Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atzīšos, ka noteikti neesmu tik lieliska mamma, kurai vienmēr izdodas ievērot psihologu ieteikumus par to, kā jāizturas pret bērnu. Reizēm es uzsprāgstu. Un uzvedos tā, ka pašai pēc tam ir kauns – gan no bērna, gan sevis, gan citiem tuviniekiem, kuri redz un dzird notikušo.
Bija laiks, kad dusmu izvirdumus attaisnoju ar savu no vecākiem pārmantoto impulsīvo dabu un temperamentu.
Kurš tad nezina, ka, piemēram, karstasinīgie itālieši savās ģimenēs kārtīgi izkliedzas un pēc tam laimīgi sabučo cits citu? Mēs esam kā itālieši! Vai no tā cieš viņu bērni? Vai, gluži otrādi, iemācās, kā dusmoties – skaļi un pamatīgi –, bet pēc tam aizmirst notikušo ar mīļiem apskāvieniem?
Psiholoģe Dace Čible atzīst, ka dusmoties ir pavisam normāli un dusmas nevajag apslāpēt, taču svarīgi dusmoties tā, lai citi, arī bērni, no mammas dusmām neciestu. Kā to izdarīt?
Kur rodas dusmas?
«Dusmas ir emocija, kas piemīt pilnīgi visiem, tāpēc ir gluži normāli, ka dusmojamies – reaģējam uz to, kas notiek ap mums tad, kad kāds mums kaut ko neļauj, liedz piepildīt vai izjauc plānus. Protams, rodas dusmas, ja nevaram īstenot ieceres, sapņus, vienkāršas vajadzības. Ja runājam par mazu bērnu māmiņu vajadzībām, ļoti bieži ilgstoši tiek liegtas viņu pamatvajadzība, piemēram, pēc miega. Skaidrs, ka mammai, kura nav izgulējusies, ir pamats dusmoties! Reizēm māmiņām nesanāk laiks arī kārtīgi paēst. Protams, jo ilgāk šīs vajadzības netiek apmierinātas, jo trauksmainākas kļūst mammas – vieglāk aizkaitināmas un dusmīgas,» skaidro psiholoģe un PEP mamma.
Lai cik jocīgi izklausītos, nevajag uztraukties par to, ka mammas dusmojas. Tas ir dabiski!
Cits stāsts – ko ar dusmām darīt, kā tās paust un vai pašas mammas pamana, kad un kā dusmojas?
Izrādās, kliegšana ir tikai viens veids, kā paust savas dusmas. Vispirms briest neapmierinātība, līdz uzbriedusi tik liela un varena, ka uzsprāgst pie mazākā iemesla (reizēm pat smieklīga un niecīga). Tad, lūk, šis ir tas brīdis, kad dusmas izlien ārā. Taču reizēm arī neizlien. «Ir cilvēki, kas dusmās kļūst agresīvi un kliedz, bet citi ieraujas sevī, apklust, apvainojas uz visu pasauli, tai skaitā, piemēram, uz bērnu, nerunājot ar viņu. Apvainošanās iemesls varētu būt, ka neviens man nepalīdz, neredz, cik man ir grūti. Tā kā dusmas var paust atšķirīgi, mammām vajadzētu atpazīt, kurš ir tas veids, kā tieši viņa pauž savas dusmas.» To ir svarīgi saprast, lai apzinātos, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Bet ar ko sākt?
Speciāliste iesaka: pēc tam, kad esi sapratusi, kā paud dusmas, atrodi tām cēloni! Ja runa ir par mazu bērnu māmiņu, visticamāk, dusmu cēlonis ir nevis netīrā piena glāze uz palodzes, bet ilgstošs miega bads. «Šādā situācijā ir jāsaprot, ka jālūdz palīdzība – vīram, omītei, draudzenei –, diemžēl ļoti bieži lūgt citam ir grūti. Esam gatavi palīdzēt visiem, bet jāiemācās lūgt palīdzību, kad tā nepieciešama tev pašai!» Ja dusmu vaininieks ir miega bads, iespējams, mamma pati var saplānot laiku tā, ka diendusu guļ kopā ar bērnu vai arī agrāk aiziet gulēt vakaros, kad no darba pārnācis tētis vai cits tuvinieks. Vēl var vienoties ar vīru, ka, teiksim, brīvdienās, kad nav jāiet uz darbu, viņš mostas un iet pie bērna, atļaujot mammai pagulēt ilgāk.
Reizēm pietiek tikai ar vienu šādu kārtīgu izgulēšanos, lai spēki būtu atgūti un mamma vairs nejustos tik nogurusi.
Dusmoties ir jāmācās!
Saprotams, ka dusmas, kā jau minēts, var krāties ilgi un tad izpausties nevietā un nelaikā, bet tikpat labi dusmas izšaujas uz āru spontāni. Diemžēl arī tad, kad esam labi izgulējušās un paēdušas. Kur meklējams cēlonis šīm dusmām?
«Dusmas var būt mirkļa izraisītas, piemēram, kad mazam bērnam atņem viņa mīļo mantiņu, viņš sadusmojas! Atkal jāsaka – tas ir normāli! Taču svarīgi piebilst, ka mēs iemācāmies paust ne tikai dusmas, bet arī citas emocijas. Un to, kā izrādīsim dusmas, tieši no mums, vecākiem, apgūs un atdarinās arī mūsu bērni.»
Reizēm vecāki piemirst, ka emocijas ir labas un vajadzīgas un no tām nevajag izvairīties.
Vajag gan raudāt, gan dusmoties, bet… neviens mūs, vecākus, nav mācījis un skolojis atpazīt savas emocijas, zināt, ko ar tām darīt. Tas, ko mēs darām automātiski, – atdarinām savus vecākus. Mēs katra varam censties uzlabot savu dusmošanās sniegumu… Kāpēc tas ir tik svarīgi? Ar savu dusmošanās stilu un veidu vecāki iemāca bērniem, kā jādusmojas, – sitot un metot pa gaisu priekšmetus, kliedzot un cērtot durvis vai pagriežoties un aizejot pretējā virzienā. Psihologi teiks, ka tas nekam neder. Pareizi dusmoties ir runājot. «Protams, saruna nebūs maigā un mīlīgā balsī, tā būs paaugstinātā tonī, stingra un noteikta, bet tā nebūs kliegšana,» uzsver Dace Čible.
Ja bērns ar savu uzvedību mammu ir novedis līdz bezspēkam un dusmām, tad tieši tas arī viņam ir jāsaka, piemēram: «Kad tu skrien pa peļķēm ar jaunajām kurpēm, es kļūstu dusmīga, jo vairākas reizes esam runājuši, ka peļķēs var kāpt ar gumijas zābakiem!»
Būsim godīgi, dusmās un jebkurās spēcīgās emocijās ir ļoti grūti runāt tik mierīgi, kā mēs to darītu ierastā dzīves situācijā, tāpēc psiholoģe atzīst, ka paaugstinātais balss tonis nav pasaules gals, kura dēļ mammai jāmokās vainas apziņā, ka viņa pacēlusi balsi. «Dusmās mamma nebūs rāma kā ezers. Tas ir saprotams. Bet ir atšķirība, vai kliedzam vai runājam noteiktā balsī. Un bērni jutīs atšķirību un paši lieliski sapratīs, ka viņi rīkojušies ne tā, kā vajag, jo mamma patiesi ir dusmīga.»
Ja gadījies sakliegt…
Zinām, ka jāizrunājas ar bērnu par to, kā jūtamies, un reizēm tas darbojas tīri labi, bet citreiz – tomēr gadās sakliegt. Nelaime tā, ka mammas pēc tam jūtas vainīgas – gan par to, ka sakliegušas, gan ka nemāk audzināt bērnus… Zinot, ka ikvienam no mums ir sava dzīves pieredze un no vecāku ģimenes pārmantotas ne tikai patīkamas atmiņas par ģimenes dzīvi, varētu vienkārši ieteikt apmeklēt psihologu vai kādu terapiju, bet varbūt ir kāda pirmā palīdzība tām mammām, kurām gadījies sakliegt uz bērnu un kuras to nožēlo jau nākamajā minūtē?
«Pirmais solis jau ir sperts – mamma saprot, ka rīkojusies ne gluži tā, kā vajag, tāpēc viņai vienkārši jāatvainojas.
Diemžēl vecākiem reizēm tā patiešām ir liela problēma – atvainoties.
Esmu taču mamma, tāpēc man jābūt gudrākai un varošākai, bet atvainošanās liks man atzīt savu vājumu. Patiesībā, ja mamma atvainojas bērnam, viņa iemāca, ka kļūdīties ir normāli un cilvēciski, jo mēs neviens neesam robots, kas rīkojas pēc programmas. Svarīgi, ka tad, kad rīkojies nepareizi, tu to apzinies, vari aiziet pie otra un palūgt piedošanu, atzīt – man tā nevajadzēja darīt! Tad arī bērni, rīkojoties nepareizi, spēs to atzīt un pastāstīt par to. Te gan nevajadzētu iekrist otrā grāvī – katru dienu klaigājot un pēc tam lūdzot piedošanu. Būtiski mammai vai tētim pēc tam tomēr aizdomāties, lai saprastu, kuri ir tie veidi, kas palīdzētu turpmāk rīkoties citādi. Mēģinot labāk iepazīt sevi, analizējot savas izjūtas un uzvedību, saprast, kādos brīžos rodas aizkaitinājums; kad dusmas tuvojas, censties atpazīt, kādu sajūtu ķermenī tās izraisa, pēc kuras atpazīt dusmu tuvumu, pirms sāk kliegt. Un tad apstāties.
Ja dusmas ir regulāras, būtu vērts nopietnāk iedziļināties savās vajadzībās. Varbūt mammai trūkst laika sev, un tas tiešām ir svarīgi, citādi viņas oma bojā dzīvi citiem ģimenē. Iespējams, mamma ir tik aizņemta ar darbu, bērniem, mājas dzīvi, ka neatliek laika savām vajadzībām. Šajā gadījumā ar savām vajadzībām jāsaprot jebkas, kas mammu iepriecina, – zīmēšana, pastaiga svaigā gaisā, sports, dziedāšana korī, rokdarbi, jebkas, kas atjauno enerģijas resursus.
Kā jūtas bērns?
Diemžēl vecāku biežas un skaļas dusmošanās sekas ir tās, ka bērni sāk baidīties no vecākiem. Ja vecāki dusmās šausmīgi kliedz un bērns jau pie tā ir pieradis, parasti viņš nemaz nedzird, ko vecāki grib pateikt. Vecāku dusmas viņam saistās tikai ar kliegšanu un rada bailes. Šādā situācijā būtu vēlams, ka mamma iemācās apstāties pirms šīs kliegšanas. Katram jāatrod savs variants, kā to izdarīt. Tā var būt mierīga elpošana, pēc kuras var nomierināties, lai runātu mierīgākā balsī. Ja mājās ir otrs pieaugušais, var nodot bērnus viņa rīcībā, kamēr mamma aiziet uz otru istabu vai virtuvi iedzert tēju un nomierināties. Šeit ir svarīgi atcerēties, ka bērnam tas jāpasaka, nevis vienkārši jāpagriežas un jāaiziet. Ja mamma pēkšņi aiziet un pazūd, tas atkal rada baiļu un nedrošības izjūtu bērnā.
Jautājums – vai mamma grib, lai bērns klausa un rīkojas nevainojami tikai tāpēc, ka baidās no mammas?
Faktiski tas ir bērns, kas dzīvo nemitīgās bailēs. «Šie bērni dara visu, lai tikai nepiedzīvotu mammas dusmas. Bērniem vajadzētu būt dzīvespriecīgiem, baudīt dzīvi un pētīt, taču viņi visu laiku uzmana, vai tas, ko viņi dara, nesadusmos mammu – kaut tikai neizdarītu kaut ko nepareizi… Jo, ja izdarīšu, mamma var sadusmoties un pazust vai, attiecīgi, sākt kliegt, un to bērns negrib piedzīvot. Šādā situācijā bērns uzņemas atbildīgā lomu, kas uzrauga, lai tikai viss ir mierīgi un labi. Ir mammas, kas dusmas risina klusējot – ieņem ignorēšanas pozu. Jāatzīst: ja mamma iet garām bērnam kā tukšai vietai, nesarunājas un ignorē viņu, mazajam tas ir ļoti biedējoši, bērns jūtas pamests, nezinot, ko darīt un kāpēc mamma tā dara. Gribas teikt, ka bērnam vieglāk saprast, kas notiek, ja viņam uzkliedz, nevis ja klusē un ignorē viņu ar ledus aukstumu.»
Dusmas ir tikai vienas no emocijām, par kurām vecāki var runāt ar saviem bērniem – reizēm esam aizvainoti, bēdīgi, satraukti utt. Un, iepazīstinot bērnus ar to, cik dažādi jūtamies, viņi savā dzīvē iemācīsies atpazīt un veselīgi reaģēt uz savām jūtām.
Ieteikumi mammai
- Apzināties savas dusmu izpausmes, jo katra dusmojamies atšķirīgi.
- Atrast iemeslus, kāpēc dusmojies.
- Ja vainīgs nogurums, atrast iespēju atpūsties.
- Ja vainīga ir pārslodze un stress, atrast laiku sev, kad nomierināties, darīt kaut ko sirdij un priekam.
- Kad dusmojies uz bērnu, paskaidrot viņam, ka esi dusmīga un kāpēc.
Populārākie raksti
