Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Paradoksālā kārtā noticis tā, ka Narinē raksta krieviski, taču gandrīz vai tikai par Armēniju un armēņiem. Aizrunājāmies par to, cik skarbu likteni piedzīvojuši daudzi armēņi, jo īpaši tie, kas dzīvoja provincē, kalnu ciemos. Skarba vēsture, skarba daba, skarbi likteņi. Genocīds un kari, zemestrīces un lavīnas, aukstas ziemas, dedzinošas vasaras, sausums, bads, tuvinieku nāves… «Kad reizēm domāju par savu vecvecāku dzīvi, brīnos, kā viņi vispār nesajuka prātā no tām grūtībām, kas pār viņiem nāca. Es diez vai izturētu. Bet viņi dzīvoja, strādāja, radīja un audzināja bērnus,» teica Narinē. Un pati to izskaidroja: viņi nezināja, ka iespējama arī cita dzīve – vieglāka, mierīgāka, komfortablāka. Tas viņus arī glāba.
Nuja, ka nezināja. Viņiem nebija, ar ko salīdzināt. Nebija Instagram, kurā paskatīties, cik skaisti dzīvo citi. Ja būtu bijis, tad viņi zinātu, ka citur ir lieli, dāsni melnzemes lauki un nav vis ar nagiem jāuzplēš katrs zemes pleķītis. Ka citiem ir lielāki kazu ganāmpulki un ka viņiem izaug krāšņākas aprikozes. Ka to citu sievietēm ir pērlītēm izšūti plīvuri, nevis nātnas pašaustas drēbes. Un ka to citu vīrieši ceļ māju reizi mūžā, nevis atjauno pēc katras zemestrīces. Viņi to visu nezināja.
Viņiem nebija, ar ko salīdzināt, nonākot pie secinājuma, ka pašu dzīve ir smaga, netaisnīga un pat nožēlojama. Līdz ar to viņi nesāka vaimanāt un sūtīt lāstus debesīm. Tā vietā dzīvoja, strādāja, radīja un audzināja bērnus.
Ceru, ka saprotat, stāsts jau nav Instagram – to šobrīd nelamā tikai slinkais. Stāsts ir par salīdzināšanu, kas, iespējams, ir viens no mūsdienu dzīves lielākajiem prāta slazdiem. Tā ir kā kurpē iekritis smilšu grauds, kas berž un berž. Un neļauj būt tā īsti laimīgam.
Tā teikt, it kā jau kopumā nav slikti, bet tad tu paskaties, cik Liene tieva un cik Jānim kruts auto, un kā Dace atpūšas Maldīvu salās, bet Kārlis sērfo Jaunzēlandē… Un it kā pat nav jau žēl, ka viņiem tas viss ir – Liene forša meitene, un Kārlis to pats nopelnījis. Bet sava paša dzīve tomēr vairs neliekas īsti izdevusies.
Man bieži gribas pavīpsnāt, kad lasu vai dzirdu visādus pārgudrus padomus par laimes mākslu. Bet par vienu lietu gan esmu pārliecināta – ja prātā kaut kā varētu atslēgt pogu Salīdzināt!, tad mēs visi būtu mazdrusciņ laimīgāki.
