Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Modes dizainere pagājušajā rudenī atzinās, ka samilzušo ģimenes problēmu dēļ nolēmusi šķirt savu 15 gadu ilgušo laulību. Decembrī, kad pasaulē pilnā sparā plosījās pandēmija, Aļona kopā ar savu jauno mīļoto devās prom no Latvijas.
Viņi apmetās Spānijas provincē, un tur Aļona pašu priekam cepa dabiskā ierauga maizi. Šo lietu pandēmijā viņai iemācīja māsa. Maizes cepšana tik ļoti aizrāva dizaineri, ka Aļonai gribējās izzināt šo procesu pēc iespējas dziļāk, un tur talkā nāca tiešsaistes kursi, pēcāk arī stažēšanās prestižā maizes ceptuvē Maskavā. Nesen dabiskā ierauga maize iekaroja lielu popularitāti Latvijā, un, raugoties uz plaukstošajām maizes bodītēm Rīgā, Aļonu pārņēmusi balta skaudība. Un nu arī viņa pati nolēmusi rīkoties.
«Nekad nedomāju, ka šis hobijs varētu pāraugt biznesā, bet tā ir sanācis.»
Rudenī plānoju atvērt pati savu maizes ceptuvi. Tas viss, pateicoties manai otrajai pusītei.
«Ņikita ir līdzīpašnieks kafijas bāru ķēdei un ceptuvei. Viņam pieder 40 kafejnīcas Maskavā,» PDz atklāj Aļona.
«Kad sapratu, ka mēs Spānijā esam uz palikšanu un īsti darīt man nebija ko, nolēmu – arī šeit vajag attīstīt maizes cepšanu. Man ir iemaņas, un tās vajag izmantot,» stāsta viņa. Dzīvojot Spānijā, Aļona novērojusi – vietējie iedzīvotāji dod priekšroku vienkāršai kafijai un lētai maizei no lielveikala.
«Pēc kruasāniem garā rindā no rītiem stāv itāļi, francūži un krievi. Spāņi ēšanas ziņā nav izsmalcināti, viņiem svarīgākais ir zema cena. Bioloģisku pārtiku viņiem nevajag. Savukārt man, redzot lielveikalu piedāvājumu, neko tur negribas pirkt,» atklāta ir dizainere.
Aļona ir gatava kļūt par celmlauzi pārtikas jomā Spānijas mazpilsētā, kur šobrīd dzīvo, un piedāvāt savu maizi tiem, kas spēj novērtēt kvalitatīvu produktu un niansētas garšas.
Aļona atzīst – iepazīstot maizes cepšanas aizkulises, sapratusi – šis nebūt nav viegls arods. Stažējoties Maskavā, jaunā sieviete jau piecos no rīta devās uz maizes ceptuvi, kur piedzīvoja ne tikai mīklas mīcīšanu un glītu kukulīšu veidošanu, bet arī smagumu nēsāšanu.
«Miltu kastes sver ap 10 kilogramu. Katru maiņu tādas ir aptuveni desmit, un tikpat reižu tās jāstaipa turpu šurpu. Kad mīkla samīcīta, tā jādabū nost no lielā trauka sieniņām, un nesastiept muguru ir īsts izaicinājums! Pirmajā dienā pēc spēka vingrinājumiem ceptuvē padevos jau pēc divām stundām,» atminas viņa. Arī karstums ceptuvē ir iespaidīgs.
«Vispār maize ir ļoti kaprīza. Ja ir kaut nelielas temperatūras svārstības, grūti izcept izcilu maizi. Arī tagad lielā karstumā tas nav viegli. Pēc stažēšanās Maskavā sapratu, kādēļ ir tik daudz vīriešu maizes cepēju. Tas vienkārši nav sieviešu darbs,» secinājusi viņa.
Taču Aļona ir gatava mēģināt ielauzties šajā jomā, īpaši tagad, kad Rīgā viņas zīmolam No name neklājas spoži.
«Godīgi sakot, ļoti žēl, ka tā. Bija nepatīkami, ka pandēmijā valsts atbalstu modes jomā nejutām. Savu beidzamo šovu Rīgas Modes nedēļas laikā rādījām pērn rudenī. Tam iztērējām visu naudu! Joprojām mēģinām atdot parādus. Tad sākās mājsēde, un cilvēku prioritāte galīgi nebija modes apģērbs. Domāju, ka pēc manas pārvākšanās cilvēkiem nav sajūtas, ka zīmols vispār vēl pastāv. Instagram vairs nav manu videostāstiņu mūsu zīmola drēbēs…»
Dizainere piebilst – viņa gan ir izveidojusi internetveikalu, jo domas aiziet no šī biznesa pavisam vēl nav. «Visticamāk, slēgsim tikai mūsu veikalu, jo nav lielas jēgas dažu apmeklētāju dēļ maksāt par īri tūkstoš eiro…» tā Aļona.
