Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Ceļš, kuru ejam kopā
Kristīne un Andris iepazinās Jelgavā, kur abi studēja Lauksaimniecības universitātē. Andra dzimtā puse ir Alūksne, bet Kristīne nāk no Kuldīgas. «Dzīvoju pie omītes Jelgavā. Tad jau vēl bijām jauni un traki, gājām uz naktsklubiem, kur arī iepazināmies. Atceros, omītei teicu, ka eju rasēt, bet viņa jau nezināja, ka eju rasēt pie Kristīnes. Tā arī palikām Jelgavā un joprojām dzīvojam omītes mājā,» stāsta Andris. Viņi apprecējās tikai pēc septiņiem gadiem, tas bijis pārdomāts un rūpīgi apsvērts lēmums. Nākamais solis, par kuru abi sapņoja, bija ģimenes pieaugums, taču tikt pie sava bērniņa tā arī neizdevās. «Tas bija ļoti grūts posms. Pašiem ar saviem bērniņiem nevedās. Braucām uz visādām klīnikām, pie dakteriem. Tas prasīja daudz naudas un laika… Pagāja trīs gadi,» atminas Andris.
Kristīne pēc pārdzīvotā ir pārliecināta, ka grūtības var dot iespēju paskatīties uz savu dzīvi no cita skatupunkta. «Tas bija milzīgs pārbaudījums mūsu ģimenei. Tikai brīdī, kad sapratām, ka tikt pie sava bērniņa neizdosies (arī mākslīgā apaugļošana bija neveiksmīga) – apjautu, ko patiesībā nozīmē ģimene un partnerattiecības. Tā ir savstarpēja pieņemšana. Situācija ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Un – vai nu tu gribi iet ar otru cilvēku kopā, vai jūs katrs ejat savu ceļu. Mēs izvēlējāmies šo ceļu iet kopā, un tas bija jauns sākums.
Vēl pirms tam, kad uzzinājām, ka mums savu bērnu nevar būt, bijām ar Andri runājuši, ka varētu kādu bērniņu adoptēt.
Nezinu, kādēļ par to bijām aizdomājušies, laikam jau tad kāds tur augšā mūs gatavoja šim solim,» atzīst Kristīne, piebilstot, ka ir pārliecināta, ka nevienam cilvēkam neuzliek to, ko viņš nespēj panest. Andris stāsta, ka veči vienkārši visu pieņem tā, kā tas ir. «Ja tu vari cīnīties, tad cīnies. Bet ir lietas, par kurām saproti, ka nav jēgas cīnīties. Man likās – ja mums pašiem pie bērniņa tikt neizdodas, tad varbūt nevajag. Ir taču arī vēl citi ceļi. Atceros, ka ieklausījos kāda daktera vārdos, kurš teica, ka galu galā pastāv taču arī adopcijas iespējas. Padomāju, kāpēc gan ne?»
Viss nav tā, kā izskatās
Kad tika pieņemts lēmums par adopciju, Kristīne un Andris devās uz Bērnu slimnīcu iepazīties ar trīs mēnešus vecu meitenīti, kam nebija pat vārda, tikai uzvārds. «Mazulīte bija tik tikko izņemta no inkubatora, viņa bija mazliet lielāka par cukura paciņu un triju mēnešu vecumā svēra vien pusotra kilograma. Viņa bija dzimusi 27. grūtniecības nedēļā, un neviens pat īsti nezināja, vai viņa izdzīvos,» stāsta Andris.
Kad viņi pirmo reizi ieraudzīja mazulīti, uzreiz esot bijusi sajūta, ka tas ir viņu ilgi gaidītais bērniņš, tikai tad viņi vēl nezināja, ka meitenītei ir nopietnas veselības problēmas.
«Pirmajā tikšanās reizē vēl nezinājām, kāds ir mazās veselības stāvoklis. Tikai ievērojām, ka slimnīcas personāls uz mums tā dīvaini skatās. Kad otrajā dienā ar mums runāja daktere un nesaudzējot pastāstīja, kādas ir bērniņa nākotnes prognozes, mums abiem bija ļoti liels šoks. Meitenīte, visticamāk, pati nestaigās un nespēs par sevi parūpēties, viņai būs garīga atpalicība un citas kaites, ko vēl grūti prognozēt. Paldies, ka daktere mūs nesaudzēja, jo mums bija jāpieņem nopietns lēmums. Vai nu mēs turpinām apmeklēt mazo Montu (mums bija tā laime iedot viņai vārdu!) un esam viņai krustvecāku lomā, vai uzreiz visam pieliekam punktu,» atceras Kristīne.
Pagāja gandrīz divi gadi, līdz Kristīne ar Andri bija gatavi uzņemt Montu savā ģimenē, bet visu šo laiku viņi rūpējās par mazo, brauca ciemos un pavadīja daudz laika kopā.
Gandrīz gadu Monta pavadīja bērnu slimnīcā un kādu laiku dzīvoja arī bērnunamā. Kristīne stāsta: «Kad mēnesi regulāri bijām braukuši ciemos pie Montas, daktere mums vaicāja: ko jūs ar to bērnu darāt? Skatījāmies uz ārsti un domājām, ko mēs sliktu esam izdarījuši. Bet viņa teica, ka mazā sāk veidoties par cilvēku. Un pirmais, kas par to liecina, ir emocijas. Monta priecājās, kad mēs atbraucām, un bēdājās, kad devāmies prom. Viņai sāka veidoties emocionālā pasaule… Mēs barojām mazo, turējām rokās, ģērbām, rūpējāmies par viņu, apgādājām ar mini drēbītēm un autiņbiksītēm, kas pirms desmit gadiem vēl bija liels retums…»
Kristīne atzīst, ka sākumā vēl nav bijusi tik stipra, lai uzņemtos rūpes par Montu mājās, apzinoties, ka lielu viņas dzīves daļu paņem darbs. «Tie bija mani tuksneša gadi, kad pārveidojās visa mana iekšējā pasaule. Man nebija tik stingas pārliecības kā Andrim, visādas domas nāca prātā… Bet Andris bija nelokāms un mērķtiecīgs, un, pateicoties viņam, arī es noticēju un sapratu, ka mēs varam Montai palīdzēt. Atceros, ka konjunktivīta dēļ gandrīz mēnesi nevarēju satikties ar mazo. Domāju, tā ir zīme, ka ir tik grūti, mazā noteikti mani neatcerēsies un varbūt labāk to visu vairs neturpināt. Andris visu šo laiku regulāri brauca pie Montas, un, kad viņš pateica, ka mazā mūs abus ļoti gaida… tas mani salauza. Monta tik ļoti priecājās mani satikt pat pēc mēneša, viņa mani atcerējās un pazina…» ar asarām acīs stāsta Kristīne, atzīstot, ka tieši līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē viņa ir mainījusies kā personība, piedzīvojusi iekšēju izaugsmi.
Nevienam viņu neatdošu!
Līdz gada vecumam Monta attīstības ziņā bija kā zīdainis – viņa neturēja galviņu, nesēdēja, nerāpoja, viņu joprojām baroja ar zondi. Andris atceras, ka gada jubilejā, ko viņi atzīmēja bērnu slimnīcā, kādā fotogrāfijā Monta guļ uz vēdera ar nedaudz piepaceltu galviņu… «Jā, tajā dienā vizītē pie Montas bija gastroenteroloģe Inita Kaža. Viņa bija pirmā, kas teica, ka ar Montas attīstību viss būs kārtībā. Daktere Kaža mums deva milzu cerību. Mēs panācām, ka Montu vairs nebaroja ar zondi, arī personāls bija gatavs dot mazajai ēdienu ar karotīti. Tas notika, tikai pateicoties mūsu neatlaidībai. Protams, ēdināšana prasīja lielu pacietību, bet stundas laikā mazā bija paēdusi!» stāsta Kristīne.
Andris smaidot atminas: «Bieži ņēmām Montu pie sevis uz mājām, un uz namiņu (tā viņi dēvē bērnunamu – red.) viņa brauca kā uz bērnudārzu. Bet vakarā tētis veda meitu mājās!» Kristīne stāsta, ka šajā laikā Monta ir bieži slimojusi ar plaušu karsoni. Ar mazo Kristīne bijusi Jelgavas slimnīcā un, kad pirmo reizi kopā ar Montu pavadījusi desmit dienu, sapratusi, ka nekad viņu vairs neatstās. «Ar to viss arī sākās. Slimnīcā bijām pavasarī, bet jau rudenī pieņēmu lēmumu, ka eju prom no labi apmaksāta darba. Tas bija krīzes laiks, bet man bija savi plāni dzīvei. Un nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu lēmumu!
Sapratu, ka Montu nevienam neatdošu, man viņa ir ļoti vajadzīga un es viņai arī esmu ļoti vajadzīga. Un man pietiks spēka ar to visu tikt galā.
Protams, uznāca bailes, kā tagad viss būs – ikdienas aprūpe, ēdināšana, attīstības veicināšana…» Andris atzīst – sākumā domājis, ka būs ļoti grūti, lai gan atbalstījis Kristīnes lēmumu. «Mums bija jāmaksā mājas kredīts, uztraucos, kā tagad dzīvosim ar vienu algu. No otras puses, bija milzīga pārliecība par to, ko mēs darām. Esmu pārliecināts, ka viss labais, ko tu esi izdarījis, atnāk daudzkārt atpakaļ. Tāpat kā sliktais… Pēc tam arī aizdomājos, kas tad ir nauda. Ko nauda atrisinās? Kāds labums, ja tu daudz strādā, tev ir daudz naudas, bet nav līdz galam mīlestības? Un ir izvēle – vai nu tu piepildi sevi sirdī ar mazāku naudas daudzumu, vai esi turīgs, bet sirdī nepiepildīts. Daudzi mums ir teikuši – tas taču ir grūti. Bet man uzreiz ir pretjautājums – kas dzīvē ir viegli? Nav tādas lietas!»
Soli pa solītim uz priekšu
Kristīne atceras, kā reanimatologs Pēteris Kļava (kad sešu mēnešu vecumā Monta bija reanimācijā) viņiem teicis, ka situācija ir tāda, kāda tā ir, taču mēs neviens nezinām, kas var notikt, kā var mainīties viņas veselības stāvoklis. Kristīne stāsta: «Izrādās, ka smadzeņu šūnas tomēr spēj darīt brīnumus! Neviens zinātnieks jau nav līdz galam izpētījis smadzeņu šūnu unikalitāti… Arī bērnunamā sastapām fantastisku dakteri Ozoliņu, kas mums palīdzēja saprast, ko varam darīt, kā ar Montu jāstrādā. Protams, primārais bija garīgā attīstība. Daktere arī skaidroja, ka Montai fiziska pārslodze nav piemērota. Viņa mums ieteica izmēģināt Montesori terapiju. Pateicoties šai terapijai, pēc gada vecuma Monta pirmo reizi paņēma rokās mantiņu. Tas bija pirmais pagrieziena punkts – sapratām, ka ar Montu var strādāt, ka viņa atsaucas, ka mēs kaut kādas lietas varam darīt kopā. Montai ļoti palīdzēja arī delfīnu terapija, liels darbs tika paveikts kopā ar fizioterapeiti Egiju.» Lai gan fizioterapeite skaidrojusi, ka staigāšana nav primārais, Andris ar asarām acīs atceras meitas pirmos solīšus, ko viņa spēra, turoties pie speciāla stieņa. «Tie bija pirmie laimes solīši, toreiz tos nofilmēju!»
Mēs neesam vieni
Kad divarpus gadu vecumā Monta sāka iet bērnudārzā (īpašā grupiņā bērniem ar kustību traucējumiem), izrādījās, ka kaimiņos dzīvo ģimene, kurā arī ir bērns ar īpašām vajadzībām. Kristīne šo mammu pazina jau kopš studiju laikiem, bet tā arī ne reizi nebija satikušās. «Viņa jau bija izgājusi cauri daudzām, daudzām lietām, dažādām terapijām, rehabilitācijas kursiem utt. Ļoti palīdzēja savstarpējā komunikācija, ar šo ģimeni ļoti sadraudzējāmies. Viņi varēja ieteikt, kā rīkoties, kur meklēt palīdzību. Arī Velku biedrībā (kas atbalsta ģimenes, kurās ir bērni ar attīstības traucējumiem) varējām uzzināt daudz vērtīgas informācijas. Ļoti vērtīgas ir arī pašpalīdzības grupas.»
Tagad Monta spēj pati par sevi parūpēties, spēj pati staigāt, mācās skolā, viņai ļoti patīk mūzika un dejošana.
Pagājušajā gadā viņa pat devās uz baleta nodarbībām, piepildot sen ilgotu sapni par dejošanu, arī šogad deju skolotāja ir gatava ar Montu strādāt. Kristīne stāsta: «Monta spēj visu darīt pati saviem spēkiem, viņa pat mums gatavo ēst. Sadzīviskā līmenī ar Montas garīgo attīstību viss ir kārtībā, taču viņai ir viegla garīga atpalicība. Diagnoze jau nekur nav pazudusi. Montai iet grūti ar rakstīšanu. Viņa gan ļoti labi raksta datorā (bez kļūdām un pedantiski), taču viņai ļoti nepatīk dators un televizors. Monta prot arī lasīt… Viss pamazām attīstās.» Andris stāsta, ka meitai ir unikāla atmiņa, jau četru gadu vecumā viņa varējusi no galvas noskaitīt visu dzejolīti par Si-si-dra. «Meita vakar mani ļoti pārsteidza. Biju uzzīmējis kurmīti, un Monta zīmējumu ļoti rūpīgi izkrāsoja. Tas bija viens no rūpīgākajiem darbiņiem. Jā, arī viņas kustības kļūst arvien koordinētākas.» Ar vecāku mīlestību un neatlaidību, ar speciālistu atbalstu un rūpēm ir panākts tiešām milzīgs progress.
Gribu brālīti!
Jau no piecu gadu vecuma laiku pa laikam Monta esot krāmējusi somas, lai brauktu uz Ameriku pie brāļa. «Tā bija tāda spēle. Nezinu, no kurienes viņa to bija izdomājusi. Cik mums ilgi jau ir brālis? Visu mūžu!» smejoties saka Kristīne.
Edgars ģimenei pievienojās pirms četriem gadiem, arī viņš tika adoptēts.
«Kad aizgāju no darba, nodibināju biedrību, lai veidotu piemērotu vidi Montas attīstībai. Gribēju izveidot dienas centru, kur varētu dzīvot bērni ar īpašām vajadzībām… Taču šis centrs tā arī netika izveidots, jo Montai tas vairs nebija vajadzīgs. Ieguvu sociālās darbinieces izglītību, veidoju dažādas sociālā atbalsta programmas un iepazinu daudzus cilvēkus, kas strādā sociālajā jomā. Ieguvām viesģimenes statusu un devāmies uz bērnunamu. Patiesībā Edgars bija vienīgais bērns, ar kuru mēs šajā laikā varējām iepazīties, citu iespēju nebija. Starp citu, jau no bērnības zināju, ka man būs dēls, vārdā Edgars. Kad uzzināju, ka šo puisīti sauc Edgars, gandrīz jau uzreiz bija skaidrs, ka būsim kopā. Unikālākais ir tas, ka Edgars ir ļoti līdzīgs mana tēta brālēnam, kuru arī sauc Edgars. Sapratām, ka viņš būs mūsējais…» smaidot saka Kristīne.
Andris atceras, ka pirmajā reizē, kad Edgars devās prom, Monta viņu apķēra, tas esot bijis ļoti īpašs mirklis.
«Patiesībā Monta ir ļoti bailīga. Tāpēc, pirms izlēmām par labu otra bērna adopcijai, rūpīgi visu apsvērām. Sākumā tikāmies divatā ar Edgaru. Viņam arī bija noteiktas dažādas diagnozes. Taču mēs uzreiz sapratām, ka arī ar Edgaru var strādāt un ir diezgan liels potenciāls, lai viss normalizētos. Četru gadu vecumā Edgars apzināti nerunāja, bet tagad viņam nevar muti aiztaisīt,» smejoties saka Kristīne un piebilst, ka viņi bijuši gatavi, ka savstarpējās attiecības bērniem nemaz neveidosies tik viegli. «Bet kad es ieraudzīju, ka viņi viens otru ir apķēruši… Tā bija neaprakstāma sajūta. Un jau pēc pirmās delfīnu terapijas Edgars sāka runāt. Tas viņam ļoti, ļoti palīdzēja. Tagad Edgaram ar veselību viss ir kārtībā. Sākumā viņam bija augšanas hormona deficīts, bet arī šo problēmu esam atrisinājuši.»
Andris ar lepnumu stāsta, ka tagad Edgars cītīgi trenējas BMX, arī tagad viņš ir mazāka auguma nekā vienaudži, bet – mazs cinītis gāž lielu vezumu! Edgaram bijis grūts pirmais mācību gads, jo vecāki bija izvēlējušies mazu lauku skoliņu, bet tieši tas radīja mācīšanās un uzvedības grūtības. «Edgars vienkārši nemācījās. Kad pēc pirmā pusgada skolotāja nevarēja pateikt nevienu pozitīvu lietu par Edgaru, sapratu, ka nav kaut kas kārtībā, un sāku rīkoties. Sarežģītas situācijas ir jārisina, nedrīkst būt vienaldzīgs un paļauties, ka viss pats nokārtosies. Nomainījām Edgaram skolu, un tagad ar viņa uzvedību viss ir labi. Ļoti palīdzējuši arī treniņi BMX, kur ir fantastisks treneris. Tas palīdz izlādēties un uzlādēties… Tad varam veidot arī noteiktu ritmu un režīmu – lai tiktu uz treniņu, vispirms ir jāizmācās! Tas Edgaru ļoti motivē,» spriež Kristīne. «Šogad saņēmām pirmo atzinību par Edgaru – ka viņš ļoti radoši un rūpīgi strādā vizuālās mākslas stundās. Par to mums bija milzīgs prieks.»
Neērta mamma
Kristīne ir pārliecināta, ka lielākais spēks slēpjas ģimenē, ģimenes mīlestībā. «Domāju, ka mums ir nedaudz vieglāk nekā ģimenēm, kurās piedzimst bērniņš ar veselības problēmām. Jo mums tas bija pārdomāts lēmums, apzinoties situāciju. Ja piedzimst bērniņš ar īpašām vajadzībām, vecākiem ir ļoti lielas sēras par to, ka ir sabrukušas cerības un sapņi. Mums šis periods izpalika, un šo situāciju spējam uztvert racionālāk, bez zaudējuma izjūtas. Mēs redzam Montas izaugsmi un priecājamies par to, ka kļūst arvien labāk, notiek attīstība. Taču nedrīkst zaudēt modrību, jābūt atbildīgiem par saviem bērniem, ieinteresētiem un gataviem rīkoties.» Kristīne atzīst, ka ir diezgan neērta mamma, jo uzdod jautājumus atbildīgajām iestādēm, izglītības pārvaldei un citām instancēm, lai būtu pieejama vide bērniem ar īpašām vajadzībām, lai sakārtotu izglītības sistēmu utt. «Daudzus sagatavošanās darbus jau bija paveikusi mūsu draugu ģimene. Savu māju gan mēs nesteidzāmies kaut kā īpaši aprīkot, un labi, ka tā, jo tagad tas nemaz nav nepieciešams. Mums mājās ir kāpnes uz otro stāvu, un Montai tas ir vislabākais trenažieris!»
Ģimenē Montu neuztveram kā īpašu bērnu. Viņa ir parasts bērns, kam ir savi pienākumi un uzdevumi, ir jāklausa vecāki un jāmācās atbilstoši savām spējām.
«Protams, mums ir atšķirīga attieksme pret Montu. Kad brālis aiziet ciemos pie drauga, Montai sāp sirds, ka viņai nav draugu. Viņa arī sapņo par pidžamu ballīti ar draudzenēm un to, ka varēs ar draudzeni aiziet uz kafejnīcu. Un man sāp sirds, ka šajā ziņā viņai nevaru palīdzēt, jūtos bezspēcīga… Mamma nevar būt draudzene. Monta gan visur ir iesaistīta, dodamies kopā ciemos, citi bērni viņu neatgrūž, taču sirdsdraugu viņai nav. Draudzība ar šādiem īpašajiem bērniem tik viegli neveidojas, arī savā starpā viņi nelabprāt draudzējas. Jā, grūtākais ir priekšā, jo Monta tagad sāk apzināties savas nepilnības. Klasesbiedri gan Montai ir jauki, puiši viņai palīdz, padod roku, ja ir vajadzīgs.»
Iedvesma jaunai dzīvei
Andris stāsta, ka dēla dēļ ir pārtraucis smēķēt. «Edgars kādu dienu teica, ka skolā stāstīts, cik pīpēšana ir slikta. Un tad viņš man saka: «Tēti, zini, ja tu pīpēsi, tu vari nomirt! Es negribu ar mammu un māsu dzīvot trijatā! Kāpēc tu mani paņēmi, ja gribi nomirt?» Un tas vairs nav astoņgadīga puikas spriedums… Tad dēlam apsolīju, ka vairs nesmēķēšu, un savu solījumu esmu turējis,» atzīst Andris. Jā, bērni mūs ir padarījuši par labākiem cilvēkiem. «Es tiešām esmu piedzīvojusi milzīgu pašizaugsmi.
Agrāk biju merkantils cilvēks… Pateicoties bērniem, manī ir notikusi pilnīga vērtību maiņa.
Tagad man svarīgākas ir sajūtas un emocijas. Novērtēju prieku, bērnu mīlestību un pieskārienus. Tās ir pavisam citas vērtības. Bērni liek domāt arī par to, ko pati esmu piedzīvojusi bērnībā, par lietām, kas nav līdz galam atrisinātas. Tagad psihoterapeits ir mans labākais draugs. Ja tu ar kaut ko netiec galā, tad jautājums – kāpēc? Ne jau bērns pie tā ir vainīgs,» ir pārliecināta Kristīne.
Starp citu, Kristīne jau trešo gadu nodarbojas ar savu biznesu – veselīgu uzkodu ražošanu. «Pupuchi ir kraukšķīgas cūku pupas ar dažādām garšvielām. Tā ir inovatīva un veselīga uzkoda gan lieliem, gan maziem. Šeit satikās visas trīs manas izglītības (uzņēmējdarbībā, pārtikas zinātnē un sociālajā darbā). Sapratu, ka dzīvē esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, un šis patiešām ir mans sirdsdarbs. Šajā biznesā esam vienoti kā ģimene. Pirmajā gadā strādāja visi, arī bērni iesaistījās darbos. Un tagad, kad vajadzīgs, darbojamies visi kopā. Tā ir fantastiska kopābūšanas sajūta. Esam īstajā vietā un laikā!» Andris smaidot piebilst «Ir tāds labs teiciens – dodot gūtais neatņemams! Un patiešām ticu, ka tā arī ir!»
Raksts publicēts žurnāla MANS MAZAIS 2018. gada novembra numurā.
