Anna Lieckalniņa: attiecības ir kā koncerts, kurā satikušies divi orķestri

– Kāda tu biji bērnībā? 
– Esmu jaunākā no abām meitām, un skaidrs, ka tas veidojis jaunākā bērna tipiskās rakstura īpašības. Vecākais bērns parasti ir atbildīgs, organizatorisks, jaunākais ir tāds… vieglāks. Biju domātāja un sapņotāja. Ja man nāca miegs, es iekāpu klēpī un aizmigu. Spēlējos ar mazām lietiņām, akurāti, neko nesaplēsu… Māsa bija aktīva, viņa skrēja pa priekšu, es mēģināju turēties līdzi. 

– Kurā brīdī klusais bērns kļuva gatavs stāties publikas priekšā, iet ekrānā?
– Ā, tas notika, pateicoties mūzikai. Aizgāju dziedāt uz meiteņu kori Rīga, mēs ļoti daudz uzstājāmies gan mājās, gan pasaulē. Savā ziņā es izaugu uz skatuves. Pēc tam bija koris Kamēr… Divpadsmit gadu vecumā piedalījos savā pirmajā fotosesijā, jo mans kaimiņš bija fotogrāfs – mēs taisījām zobu pastai reklāmu. Skolā vadīju pasākumus. Tāpēc tad, kad nokļuvu televīzijā un kļuvu par vīdžeju Latvijas Mūzikas kanālā, tas nebija šoks. Bet tagad liekas – tas bija tik sen…

– Augi uz skatuves un mūzikā, tomēr aizgāji studēt uzņēmējdarbību. 
– Es ļoti gribēju ceļot. Tāpēc aizgāju mācīties uzņēmējdarbību ar tūrisma novirzienu. Sevi redzēju kā gidi, kā cilvēku, kas organizē ceļojumus. Bet tad man piedzima meitiņa, un, kad vajadzēja sākt strādāt, tas nozīmēja būt ik pa divām nedēļām prom no mājām. Tik ilgi tādu mazu bēbīti bez mammas negribēju atstāt. Tā es par gidi nekļuvu.

– Kā to ņem. Tagad tu ved cilvēkus ceļojumos nevis uz citām valstīm, bet uz sevi pašu. 
– Vai, cik tu skaisti savilki kopā… Bet tā laikam sanāk, jā. 

– Tev bija deviņpadsmit gadu, kad piedzima meitiņa. No malas vērojot, neizskatās, ka tas būtu bijis šķērslis kādu sapņu piepildīšanai.
– Man bija ļoti daudz palīgu, gan mammas, gan vecāmamma, aukle. Bija pat tā, ka es teicu – nu, tagad brīvdienās es pati, labi? Tomēr atskatoties redzu, ka bērns ir ļoti ietekmējis manu dzīvi. Ja man tik ātri nebūtu piedzimusi meita, mana dzīve būtu pavisam citāda. 

– Būtu vēl ilgi plivinājusies?
– Varbūt. Jo daudzi lēmumi ir pieņemti tādi un ne citādi, tāpēc ka ir Annija. Katra mamma saprot, ko nozīmē bērns, – tā vai citādi tu par viņu domā gan dienu, gan nakti, tu ar viņu rēķinies. Man ir bijušas izvēles, kurās esmu no kaut kā atteikusies, sakot – man ir meita, es to nevaru darīt.

Protams, bērns nav šķērslis sapņiem, bet, ja tagad atskatos uz tiem gadiem… nu, nebija viegli.

Gandrīz pusi dzīves esmu veltījusi tam, lai uzaudzinātu meitu. Tagad gan ir forša sajūta. Pat jūtos nedaudz samulsusi – ei, bet ko darīt ar to jauniegūto brīvību? 

– Tomēr paralēli visu laiku kaut ko esi studējusi. Kas tas bija?
– Četrus gadus nomācījos Turībā. Tad apguvu Ēriksona hipnozi, pēc tam bija NLP, ko es arī sāku pasniegt. Tad nāca televīzijas gadi. Pēc tam atkal gāju mācīties teoloģiju un teoloģijai paralēli geštaltu. Nu, kaut kā tā. 

– Tev visu laiku likās, ka tas nav tas, ko gribi?
– (Pauze.) Zini, drīzāk ir tā. Ja es kaut ko nezinu, bet mani tas uzrunā, tad es to gribu izzināt. Un es eju un daru. Ja kaut kas izraisa manu interesi, tad ķeros vērsim pie ragiem. Bet, protams, tas ir arī stāsts par sevis meklējumiem. Turklāt manas izglītības jau nav nemaz tik tālu viena no otras – tas viss ir par cilvēku. Un tagad redzu, kā viss palēnām kaut kā saplūst kopā vienā straumē. Pat uzņēmējdarbība – tā man palīdz, organizējot seminārus.

Ir tā, it kā būtu iets pa džungļiem un pa brikšņiem, un tu īsti neredzi, kurp ej, bet tad tomēr iznāc ārā pļaviņā un saki – o, redz, kā, kaut kas mani tomēr te izvedis!

Nevaru apgalvot, ka jau esmu galā, bet paļaujos, ka varbūt drīz būšu tādā pļaviņā. Katrā ziņā ir mirkļi, kad saprotu – re, kā tas tagad noder un kā tas… 

– Tomēr teoloģija šķiet tāds sānsolis no psiholoģijas.
– Man tas bija solis pie sevis. Jo tas mani tiešām ļoti interesēja. Visticamāk, uz turieni būtu aizgājusi jau pēc vidusskolas. Taču nebija īsti skaidrs, ko ar to iesākt pēc tam. Jo mācītāja… es varbūt pat būtu gribējusi būt, bet mēs zinām, kā ir Latvijā ar mācītājām.

Un laikam arī nebiju pietiekami drosmīga. Jo tolaik visi gāja uz uzņēmējiem un juristiem. Tāpēc uz teologiem aizgāju tikai tad, kad man palika trīsdesmit. Beidzot gribēju mācīties to, ko patiešām gribēju. Un to es nenožēloju, jo tas iemācīja strukturēt domas, redzēt ne tikai cilvēku, bet arī lauku apkārt. Ja varētu, es visiem ieteiktu mācīties teoloģiju!

– Baidos, ka ne visi saprot, ko tur īsti māca.  
– Es pati nomācījos pirmo pusgadu un nesapratu, kā to visu, ko mums māca, var nosaukt par teoloģiju. Filozofija, vēsture, evaņģēliji, valodas, apjoms tik milzīgs, un tikai ar laiku rodas nojausma, kas tas ir. Laba klasiska izglītība. Turklāt reliģijas ir tik milzīgas enerģijas cilvēku pasaulē, un ir forši to izzināt un saprast. Ļoti interesēja, piemēram, Korāns. Budisms, taču patiešām budisms, nevis tāds virspusējs interneta līmeņa savārstījums.

Tikai teoloģija gan nav vieta, kur meklēt apstiprinājumu ticībai.

Te drīzāk var to pazaudēt nekā iegūt. Man reiz teica, ka teoloģija ir par dvēseles meklējumiem, patiesībā tur nav nekādas ezoterikas, tas ir pilnīgs prāts. Te prātu liek uzasināt asu kā zīmuli.

– Bet tavu ticību tas nesagrāva?
– Absolūti sagrāva. Pēc pirmā pusgada mana pasaule bija sagruvusi pilnībā, tā bija ellīgi traka sajūta. Biju izveidojusi savu sistēmu, kur bija sakārtots no izlasītā, sadzirdētā, pārrunātā un pat piedzīvotā.

Bet izrādījās, ka mana ticība bija kā kristāla vāze, kas sašķīda. Gadu bija sajūta, ka pasaule ir sabrukusi.

Un tad man pasaule būvējās pa jaunam. Jau kā skaistāks un dzidrāks kristāla trauks. To esmu sapratusi – katrreiz, kad atkal esmu bijusi šaubās un kad no jauna atgūstu ticību, tā ir tīrāka, ar dziļāku izpratni.

– Klau, bet tas nav pretrunā ar psiholoģiju, psihoterapiju? Var teikt – ticība, var teikt – iedomu tēli.
– Lielākoties ne, bet dažreiz jā. Ticība – tā ir dziļāka katarses izjūta. Ne visiem izdodas to piedzīvot. Taču mēs zinām, ka arī psihoterapijā iedomu tēli pastāv. Piemēram, iedomu tētis.

Ir punkti, kur redzu – te satiekas psihoterapija ar reliģiju.

Savā ziņā arī geštaltam ir zināma budisma piegarša.

Un ir mirkļi, kad redzu – re, te beidzas psihoterapija un sākas reliģija! Kad strādājot redzu, ka dažreiz nekas labāks par to, ka varam paļauties un lūgt, nemaz nevar būt. Jo ir teikts – ja tu tici, tu tapsi dziedināts. Mēs taču zinām, cik milzīgs placebo efekts ir katrā tabletē. Ja tu tici – tu vari. Ja tu netici – nekas nebūs. 

– Un kā tev radās interese par dievturību?
– Mans opītis bija tautas daiļamatu meistars. Mūsu mājās bija dzintars, opis taisīja gan gredzenus, gan brošiņas. Vecāmamma turēja godā dainas. Un man nekad nav paticis, ka par latviešiem saka ko sliktu. Mani tas dusmoja. Kā mēs, latvieši būdami, varam teikt visas tās muļķīgās lietas par savu tautu, par savu zemi? Ak, te jau visi gājuši pāri, un mēs kā smilgas vējā līgojāmies līdzi… Nu nē! Kur tad ir mūsu kaujas, kur mūsu kareivīgums?

Lai kas te gāja pāri, mēs tomēr te esam palikuši un runājam savā valodā, un mums ir mūsu tradīcijas.

Redzi, es jau tagad uzvelkos, par to runājot! Un, kad teologos bija jāraksta maģistra darbs, es izvēlējos dievturību. Jo tas ir par mūsu tautas mugurkaula meklējumiem. No psihoterapijas viedokļa droši vien var teikt, ka, visticamāk, meklēju savas saknes un identitāti. Droši vien. Tad es pētīju, kas notiek ar šo reliģiju mūsdienās.

– Kas notiek? – Dievturība sastopas ar tādiem pašiem uzdevumiem kā citas reliģijas. Jebkurai reliģijai ir jāatrod veids, kā dzīvot šodienā. Kā būt aktuālai šodien. Jo dievturība ir neopagānisms, dabas reliģija. Teiksim, Mārtiņdiena, kad jākauj zoss. Kā stāstīja kāds dievturis – ziniet, es tiešām nokāvu to putnu uz sava balkona. Un ko? Labi, ka kāds neizsauca policiju, jo izskatījās vienkārši pēc slepkavnieciska akta – viss balkons vienās asinīs… Un tad tu domā, vai vispār esi adekvāts. Bet – tāda tradīcija.

Nu labi, tas tā ekstrēmi, bet, piemēram, kā lai jaunam cilvēkam pasaka, kas ir pušķot bērīti? Bet dievturībā ir daudz brīnišķīga, kas ļauj latvietiem sevi identificēt kā savas kultūras nesēju. Lai gan tur arī daudz kas saslāņojies ar kristietību, tas viss kopā mums palīdz saprast savu identitāti pasaules un Eiropas kontekstā.

Ja tu apzinies, kas esi, tad vienmēr  būsi veiksmīgāks, lai kurā jomā darbotos. Ja neapzinies, tad tu maldies un šaubies par saviem lēmumiem. 

– Un viegli pakļaujies citu lēmumiem.
– Jā, protams. Un, ja runājam par latvisko raksturu, mums būtu svarīgi ne tikai parādīt un uzsvērt dzejniekus, rakstniekus, māksliniekus, kas, protams, arī ļoti svarīgi, bet arī runāt par savu kareivīgo pusi. Par agresīvo daļu, kas ir veselīgi jāizmanto.

Jo – kas ir raksturīgi, piemēram, lielajā sportā – latviešu komandas nereti beigās psiholoģiski neiztur.

Neizvelk cīņu līdz galam, nobīstas. Iespējams, arī tāpēc, ka mēs sevi neapzināti uztveram kā bezagresijas tautu. Bet veselīgai agresijai ir jābūt! Un vajadzētu kādam vēsturniekam parādīt visas tās kaujas, kur latvieši cīnījās nevienlīdzīgās kaujās un vinnēja. Spēks bieži vien vairāk saistās ar ļauno tēlu, bet tā nav jābūt, jo tur ir enerģija! 

– Teici, ka visas šīs zinības bijis arī ceļš, kā saprast sevi. Izdevās?
– Kaut kādā mērā noteikti. Bet nekas jau nav sastindzis. Kā jau teicu – iznāk ik pa laikam pazaudēt, lai atkal atrastu. 

– Kas tevi pārliecināja geštaltterapijā?
– Geštalts mani uzrunāja ar praktisku piegājienu, ar šeit un tagad. Geštalts man šķiet kā kaķis, kas skatās, skatās uz mērķi, minas ar ķepiņām, un tad ir lēciens – caps! Un ir. Tev pajautā tieši to, kas trāpa.

Geštaltā cilvēks ne tikai ir dialogā, bet tā ir pieredze, ko tu piedzīvo praksē ar visu savu organismu. Tas veido arī lēcienu apziņā. Te terapeits tiešām ir kā gids – jāsaprot, kurp vest, vai pareizā virzienā. Te īsti nav formulu, jāliek iekšā sajūtas, instinkti, viss jāveido kā mākslas darbs. 

– Pirms kāda laika feisbukā nāci klajā ar ierosinājumu parunāt par vientulību. Pat satikties tiem, kas jūtas vientuļi.
– Vēroju dažus tuvus cilvēkus un iedomājos, ka tas taču ir traki – visu laiku justies vientuļam. Citam tā ir uz mirkli, bet citam caurvij visu dzīvi. Un es tā spontāni feisbukā ierakstīju – hei, varbūt vajag uztaisīt grupu vientuļiem cilvēkiem? Jā, es saprotu, tas var likties biedējoši: klau, nu kā es tagad atnākšu un teikšu – es jūtos vientuļi. Tā kā kauns… Bet varbūt ir vērts?

Jo man liekas, ka vistrakākais – ja cilvēks jūtas slikti, taču neko ar to nedara. 

– Piedod, bet cilvēkiem var likties: ko gan viņa zina par vientulību – smuka, gudra, komunikabla…
– Protams, ka es esmu jutusies vientuļa! Man ir bijis laiks, kad esmu viena – ar mani gan vienmēr bijusi meita. Kādu laiku jau nav slikti – tu vari gulēt gultā zvaigznītē, vari atstāt traukus izlietnē, visu dienu vari staigāt pidžamā un vienkārši būt pati. Jautājums, kurā brīdī šie svētki tomēr pārvēršas par skumjām.

Domāju, ka jebkurš cilvēks kādā dzīves posmā ir juties vientuļš. Redzi, man te uz galda ir krelles. Tās ir kāda kristiešu mākslinieka krelles no Zviedrijas. Katram pašam tās jāsaliek, tā ir kā meditācija. Katrai pērlītei ir kāda nozīme, un, verot kopā, par katru dod mirkli padomāt. Un redzi, kāda te kārtība: pirmā pērlīte esmu es, tā ir mana piedzimšana. Tad ir klusuma pērle. Tad ir tuksneša un vientulības pērle – pārdomājot mirkļus, kad savā dzīvē esi juties pilnīgi, pilnīgi viens. Tad atkal ir klusuma pērle, tad cerību, tad atkal klusuma pērle. Tad mīlestības pērle – tās, ko tu dod un ko tu saņem. Tad ir pērles par bērniem, viena modernajā variantā par dabu, tad ir nāves pērle, augšāmcelšanās pērle, atkal klusuma pērle un Dieva pērle.

– Cik skaisti!
– Un tuksneša pērle vai vientulības pērle – man bija, par ko tur domāt. Ir mirkļi, kad jūties, ka neviens tevi nesaprot, nedzird. Ir jau normāli ik pa laikam tā justies, jo, kā zināms, mēs piedzimām vieni un aiziesim.

Vientulības izjūta nav slikta, tikai, ja tā ir par ilgu, tā kļūst mokoša.

Un tad ir vērts ko darīt. Pretēja vientulībai ir kopā būšana, tikai redz’, kas ir, – cilvēki, esot kopā, nereti tomēr nemāk būt kopā. Tad ir jautājums – vai tu ar to gribi kaut ko darīt? Interesanti, ka uz manu spontāno saucienu feisbukā atsaucās arī cilvēki, kam ir ģimenes, – izrādās, tas nemazina viņu vientulību. Man liekas, ka svarīgākais ir apzināties un pateikt sev, kas man liek justies vientuļam. 

– Tu pati tagad arī esi ģimenes cilvēks. 
– Jā, mana dzīve tiešām pamatīgi mainījusies. Tagad esmu ne tikai precējusies, bet klāt manai meitai pūrā ir vēl divi bērni. Par to priecājos arī no profesionālā viedokļa, jo šķirtās ģimenes ir realitāte un es līdz galam tomēr laikam nevarētu saprast, kā tas ir, kad ir mans bērns un bērni no citām attiecībām. No profesionālā viedokļa tas ir ļoti svētīgi. Jo teorija ir viens, dzīve parasti ir krietni sarežģītāka.

– Tev ir dažādu attiecību pieredze. Ko tu gaidi no attiecībām tagad, ar šodienas pieredzi?
– Zini, kāds, manuprāt, ir mūsdienu attiecību lielākais jautājums? Kā ir būt partneriem. Tas nozīmē – kā saglabāt sevi, saglabāt savu personību, savu brīvību un tajā pašā laikā izveidot arī veselīgu kopīgo daļu. Daļu, kas esam mēs abi divi. Ja to var, ja tu vari būt pats un arī kopā, tad ir labi.

Nesen dzirdēju sakām – ak, nezinu, laidīs vīrs komandējumā vai ne. Man liekas, tā taču ir tāda pagātne! Kāds – laidīs, nelaidīs?

Ja tas ir vajadzīgs tavai profesijai, mūsdienās nevar būt šāda jautājuma. Ja tu esi personība, tā ir tava brīvība, tava karjera, es to respektēju un cienu, un otrādi – tāpat tu izturies pret manējo. 

– Bet tas prasa zināmu personības briedumu.
– Un tur ir svētīgs arī zināms vienatnības un arī vientulības laiks. Starp­attiecību pauze. Tā ir vajadzīga, lai nomirtu un augšāmceltos, un ar citām acīm paskatītos uz to, kāpēc tev ir blakus cilvēks. Citādi tu ielec nākamajās attiecībās ar iepriekšējo attiecību problēmām un domā, ka tagad būs labāk. Bet tā nav.

Attiecības ir kā koncerts, kurā satikušies divi orķestri.

Tur ir vijoles un čelli, un bungas, un tur ir arī skatītāji, un tas nenotiek tukšā vietā, bet noteiktā telpā. Sākumā viņi nezina, ko spēlēs. Tad šie orķestri sāk saspēlēties. Un tad – kāds nu tas skaņdarbs sanāk: vienam jautrs maršs, citam kareivīgs, citam melanholisks. Tā arī veidojas attiecības. Turklāt arī skatītājiem ir sava loma un tai telpai, kurā veidojam attiecības. Tas nekad nav vienkārši. Te nekad nav tikai jūtas vai tikai prāts, jo kurš tad ir galvenais – flauta vai čells? Jo vēl taču ģenētika, bērnības pieredze. Ir divi milzīgi orķestri, un kā lai uzmin, kas no šīs saspēles veidosies?

– Tas laikam nozīmē, ka attiecības visu laiku ir improvizācija un visu laiku jāklausās otrā orķestrī? 
– Visu laiku viss ir kustībā. Tu mainies, partneris mainās, pasaule apkārt mainās, viss mainās. Vienā upē divreiz iekāpt nevar. Dažkārt cilvēkam jautā – nu, kas tad tevi dara laimīgu? Un viņš meklē vienu gala atbildi. Bet tas nav tā! Viss mainās.

Vakar gribējās tā, bet pēc nedēļas gribēsies ko citu. Mēs negribam ļauties plūsmai, jo meklējam drošību, bet patiesībā drošību varam iegūt tieši pretēji – ļaujoties notikumiem.  Un vēl – mēs ļoti iegrimstam racionālajā. Ir tāda grāmata Nelietderīgā lietderīgums. Tur bija teikums, kas mani ļoti aizķēra.

Kādreiz politiķi sprieda par to, kas ir cildeni un kā rīkoties ētiski. Tagad spriež tikai par budžetu. 

– Man ir aizdomas, ka mūsdienās varētu būt cilvēki, kas vispār īsti nezina šo vārdu. 
– Un kas gan tad mēs esam par sabiedrību, ka aizmirstam par gara pasauli? Nesen klausījos, kā runā kāds mācītājs no Amerikas, kas te viesojās baptistu draudzē. Viņš teica, ka vīrietim ir jābūt tam cildenajam garīguma nesējam ģimenē. Protams, ka sieviete ir smalkāka, jūtīgāka un viņai pat vieglāk tas padodas, bet tieši vīrietis šo garīguma līniju spēj pasniegt citādi, kontekstā ar savu spēku.

Savaldītais spēks garīgumam dod citu dimensiju. Man tas likās ļoti būtiski.

Sievietes pašlaik mācās un attīstās vairāk, tā tas ir, tāpēc vīriešiem vajag pievilkties klāt. Vīrieti vajadzētu pacelt, jo dzīšanās pakaļ mantiskajām lietām ir padarījusi viņu par seklāku cilvēku. Bet viņš spēj vairāk.

– Nez vai vīrietis, kurš nav realizējies un nevar nodrošināt ģimeni, sieviešu acīs būs autoritāte.
– Bet kurš ir teicis, ka viens izslēdz otru? Es nezinu, vai veiksmīgs uzņēmējs var justies labi, ja tas ir viss, kas viņam ir. Jo visam jābūt līdzsvarā.