Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Neticiet tiem, kas saka, ka pāra attiecības pēc bērna piedzimšanas nemainās. Tā vienkārši nevar būt, jo divu cilvēku diādē parādījies trešais. Nekas vairs nav tā, kā bija agrāk, un nekas vairs nevar būt tā, kā bija agrāk, jo reizē ar mazuli gan sievietē, gan vīrietī dzimst pilnīgi jaunas un līdz šim nepiedzīvotas izjūtas. Ko tās ar pāri izdara un kurp aizved, jau ir cits jautājums.
Salipušās diādes
Kas parasti notiek ar iemīlējušos sievieti un vīrieti? Viņi staigā, viens otram cieši piekļāvušies, rociņās sadevušies, raugoties viens otra acīs un apkārt neko neredzot. Ir diādiskas attiecības, kurās viņi viens otram ir paši svarīgākie, skaistākie, labākie, gudrākie. Nākamais attiecību etaps ir radīt bērnu, kaut ko no sevis, un pāra idealizētā fantāzija ir: cik tas būs brīnišķīgi! Mums būs bērniņš, un mēs abi kopā viņu mīlēsim! «Pārim ir ilūzija, ka arī pēc bērna piedzimšanas nekas nemainīsies un viņi tāpat mīlēs viens otru un trešo arī. Bez šīm idealizētajām domām nemaz nevar radīt pēcnācējus! Mums ir jādomā un jātic, ka būs brīnišķīgi, bet pēc tam nāk realitāte, kas atšķiras no fantāzijas,» skaidro psihoterapeite Gunta Andžāne.
Kad no mīlestības brīnuma un dabas dotā vairošanās instinkta piedzimst trešais, izveidojas jaunas diādiskās attiecības: māte un bērns. Gandrīz gadu vai pat ilgāk viņi abi ir viens vesels, kas citu neko apkārt neredz.
Sieviete un bērns (tāpat kā iepriekš sieviete un vīrietis) glāsta viens otru, skatās viens uz otru, smaida viens otram, mamma bērniņu bučo un šūpo, un piedzīvo ļoti, ļoti salipušas attiecības. Šādā attiecību trijstūrī vienam mazliet jāpakāpjas malā. Un kurš tas būs? Tīri fizioloģiski, pēc dabas likumiem, mazliet malā jāpaiet tēvam, taču arī viņam, tāpat kā mātei, ir sava lielā un stabilā loma. Vīrietis ir atbildīgs par mātes un bērna labsajūtu un nodrošina abiem atbilstošu un drošu vidi, un tas ir viņa lielais pienesums jaunajās trejādajās attiecībās. Vai viņš to apzinās, pieņem un īsteno, atkarīgs no vīrieša iepriekšējās dzīves pieredzes, brieduma, spējas uzņemties atbildību un daudziem citiem faktoriem.
Zināji? Pierasts runāt tikai par mātes instinktu, taču ir arī tēva instinkts. Tas piedzimst, kad vīrietis ierauga savu nupat dzemdējušo sievu un savu papildinājumu – bērnu. Individuāls gan ir jautājums, vai šo tēva instinktu noteikti vajag atdzīvināt līdzās sievietei dzemdību zālē? Gunta Andžāne uzskata, ka mūsu sabiedrībai raksturīgi gāzties no viena grāvja otrā. Padomju gados vīrieti dzemdībām pat tuvumā nelaida, bet tagad visi dzīvo ar lozungu – katrs vīrietis pie dzemdību galda! Taču arī tas nav īsti pareizi, jo, kā saka kādā reklāmā: kas der visam, neder nekam! Ir jājūt, vai vīrietim ir vēlme un kapacitāte piedalīties dzemdībās, jo viņi, tāpat kā sievietes, ir dažādi. Daļai, redzot dzemdību ciešanas, rodas liela cieņa pret sievieti, bet daļa var iegūt arī neparedzamas bailes, jo viņš ir sievietes ciešanu iemesls.
Tāpēc tām sievietēm, kas pārdzīvo, ka vīrietis nevēlas piedalīties dzemdībās, svarīgi atcerēties, ka arī aiz dzemdību zāles durvīm var piedzimt tēvs.
Kas mēdz noiet greizi?
Greizsirdība, sāncensība, dusmas – šīs jūtas pēc bērna piedzimšanas ir piedzīvojis jebkurš vīrietis, arī tas, kurš to noliedz, uzsver Andžāne. Greizsirdība ir visiem tētiem, jo līdz bērna nākšanai pasaulē sieviete 100% bija pievērsusies viņam, bet pēkšņi viņa ir pagriezusies uz citu pusi, un tas nekas, ka mazais ir vīrieša turpinājums un vīrieša mīlestības un rīcības sekas, uzskata eksperte. Greizsirdība vīrietim ir jebkurā gadījumā! Vienīgais, kas viņam var palīdzēt pārvarēt šīs pretrunīgās izjūtas, ir emociju pieņemšana un izprašana. «Un, ja vīrietis ar savām darbībām spēj radīt vidi, kurā sieviete un bērns ir priecīgi un laimīgi, viņš iegūst gandarījumu par padarīto. Viņš ir radījis šo māju, šo alu, viņš ir sagādājis ēdienu, siltumu un citas eksistenciāli svarīgas lietas, kurā sieviete ar mazuli var justies droši. Un, ja viņa jūtas droši un ir laimīga, viņa iedod vīram buču, un viņš iegūst nākamo līmeni – mīlestību, kas nav tikai pliks sekss un kurā jautājums par to, ka sieviete vairs nevelta tik daudz uzmanības vīrietim, vairs nav aktuāls. Tā ir pieauguša cilvēka pieeja un spēja pieņemt jauno realitāti,» uzsver psihoterapeite.
Nenoliedzami, arī sieviete pēc mazuļa piedzimšanas piedzīvo dažādas izjūtas, sākot no prieka un pacilājuma, beidzot ar skumjām un vilšanos, taču viņai parasti ir glābiņš – bērns, kuram viņa ir 100% nepieciešama.
Taču tas arī mēdz būt viens no klupšanas akmeņiem, kas var pasliktināt pāra attiecības. Sieviete, veltot sevi tikai bērnam un atstājot novārtā partnera vēlmes (un, galu galā, arī savas pieauguša cilvēka vajadzības), riskē uzjundīt konfliktu un nonākt situācijā, kad mājās ir tikai mamma un tētis, bet nav nevienas sievietes un vīrieša. Gunta Andžāne uzskata, ka šāds modelis var būt, ja abiem tas šķiet pieņemams un tīkams. Taču, ja sieviete vēlas būt tikai māte, bet vīrietis grib mājās redzēt arī sievieti, sākas konflikts. Tas nozīmē, ka sieviete iestrēgusi vienā psiholoģiskajā lomā, bet katram cilvēkam ir daudz dzīves lomu. No rīta sieviete ir mamma, dienā – kolēģe un darba ņēmēja, vakarā – krustmāte, draudzene, teātra skatītāja un arī sieva vīram, un tajā varbūt ietilpst arī neliela daļiņa mammas, kas noliek bērnu gulēt.
Vai iespējams sagatavoties realitātei?
Lai cik daudz pāris gatavotos mazuļa piedzimšanai, pirms tam nav iespējams iedomāties, cik ļoti viņš atņem brīvību un cik lielu atbildību prasa. Tāpēc pirmajā brīdī apjukuši ir abi, un vienīgais, kas šajā situācijā var palīdzēt, ir spēja pielāgoties reālajai situācijai. Ka bērns raud un neļauj gulēt, ka nevar aiziet vakarā uz dejām un pārnākt pret rīta gaismu, ka ir grūti vienlaikus mainīt autiņus un gatavot vakariņas utt. Vai šādai realitātei iespējams sagatavoties? Gunta Andžāne pieļauj, ka kaut kādā mērā tas ir iespējams, lasot grāmatas, skatoties filmas, apmeklējot topošo vecāku kursus. Tomēr daudz vērtīgāka ir spēja atskatīties uz savu pieredzi un atsaukt to atmiņā. Kā jutos bērnībā, ja biju jaunākais vai vecākais bērns ģimenē? Vai mamma mainījās, kad piedzima brālis? Kā jutās tētis? Saprast, ka attiecības mainīsies un būs greizsirdība un citas pretrunīgas jūtas un ka tas ir tikai dabiski. «Mums ir septiņas pamatemocijas – prieks, dusmas, bailes, kauns, vainas apziņa, skumjas un riebums. Šo komplektu piedzimstot saņem katrs, un, kad pārim piedzimst bērns, arī viņiem šīs emocijas vēlreiz tiek pasniegtas. Attiecībā pret partneri un attiecībā pret bērnu. Cik daudz un kuras tiks izmantotas, ir katra paša izvēle.
Tā kā emocijas neiet prāta pavadā, būtu labi, ja līdz bērna piedzimšanai pieaugušie būtu tikuši skaidrībā par sevi, lai nebūtu pārsteigumu.
Nereti vīrietis domā: es taču nebūšu greizsirdīgs uz sievu, ja mums piedzims dēls! Bet viņš piedzimst un greizsirdība parādās! Vīrietis ir pārbijies un nesaprot, kas notiek, bet tās jūtas jau viņā bija arī līdz šim, tikai viņš tās nepamanīja, jo nebija provokatora. Ja vīrietis sevi mazliet pazīst un ir pret sevi godīgs, viņam šī greizsirdība nav pārsteigums un arī spēja to pieņemt ir lielāka,» pārliecināta Andžāne.
Šķiršanās pirmajā gadā?!
Diemžēl statistika rāda, ka diezgan daudzi pāri izšķiras bērna pirmajā dzīves gadā. Tāpat pētījumi pierāda, ka vislielāko šoku un risku izšķirties piedzīvo pāri, kam bērns gadījies neplānoti vai kas ilgstošu laiku dzīvojuši divatā. Psihoterapeite uzskata, ka tas ir apjukums un nespēja pieņemt jauno situāciju, kurā pāris vairs nekad nebūs divi vien: «Tas ir tāds pats paradokss kā pusaudža ieiešana pieaugušo pasaulē. To var salīdzināt ar stāvēšanu durvīs – pusaudzis apzināti grib būt pieaugušais un vienlaikus neapzināti ir vēl bērnībā: dzīvo pie vecākiem, tērē viņu naudu, prasa tīras drēbes. Bet, kad mamma pusaudzim prasa, kur tu iesi, viņš nevēlas atbildēt, jo ir taču liels! Ienākot ģimenē, bērnam ir tāds pats apjukums: mēs ļoti vēlējamies būt mamma vai tētis, bet īsti nezinām, kas mums jādara. Tāda pati krīze, kad ir gan apzināta vēlme būt vecākam, gan neapzināta vēlme palikt diādiskās attiecībās ar partneri.»
Tā kā tik ciešas un vienlaikus brīvas pāra attiecības pēc bērna piedzimšanas vairs nav iespējamas, vīrietis bieži vien jūtas atstumts, nevajadzīgs un lieks.
Un, ja sieviete kaut ar acu skatienu, mīļu vārdu, glāstu, galvas mājienu vai smaidu vīrietim nepasaka, cik viņš ir brīnišķīgs un abiem ar mazuli nepieciešams, vīrietis mierinājumu meklē ārpus mājas. Reizēm aiziet un atnāk, bet reizēm aiziet un neatgriežas.
Mierīgi stāvēt līdzās
Cik ilgi bērna piedzimšanas radītās pārmaiņas pāris jūt, ir ļoti individuāli. Taču Gunta Andžāne atgādina, ka būt vecākiem nozīmē noslēgt līgumu ar bērnu uz mūžu, un no šī beztermiņa līguma nekur un nekad nevar aiziet. Vienlaikus katrs pats var sev noteikt, ar kādu atdevi un kā šo līgumu pilda. «Ne tikai fizikā un ķīmijā ir savienoto trauku princips, bet arī attiecībās. Ja mazāk tērēju enerģiju un uzmanību bērnam, jo viņš kļūst patstāvīgāks, jo vairāk laika atbrīvojas kaut kam citam. Tad sieviete var izvēlēties, vai atlikušo laiku veltīt vīram, sev, hobijam vai darbam. Jo bērns aug lielāks, jo vairāk laika sev. Ja sieviete apņemas visu dzīvi veltīt bērnam, vienā brīdī viņš no ligzdas aiziet un māte atrodas pie sasistas siles ar jautājumu, kur ir viņas pašas dzīve. Tāpēc līdzsvars, šie savienotie trauki, jājūt jau daudz agrāk. Līgumsaistības pastāvēs visu mūžu, bet laika un uzmanības patēriņš tomēr ir katra paša ziņā,» uzskata psihoterapeite.
Lai uzturētu un saglabātu labas attiecības arī pēc mazuļa piedzimšanas, katram pašam spogulī vispirms jāredz sevi un vienlaikus jāuzticas otram, lai spētu ar viņu sarunāties un saklausīt.
Ja vīrietis redz, ka sieviete ir pārņemta ar mātes lomu, viņš var palīdzēt viņai no tās izkļūt, noorganizējot situāciju, kurā bērnu pieskata omīte vai auklīte, pamudinot uzvilkt skaistu kleitu, aizvedot uz teātri un ļaujot sievietei izbaudīt sievas lomu. Taču vairākums pāru iebrauc grāvī, apvainojas, sadusmojas un uzsāk savstarpēju cīņu par varu. «Nesaprašanās pēc bērna piedzimšanas norāda tikai to, ka arī šajā situācijā sievietei vai vīrietim gribas valdīt, bet veselīgi būtu mierīgi pastāvēt līdzās. Stīvēšanās par varu nozīmē, ka triju gadu vecumā, kad šī cīņa tiešām bija vecumam atbilstoša, tā netika izdzīvota un izcīnīta, un tagad izlaužas ārā. Bērna piedzimšana, protams, ir satricinājums pāra attiecībām, bet labā ziņa ir tā, ka tas ir pārdzīvojams satricinājums ar vienreizēju ieguvumu – bērnu un uzkrātu dzīves pieredzi,» uzsver Andžāne.
Interesanti!
Japāņu zinātnieki ilgstoši pētīja 144 pārus, lai noskaidrotu, kā mainās attiecības bērniņa gaidīšanas laikā un pēc viņa piedzimšanas. Grūtniecības laikā vairāk nekā 73% pāru atzina, ka viņu starpā valda mīlestība. Taču pēc bērna piedzimšanas viss strauji mainījās un vairs tikai 45% sieviešu atzina, ka joprojām jūt mīlestību pret vīru. Savukārt, bērnam sasniedzot divu gadu vecumu, siltas jūtas pret savu vīru loloja vairs tikai 34% sieviešu. Toreiz arī tika izpētīts, ka vīriešu jūtas pret sievu mazinās lēnāk un ap bērna divu gadu vecumu mīlestību pret laulāto draudzeni joprojām juta 51% vīriešu.
