērsties par diezgan grūtu uzdevumu – katrreiz atcerēties izdzēst gan saraksti WhatsApp, gan Facebook, gan īsziņas, gan zvanus… Līdz ar to telefons kļūst arī par izspiegošanas rīku esošajam partnerim, bet tā jau ir cita tēma.»
Kāpēc nespējam sevi kontrolēt?
Kas tas ir par velniņu, kurš kārdina lūrēt un spiegot, kaut labi saprotam – nevajadzētu? Artūrs Utināns skaidro, ka nespējam sevi kontrolēt tāpēc, ka mūsu zemapziņā motīvu mūsu rīcībai ir daudz vairāk, nekā spējam tos apzināties. Patiesībā apjaušam mēs tikai kādus piecus, desmit procentus no tā, kas notiek mūsu prātam nezināmajās dzīlēs. Līdz ar to tiešām var būt sajūta, ka mans motīvs ir absolūti tīrs un labvēlīgs. Ierakstot komentāru vai piešķirot sirsniņu vai īkšķīti bijušajam, es viņu atbalstu un uzmundrinu, jo viņam diez ko labi neklājas un es jūtos mazliet vainīga…
Taču dažkārt cilvēks ar to sevi māna, jo slepenais motīvs ir pavisam cits, bet viņš pat to īsti neapzinās.
Piemēram, slepenais motīvs var būt centieni nesadedzināt visus tiltus ar otru. Vai arī cilvēks jūtas nogrēkojies otra priekšā, tāpēc ar savu darbību sociālajos tīklos vēlas parādīt, ka joprojām ir labvēlīgi noskaņots un varbūt ir pat foršāks par to jauno draugu. «Motīvi nav tīri, lai gan cilvēkam var šķist: nu nē, man tāda plāna – atjaunot attiecības – nav, kaut gan zemapziņā tāds plāns ir. Var būt arī tā, ka cilvēks reāli par otra rīcību jūt dusmas, bet uz ārpusi valkā sociālo masku, ka esmu labs un visiem piedodu. Piemēram, liekot sirsniņas savas bijušās profila bildei, es pierādu, ka man nekādu ļaunu novēlējumu nav, drīzāk es demonstrēju – re, cik es labs!
Var gadīties, ka cilvēks nemaz nav gatavs atzīt savas dusmas par to, ka viņa dzīvē pēc šķiršanās neviens cits nav ienācis vai ir tikai pagaidu attiecības, kas neapmierina.
Un tad tā vietā, lai domātu, ko savā dzīvē mainīt, viņš uzliek sociālā labvēļa masku. Līdz ar to patiesi iemesli, kāpēc mēs joprojām esam draugi sociālajos tīklos, var būt pavisam ne tie, ko domājam,» skaidro Artūrs.
«Jāatceras, ka šobrīd zinātniski jau pierādīts, ka cilvēkam nav no zemapziņas neatkarīgas brīvās gribas. Cilvēks nevar pieņemt lēmumu, kas ir matemātiski izskaitļots – man tā ir labāk, un es tā darīšu! Tieši zemapziņas motīvi ir tie, kas liek mums kaut ko gribēt vai negribēt. Ja kāda iemesla dēļ motīvs lūrēt sociālajos tīklos ir pietiekami spēcīgs, tad tas vienkārši spiež cilvēku to darīt, kaut šāds lēmums nav nedz labvēlīgs veselībai, nedz izdevīgs labsajūtai.
Ne velti cilvēks kāda pārdzīvojuma iespaidā var otru no saviem draugiem izslēgt, nobloķēt, bet, tiklīdz pārdzīvojums mazinās, vēlme par viņu kaut ko uzzināt izrādās tik stipra, ka viņš atkal tiek pieslēgts atpakaļ.
Vai arī – atslēdz, bet tad kaut ko uzzina un atkal pieslēdz vai arī sāk spiegot no draudzenes profila. Šajā gadījumā tas ir hronisks iekšējais konflikts – gribas zināt un gribas no tā visa tikt arī vaļā. Bet nabassaiti pārgriezt nevar. Un, ja tā – tad nevajag mocīties, vajag meklēt speciālista palīdzību.»
