Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rakstot birt asaras
«Jau desmit gadus regulāri braucām ekspedīcijās un neatlika laika apkopot ceļojuma piezīmes. Pandēmija norāva stopkrānu, un tieši pirms gada, sapņojot par kalniem, piesēdos un sāku apkopot atmiņas. Man ir daudz dienasgrāmatu, taču izvēlējāmies nosaukumu Pamirs, jo ekspedīcija uz Pamiru cilvēkiem, kuriem patīk piedzīvojumi, varētu būt vissaprotamākā,» PDz stāsta Kristīne Liepiņa.
Viņa kāpt kalnos sākusi pēc tam, kad sastapusi aktiera Edgara Liepiņa dēlu jau pieredzējušo alpīnistu Kristapu Liepiņu. «Šī bija garāka ekspedīcija ar vairākām bāzes nometnēm.
Grāmatas pamatā ir kalnos rakstītās manas dienasgrāmatas. Sevi disciplinēju un, kaut ekspedīcijās esmu ļoti nogurusi, vienmēr dienas beigās pierakstu savas emocijas, izjūtas, bieži manās dienasgrāmatās ietvertas arī Kristapa domas, jo viņš ir daudz pieredzējušāks nekā es.
Tāpēc rakstot ik pa laikam pajautāju, kā viņš jūtas, kā nosaukt konkrēto kalnu formu, maršruta posmu, kā labāk par to pastāstīt.
Grāmatā ir arī daudz Kristapa pārdomu, viņa filozofiskās slejas. Kad visu apkopoju un pārrakstīju, manas emocijas bija tik spilgtas, ka, atceroties, kā raudāju naktī pirms ļoti riskanta gājiena, man atkal bira asaras,» stāsta Kristīne un Kristaps piebilst, ka tieši sievas spilgto pārdzīvojumu un emociju dēļ grāmata izdevusies tik krāšņa un īpaša.
«Viens no Latvijā spēcīgākajam alpīnistiem Pēteris Kūlis (Kristapa pirmais alpīnisma pasniedzējs – PDz), kuram iedevām lasīt mūsu grāmatu, novērtēja to kā unikālu darbu. Grāmatas par kalniem rakstījuši arī Ilgvars Pauls, Teodors Ķirsis, Juris Ulmanis. Viņiem, kā jau vīriešiem, svarīgāki ir cipari, emocijām brauc pāri. Bet mēs jau desmit gadus visur ejam divatā, un Kristīnes skatījums ir atšķirīgs,» teic viņš.
Pateicoties tam, ka grāmata rakstīta gan no sievietes, gan vīrieša skatījuma, tajā atrodamas arī atbildes uz jautājumiem, kurus parasti cilvēki baidās skaļi pajautāt. «Piemēram, kā kalnos var pakakāt? Vai jūs mīlējaties kalnos?» stāsta Kristīne. Taču pamatā ir stāsts par to, kāpēc cilvēks vispār kāpj kalnos, kādēļ riskē ar dzīvību.
«Tā ir bioķīmiska reakcija, gaidu, baiļu un slodzes izjūta. Ikdienas dzīvē pilsētā viss ir tik mierīgs, nodrošināts un paredzams, un mēs vairs nesaņemam nekādu izaicinājumu,» kalnu vilinājumu skaidro Kristaps.
Liepiņi par lielāko komplimentu uzskata to, ka grāmatnīcas pārdevēja, neraugoties uz to, ka abiem bijušas sejas maskas, pienākusi klāt un teikusi – lasot grāmatu, jutusi, ka kāpj kalnos kopā ar viņiem un priecājas, ka redz krāšņas bildes no vietām, kur nekad nenokļūs. Teju katra aprakstītā situācija iedzīvināta kvalitatīvā fotogrāfijā. Pāris spriež – ja pirmajai grāmatai būs panākumi, nākamā būšot vēl krāšņāka.
Mīlas prieki 6000 metru augstumā
Liepiņi apprecējās pirms astoņiem gadiem un jau nākamajā dienā pēc kāzām devās uz kalniem. Tagad viņi sapņo par vēl vienām laulībām Kristīnei iemīļotajā katoļu baznīciņā Šamonī, kur Kristaps viņu bildinājis un kur Liepiņi braukuši gandrīz katru gadu.
Abi smejas – viņus varētu uzskatīt par pāri, kas mīlējušies visaugstāk kalnos. «Ja kāds ir vēl augstāk mīlējies, piesakieties!» smejoties aicina Kristaps. Kristīne atklāj – tas bijis gandrīz 6000 metru augstumā virs jūras līmeņa, kad Liepiņi kāpuši pasaules augstākajā vulkānā Dienvidamerikā. «Tas nav sporta pēc, bet tāpēc, ka tajā brīdī bija radusies kaisle.
Tas ne vienmēr notiek teltī, jo uz kalna esam divatā, ir skaista daba, saule spīd, romantisks noskaņojums un varam darīt to, ko tajā brīdī gribam.
Taču pats galvenais – ja ir auksts, tad, teltī guļot, tā vien gribas piespiesties otra siltajam ķermenim,» pasmaida viņa. Kristaps piebilst: «Tas ir bijis arī citās augstās un bīstamās vietās. Tur jau ir tā bioķīmija, milzīgs emocionālais pacēlums! Un tas ir labs apstiprinājums mūsu fiziskai un tehniskai sagatavotībai. Tomēr primārais kalnos, protams, ņem virsroku – būt siltumā, drošībā un atpūsties.»
Kristaps stāsta – pasaules statistika ietver arī datus par alpīnistiem, kas bojā gājuši tieši intīmo attiecību laikā – vai nu netika ievēroti drošības pasākumi un mīlnieki nokrituši no liela augstuma, vai arī pie intensīvas fiziskas slodzes kalnos neiztur sirds.
Kristapam jau ir trīs pieauguši bērni no iepriekšējām attiecībām, bet laulībā ar Kristīni – vēl ne. Daudzās intervijās Liepiņi ir uzsvēruši, ka vajag riskēt, lai dzīve būtu interesanta, tomēr Kristīne atzīstas – šobrīd viņa nav gatava riskēt un laist pasaulē abu kopējo atvasi. «Man šķiet, tas nav savienojams ar manu dzīvesveidu, gan arī ar to, ka pasaule šobrīd ir tik nenoteikta.
Man šķiet, neviens bērns šobrīd negribētu piedzimt šajā pasaulē. Es cienu visus cilvēkus, kas uzņemas atbildību,» pauž Kristīne. Viņai ir labas un draudzīgas attiecības ar Kristapa bērniem, un Kristīne neslēpj – ir lieliski, ka lēmumu šajā jautājumā viņa var pieņemt pati un Kristaps to neietekmē.
Dara visu, lai nezaudētu fizisko formu
Kristaps un Kristīne pandēmijas laikā intensīvi trenējas – kāpj torņos, vingro uz paklājiņa, skrien. Tāpat arī strādā ar tiem, kas vēlas apgūt alpīnismu.
«Cenšamies uzturēt sevi tik labā fiziskā formā, cik vien šajā laikā tas iespējams,» teic Kristaps.
Pagājušajā gadā abi izmantojuši arī reto izdevību aizlidot uz Norvēģijas klinšaino ziemeļrietumu piekrasti Lofotu salās, bet septembrī – uz Gruziju, kur uzkāpuši Kazbeka virsotnē no tās puses, kur kāpj retais.
«Pēc visa šī haosa, par kuru vēl nav zināms, kā un kad tas beigsies, atsākt un izdarīt visu, ko bijām spiesti atcelt, uzreiz nebūs iespējams. Gads pavadīts citādi, nekā plānots. Diemžēl būs treniņu cikls jāiziet no sākuma, jo, tāpat kā olimpieši sapņo par medaļām, arī mēs sapņojam par virsotnēm un izaicinājumiem, būdami gatavi riskēt pat dzīvībai bīstamās situācijās,» piebilst Liepiņš.
Taču abiem ir arī sava darba ikdiena – Kristīne strādā ģimenes ārsta praksē, bet Kristaps ir alpīnisma instruktors un vada nodarbības tiešsaistē, kā arī apkopo jau sarakstīto, fotografēto un nofilmēto. «Bijām jau gatavi tam, ka būs kāda krīze. Un, ja tai būs pagarinājums, rakstīsim vēl, jo mums ir daudz ko pastāstīt,» sola viņš.
Iekarotas ap 150 virsotņu
«Kopš sākām kopā kāpt kalnos, esam uzkāpuši apmēram pusotra simta virsotnēs piecos kontinentos, arī Indonēzijā un Jaunzēlandē. Nav būts vienīgi Austrālijā, jo tur īsti nav, kur kāpt,» stāsta Kristaps.
Vaicāts par spilgtākajiem piedzīvojumiem kalnos, Liepiņš stāsta: «Pagājušajā gadu mijā uzkāpām Dienvidamerikas astotajā augstākajā virsotnē – 6735 metru augstumā. Tas ir nomaļš rajons, kur cilvēki reti uzturas. Līdz virsotnei var nokļūt, ejot trīs dienas pa mežonīgu ieleju, kur pat īsti nav nevienas takas. Jāiet pa kalnu upi rīta agrumā, kad ūdens vēl nevar noraut no kājām.
Devāmies uz kalnu, par kuru nav īsti nekādas informācijas. Trešajā dienā nonācām pie milzīgas ledāja sienas, kurai bija jātiek pāri, cerot, ka otrā pusē būs labāk. Bijām nedēļu tikai divi vien un vēl putni, lamas un citi dzīvnieki. Tas ir alpīnisms, par kuru esam sajūsmā. Bīstami un sarežģīti un vēl interesantāk bijis tikt Peru smailē vai kilometru stāvā Mištu (Jebel Misht) Omānā.»
Pirms pandēmijas Liepiņi gatavojās astoņtūkstošniekam, kas aplīnistiem nozīmēt to pašu, ko olimpiāde sportistiem. «Ja Kristaps izvēlētos kāpt viens, es neiebilstu, jo viņam patīk kāpt solo. Tomēr es apzinātos, ka viņš varētu neatgriezties un divatā kāpt ir daudz drošāk. Izvēlējāmies braukt tur, kur nav lielas izmaksas. Devāmies uz Argentīnu, kur pavadījām pusotra mēneša, palikām viesnīcā tikai pāris nakšu, pārējās pavadījām nekurienē teltīs.
Bijām divi vien ārpus telefona uztveršanas zonas un uzkāpām sešās dažādās virsotnēs,» atceras Kristīne.
Viens no bīstamākajiem un tehniski sarežģītākajiem kāpieniem abiem bijis Baltajos Kordiljēros. Kristaps atzīmē – tā saucamajam augstkalnu alpīnismam, viņaprāt, nebūtu jāpiešķir lielāka uzmanība nekā tehniskajam alpīnismam. «Nereti zemās virsotnēs, piemēram, Grenlandē vai Patagonijā, ir daudz skarbāki apstākļi. Lai gan tur kalni ir kādus divus kilometrus virs jūras līmeņa, alpīnistu sabiedrībā šādi kāpieni ir novērtēti augstāk nekā uzkāpšana Everestā,» teic viņš.
Skrējiens zem leduskritumiem
Kristaps stāsta – kalnos visam jābūt skaidram, pat intuitīvi nojaušamam. Intuīcija gan esot Kristīnes stiprā puse. Bieži vien kalnos abi viens no otra atrodas piecdesmit metru attālumā. «Zinu, ko viņa domā un jūt, tāpēc arī bija viegli kopā rakstīt grāmatu. Kalnos gan mums mēdz būt asas domstarpības – lielākoties tie ir lietišķi konflikti, reizēm arī uz emociju pamata, jo esmu prasīgs gan pret sevi, gan citiem.
Ļoti mīlu savu sievu, bet, ja mums ir jāskrien zem leduskritumiem, tad atkabināmies un skrienam katrs atsevišķi.
Ja viens otru gaidīs, lavīna var aprakt abus. Ja viens izglābsies, viņš vēl kaut ko var darīt, lai otram palīdzētu,» skaidro Kristaps. Kristīne pabilst: «Es neapvainojos, jo zinu, ka tādi ir noteikumi. Par visu vienojamies laikus un cenšamies viens otru nepiečakarēt. Ja pasaku jā, tad atbildu par saviem vārdiem, un, ja jūtos slikti, meklēju sevī spēku, lai tomēr mēs kopā sasniegtu virsotni. Ne vienmēr vīrietis kalnos ir tas spēcīgākais, kurš atbalsta sievieti. Reizēm arī sievietei jāuzņemas līderības loma.»
