Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
2
-
0
-
17
-
0
-
2
-
1
-
Pāris iepazinās, kā Ivars saka, triviāli — Dita bija stiliste seriālā Eņģeļu māja, kurā aktieris filmējās. «Manas sievas telefona numurs joprojām ir pierakstīts kā Dita, kostīmi, seriāls," smejas Ivars Puga. »Jā, mums nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, viss notika pamazām. Tik, tik, tik… un skaties, jau zobrati kopā."
– Jums abiem jau bija ģimenes dzīves pieredze, abiem bija bērni no iepriekšējām attiecībām…
Ivars: – Jā, mēs abi esam otrreiz precējušies.
Dita: – Kad iepazinos ar Ivaru, mana laulības dzīve juka ārā, bija ļoti smags periods. Vairāk biju darbā nekā mājās. Strādāju televīzija, bet man bija jāpieņem lēmums, vai tur palikt vai iet uz teātri. Tas man bija milzīgs izaicinājums, jo darbs teātrī bija mans sapnis. Gadiem biju mēģinājusi kaut ko mainīt savā pirmajā laulībā, bet man pietrūka spēka, tomēr tad pienāca brīdis, kad mainīju visu savu dzīvi…
– Dita, kā meita Estere pieņēma tavu jauno draugu?
Dita: – Protams, arī Esteres dzīvē tās bija lielas izmaiņas, bet viņa pati bija mani mudinājusi, ka ir jāšķiras. Labāk, lai mamma šķiras, nevis dzīvo tādu dzīvi. Sākumā, protams, Esterei nebija viegli…Viņa nevarēja tā uzreiz pieņemt Ivaru. Bet īstenībā Ivars ir liela autoritāte arī manai meitai, viņš pa šo laiku Esterei ir daudz ko iemācījis. Viņiem tagad ir draudzība, tagad viss ir labi. Viss ir nokārtojies.
Ivars: – Mēs nekad ar Esteri neesam bijuši uz nažiem, bet tas ir tikai dabisks process, ka vienam pie otra jāpierod. Nevar tā uzreiz no vienas laivas iekāpt otrā tā, it kā nekas nebūtu bijis.
– Vai kopīgs bērniņš jums ar Ditu bija apzināts solis?
Dita: – Jā, es ļoti gribēju vēl vienu bērniņu.
Ivars: – Nu man tā nebija. Kaut kur visu laiku paralēli bija tā realitātes sajūta – apziņa, ka esmu par Ditu 20 gadus vecāks.
Dita: – Bet es nekad neesmu skatījusies uz cilvēku vecumu. Kad es iepazīstos ar kādu, nedomāju, cik viņam ir gadu.
Ivars: – Es arī neesmu par to domājis… Kad mēs sākām saskatīties viens uz otru, nedomāju, ka Ditai ir ļoti maz gadu. Ka tik kādu pantu man vēl nepiešuj. (Smejas.) Bet paskatieties, cik daudz apkārt staigā cilvēku, kuriem ir mazāk par 40 gadiem, bet viņi ir kā divi veci vecīši. Noguruši, bez dzīvesprieka, neskatās viens otram acīs, iekrituši savos telefonos…
Jā, Dita kaut ko par bērnu ieminējās. Es viņu uzklausīju, bet priekā plaukstas neberzēju. Bet, kad tas notika… Ja ir kāds laimīgs cilvēks pasaulē, tad, lūk, te viņš sēž! (Smaida.)
Dita: – Patiesībā pēdējo gadu, pirms Bernhards pieteicās, mēs apzināti gājām uz to. Tā uzreiz jau viss nenotika. Man bija iekšēja sajūta – ja arī Ivars grib ģimeni un bērnu, tad lai ir ar mani, ja nē… tad nekas nesanāks. Protams, es pārspīlēju, bet tobrīd tā jutos.
Ivars: – Tad izrādās, tā bija šantāža! Ja nekas nesanāk, tad ņem savus čemodānus un pazūdi! (Smejas.) Patiesībā biju pārsteigts – nevienu mirkli neesmu juties, ka kaut ko būtu pazaudējis laikā, darbībā, kaut kādās iešanās, darīšanās. Vienīgais, ko Bernhards līdz šim ir sagādājis, tas ir prieks. Viņš ir absolūts pozitīvisma lādiņš. Bernhards ir ļoti laimīgs bērniņš. Kā no rīta pieceļas, tā uzreiz smaida un priecājas…
– Kā Estere uzņēma ziņu par gaidāmo bērniņu?
Dita: – Estere jau kopš piecu gadu vecuma katru gadu dzimšanas dienā, nopūšot tortei svecītes, vēlējās tikai vienu lietu, – lai viņai būtu brālītis vai māsiņa. Viņa gaidīja tik daudzus gadus. Tas, ka mums pieteicās Bernhards, ir mana lielākā laime un dāvana Esterei. Viņas sapnis bija piepildījies. Es tā nopriecājos, kad uzzināju, ka brālītis dzims ap Esteres dzimšanas dienu. Noteiktais dzemdību datums bija 8. marts (meitai dzimšanas diena ir 6. martā), Bernhards gan piedzima gandrīz divas nedēļas vēlāk.
– Kāds bija Bernharda gaidīšanas laiks?
Dita: – Protams, bija citādi nekā ar pirmo grūtniecību.
Ivars: – Bet es neredzēju, ka tev būtu bijis grūti.
Dita: – Nē, bija ļoti viegli. Man nebija sliktas dūšas, viss bija ideāli, labas analīzes, neparko nebija jāuztraucas. Diezgan ilgi strādāju, mierīgi varēju visu dienu būt uz kājām. Man bija tāds iekšējs stimuls, ka gribas strādāt un darboties, bija grūti aiziet no darba. Domāju, ka darbs man ļoti pietrūks. Bet, kad piedzimst bērns, tad iekrīti otrā galējībā. Tagad ir grūti domāt par atgriešanos darbā. Es izbaudu katru mirkli kopā ar dēlu. Tā ir neaprakstāma sajūta. Vēlos maksimāli daudz izdzīvot šo laiku, jo apzinos, ka tā vairs nekad nebūs, diez vai man pieteiksies vēl trešais bērniņš. Tādēļ ļoti izbaudīju arī bērniņa gaidīšanas laiku. Tā bija fantastiska sajūta. Ļoti novērtēju arī to, ka man blakus ir Ivars, kas šo sajūtu pastiprina tādā iekšējā harmonijā. Es jūtu Ivara atbalstu caur sirdi, lai gan bieži vien viņa nav mājās.
Ivars: – Jā, man nav normēts darba laiks. Brīžiem visu dienu esmu projām, brīžiem – visu dienu mājās. Tad ir mēģinājums, tad rīts aizņemts, tad vakars. Protams, ikdienā Dita veic visus smagos pienākumus, kas saistīti ar bērna auklēšanu…
Dita: – Bet man tas patīk. Man ļoti patīk būt kopā ar Bernhardu. Pati atkal jūtos kā bērns – visu ieraugu it kā no jauna. Priecājos par izplaukušām lapām, par zāli, par sauli. Par to, ko skrienot darba dunā, nepamani – to, ko tagad varu izbaudīt, esot kopā ar bērnu.
Ivars: – Kad uzzināju par Bernharda pieteikšanos, domāju, ko mani lielie bērni par to teiks. Bet viņi tikai teica: Ups, cik forši! Tagad lielajai māsai Ievai ar mazo brālīti ir vislabākās attiecības. Vakar viņa aizbrauca atpakaļ uz Milānu un teica, ka mazo brālīti ņems sev līdzi. (Smejas.) Ievai pašai ir divi bērni – Petrai ir vienpadsmit gadi, bet Leo – trīs. Un tagad viņiem ir mazais onkulītis Bernhards. (Smejas.)
– Ivar, kad dzima vecākie bērni, tu dzemdībās nepiedalījies, jo tad ģimenes dzemdības Latvijā vēl nebija ierasta prakse, bet kā bija ar Bernhardu?
Ivars: – Nē. Esmu kategoriski pret. Dzemdības ir sievietes intīmā lieta, un vīrietim tajā brīdī nav jābūt blakus. Jā, var būt kopā pirms tam un uzreiz pēc tam, bet dzemdības nav vīrieša lieta, ja vien viņš nav ginekologs.
Dita: – Man arī neprasījās, lai Ivars dzemdībās būtu man blakus. Ar mani kopā dzemdību zālē bija mamma, bet Ivars līdz pēdējam brīdim bija ar mani kopā gaitenī, kur staigājām šurpu turpu. Bernhards piedzima vēlāk, nekā bija plānots. Ārsti tā arī nesaprata, kas bija par iemeslu, jo grūtniecības laikā viss bija kārtībā. Varbūt bija neprecīzi noteikts dzemdību termiņš. Man jau bija 42. grūtniecības nedēļa, līdz 15. martam ļāva gaidīt…
Ivars: – Dakteris bija uzrakstījis, ka Ditai ir jādzemdē līdz 15. martam. Obligāti! Kā tā var pateikt! Kā tas mazais cilvēks sadomā, tā viņš dara! Lai gan mēs smaidījām, stresiņš iekšā bija. Visi ļoti gaidīja, kad Ditai sāksies dzemdības…
Dita: – Mana mamma speciāli bija atbraukusi no ārzemēm, lai man palīdzētu dzemdību laikā, bet bērns nedomāja vēl dzimt. Katru rītu viņa mums ar acīm vaicāja, vai vēl nekas nav sācies. Nav, nav un nav! Sajūta bija drausmīga, šī gaidīšana un nemitīgie jautājumi. Man šķiet, ka es psiholoģiski noslēdzos, un arī bērniņš to juta.
Ivars: – Darbā biju tik nervozs, pat uzbļāvu kolēģiem. Viņi jau neko sliktu nedomāja, bet visu laiku prasīja, vai mazais jau ir piedzimis. Teicu, lai liek mani mierā, kad būs piedzimis, tad arī pateikšu! Man tā nav nekāda spēlīte.
Tad jūs ārsta noteiktajā datumā devāties uz dzemdību nodaļu?
Dita: – Jā, 15. martā aizbraucām uz Stradiņiem, man deva dzemdības stimulējošas tabletītes, bet nekas nenotika. Slimnīcā pavadīju daudzas dienas. Tikai 19. martā man pārdūra augļūdeņus, un desmitos vakarā beidzot sākās dzemdību sāpes. Es biju tik laimīga! Pirmajās dzemdībās man viss bija ideāli, bet šoreiz nespēju izturēt lielās sāpes, tādēļ paprasīju epidurālo anestēziju. Pieļauju, ka tas manī kaut ko nobremzēja – es gulēju uz dzemdību galda un jutos kā paralizēta. Dzemdību process negāja uz priekšu, bērniņa sirdspuksti kļuva neregulārāki. Un tad mediķi teica, ka jāveic akūta ķeizargrieziena operācija. Man sākās panika, es nebiju tam gatava. Viss mans ķermenis trīcēja un drebēja. Es brīnos par sievietēm, kas labprātīgi izvēlas ķeizaru, jo man tas šķiet kaut kas pretdabisks. Man bija ļoti, ļoti bail. Likās, ka jutīšu, kā man pārgriež vēderu. Bet, kad dzirdēju, kā mazais kliedz, uzreiz nomierinājos. Bernhards piedzima 20. martā 5.57 naktī. Viss beidzās labi, galvenais, ka bērniņš bija vesels.
Ivars: – Man bija pārsteigums, ka tagad jaundzimušo jau var apmeklēt uzreiz pēc piedzimšanas. Kad dzima mani lielie bērni, es viņus redzēju tikai ceturtajā dienā pa Dzemdību nama logu un gaidīju, kad iznesīs ārā. Tagad jau uzreiz visi staigā šurpu turpu. Bahilas tik jāuzvelk un viss. Bet sejas maskas gan neviens neliek, tas man šķiet dīvaini.
– Vai atkopšanās pēc ķeizargrieziena operācijas arī bija grūta?
Dita: – Jā, man ļoti sāpēja vēders, bija jānēsā speciālā josta, bet es klausīju visiem ārsta ieteikumiem. Mājās pašai bija jāspricē sev vēderā. Par to biju ārprātīgi sabijusies. Sākums bija tāds grūts.
Ivars: – Bet tas bija tevī iekšā, no malas tā neizskatījās.
Dita: – Ivars man ļoti palīdzēja, darīja visu iespējamo, ko varēja.
Ivars: – Jā barošana divreiz dienā. Roltoni un sausiņi, bet vakariņās vīns. (Smejas.)
– Kāda, Ivar, bija sajūta, kad pirmo reizi ieraudzīji savu tikko dzimušo dēlu?
Ivars: – Tajā brīdī ne jau tu pats runā, bet viss tas, ka ir ārpus apziņas. Kad tu ieraugi tādu mazu bērniņu, tad uzreiz izkūsti kā saldējums saulē…
Dita: – Es esmu to nofotografējusi. Ivara acis, kas runā bez vārdiem, laimes pilnas, ar asarām… Estere arī ļoti priecājās, bija pārlaimīga.
Ivars: – Jā, Esterei ar mazo brālīti ir ļoti labas attiecības. Viņa, auklējot brālīti, jau daļēji uzņemas tādu kā mātes lomu…
Dita: – Viņiem patiešām ir ļoti labs kontakts. Mazajam brālītim ļoti patīk māsa. Nekādas greizsirdības meitai nav. Esmu ar Esteri par to runājusi, jo reizēm viņai uznāk tādas hormonu vētras un liela raudāšana, bet tas ir saistīts ar pusaudžu vecumu.
– Tikai neilgi pirms dēla piedzimšanas jūs sapratāt, ka ir svarīgi attiecības noformēt arī oficiāli un apprecēties…
Ivars: – Es jau agrāk biju izteicis Ditai bildinājumu, un viņa it kā piekrita. (Smejas.)
Dita: – Ivars mani bildināja pēkšņi nakts vidū gultā, kad es to vismazāk gaidīju. Es biju šokā. Labā nozīmē. Tas bija vienkārši un ļoti sirsnīgi.
– Apprecējāties, kad Bernhardam vēl nebija pat divi mēneši… Vai bija sajūta, ka pēc tam, kad oficiāli kļuvāt par vīru un sievu, kaut kas ir mainījies?
Ivars: – Tā kā es biju ideālists un mana pirmā laulība bija izjukusi, tad biju devis solījumu, ka vairs nekad neprecēšos, jo neredzu tam ne jēgu, ne motivāciju. Mani vecāki bija mans paraugpāris, no bērnības man bija sapnis, ka es arī tā gribētu, bet, tā kā man pašam tā nesanāca, tad priekš kam man mēģināt vēlreiz. Es arī Ditai teicu, ka man šī laulību institūcija vairs neliekas svarīga. Bet brīdī, kad ieraudzīju savās rokās laulību apliecību, tas lika man mainīt savas domas. Tagad saprotu, ka savādāk nemaz nevarēja būt, viss ir noticis ļoti pareizi. Un izrunāt vārdu sieva, ir ļoti forši. (Smaida.)
Dita: – Es gan sapņoju par laulībām. Domāju, ka katra sieviete vēlas būt precēta, nevis tāpat vien… draudzene. Es mēģināju Ivara nostāju saprast un pieņemt, bet man tas līdz galam neizdevās. Protams, es nedomāju arī neko uzspiest, man nav tāds raksturs. Dzīvosim, un laiks rādīs. Tik aizdomājos, ka negribu palikt vecā vīra uzvārdā. Vai nu tad man jāņem atpakaļ savs vecais uzvārds, vai nu… Kā tad mēs darīsim? (Smejas.)
Ivars: – Re, cik viltīgi tu biji izdomājusi! (Smejas.)
Dita: – Jā, un, kad tu redzi, ka ir tas papīrs… Es aiz laimes biju pārraudājusies. Sarakstīšanās bija ļoti vienkārša, pat pārāk. Man šķiet, ka arī Ivars vēlējās, lai būtu mazliet svinīgāk. Mēs ļoti tam visam gatavojāmies… Bet tad aizgājām uz tādu mazu telpiņu, kur priekšā bija sieviete ar Latvijas karogu. Viņa aizkustinoši runāja, bet nekādas ceremonijas nebija. Tādas lielas kāzas nesvinējām, lai gan vienubrīd varbūt pat nedaudz to nožēlojām…
Ivars: – Bet cik bieži notiek tā, ka cilvēki sarīko grandiozas kāzas un pēc diviem gadiem izšķiras… Tad labāk to enerģiju, ko ieguldi kāzu kā notikuma veidošanā, sadali proporcionāli tajā laikā, ko dzīvo kopā, atdod to otram cilvēkam. Nevis tādas grandiozas kāzas ar baltiem zirgiem un baložiem jūras krastā… Bet labāk pa šķipsniņai ieber tam otram cilvēkam brokastu šķīvī.
– Dita, tas nozīmē, ka Ivars tevi lutina ar brokastīm gultā?
Dita: – Jā, Ivars ļoti labi gatavo.
Ivars: – Parasti ir tā, ka diviem cilvēkiem ir grūti vienlaikus atrasties virtuvē, bet ar Ditu mēs varam divatā gatavot vienu ēdienu. Viens dara to, otrs ko citu. Viens griež dārzeņus, otrs pieber sāli. Kā tādā kolhoza ēdnīcā. (Smejas.)
– Ivar, tu kādā no intervijām esi teicis, ka tad, kad dzima tavi lielie bērni, pats biji jauns, un viņu audzināšana esot notikusi paralēli tavai dzīvei, kas gājusi auļiem uz priekšu…
Ivars: – Jā, tā bija. Ja audzini bērnus jaunībā, ir tikai loģiski, ka nevari visu laiku būt uz vietas, ja vien nedzīvo mežā vai absolūti noslēgtā vidē. Tu bērnam kaut ko atņem jebkurā gadījumā… ar savu jaunību. Ja pats esi jauns, tad šis dabiskais process tev prasa skriet un skriet. It kā es savus lielos bērnus ļoti mīļoju un biju blakus, kad viņi bija mazi, bet tikpat svarīga man bija manis paša dzīve, – ballītes teātrī, kaut kādas savas darīšanas. Tagad šīs proporcijas ir stipri mainījušās. Esmu daudz priecīgāks, ja pavadu vairāk laika kopā ar Bernhardu. Mājās es jūtos patiešām labi – šeit es varu atpūsties, būt kopā ar savu ģimeni. Dita man saka: ejam kaut kur pastaigāties. Viņa, cilvēks, ir nomocījusies, pusotru gadu nekur nav bijusi…
Dita: – Jā, kopš Bernharda piedzimšanas divatā mēs nekur neesam bijuši.
Ivars: – Bet, kad esmu mājās, man nekur negribas iet. Mēs visi te jūtamies labi… Bet laikam jau Ditai gribas kaut kur aizskriet, lai vējš ir matos. Tomēr jauna meitene. (Smejas.)
Dita: – Bet man jau gribas kopā ar tevi izrauties no mājām, nevis tā vienkārši. Nu uzaicini mani kaut kur. (Smejas.)
– Vai tagad, Ivar, tev gribas vairāk iesaistīties bērna audzināšanā?
Ivars: – Es savā cienījamā vecumā varētu tā mierīgi sēdēt un tikai skatīties, kā bērns aug… Tik traki ar mani jau vēl nav, bet tā klusiņām jau es lielāko daļu noveļu uz Ditas pleciem. Es te mazliet pagulēšu, bet tu ej bērnu paauklē. (Smejas.)
Dita: – Un tad es skatos, kā bērns aug. Bet Bernhards kopā Ivaru jūtas ļoti labi.
Ivars: – Man nav nekādas problēmas nomainīt pamperi vai bērnam dibenu nomazgāt. Tas ir tik dabiski, tik normāli. Protams, tagad ir salīdzinoši ērtāka bērna tehniskā apkope, bet arī tad, kad bija jāmazgā autiņi, tas nebija nekas traks. Vienīgais, kas ir mainījies, – laiks daudz ātrāk skrien uz priekšu. Skatos uz puiku un nesaprotu, pa kuru laiku viņš ir izaudzis. Kur palika tas laiks, kad puika rāpoja? Viņš mazliet parāpoja, un 10 mēnešos jau piecēlās kājās un sāka skriet. Es to palaidu garām. Bet es taču tik uzmanīgi skatījos. (Smejas.) Kad auga mani lielie bērni, bija sajūta, ka laiks, kad viņi ir mazi, ir daudz ilgāks…
Protams, katram bērnam ir savas fizioloģiskās īpatnības, bet Bernhards tikpat kā neraud. Negribu teikt, ka to ietekmē tikai vecāku attiecības, tas, cik harmoniski viņi jūtas viens ar otru kopā, bet bērns tomēr to jūt. Bernhardam nav tādas darbības, kā ilgstoša raudāšana. Jā, viņš īd. Ja sasitas, uz trīs sekundēm paraud, bet nevienu nakti nav raudājis.
– Jūs dēlam esat devuši retu vārdu. Tas esot par godu Ivara vectētiņam… Vai šo vārdu izvēlējāties kopā?
Ivars: – Tā vairāk bija mana iniciatīva. Kaut kā nedomājot, šis vārds atnāca pie manis. Manu vecotēvu sauca Bernhards. Viņš bērnībā man bija kā supervaronis. 83 gadu vecumā vēl strādāja Salaspils botāniskajā dārzā pa sargu. Ziemā atkalas laikā uz darbu brauca ar mopēdu – garā ādas mētelī, un pie mopēda vēl bija piesiets suns. Es iedomājos, ka – ja man manos gados liktenis ir piespēlējis šitādu brīnumu – tad man kaut kam ir jāpasaka paldies.
Dita: – Sākumā vēl šaubījos, vai šis vārds būs piemērots. Likās, ka tas ir pārāk garš un sarežģīts, bet, līdzko bērns piedzima, sapratu, ka tas viņam ir īstais. Lai gan Ivars bija uz dzemdību nodaļu atskrējis ar kalendāru rokās un jautāja, vai es patiešām esmu pārliecināta, ka mums būs Bernhards. Es vēl biju narkozes ietekmē, ko tur vairs daudz domāt. Būs Bernhards, un viss! (Smejas.)
– Vai patiešām visā šajā laikā ir bijis tikai prieks un laimē mirdzošas acis?
Ivars: – Diemžēl jāsaka, ka jā. (Smejas.) Mēs tā nopietni ar Ditu neesam strīdējušies, protams, ir bijuši kaut kādi mazie kašķi. Nevar jau visu laiku tādā medusmaizē dzīvot. Es ļoti ātri apvainojos.
Dita: – Bet arī šajā ziņā mums ir saskaņa – ja Ivaram ļoti ātri aizvainojums nepāriet, tad man gan ātri pāriet. Es esmu tā, kas pirmā nāk runāt…
Ivars: – Un tas ir tik ļoti patīkami, ka tev viens lien klāt un tu vari pateikt: liec man mieru! (Smejas.)
Dita: – Protams, reizēm var just, ka Ivars ir noguris.
– Bet tev, Dita, droši vien ikdienā arī sakrājas nogurums, bet to nevar pamanīt. Tu izskaties tik laimīga un esi tik priecīga…
Dita: – Tas tādēļ, ka bērns man rada ļoti lielu prieku. Protams, reizēm ir dienas, kad jūtu iekšēju nogurumu un esmu mazliet bēdīgāka, bet bērns man iedod to dzirksti. Es patiešām esmu apmierināta ar dzīvi. Un ne tikai bērns dod šo sajūtu, bet arī mans mīļotais vīrs. Es domāju par to, ka šis ir mans īpašais laiks… Man ir tik ļoti bail, ka tas tik ātri pazudīs, man ir bail kaut kur traukties, iet, atgriezties atpakaļ darba dunā, jo tagad ir tik laba, tiks spēcīga sajūta. Man gribas bērnam veltīt maksimāli daudz laika un uzmanības.
Ivars: – Jā, mums nav neviena, kas palīdzētu mazo pieskatīt.
Dita: – Teātra darbā ir tāda specifika, ka darbs sākas vakarā, bet reizēm arī visu dienu jābūt prom no mājām. Tā kā būs vajadzīgs gan bērnudārzs, gan aukle. Mani vecāki nedzīvo Latvijā, arī mana māsa ir projām. Vecmāmiņas mums nevar palīdzēt.
– Kādas ir tās pamatvērtības, ko gribētu ielikt savā bērnā? Bieži vien sakām – galvenais, lai izaugtu par labu cilvēku, bet ko tas patiesībā nozīmē?
Ivars: – Bija tāds smuks teiciens: vienīgais, ko mēs savam bērnam varam iedot, ir saknes un spārni. To jāmēģina izdarīt līdz piecu gadu vecumam, pēc tam bērns pārstāj būt tavs un tu viņu vairs nevari mainīt.
Dita: – Svarīgi, lai viņš paņem to labāko no vecākiem. Stingru mugurkaulu.
Ivars: – Lai cik tas neskanētu triviāli, bet pats galvenais, – lai būtu laba veselība. Ja tu esi vesels, esi apmierināts ar sevi un dzīvi, tad vari izpausties, tad no tevis kaut kas sanāks, tu no sevis kaut ko vari dabūt ārā. Bet, ja neesi apmierināts, tad esi kā aizvērta čaula – tevī iekšā kaut kas burbuļo, bet uz āru nenāk, un tu sāc tā kā mazliet aizrīties ar to, kas tevī ir iekšā. Tu vari mācīties tikai no savām kļūdām, jo tikai tad saproti to vērtību. Kādreiz pašam ir jāuzkāpj uz tā grābekļa, jāpieliek roka pie tās kārstās plīts.
Dita: – Un tas, ko nevar iegūt nevienā augstskolā, ir sirds inteliģence, sirds gudrība, ko tu manto no savas dzimtas. To nevar nekur iemācīties.
Ivars: – Man ir pārliecība, ka bērns mācās no tevis tad, kad tu to neredzi. Vajag iedomāties, ka bērns tevi redz visu laiku, un tā būs īstā mācīšanas formula. Ļoti vienkārši. Var mācīt tikai ar savu piemēru, vārdi neko nenozīmē. Ne viņš saprot, ne viņam tas interesē, galvenais ir tavi darbi. Vēl domāju, ka absurdi ir pakļauties viedoklim, ka bērnam vienmēr vajag ļaut izvēlēties. Bērns var sajukt prātā, ja viņam trīs gadu vecumā jautā: ar kādu karotīti gribi ēst putru. Ar lielo vai mazo? Izlem! Uzskatu, ka šādi bērnam zūd jebkāda drošības sajūta. Vecākiem ir jābūt autoritātei.
Es apbrīnoju Esteri, kura no trešās klases pati no rītiem ceļas, gatavo sev brokastis, dodas uz skolu. Viņa ir ļoti liela atbildības sajūta!
– Kā Estere kļuva tik patstāvīga?
Dita: – Estere jau no pirmās klases visu gribēja darīt pati. Viņai ir tāds raksturs. Estere ir ļoti mērķtiecīga. Viņa grib būt ideālais bērns, bet saprotu, ka man meitai jāmāca, – drīkst prasīt palīdzību citiem. Arī man piemīt šī īpašība, ka man ir bail lūgt palīdzību, un atzīt, ka es kaut ko nemāku.
– Kas jūs padara patiesi laimīgus?
Ivars: – Dzīve ir spēle. Un tas, ka cilvēki kaut ko ir panākuši, patiesībā nav viņu nopelns. Jo katrā cilvēkā iekšā ir unikāla bioķīmija. Tā lielā ziņā ir kaut kāda laimes loterija, kā tu esi uzbūvēts. Arī attiecības ir loterija. Protams, ir arī pašu nopelns, ko sauc par smagu darbu, lai kopdzīve būtu saskanīga; un tu ne mirkli nevari atslābt. Bet, ja tu esi vinnējis loterijā, tad ir kaut kāds augstāks spēks, kaut kas, kas veido likteni un saliek divus cilvēkus kopā. Tā, ka viņi saprot, ka ir īstajā vietā un īstajā laikā.
Dita: – Mazie dzīves mirkļi padara laimīgu. Man šis dzīves laimīgais mirklis turpinās jau vairāk nekā gadu, līdz ar Bērcīša piedzimšanu. Laimes mirklis katrai sievietei ir bērniņa piedzimšana. Un, ja ir mīlošs vīrs ir blakus, tad neko vairāk nevajag. Tu skaties uz bērnu un vienkārši esi laimīga.
Intervija publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada vasarā.
